Jēzus video

5

Pēc tikko pieminētā 2 m biezā virsējā slāņa atrakšanas tika sa­sniegts augstums ±0,00 m. Sajā līmenī izrakumu laukums tika sadalīts 5x5 m kvadrātos ar 1 m krustpunktiem, turklāt tīklojuma līnijas stiepās ziemeļu—dienvidu ass virzienā (skat. att. 11.29). Ziemeļu daļā izrakumu darbi tika veikti starp F.20 un F.13 (laukums GL; att. 11.30 — skat. fotogrāfijas pielikumā H) pir­majā procesā. F.20 un F.19 krustošanās punktā bija redzama mūra daļa no tēstiem akmeņiem austrumu■—rietumu virzienā, kas, šķiet, uzrāda kādas kapavietas norobežojošo daļu (w).

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamcšas

Judīte un Stefens klīda starp izrakumu darbu palīgu teltīm lejup uz mašīnu stāvvietu. Pa to laiku taksometrs jau bija atbraucis līdz Stcfcna tel­tij, un tad jau arī Judītes brāļa mazais, baltais Mitsubishi rībēdams brauca lejā pa draņķīgo grantsceļu. Ješua viņiem pamāja jau caur vējstiklu.

"Tik precīzs, ka pēc viņa varētu regulēt pulksteņus,1 ' teica Judīte. "Es vienmēr sev jautāju, kā viņš to spēj."

"Hmm," Stefens nokrekšķinājās. No taksometra izkāpa divi vīrieši. Viens bija bāls, ap gadiem četrdesmit, ar vēderiņu un plāniem matiem, viņš bezpalīdzīgi skatījās apkārt, itin kā nesaprastu, kā te nokļuvis, un otrs, šoferis, vecs, salīcis vīrs, kurš tikām no bagāžas nodalījuma cēla ārā čemodānu un plecu somu. Jaunpicnācējs šķita esam kas īpašs, jo parā­dījās tiklab profesors Vilfords-Smits, kā ari Džons Kauns, un abi devās viņam pretī, lai sasveicinātos.

Oļiem šņirkstot, Ješua nobremzēja tieši viņiem priekšā, izlēca no mašīnas un šķērsām pāri putekļiem klātajam mašīnas jumtam sniedza

Stefcnam roku. Viņš bija liela auguma lempīgs puisis ar tumšiem, spro­gainiem matiem, kādi parasti bija Izraēlā dzimušajiem sabrc ebrejiem. "Ir jauki tevi atkal redzēt. Nu, vai esi labi iedzīvojies? Kā dzirdu, tu jau esot veicis pirmos sensacionālos atradumus."

"Jā," Stefens izklaidīgi noteica un ar galvu pamāja uz taksometra pusi. "Saki, vai tu zini, kas viņš tāds ir?"

Gandrīz vai ar neomulīgu tiešumu Ješua cieši skatījās norādītajā virzienā. Kā detektīvs viņš noteikti bankrotētu. "Nē, nav ne jausmas. Kādēļ tu jautā?"

"Šo seju es esmu kaut kur redzējis. Tikai nevaru saprast, kur."

Judīte uz viņu pētoši paskatījās, taču neko neteica.

"Okay,n Stefens teica. "Varbūt es to vēl atcerēšos. Brauksim."

Viņi iekāpa mašīnā, Judīte iekārtojās aizmugurējā sēdeklī. Ješua piestartēja motoru un ieslēdza radio. Diktors kaut ko lasīja ebreju valodā. Izklausījās pēc ziņām. Stctens vēlreiz paskatījās pāri pretī uz vīrieti un pamanīja, ka tam mugurā bija uzkrītoši slikti piegulošs uzvalks un to, ka viņš, ik pa laikam pamādams ar galvu, uzmanīgi klausījās, ko viņam, kā izskatījās, skaidroja profesors Vilfords-Smits, raksturīgajā britu ma­nierē skopi žestikulējot.

