Jēzus video

39

PĒC TRIM GADIEM

Arā smidzināja auksts, nelāgs lietus no drūmi pelēkām novembra debesīm, apkure iekšpusē negribēja un negribēja īsti iesilt, tāpēc Stefens Fokss mēģināja cīnīties pret aukstumu, dzerot neskaitāmas tases tējas un uzvelkot mugurā biezu, adītu džemperi. Viņš sēdēja pie vienas no savām vecajām pierakstu mapēm, abas rokas virs kūpošās tases turēdams, un mēģināja atšifrēt savu veco lekciju pierakstu saturu un jēgu, kad iezvanījās telefons.

Tā bija — jau atkal — firma Video World Dispatcher. Precīzāk sakot, mis Bārneta, mārketinga daļas vadītāja. Mis Bārneta izcēlās ar divām īpa­šībām. Pirmkārt, ar paradumu tik spilgti krāsoties, it kā vēlētos konku­rēt ar firmas mītnes gaismas reklāmu uz ēkas jumta; otrkārt, ar dziļu nepatiku pat pret pieskaršanos datoram.

Šajos trīs aizvadītajos gados Video World Dispatcher bija kļuvis par viņa galveno klientu. Toreiz, pēc atgriešanās no Izraēlas, viņš bija saņē­mis pasūtījumu, lai arī uz Džordža K. Adamsa, uzņēmuma vadītāja un galvenā kompanjona, neatlaidīgajiem jautājumiem bija godīgi atbildējis, ka firma, no juridiskā viedokļa skatoties, patiesībā sastāv tikai no viņa paša un ka viņš kopā ar partneriem Bangalorā Indijā nodarbojas ar to, ko nesen bija nācis modē saukt par virtual company. Pie vārda Indija misters Adamss nebija pamirkšķinājis ne acu. Lieluma ziņā šis pasūtījums bija pielīdzināms viņa pirmajam projektam, taču šoreiz tas bija prasījis vairāk darba un viņš par to bija saņēmis mazāk naudas. Laiki mainījās, ko viņš saprata, vēlākais, tad, kad Amals Rangarajans viņam paskaidroja, ka izmaksu dēļ daļu pasūtījuma viņi spiesti nodot tālāk apakšuzņēmē­jiem Uzbekistānā, jo labākie indiešu programmētāji pa to laiku jau bija kļuvuši nesamaksājami.

"Mister Foks, jums noteikti jāierodas!" Izklausījās tā, it kā degtu vismaz noliktava.

Stefcns dziļi ievilka un izpūta gaisu, pārlaida skatienu kartotēkām, pārskatiem, formulu krājumiem un studiju piezīmēm un domāja par gaidāmo eksāmenu. "Kas nu ir pagalam?" viņš jautāja. Nekas, droši vien. Kā vienmēr izrādīsies, ka tā ir bijusi ekspluatācijas kļūda, jo neviens ne­bija ievērojis lietošanas pamācību.

"Pēc četrām nedēļām," mis Bārneta satraukti skaidroja, "visā pasaulē sāksies kampaņa sakarā ar jaunās SONTMR sistēmas laišanu apgrozībā."

"Ak," Stefens noteica.

MR sistēma. Cik ilgi viņš par to jau vairs nebija domājis. Pēkšņa kā zibens spēriens viņam prātā ienāca doma, ka vairāk nekā puse no piecu gadu ilgā laika, kad viņam tika aizliegts ierasties Izraēlā, jau bija pagā­jusi. Pamodās atmiņas, tās burbuļoja kā gāzes burbulīši duļķainā muk­lājā. Pakaļdzīšanās sasprindzinājums, vajāšana tuksnesi, stundas, kurās viņš viņu turēja savās rokās, kamera, kas bija kopā ar viņiem fantastiskā­kajā no visiem ceļojumiem, videokamera no pagātnes. Sāpes, karstums. Skūpsti. Judīte.

