Jēzus video

40

Mazā, sakumpusī lauku māja, ko, šķita, tīri vai saspiedīs tās milzīgais, pelēkais jumts, vienīgais visā apkārtnē, uz kura nebija uzstādīta satelīta antena, atradās neliela Dienvidanglijas ciemata — Bārnfordas — nomalē. Šaurā ceļa otrā pusē stiepās vairs tikai lauki, kas jau bija uzarti ziemas salam. Tiem pāri pletās izplūdušas, blāvas debesis. Pēc zemes smaržojošie garaiņi, kas cēlās no arumiem, jaucās ar saltu smaržu, kas lika no­jaust, ka drīz uzkritīs sniegs.

Mašīnai, kas šajā priekšpusdienā iegriezās pa šauro ceļu un apstājās pie mājas, bija Londonas numura zīme. Izkāpa divi vīri, tik piesardzīgi, kā izkāpj, esot pie mērķa, ko redz pirmoreiz mūžā. Viens bija jauns un slaids, gandrīz vai stiegrains, uz acīm tam bija brilles šauros rāmīšos, un, neraugoties uz rudenīgo aukstumu, mugurā tikai žakete. Veids, kā viņš kustējās, pauda ar pūlēm apvaldītu enerģiju, un sejas izteiksme bija drū­mas apņēmības pilna. Otrs, mazliet vecāks un ievērojami apaļīgāks mie­sās, kāpjot ārā no mašīnas, tīstījās savā pelēki zaļajā parkā, pie kuras viņš ap kaklu bija apmetis pēc krāsas nepiemērotu, skotu rakstiem rotātu šalli. Viņa acīs bija manāma nedrošība, izbrīns, viņš skatījās apkārt kā bērns, kurš nevar saprast, vai tagad būs gaidāms kas nepatīkams vai patīkams.

Abi šķērsoja ceļu, pie šaurajiem, gaišzaļi lakotajiem dārza vārtiņiem uz brīdi apstājās, lai izpētītu uzrakstu uz pastkastītes, kas bija piestipri­nāta pie raupji apmestā mūra. Viņi viens otram pamāja: jā, viss ir pareizi. Jaunākais no abiem atvēra nevērīgi apkaltos dārza vārtus.

Dārzam aiz tiem jebkāda kopšana, šķiet, bija sveša. Apkārt aizau­gušam dīķim zālienā trūdēja lapas, kā tās tur bija nokritušas no rudenīgi kailajiem kokiem un krūmiem. Pret sarūsējušu, apsegtu ūdens mucu bija atsliets velosipēds. Gar mūra žogu uz visām pusēm stiepās mūžzaļš dzīv­žogs,kupli sazēlis, nesakopts.

Abi vīri piegāja pie nama durvīm un piezvanīja.

Kādu brīdi neviens nenāca, tad atskanēja soļi un durvis tika plaši at­rautas vaļā.

Vīrs, kurš atvēra durvis, bija krietni vecāks nekā abi apmeklētāji. Snieg­balti mati, izspūruši uz visām pusēm, it kā viņš būtu atsacījies no to ķem­mēšanas, ieskāva saulē iedegušu seju, no kuras mirdzoši pelēkas, dzīvas acis vērīgi raudzījās atnācējos. Mugurā viņam bija zaļa adīta veste ar biezu apkakli, no kuras rēgojās ārā grumbains, gaļīgs kalds, kas netīši lika iedomāties vecu milzu bruņurupuci.

"Kāds pārsteigums!" vecais vīrs iesaucās, kad izbaiļu sekunde bija pārvarēta. "Mister Foks! Mister Eizenhart! Ko gan jūs šeit darāt? Nā­ciet taču iekšā, es lūdzu jūs…" Viņš aicinoši airējās ar rokām. "Kāda laime, ka es tieši biju mājās! Es tik bieži esmu ccļā, ka bez iepriekšējas pieteik­šanās pa telefonu mani faktiski neviens vairs neapmeklē."

"Laimes gan te ir mazāk, nekā jūs domājat," Stefcns Fokss teica ar šauru smaidu, kad viņi nāca iekšā pa durvīm. "Labdien, profesor Vilford-Smit."