Viņš pazina šo vīru, jau reiz kaut kur bija redzējis šo seju — bet kur? Parasti šai ziņā viņš vienmēr bija varējis paļauties uz savu atmiņu, tin tas viņu kaitināja, ka šoreiz tā, kā likās, bija viņu pievīlusi. Saticis viņš šo cilvēku nebija, to gan viņš atcerētos. Taču viņš kaut kur bija redzējis šī cilvēka fotogrāfiju. Vienalga, viņš nodomāja, kad mašīna sāka kustēties. Ja vieh tas bija svarīgi, tad viņš to noteikti kaut kad atcerēsies.

Pēters Eizenharts māja ar galvu pie katra teikuma, ko vien viņam pro­fesors skaidroja britu virsslāņa omulīgajā, šķietami augstprātīgajā angļu valodā. Dažus izteicienus viņš īsti labi nesaprata, viņa angļu valodas zināšanas jau bija sākušas krietni rūsēt. Šī tātad bija izrakumu vieta. Tā­pēc viss šeit izskatījās tik nekārtīgi un it kā pagaidām. Sākumā Eizen­harts bija domājis, ka šeit ir kaujinieku treniņnometne, bet jau pēc brīža — ka šeit tiek uzņemti kādas filmas ārskati.

Brauciens bija ārkārtīgi kaitinošs. Viņi bija ceļā no Telavivas uz Jeruzalemi, kad šoferis pēkšņi — kad viņiem jau labu laiku cieši aiz mu­guras brauca un taurēja kāds sporta auto un no pretējās joslas gandrīz vai virsū rībēdams nāca benzīnvedējs — nogriezās uz gandrīz nepa­manāma katastrofāli slikta grantsceļa, kas Šķita vedam kilometriem tālu uz nekurieni. Un, kamēr viņi tā kratījās un vecais vīrs pie sevis kaut ko poļu valodā murmināja, kas izklausījās pēc lādēšanās un lāstiem, Eizenharta iztēlē raisījās mežonīgākās fantāzijas. Par uzbrucējiem, krūmu zagļiem, lielceļa laupītājiem un ļaunu sazvērestību, un viņš pēkšņi at­skārta, ka viņš taču pat nebija varējis atstāt kādu adresi, jo neviens nezi­nāja, kur viņam Izraēlā pie šī noslēpumainā Džona Kauna bija jāierodas. Viņš redzēja sevi jau nožēlojami guļam ceļmalas grāvī, nogalinātu un aplaupītu, iespējams, ar nocirstu labo roku, jo kādā no savām grāma­tām aiz pārskatīšanās uzrakstījis ko tādu, kas kādai fanātiskai reliģiskai organizācijai šķitusi ļaunprātīga Dieva zaimošana. Un tad jau arī atsteig­sies Uri Lībermans, izvilks savu parocīgo mobilā telefona — datora kom­bināciju un ierakstīs tur nākamo avīžvirsrakstu, nākamo ziņojumu, kas, ļoti iespējams, tiks publicēts jau rīta avīzē.

Kaut kad vēlāk, kad lielceļš jau bija tālu aiz muguras un visapkārt bija redzami vienīgi lēzeni, akmeņiem nosēti kalni, viņš beidzot ļāvās liktenim, uzdrošinājās atkal elpot un atslābināja saspringtos plecus. Kad viņš tā labi apdomāja, vecais vīrs viņam patiesībā vairs nešķita kā fanātiķis. Izskatījās, ka viņš galvenokārt raizējas par to, kā viņa taksometrs izturēs braucienu pa bedraino ceļu. Tad viņi nogriezās vēlreiz un brauca nometnes virzienā, kur rietošās saules staros teltis un automašīnas meta garas, savādas ēnas.

Brīdī, kad profesors stāstīja par brīvprātīgajiem palīgiem un to lomu Izraēlas arheoloģijā, divi no viņiem, puisis un meitene, iekāpa baltajā mašīnā, kas bija viņiem kaut kad parādījusies aiz muguras un arvien vai­rāk tuvojusies. Tas, protams, atkal bija uzkurinājis rakstnieka fantāziju. Kad viņi devās prom, jaunais vīrietis bija ziņkārīgi uz viņiem skatījies.

"Par spīti zinātniskajai interesei un darba pienākumiem," sirmais arheologs komentēja, "viņi, protams, ir un paliek jauni cilvēki. Es do­māju, viņi dodas uz diskotēku Tclavivā."