"Tagad mums ir problēma," mis Bārneta turpināja — kas attiecās uz elektronisko datu apstrādi, viņai nekad nebija vienkārši uzdevumi, kas bija nokārtojami, viņai vienmēr bija problēmas, "ka mums visiem klien­tiem, kas bija šo sistēmu jau pasūtījuši internetā, ir jāuzraksta. Adreses taču vajadzētu saglabāt, vai?…

"Jā," Stefens atbildēja, "protams."

"Un vai, pamatojoties uz šīm adresēm… ir kaut kā iespējams… izprintēt vēstules, kurām adrese jau tiek pievienota automātiski?"

"Protams," Stefens pacietīgi skaidroja. "To sauc par sērijveida vēstuli."

"Vai jūs varētu mums to paveikt?"

"To jūs varat paveikt pati. Sistēmai ir tāda atsevišķa funkcija, lai…"

"Patiešām būtu daudz labāk, ja to izdarītu jūs."

Stefens, nevarēdams izlemt, kodīja lūpu. Nevarētu teikt, ka viņš ne­maz nebūtu sagatavojies eksāmenam. Turklāt tas būtu vienkāršs, labi ap­maksāts darbs, un viņam, par nožēlu, nauda ļoti noderētu. Piedzīvojums

Izraēlā — it īpaši tā juridiskā daļa — kopā ar dažām neveiksmīgām investīcijām bija krietni padeldējis viņa reiz tik daudzsološo finanšu polsteri.

Atmiņas par to vēl arvien saistījās ar sāpēm. Ar neatgūstamu zau­dējumu sāpēm. Ar sāpēm par to, ka viņš cieta neveiksmi. Vienmēr, kad viņš domāja par Izraēlu, viņam bija tāda sajūta, it kā viņš nestu līdzi ne­redzamas rētas, un, kad viņš skatījās spogulī, viņa gludā, jauneklīgā seja šķita sveša, jo viņš bija pārliecināts, ka patiesībā tajā būtu jāredz dziļas grumbas.

"Pats par sevi saprotams," Stefens tcica, "kā jūs vēlaties. Ļaujiet man ieskatīties plānotājā…" To viņš varēja arī nedarīt. Turpmākās divas nedē­ļas viņam bija absolūti brīvas, visām lapām šķērsām pāri ar sarkanu tinti bija uzskricelēts Mācīties'. "Rīt ap desmitiem es varētu būt pie jums."

"Brīnišķīgi, mister Foks. Ziniet, šajā akcijā nekas nedrīkst noiet greizi."

"Neraizējieties par to. To mēs paveiksim." Izstrāvot paļāvību!

Kad viņš nolika klausuli, viņš jutās nožēlojami. Lietus vēl arvien kā ar smalkām adatām durstīja loga rūtis. Nu jau bija pagājuši trīs gadi. No Jcšua viņš vēl bija saņēmis vienu divas elektroniskās vēstules, neno­zīmīgu pļāpāšanu. Turpretī Judīte nebija atbildējusi ne uz vienu viņa vēstuli. Viņas tālruņa numura viņam nebija. Viņas brālis bija apgalvojis, ka viņai patiešām neesot telefona.

Bija desmit no rīta, un lietus arī vairs nelija, kad viņš savā sarkanajā Porsche iegriezās Video World Dispatcher autostāvvietā. Automašīna vēl joprojām izskatījās iespaidīga, kas bija galvenais iemesls, kādēļ viņš ar to vēl brauca, bet vispār bija jau pēdējais laiks nopirkt jaunu, jo zem mo­tora pārsega bieži vien norisinājās nejaukas, dārgas lietas, un viņam vien­mēr vajadzēja baidīties, ka kādu dienu viņš varētu palikt uz ccļa.

Taču šoreiz atkal viss bija labi. Bens, vecais vārtu sargs, viņam smai­dīdams paturēja vaļā vārtus un sveicināja viņu kā senu paziņu, par kādu Stefens Fokss šajā teritorijā jau patiesībā arī bija kļuvis. Stefens vēlreiz paraustīja krekla apkaklīti, kas viņam pēc džemperi pavadītajām nedē­ļām šķita kļuvusi neierasti šaura, un devās uz durvīm, kas veda tieši uz noliktavas telpu. Durvis smagi pacēlās, un viņu atkal apņēma putekļai­nais rosīgums, kas piepildīja telpu starp mājas augstuma metāla plauk­tiem. Viņš izvairījās no autokāra, kas kādreiz bijis koši dzeltens, taču ta­gad, savus pienākumus pildot, bija noskrambāts, un devās augšā pa režģu kāpnēm uz datortelpu. Četrpadsmit dažādu modeļu datori, saslēgti vienā tīklā, dūca šeit cauru diennakti, lai veiktu visdažādākos uzdevumus.