Pusstundu vēlāk viņi sēdēja plašā, labi izkurinātā dzīvojamā istabā, no kuras pa platām, vecmodīgām terases durvīm pavērās romantisks skats uz dārzu, un balansēja ar plānām porcelāna tasītēm, kurās smaržoja zeltaini dzeltena tēja. Profesors cēli sēdēja smagā ādas atzveltnes krēslā. Katru sienas metru aizņēma cieši salikti grāmatu plaukti vai arī eļļas gleznas masīvos rāmjos.

"Tas bija tik sen," viņš domīgi teica. "Vairāk nekā pirms trim gadiem. Tas ir ilgs laiks."

Abi apmeklētāji, sasēduši viens otram blakus uz koloniālā stila dī­vāna, piekrītoši pamāja.

"Jūs man vēl neesat atklājuši, kas jūs atvedis šurp uz šo apvidu."

"Mēs gribējām jūs satikt."

"Vienkārši tāpat?"

"Nē," Stefens teica un uzmanīgi nolika savu tējas tasi uz dīvāngaldiņa, "vienkārši tāpat ne."

Pēkšņi telpā iestājās klusums. Ārā dārzā kailo koku zaros sapulcējās kraukļi, it kā viņi vēlētos paskatīties, kas tagad notiks.

"Bērnībā es bieži liku puzles," Stefens Fokss iesāka. "Katros Ziemas­svētkos mani vecāki nopirka jaunu puzli, un tad visa ģimene Zie­massvētku dienās stundām ilgi sēdēja ap lielo galdu un mēģināja attēlu salikt. Jo vecāki mēs, bērni, kļuvām, jo vairāk daļu bija puzlei, un kādā brīdī vecāki sāka pirkt puzles bez attēla parauga. Tad mums bija tūk­stošiem mazu daļiņu, un mums nebija ne jausmas, kā attēlam jāizskatās. Bieži vien mēs tikai stundām ilgi sēdējām un mēģinājām, bet nebija nekādu panākumu. Taču kaut kad tomēr atrod kādu noteiktu daļu, kas iederas blakus citai, un kopā tās jau veido niecīgu attēla fragmentu, kas pēkšņi ļauj nojaust, kā jāizskatās veselumam. Tad dažreiz viss tur­pinās zibenīgi ātri. Daļas šķiet savienojamies pašas no sevis, atrodam savu īsto vietu, viss pēkšņi der kopā — un tikai tāpēc, ka bija atradusies šī viena nozīmīgā mozaīkas daļa." Stefens uz brīdi apklusa. "Pirms pāris nedēļām," viņš tad turpināja un paskatījās uz profesoru, kura kuplās baltās uzacis bija cēlušās arvien augstāk, "es nejauši uzgāju šādu puzles gabaliņu."

Profesors Vilfords-Smits satvēra savu tējas tasi, kas atradās uz maza galdiņa blakus viņa krēslam. "Tas izklausās aizraujoši," viņš teica. "Jā­saka gan, ari pietiekami mīklaini, ja atļaujat piebilst."

"Esiet bez raizēm. Esmu ieradies, lai šo mīklu atminētu."

"Nomierinoši."

Stefens paliecās uz priekšu, delnas atbalstījis pret augšstilbiem. "Kad mūsu piedzīvojums Izraēlā bija galā, tad izskatījās tā, it kā visi jautā­jumi būtu noskaidroti. Taču tādi tic nebija. Daži dīvaini, mazi sīkumi neiederējās kopskatā. Mēs visi bijām pārāk noguruši un pārāk vīlušies, lai tos ievērotu, taču šīs mazās, šķietami nenozīmīgās detaļas ir ārkārtīgi nozīmīgas. Par to es pārliecinājos pēdējās nedēļās, kad visu attēlu vēl­reiz izjaucu un, akmenīti pēc akmenīša likdams apkārt šim vienam, par kuru es nupat runāju, atkal saliku kopā. Un, paskat tik, pēkšņi radās pa­visam cits attēls."

"Fascinējoši," tcica profesors.

"Vai drīkstu uzdot jums vienu jautājumu?"

"Droši."

"Kas jūs pamudināja studēt arheoloģiju?"

Profesors Vilfords-Smits samulsis mirkšķināja acis. "Ai… Tas bija tik sen… Vai tas ir tik svarīgi?"

"Jums jau bija pāri četrdesmit, bijāt izveidojis karjeru ienesīgā amatā, un, ja jūs būtu pie tā palicis, jūs acīmredzot jau būtu līdzīpašnieks vienā no lielākajām Lielbritānijas tekstilfabrikām. Taču jūs to visu pamētāt — kādēļ?"