Eizenharts saprotoši pamāja. Lai arī viņam drīz būs četrdesmit, viņam vēl arvien šķita svešādi runāt par citiem kā par "jauniem ļaudīm" tādā tonī, it kā viņš pats pie tiem vairs nepiederētu.

Džons Kauns, kurš tūlīt pēc sasveicināšanās uz brīdi bija pagājis nostāk, lai kādam no līdzstrādniekiem sotto voce sniegtu veselu rindu norādījumu, nostājās viņiem atkal līdzās, nesdams pa priekšu savu paš­pārliecinātību kā kuģa priekšgals vilni. Viņš nebija no tiem, kas stāvēs kaut kur malā un klausīsies, tas bija nepārprotami skaidrs. Katram, ku­ram vien viņš pievērsās, nācās viņu atzīt par sarunas centrālo personu vai arī viņš sev ieguva ienaidnieku. Varenu, bīstamu ienaidnieku. Me­diju magnāta izturēšanās bija vairāk nekā pašpārliecināta, tā bija pat šķietami agresīva, kas neradīja šaubas par to, ka šis cilvēks vēlas iekarot pasauli, vēl vairāk, ka viņš to iekaros. Ar pārsteidzošu skaidrību Eizen­harts pēkšņi apjauta, ko nozīmē jēdziens "slepkavas instinkts", par kuru viņš dažkārt bija lasījis. Šim vīram piemita slepkavas instinkts. Pat laipnā izturēšanās pret Eizenhartu šķita labi pārdomāta; tā vienlaikus smalki signalizēja, ka viņam jābūt paklausīgam, jo tieši ar tādu pašu aprēķinu Kauns viņu varētu arī iznīcināt, ja vien tas būtu nepieciešams vai node­rīgāk viņa mērķim.

"Ceru, jūs neņemat ļaunā, ka es vēl neesmu lasījis neko no jūsu dar­biem," viņš teica ar smaidu, kurā acis nepiedalījās. "Es diemžēl nesa­protu vāciski. Taču esmu licis atstāstīt man jūsu romānu saturu. Un tas izklausījās ļoti interesanti."

Un, Eizenhartam par milzīgu pārsteigumu, valdes priekšsēdētājs snie­dza viņam īsu, kodolīgu pārskatu par katru no viņa romāniem, vēl la­bāku, nekā viņš to pats būtu pratis izstāstīt.

"Patiešām žēl, ka es tos nevaru izlasīt," viņš pabeidza. "Kad mēs šo te piedzīvojumu — es ceru, sekmīgi — būsim pabeiguši, es izteikšu izdevniecībai priekšlikumu laist klajā licencētu angļu izdevumu. Ko jūs par to domājat?"

"O," Eizenhartam gandrīz aptrūkās elpas. "Es domāju… tas būtu lieliski." Tās bija visai interesantas perspektīvas! Viņam gan ienāca prātā nomācoša doma, ka, iespējams, šis vīrs to teica tikai tādēļ, lai viņu pievilinātu, motivētu censties, cik vien viņš spēj, lai ari ko viņam šeit nāktos darīt… Taču, Dieva vārds, viņam tas izdevās!

"Varu iedomāties," Kauns turpināja, "ka jūs jau kopš manas sekre­tāres zvana sev jautājat, kādēļ esat šeit un ko es īsti no jums vēlos."

Eizenharts pamāja. "Jā. Tā ir."

"Es nevēlos jūs ilgāk spīdzināt. Tam, ka līdz šim biju spiests to darīt, par iemeslu bija šī lieta, kas pagaidām jātur stingrā slepenībā. Mana sek­retāre patiešām nezina, par ko ir runa." Viņa šaurajās lūpās noraustījās haizivs smaids.

"Saprotu." Kur tie laiki, kad viņš bija sarunājies angļu valodā. Par laimi, viņš šo amerikāni saprata diezgan labi, un garas runas, kā likās, vismaz pagaidām no viņa nebija sagaidāmas.