Mis Bārneta viņu jau gaidīja, turēdama rokā vēstules izdruku, ko viņa vēlējās izsūtīt. Stefens apsēdās pie skaitļotāja, kurā bija saglabāta klientu datu bāze, un, piespiedis pāris taustiņu, izsauca uz ekrāna pār­skata tabulu. Šis bija visu pasūtījumu saraksts, kādi vien caur firmas Video World Dispatcher interneta lapu tikuši veikti. Saraksts uzrādīja pasūtītāju vārdus un adreses, kredītkaršu numurus, pasūtījuma veikša­nas dienu un pulksteņa laiku un, protams, vēlamā aparāta vai citas pre­ces pasūtījuma numuru. Vienīgais, kas viņam bija jāizdara, — jāizfiltrē no šīs tabulas to pasūtītāju adreses, kuri pierakstīšanās laikā bija pasū­tījuši MR sērijas aparātu.

"Visi, kuri bija pasūtījuši līdz noteiktajam datumam, saņem piecpa­dsmit procentu atlaidi," komentēja mis Bārneta. "Ja mēs kādu no viņiem aizmirsīsim, būs sūdzības, un to mēs nevēlamies pieļaut."

"Nekādu problēmu," Stefens tikai noteica un ievadīja nepieciešamās komandas.

Skaitļotājs darbojās. Šajā laikā parastā smilšu pulksteņa simbola vietā uz ekrāna bija rotējoša zemeslode ar Video World Dispatcher logo. Domās jegrimis, Stefens kasīja plaukstas virspusi, nogrimis domās par Kcinsa ekonomikas mācību, ko viņš vēlreiz steigā ēsto brokastu laikā bija pārskatījis.

Gatavs. Varēja dzirdēt nosprakšķam cieto disku, gaidīšanas simbola vietā parādījās kursors, un ekrānā veidojās rezultātu tabula. Stefens sa­tvēra peli. Lieliski. Vēlākais, pēc stundas viņš atkal būs ārā, dosies mājās, izrakstīs sulīgu rēķinu un ar jaunu sparu gatavosies eksāmenam. Viņš izla­sīja pirmo vārdu un sastinga.

Šis vārds. Kā sarakstā varēja nokļūt šis vārds?…

"Tas nevar būt," viņš murmināja. "Tas nevar būt…"

Mis Bārneta kaut ko jautāja, taču viņš dzirdēja tikai nenozīmīgus trokšņus. Viņa domas pēkšņi sāka griezties kā helikoptera spārni, viens apsvērums trenca nākamo, atziņu drumslas klupa cita pār citu kā izju­kuši milzu mozaīkas gabali. Viņam šīs daļas bija jānoķer, jāsavāc un jāsa­liek kopā. Viņam bija šīs lauskas jādabū.

Kā sarakstā varēja nokļūt šis vārds?

Viņš paskatījās lapā, izlasīja pasūtījuma datumu un laiku. Izlasīja, te bija pasūtīts. Viņā iekšā dārdēja kā zvani. Neticami. Viņš parēķināja. Jā, gads sakrita. Un mēnesis. Un diena, tas bija… Neticami.

"Mister Foks!" Viņa sapurināja viņu aiz pleca. "Kas noticis, mister Foks? Vai tur nesakrīt kādi dati?"

Stefens paskatījās uz augšu. "Kādi dati?" viņš truli pārjautāja. "Ar datiem viss ir kārtībā."

"Paldies Dievam," mis Bārneta uzelpoja.

Stefens lasīja vārdu atkal un atkal.

Pagātne bija viņu panākusi.