Pāri zinātnieka sejai pārslīdēja tāda kā garlaikotības ēna, kas lika no­jaust, cik bieži viņam uz šo jautājumu jau nācies atbildēt. "Nauda dzīvē nav viss, kas vajadzīgs."

"Un jūs vēlaties sacīt, ka tas atmaksājās?"

"Protams. Tā bija fascinējoša lieta. Citādi es diezin vai būtu pie tās palicis."

Stefens uz viņu paskatījās. "Pēdējās nedēļās es daudz pētīju. Es ru­nāju ar daudziem ļaudīm, jūsu bijušajiem līdzstrādniekiem, ar citiem arheologiem. Daļa šo cilvēku izsakās par jums visai negatīvi."

"Es to zinu. Te nu jūs varat redzēt, kā naids valda pār zinātni. Tie ir cilvēki, kuri dzimuši un uzauguši ziloņkaula tornī, un iemesls, kādēļ viņi uz mani ir skaudīgi, ir tas, ka es nācu no rūpniecības un zināju, kā runāt ar naudas devējiem un sponsoriem, bet viņi ne. Es biju ienācējs, un cs pratu apieties ar naudu. Grūti pateikt, ko viņi vēl man nevar piedot."

"Jūs vienmēr organizējāt plaša mēroga izrakumu darbus ar simtiem līdzstrādnieku. Tādus kā pēdējie, kuros piedalījos arī es."

"Jā," Vilfords-Smits pamāja. "Un tie pat, iespējams, bija vieni no mazākajiem."

"Toreiz cs jūs vēl nemaz nepazinu, nebiju par jums neko dzirdējis. Tas bija Ješua Menezs, kurš man izgādāja šo vietu jūsu vadītajos dar­bos. Domāju, ka pirmā reize, kad mēs ar jums pārmijām vairāk nekā tikai divus vārdus, bija dienā, kad cs uzgāju atradumu četrpadsmitajā apga­balā." Stefens Fokss atlaidās ērtāk un pārmeta vienu kāju pār otru. "Vai zināt, par ko es šajos gados arvien vairāk un vairāk brīnījos?"

Sirmais profesors tikai sarauca uzacis.

"Jūs faktiski uzreiz jau zinājāt, par ko ir runa," Stefens turpināja. "Jūs nokāpāt pie manis lejā, ieraudzljāt plastikāta maisiņu ar lietošanas pamācību tajā, un jums uzreiz bija skaidrs, ka šis atradums ir sensācija. Es vēlos teikt, ka bija jāpaiet dienām, pirms to sapratu es. Pat viņš," Stefens norādīja uz Eizenhartu, kurš klusēdams sēdēja viņam līdzās, "to nenojauta tik ātri. Viņam gan visai ātri ienāca prātā doma, ka ske­lets varētu piederēt ceļotājam laikā. Taču, ko tas nozīmēja — proti, ka pamācībai piederīgā kamera vēl arvien kaut kur eksistē —, to viņš ap­tvēra tikai tad, kad viņam to pateica Kauns. Un ne jau pati no sevis viņam šī ideja bija ienākusi galvā."

Vilfords-Smits pacēla roku žestā, kas šķita sakām: lūdzu, atvainojiet, ka esmu tik slīpēts. "Iespējams, vecumdienās man vajadzētu sākt rakstīt science fiction.''''

"Un vai jūs zināt, ko dīvainu misters Eizenharts man vēl pastāstīja?" Stefens turpināja. "Viņš sacīja, ka nebeidzamajās pārrunās jūs jau no paša sākuma esot izskatījies savādi vienaldzīgs. Jo ilgāk tas turpinājās, jo mazāk, kā izskatījās, tas skāra jūs. Savādi, vai ne tā?"

Vecais vīrs atslējās savā krēslā. "Jums kaut kas taču ir padomā, Stefen," viņš mierīgi secināja. "Vai varbūt es kļūdos?"