"Teikšu bez aplinkiem — man nepieciešams science fiction rakstnieks. Science fiction mind, precīzāk. Un, tā kā jūs savā jomā esat viens no labākajiem, mums izvēle bija skaidra. Es patiesi priecājos, ka jūs varējāt izbrīvēt laiku."

Pēters Eizenharts savilka seju sāpīgā smaidā. Te norisinājās kaut kas ievērojams. Un izskatījās, ka Kaunam nebija nekādas saprašanas par zi nātn isko fan tas tiku.

"Redzat, es esmu veikalnieks. Tirgotājs. Grāmatvedis, patiesībā. Ne­vēlos sev glaimot, taču tā tas ir — cs nebūtu nonācis tur, kur esmu šodien, ja man nebūtu zināms veikalnieka talants. Taču šajos laikos veikalnieks pārtiek no savas realitātes izjūtas, un fantāzijas pārbagātība var kļūt visai bīstama — tad rādās iespējas, kur to nav, risku iztēlojas par lielāku, nekā tas ir patiesībā, vārdu sakot, labs veikalnieks ir visai nein­teresants puisis. Spriežot pēc manis, vai jums tā nešķiet? Pavisam citāds ir rakstnieks, kur nu vēl, ja viņš raksta science fiction. Ja viņam būtu iz­teikta realitātes izjūta, viņš, visticamāk, nemaz nebūtu ķēries pie rakstī­šanas, jo iespējas tikt jel kādreiz publicētam būtu mazākas par tām, kādas ir sniega pikai elles karstumā. Turpretī fantāzijas laukā viņam ir jābūt gigantam, māksliniekam, patiesam artistam; neiespējamā, pretru­nīgā, absurdā pasaulē viņam ir jājūtas kā mājās, viņam konsekventi jāizseko maldīgiem domu gājieniem, viņam jāvalda pār laiku un telpu un, ja nepieciešams, jāatmet visi likumi — nekas viņam nedrīkst likties neiespējami."

Viņš cieši paskatījās Eizenhartam sejā. "Tāds cilvēks man šeit ir vaja­dzīgs. Jo profesors Vilfords-Smits aizvakar šeit ir atradis ko tādu, kas samudžina visus manu smadzeņu pavedienus, līdzko es sāku par to domāt."

Brauciena laikā Ješua bija visai atbrīvojies. Viņš dziedāja līdzi, kad radio­aparātā atskanēja kāda dziesma, kas Stefena ausīs izklausījās kā rupjš amerikāņu rokenrola un austrumniecisku melodiju savārstījums, un jau kuro reizi atkārtoja: "Jeruzalemē tu vari tikai lūgties. Haifa tu vari vie­nīgi smagi strādāt. Taču Tclavivā tu vari dzīvoti"

Viņa prieks par gaidāmo vakaru bija lipīgs. Stefcns tīksmīgi atlaidās sēdeklī un ļāva ieplūst sevī iespaidiem, ko radīja vakarīgā noskaņa pāri apvidum, pilsētas zemais siluets, kas izcēlās pret mirdzošo sauli virs jūras. Tāpat kā braucēji neskaitāmās citās automašīnās, viņi taurēdami mēģi­nāja atbrīvot sev ceļu uz centru, žestikulēja caur nolaistajiem mašīnas logiem, un, kad citādi vairs netika uz priekšu, nogriezās sānceļos un šau­rās ieliņās. Stefcns, skatīdamies apkārt, gandrīz vai izmežģīja kaklu; viņš redzēja bez kāda plāna citu aiz citas sabūvētas netīri brūnas mājas, kādas ceļ vien siltajās zemēs, ar plakaniem jumtiem un jumta terasēm, kur uz auklām izkārta, vējā piepūtusies, plīvoja veļa, vai arī jaunā laika simbolus saules kolektorus, kas kā aplam salikti melni guļamkrēsli ieslīpi stiepās pretī debesīm, un tam pāri mežonīgi sakuplojušu mežu ar neprātīgām televīzijas antenām, kuru uztvērēji sniedzās uz visām debespusēm. Viņš redzēja nepabeigtas garāžas, pie kurām grēdojās būvmateriāli vai arī tajās bija salikti sarūsējuši lūžņi, kamēr mašīnas stāvēja turpat blakus uz trūcīgas, smilšainas, nevienam nepiederošas zemes starp apdrupušu ielas apmali, kroplām dateļpalmām un kaimiņu zemesgabala drāšu iežogojumu. Kopš tā laika, kad viņš ieradās Tclavivā un Ješua viņu bija aizvedis uz izrakumu darbu nometni, viņš šeit vairs nebija bijis, un toreiz ārkārtējie iespaidi viņu bija pārāk saviļņojuši, un viņam te nekas nebija palicis atmiņā.