"Pilnīgi pareizi," Stefens pikti pamāja. "Visus galus, kas šajā noti­kumā vēl palikuši, es vēlos atšķetināt. Ir vēl kāda detaļa, par kuru man izstāstīja misters Eizenharts. It kā nenozīmīga detaļa, ja uz to skatās atsevišķi. Tajā rītā pēc manas bēgšanas no nometnes jūs pašā rīta ag­rumā esot iegājis apspriežu telpā, kur bija novietotas visas lietas no ma­nas telts, un manā klēpjdatorā esot skatījies saglabātās interneta lapas, kurās bija raksturotas MR sērijas kameras. Misters Eizenharts bija pienācis pie jums, un jūs abi esot runājuši par to, cik savādi, ka ceļotājs laikā ņēmis līdzi pagātnē kameru MR-01 un nevis būtiski jaudīgāko un spēcīgāko MR -02. Vai jūs atceraties?"

"Neskaidri," Vilfords-Smits noteica.

"Es esmu pārliecināts, ka jūs to atceraties vēl pavisam skaidri. Es esmu pārliecināts, ka šajā rītā jūs pierakstījāt firmas Video World Dispatcher, kuras interneta lapas tās bija, adresi un telefona numuru." Stefena balsī ieskanējās niknums. "Jo tā nu ir sagadījies, ka šī firma, kuras mītne atrodas netālu no manu studiju vietas, šobrīd ir viena no maniem klien­tiem. Es tur esmu savējais, un viņu datoros es daru, ko vien vēlos. Un pirms piecām nedēļām iepriekšējās pasūtīšanas failā es ieraudzīju jūsu vardu, profesor Vilford Smit."

Profesors Vilfords-Smits neko neteica. Viņš tikai sēdēja, acis neno­laidis, skatījās uz Stefenu, un viņa acīs pēkšņi bija parādījies savāds mir­dzums.

"Šajā failā," Stefens nesaudzīgi turpināja, "ir atzīmēts arī pasūtīša­nas datums un pulksteņa laiks. Es vairākas reizes rēķināju un nopratu, ka jūs esat ātru lēmumu cilvēks, profesor. Laika starpību starp Izraēlu un Amerikas austrumu krastu ierēķinot, jūs pēc mana datora aizvērša­nas nedomājāt pat nc pusstundu, pirms zvanījāt uz firmu Video World Dispatcher. Vai jums ir zināms, ka bijāt viens no pirmajiem? Un vai jūs arī zināt, ka no tūkstošiem pasūtītāju jūs bijāt vienīgais, kurš pasūtījis tikai magnetofonu, bet ne pašu kameru?"

Kādreizējā izrakumu darbu vadītāja balss pēkšņi izklausījās pie­smakuši. "Un ko jūs no tā secināt?"

"Jā, to cs arī sev jautāju. Nedēļām ilgi es sev jautāju: Stefen, ko tu no tā secini? Ko tas varētu nozīmēt? Un es turpināju meklēt. Beidzot es SONTatradu kādu izpalīdzīgu dvēseli, kas man varēja pateikt, ka kāds misters Vilfords-Smits jau no tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītā gada esot to pasūtītāju sarakstā, kam tiekot izsūtīti reldāmas materiāli par jau­numiem videotehnikas jomā. Tikai pirms divarpus gadiem pienākusi ziņa, ka viņu no sadalītāja varētu svītrot. Kas gan, jāsaka, netika izdarīts."

Sirmais arheologs tikai pamāja.

"Protams, arī šo detaļu var izskaidrot," Stefens piebilda. "Skaidrs. Un kas tur dīvains, ja zinātnieks interesējas par videotehniku? Tieši pre­tēji, tas taču ir viegli saprotams. Varbūt vienīgi neņemot vērā to, ka jūs nekad nefilmējāt izrakumu darbus un ari neierosinājāt, lai kāds to darītu."

"Tehnika tādam nolūkam vēl nebija pietiekami spēcīga," profesors nepārliecinoši teica.

"Tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītajā gadā tā tas patiešām arī varēja būt. Taču pēdējos desmit gados tas tā vairs nebija."

Vilfords-Smits nopūtās, ļāva grumbu izvagotajām rokām noslīgt klēpī un, pārdomās nogrimis, skatījās uz Stefenu. "Ko jūs domājat?" viņš jau­tāja. "Jums taču ir kāda teorija, citādi jūs nebūtu šeit. Klājiet vaļā."

"Es to nesauktu par teoriju. Tas drīzāk ir stāsts. Cits stāsts," Stefens uzsvēra un pēkšņi atkal sajuta cauri ķermenim straumē plūstam pārlie­cību, kas viņam tik ilgi bija pietrūkusi. Viņš bija ieradies šeit ar bailēm, ka vecais zinātnieks varētu pasacīt ko tādu, kas viņa stāstu iznīcinātu, kādu argumentu, ko viņš nebija apsvēris un kas ar pūlēm atšifrēto loģiku izmestu mēslainē. Taču nu tas nenotiks. Nu vairs ne. "Stāsts ir par kādu jaunu britu karavīru, kurš tūkstoš deviņi simti četrdesmit sep­tītajā un četrdesmit astotajā gadā ir stacionēts Palcstīnā, visu to laiku, kamēr Apvienotās Nācijas diskutēja par plānu piešķirt ebrejiem tiesības dibināt savu valsti. Tas ir nemierīgs laiks, taču kareivis atrod laiku un iespēju apskatīt šo zemi, savākt iespaidus un dažādas lietas piemiņai. Šis karavīrs bijāt jūs, profesor."

"Jā," viņš pamāja. "Toreiz es biju stacionēts Palcstīnā."

"Tūkstoš deviņi simti četrdesmit astotā gada piecpadsmitajā maijā jūs ar britu karaspēku devāties prom no tikko dibinātās Izraēlas, atgriezā­ties Anglijā, izstājāties no armijas un sākāt strādāt pavisam parastā amatā tekstilrūpniecības nozarē. Jūs apprecējāties, jums piedzima bērni, jūs izveidojāt ievērības cienīgu karjeru. Divdesmit gadus jūs dzīvojāt neuz­krītošu dzīvi. Taču tad kaut kas acīmredzot notika. Jautājums ir: kas?"

"Man vairs nebija diezgan ar šo neuzkrītošo dzīvi," Vilfords-Smits piedāvāja izskaidrojumu. "Šodien to sauktu par pusmūža krīzi."

Stefens papurināja galvu. "Nē. Mans stāsts ir citāds. Mans stāsts saka — starp suvenīriem, ko jūs atvedāt līdzi no Svētās zemes un visus šos gadus glabājāt kādā kārbā vai kastē, būs bijis kāds priekšmets, kura nozīmi jūs nespējāt izprast. Tas, kas notika pēc divdesmit gadiem, seš­desmitajos gados, bija kasešu magnetofonu parādīšanās un to pār­došana milzīgos vairumos. Kad jūs redzējāt pirmo mūzikas kaseti, jums būs atkal ienācis prātā vecais, savādais ciemkukulis no Palestīnas. Kaut kad jūs to būsiet atkal izņēmis no kastes un konstatējis, ka starp tām ir zināma līdzība. Pa to laiku radās jēga arī četriem iespiestajiem burtiem. SONT— tā bija japāņu firma, kas ar varu spiedās pasaules tirgū. Kāda mīkla! Jūs būsiet mēnešiem, gadiem domājis par to, ko tas varētu nozīmēt. Kāds cits ar melno, stūraino priekšmetu būtu gājis pie zinātniekiem un teicis: izpētiet to, — taču jums tas kaut kā nebija ienā­cis prātā. Jūs ar to tikāt galā viens pats. Tā jūs man raksturoja gandrīz katrs, ko es satiku, kas jūs zināja no agrākiem laikiem; viņš ir vīrs, kurš ar visu galā tiek viens pats. Jūs atkal un atkal apsvērāt visas iespējas, arī pašas dīvainākās, pēc labākajām Serloka Holmsa tradīcijām izslēdzāt neiespējamās, un cauri gadiem, kuros iznāca arī pirmie, vēl vienkāršie videomagnetofoni, radījāt savu teoriju. Es varu iedomāties, ka materiāls deva izšķirošo ierosmi. Jūsu suvenīrs bija radīts no mākslīga materiāla, to jūs sapratāt, kad atkal to paņēmāt rokā, — taču jūs atcerējāties, ka toreiz, tūkstoš deviņi simti četrdesmit astotajā gadā, jūs nezinājāt, no kāda materiāla ir jūsu atradums. Jo tāda veida sintētiskas vielas toreiz vēl nebija, un tas būs jūs vienā brīdī uzvedinājis uz domas, ka šeit runa varētu būt par ceļojumu laikā. Jums ienāca prātā, ka šis atradums varētu būt ieraksts, acīmredzot videoieraksts, un, tā kā ceļotājs laikā to nebija paņēmis līdzi atpakaļ nākotnē, vajadzēja pamatoties uz pieņēmumu, ka ceļojums laikā bija iespējams tikai vienā virzienā. Vienīgā iespēja, kā ierakstus no pagātnes varētu nogādāt atpakaļ nākotnē, bija tos deponēt neatklātās vietās, kur bijušie laikabiedri tos varētu izrakt. Taču kā dēļ šāds upuris būtu vērts? Par šo jautājumu nebūtu jādomā ne piecas mi­nūtes, jo kādam jau būtu ienācis prātā Bībeles Jēzus. Priekšmetā, kuru jūs atradāt, noteikti bija jābūt Jēzus videoierakstam. Muļķīgi bija vie­nīgi tas, ka nebija ierīces, kas šo ierakstu varētu padarīt redzamu, un, kā izskatījās pēc prospektiem, kurus jums regulāri piesūtīja SONT, šāda ierīce vēl bija ilgi jāgaida. Taču kaut kad jūs sapratāt, ka vismaz viena šāda ierīce eksistē, ja jūsu teorija ir pareiza, jau gandrīz divus tūkstošus gadu: un tā ir kamera, kas bija līdzi ceļotājam laikā. N11 jau jūs arī zinā­jāt, ka ikviena kamera tā ierīkota, ka tai nepieciešams arī atskaņošanas mehānisms, lai varētu noskatīties uzfilmēto. Citiem vārdiem sakot ja jūs atrastu kameru, kas piederējusi ceļotājam laikā, jūs varētu redzēt, kas ierakstīts kasetē, kurā, un par to jūs bijāt pārliecināts, noteikti bija uzfilmēts Jēzus. Tas bija patiesais iemesls, kāpēc jūs četrdesmit divu gadu vecumā sākāt studēt arheoloģiju un galu galā devāties atpakaļ uz Palestīnu. Jūs to nedarījāt tāpēc, ka jums arheoloģija nebija vienaldzīga. Vienīgais iemesls: jūs gribējāt atrast kameru."