"Paskriesimics pa Dicengofa bulvāri uz augšu un uz leju," Ješua izteica priekšlikumu. "Un tad aiziesim līdz vecajai ostai. Es esmu licis rezer­vēt galdiņu pasakainā zivju restorānā. Stefcn, vai tev garšo zivis?"

"Es ēdu visu," Stefens atbildēja. "Galvenais, lai man garšotu."

Viņi atrada automašīnu stāvvietu ielas malā un sāka iet, un ar katru soli viņi šķita grimstam dziļāk jutekliskuma valdzinājumā, vibrējošā alkaina dzīvesprieka spēka laukā. Smaržoja jasmīni un bugenvilejas, kas kuploja nevienam nepiederošajos zemes gabalos, kuri atkal un atkal kā izsisti zobi mutē parādījās starp māju rindām. Oda pēc automašīnu iz­plūdes gāzēm un smaržoja pēc apelsīnu ziediem, asi smirdēja pēc ben­zīna, un tomēr galu galā smaržoja tikai sālīti mikli pēc jūras; smaga un tveicīga jūras karstā elpa lodāja pa ielām un solīja sviedros samirkušus kreklus un bezmiegu.

Jo vairāk viņi tuvojās centram, jo mežonīgāks kļuva dažādu arhitek­tūras stilu sajaukums. Zemas villas, kas izskatījās kā šurp pārceltas tieši no Vīnes vai Zalcburgas, aizēnoja pompozas augstceltnes, kuras savu­kārt ielenca daudzstāvu īpašumi bauhaus stilā. Ielas ieskāva palmas un spēcīgi smaržojoši eikaliptu koki — un cilvēki.

Cilvēki, kur vien sniedzās skatiens. Smalki ģērbušies vai nepiespiesti moderni tic klīda augšā lejā pa bulvāriem, dīki sēdēja ielu kafejnīcās un bāros, kas, šķita, te bija tūkstošiem, vai vienkārši ar alus kārbām rokās turpat uz stāvvietā novietoto automašīnu aizsargspārniem cits caur citu runāja, žestikulēja, flirtēja, lasīja avīzi vai vienkārši tikai skatījās apkārt. Ješua, Judīte un Stefens ļāvās straumei, garām izgaismotiem skatlo­giem, kuros bija izliktas amerikāņu modes preces un monitoros ņirbēja drudžaini videoklipi, slalomā viņi gāja apkārt galdiņiem, uz kuriem spē­lēja bekgemonu, un Stefenam bija jāsmejas, kad viņš ieraudzīja ēstuvi ar restorānu tīkla McDavid nosaukumu. Viņi atrada ceļu uz pludmali, klīda uz priekšu pa promenādi un klausījās kādas iecienītas bumbu spēles vienmuļajā staccato, viļņu šalkās un nesaprotamajos, it kā uz­trauktajos pludmales uzraugu paziņojumos skaļrunī. Kādā pludmales kafejnīcā viņi dzēra kapučīno un ēda arbūzu kopā ar sālu aitas sieru, un Icšua stāstīja Judītei, kā viņi ar Stcfcnu iepazinušies.

"Sākumā viņš eksistēja tikai kā vārds zem ziņojuma usenet forumā.

Tas pat nebija vārds — tikai e-pasta adrese. Apmēram tā: stefens-joctgā apaļā zīmīte-MRT-punkts-Maine-punkts-COM.'"

Un tu biji jmenezs-jocīgā apaļā zīmīte-Rokfell-punkts-IL-punktsEDU,> smaidīdams noskaitīja Stefens.

Judīte sarauca pieri. "Kas ir usenet forums?"