Profesors Vilfords-Smits klusēja. Galvu uz grumbainā kakla augstu pacēlis, viņš tur sēdēja, un gandrīz nemanāms smaids rotājās viņa lūpās.

"Tāpēc jūs vienmēr organizējāt tik plaša mēroga izrakumu darbus," Stefens turpināja. "Tāpēc kvantitāte jums bija svarīgāka nekā kvalitāte, un tāpēc jūs esat publicējis tik maz darbu. Patiesībā arheoloģija jūs maz interesēja. Jūs interesēja kamera. Un tikai šī iemesla dēļ jūs tik ātri va­rējāt rīkoties, kad es atradu lietošanas pamācību. Jums pat nebija jādomā, ko tas varētu nozīmēt, jo to visu jūs jau bijāt pārdomājis pirms gadu desmitiem. Jūs zinājāt — tas nozīmēja to, ka es esmu atradis to, ko jūs meklējat."

Kaut kur lūza zars. Kraukļi pacēlās gaisā un aizlidoja.

"Tas bija patiesais iemesls. Džons Kauns meklēja video, jūs turpretī visu laiku meklējāt kameru. Pat tajā brīdī, kad pie Bethamešas notika iz­rakumu darbi, SONTklicntu informēšanas daļa vēl nebija saņēmusi ne­kādu norādi par jauno MR sistēmu. Klīda tikai baumas iekšējās aprindās. Kad jūs uzzinājāt, ka tikai pēc trim gadiem atbilstoši aparāti parādīsies tirgū, jūsu interese par meklēšanu atslāba, un, kad jūs bijāt pasūtījis vi­deomagnetofonu, tā zuda pavisam. Kamēr mēs visi kā drudzī skraidījām apkārt, jums tikai vajadzēja nogaidīt, jo jums jau bija viens no trim Jēzus video. Trīsdesmit gadus jūs Izraēlā bijāt pārcilājis katru akmeni, meklējot kameru; jums tā nebija problēma — pagaidīt vēl trīs." Stefens paliecās uz priekšu, "Es zinu, ka jūsu videomagnetofons tika piegādāts pirms ne­dēļas. Esmu ieradies, jo vēlos redzēt video."