"O! Sveiki! Esi sveicināta divdesmitajā gadsimtā, mīļā māsiņ. Vai tev jau ir gadījies kaut ko dzirdēt par internetu? Tātad ir tā — ar modemu tu no sava mājas datora caur telefona līniju savienojies ar jūkli miljo­niem citu datoru. Kaut kur šajā jūklī — un skaistākais ir tas, ka tev nav jāzina, kur; šis jūklis to zina pats — atrodas kaut kas līdzīgs sludinājumu dēlim, tādu tur ir tūkstošiem, katrs par savu tēmu. Tur var izlasīt pazi­ņojumus, ko atstājuši citi, un, ja vēlies, pievienot savu viedokli. Un, lai labāk izklausītos, šādu sludinājumu dēli sauc par usenet forumu. Mūsējā tēma bija arheoloģija. Es biju uzrakstījis kaut ko par darbiem pie mums Rokfellera institūtā, un Stefens uz to atsaucās un jautāja, vai tas tiesa, ka ir iespēja kā brīvprātīgajam palīgam būt klāt izrakumu darbos. Kā ir, Stefen, vai tu jau to nožēlo?"

Stefenam šķita, ka Judīte uzmanīgi vēro viņa reakciju uz šo jautā­jumu. Vai tas varēja kaut ko nozīmēt? Bet varbūt tās bija tikai viņa vēla­mās iedomas?

"Ko gan man vajadzētu nožēlot? Tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē."

Ješua pārliecās pāri galdiņam Judītei pavisam tuvu klāt un žestikulē­dams atkārtoja: "Sākumā viņš bija tikai vārds, pāris jocīgu rakstu zīmju uz monitora. Tik nereāls kā datorspēle. Skaisti, mēs diskutējām — bet, kas zina, tā Varēja būt arī gudra programma kādā laboratorijā, kas darbojās tā, it kā tā būtu cilvēks. Taču tad pienāca vēstule ar amerikāņu pastmarku un Mcnas zīmogu uz tās. Pamazām es sāku ticēt, ka viņš patiešām eksistē kā reāla persona. Un tad kādu dienu viņš man piezvanīja! Šoks! Šis vārds manā datorā mani uzrunāja reālā balsī Amerikas angļu valodā! Nosauca man datumu, laiku un lidojuma numuru! Pavisam godīgi — tā īsti es noticēju tikai tad, kad viņš ar savu jūrnieku maisu stāvēja manā priekšā."

Stefens smaidīja. Daudz laika viņiem nebija; Ješua viņu tūliņ bija vedis uz nometni, un nākamajā dienā rīta agrumā jau viss sākās.

"Jūs, vīrieši, ar saviem datoriem," Judīte tikai noteica, pagriezās pret vīrieti pie blakus galdiņa, kurš lasīja avīzi, atvēris visā platumā, un, tā kā viens no tās stūriem nepārtraukti raustījās Judītei tieši pie kreisās acs, viņa sāka skaļi lasīt teikumus ebreju valodā, kas pamudināja vīru ar avīzi piecelties un pazust.

Tad viņi devās tālāk, atpakaļ uz bulvāri, kas kļuva arvien austrum­nieciskāks, jo tālāk uz dienvidiem viņi gāja. Te smaržoja pēc kebaba un grauzdētiem riekstiem, viņus apņēma skumjas melodijas, kas mazos, tum­šos lokālos lauzās ārā no lētiem tranzistoriem. Kaut kad vēlāk, kad jau bija satumsis un Stefenam, raugoties uz gaismas reklāmām, bija jādomā par Lasvegasu, viņi sasniedza ostu — "Vai tu zināji, Stefen, ka Jafa ir vecākā tirdzniecības osta pasaulē? To uzbūvēja ķēniņš Zālamans, patiešām, tā ir patiesība!" — un restorānu, ko Ješua bija izvēlējies. Viņiem bija vēl maz­liet jāuzgaida, kamēr viņu vietas tika sakārtotas, novākti trauki un uzklāts galdiņš, tad viņi beidzot drīkstēja apsēsties un itin kā vērtīgus dokumen­tus saņemt ēdienkartes. Gaiss šķita tik biezs kā griežams ar nazi, troksnis, ko radīja cieši cits pie cita sēdošie restorāna apmeklētāji, apdullinošs.