Stefens bija gaidījis pretargumentus, vismaz līdzjūtīgu galvas kratīšanu vai tādus izteikumus, kā, piemēram, ka viņam esot pārāk daudz fantāzijas vai viņš lasot nepareizos romānus. Un, ja viņš bija godīgs, tad viņam pašam šī teorija šajā mirklī, kad viņš bija to izteicis skaļi un pāri palika vien saspringts, gandrīz vai apstulbinošs klusums, šķita krietni vien pār­spīlēta. Sava veida arheoloģisks pielikums NLO paranojai.

Taču profesors Vilfords-Smits nesmējās, un viņš arī nemēģināja viņu padarīt smieklīgu. Viņš dkai kādu brīdi sēdēja un vēroja viņu ar to vieglo, gandrīz vai labvēlīgo smaidu, ar kādu viņš visu laiku bija viņā klausījies. Tad ar zināmām, savam vecumam atbilstošām grūtībām viņš piecēlās un vienkārši sacīja: "Labi. Nāciet man līdzi.11

Eizenharts, kura angļu valoda, pēc paša domām, pēdējos gados bija vēl vairāk ierūsējusi, un tāpēc viņš visu laiku neko nebija teicis un droši vien tikai ar grūtībām bija spējis sekot sarunai, pielēca kājās kā dzelts. "Acumirkli!" viņš iesaucās. "Vai tas nozīmē, ka Stcfcna teorija ir pareiza?"

Sirmais arheologs apdomīgi pamāja. "Jā. Tieši tā arī bija."

Viņi sekoja viņam uz darbistabu, kā avis seko savam ganam. Tur stā­vēja televizors, liels, dārgs modelis, un uz tā parasts videomagnetofons, uz kura gulēja šaura, eleganta izskata melna kaste: MR-S, jaunās sistē­mas atskaņotājiekārta. Visapkārt bija plaukti, pilni ar grāmatām, manu­skriptiem un senām lietām, nelielām māla vāzēm un statujām. Divas šauras stiklotas durvis veda ārā uz terasi. Pie sienas starp tām karājās Izraēlas karte — spriežot pēc atzīmētajām valsts robežām, visai veca, un krāsainas uzlīmes uz tās apzīmēja vietas, kur profesors Vilfords-Smits bija vadījis izrakumu darbus.

"Tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā gadā, kā jūs jau, iespē­jams, zināt, tika atrasti Kumrānas rakstu ruļļi," viņš sāka stāstīt, atbīdī­dams no loga krēslus. "Es dzirdēju par to. Stāsts mani aizrāva — jūs redzat, zināma interese par arheoloģiju tomēr būs manī jau tolaik snaudusi —, un es reiz varēju rast iespēju aizceļot uz Jēriku, un kāds pavadonis, beduīns, man parādīja alu, kurā rakstu ruļļi tika atrasti. Sev par attaisnojumu es varu vien teikt," viņš smaidīja, "ka toreiz man tik tikko bija palikuši divdesmit gadi un es biju ari atbilstoši naivs. Kalnos ir simtiem alu, un pavadoņi tās ir taisnīgi sadalījuši savā starpā. Atkarībā no tā, pie kura gida nokļuva, dabūja redzēt kādu citu alu, vienīgo pa­tieso, protams."

Viņš deva viņiem zīmi apsēsties. Mans pavadonis toreiz bija naudas kārs, taču ar plašu vērienu, ja viņš jutās labi apmaksāts. Pēc tam kad es viņam slepus biju iedevis papildu naudaszīmi, viņš man ļāva alu apskatīt pašam uz savu roku, un, kamēr viņš sēdēja pie ieejas un smēķēja smir­došu cigareti, es blakus alā kādā spraugā atradu saplīsušu, taču vēl pil­nīgu amforu. Kad es pacēlu lauskas, tajās gulēja neliela taisnstūrveida paciņa, taukains, netīrs sainītis, satīts ar auduma lentēm, kuras es savā vientiesībā noturēju par papirusiem. Viss bija tik mierīgi — es kādu bridi vēl vandījos apkārt, taču, neko vairāk neatradis, ietinu savu guvumu lielā kabatas lakatā un paņēmu līdzi, un tad mēs devāmies prom."