"Visai iecienīts," Stefens novērtēja.

"Ko tu saki?"

"Es saku, šī te, šķiet, ir visai iecienīta vietiņa," Stefens kliedza.

"Jā," Ješua pamāja. "Jārezervē četras dienas iepriekš."

Viņi pasūtīja apkalpotājam, kam mugurā gan bija kaut kas līdzīgs frakai, taču šai dienā viņš neparādīja priekšzīmīgu centību, un viņi jau gandrīz vairs nespēja sagaidīt, kad varēs izteikt savas vēlmes un viņš varēs steigties tālāk. Pienāca kāda jauna sieviete, acīm redzami arī stresā, un ar drudžainām kustībām nolika viņiem aperitīvu — trīs lielus šerijus. Un Judīte nebeidza vien urdīt, kas tad īsti bija ar to atradumu un ka viņš esot apsolījis to šovakar izstāstīt, kamēr Stefens beidzot padevās un sāka stāstīt, lai arī šī viņam itin nemaz nešķita labākā izdevība.

"Četrpadsmitais apgabals bija apmetnes nekropole, kapsēta," viņš raiti paskaidroja Ješua, kurš gan visai bieži bija ticies ar profesoru Vilfordu-Smitu, taču šīs atradnes smalkākās detaļas tik labi nepārzināja. "Tas jau bija zināms pēc satelītuzņēmumiem. Bija skaidrs, ka mums būs darīšana ar veselu kapavietu rindu. Katram palīgam bija jāapstrādā viena no tām, un manējā bija pašā rindas galā, turklāt tā atradās jau atsevišķā kvadrātā. Tā nu es viens pats tupēju savā rakumā, dzirdēju citus otrā pusē valnim sarunājamies un smejamies, un ar otiņu tīrīju kaulus, kas pamazām parādījās no zemes pēc tam, kad mēs bijām izvākuši visus akmeņus no iebrukušā seguma. Tas bija aizvakar ap vien­padsmitiem. Kad ar pasauli viss vēl bija kārtībā."

Brālis un māsa bija stipri pieliekušies uz priekšu, gluži tāpat kā viņš, un pa gabalu tas noteikti izskatījās visai dīvaini, kā viņi tur sēdēja, sabā­zuši galvas kopā. Stefens iedzēra malku šerija.

"Neliec mums tā satraukties," Judīte mudināja.

"Man tas nemaz nav jādara. Satraucoši tas jau ir pats no sevis. Kad es kļuvu nepacietīgs un pie kreisā augšdelma kaula gribēju notraukt zemi arkailām rokām, lai ātrāk tiktu uz priekšu, es sadūros ar pretestību. Mans Dievs, es to gandrīz būtu sabojājis. Apbedījuma piedeva."

"O," Ješua noteica ar lietpratēja sejas izteiksmi. "Un kas tas bija?"

"Plakans maisiņš no materiāla, ko es uzskatītu par lina audeklu. Diez­gan labi saglabājies, visapkārt aizšūts, un aptuveni tik liels." Viņš parādīja ar pirkstiem tā izmēru. "Apmēram kā kabatas formāta grāmata."

"Un?" Judīte jautāja.

"Un tad," Stefens turpināja, "es gribēju zināt, kas tur ir iekšā. Tad es to atgriezu vaļā."

"Tu to atgriezi vaļā?"

"Jā."

"Vienkārši tāpat?"

"Vienkārši tāpat. Ar Šveices kabatas nazi. Vienā malā."

"Neaptverami," Ješua apjucis novaidējās. "Tas taču ir ļaunākais… Tieši tas ir arheoloģijas nāves grēks!"

"Un kas tur bija iekšā?" Judīte gribēja zināt.

Stefens satvēra savu glāzi, ar vienu malku izdzēra to, kas vēl tajā bija palicis, pastiepa lūpas uz priekšu un atpakaļ, paskatījās uz griestiem un tad uz vienu un otru. "Jūs man neticēsiet," viņš teica.