Vilfords-Smits piegāja pie atvilktnes, no kuras viņš izņēma nelielu metāla kārbiņu, kurā reiz iesaiņoti cepumi. "Kad es biju mājās un savu atradumu vēroju dienas gaismā, es sapratu, ka tas ir vienkāršs lina audekls, kas piesūcināts ar kādu sveķainu substanci. Dienām ilgi es ņēmu nost kārtu pa kārtai, un beigu beigās pašā vidū es atradu šo te." Viņš atvēra kārbiņas vāku un izņēma no tās plakanu, melnu MR kaseti. It kā tā nebūtu nekas īpašs, viņš sniedza to Stefenam. "Jums taisnība, es ilgi nezināju, kas tas ir. Es noturēju šo materiālu par kādu man nezināmu pusdārgakmeni, un, tā kā tur bija iegravēti latīņu burti, es domāju, ka tā varētu būt kāda romiešu greznumlieta."

Pirms trim nedēļām Video World Dispatcher noliktavā Stefens pirmo reizi bija turējis rokā MR kaseti. Šī te izskatījās tieši tāda pati: plakans kvadrātveida darinājums no melna sintētiska materiāla, kas smagi iegūla rokā un negrabēja kā parastās videokasetes. Vienā pusē tai bija noslēpu­maini urbumi un taisnstūrveida tukšumi, taču visapkārt nebija nevienas redzamas atveres. īstā atveres iekārta, speciāli apstrādāts silīcija disks, no ārpuses nebija pieejams.

Šī kasete bija krietni saskrāpēta, un tajā pusē, kur bija iegravēts uz­raksts SONY, viens gabals bija izlūzis un ar līmlenti atkal rūpīgi ievie­tots atpakaļ savā vietā. To nevarēja uzskatīt par gluži jaunu, taču bija arī grūti noticēt, ka tā varētu būt divtūkstoš gadu veca.

Viņš to neizšķirīgi pasvārstīja rokā. Tagad, tā kā visi meklējumi bija beigušies, viņš juta sevī savādu tukšumu. Tātad šo te viņi tik dedzīgi bija meklējuši. Vai katrā ziņā kaut ko līdzīgu. Tagad, kad viņš to turēja rokā, tā viņam dīvainā kārtā pēkšņi likās kļuvusi nenozīmīga. It kā sva­rīgi būtu bijis meklēt, nevis atrast.

"Man jums vēl ir kādā lietā jāatzīstas," profesors pārtrauca viņa do­mas. "Tas attiecas uz manām izdaudzinātajām un vēl vairāk apskausta­jām spējām iegūt sponsorus saviem izrakumu darbiem."

Stefens pacēla acis. Viņš ļāva Eizenhartam izņemt no savām rokām kaseti.

"Mana pieredze no rūpniecības, jāsaka, man bieži vien bija ļoti no­derīga, un, kurš dzīvē reiz ir uzraudzījis divus simtus adītāju un audēju, tam izrakumu darbu organizēšana šķiet kā pastaiga," Vilfords-Smits turpināja. "Taču tas viss nebija izšķiroši vai katrā ziņā — ne vienmēr. Tas, pie kā es grūtās situācijās arvien atgriezos, bija lauska, kas izlūzusi kase­tes priekšpusē."

"Kā, lūdzu?" Eizenharts apstulbis jautāja.

"Man nepavisam nebija tik daudz sponsoru, kā mēdza apgalvot. Man bija ilgstoši, maksātspējīgi sponsori — vispirms jau galvenokārt Bārnfordas universitāte, un vēlāk pēc vairākām īsām epizodēm — Džons Kauns. Viņam es tikai parādīju šo lausku, svēti apgalvodams, ka es to atradu tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā gadā Palestīnā, no tās radīdams mums visiem jau zināmo teoriju."

"Tātad viņš zināja, ka jūs Izraēlā meklējat videokameru," Stefens tcica. "Taču viņš nezināja, ka jums jau bija tai piederošā videokasete."

"Tieši tā. Man bija skaidrs, ka Kauns kaseti nekavējoties liktu pār­baudīt zinātniekiem. Un to es nevēlējos."

"Tāpēc ka jūs baidījāties ar to izraisīt," Eizenharts meklēja atbilstošo vārdu, "laika paradoksu!"

Arheologs paskatījās uz viņu ar pārsteigtu sejas izteiksmi, kas labāk par vārdiem atklāja to, ka šī doma viņam vēl nebija ienākusi prātā. "Nē," viņš papurināja galvu, "es baidījos, ka ieraksts varētu tikt iznīcināts."

"Ak!" rakstnieks iesaucās.

Stefens atkal paņēma kaseti un vēroja lausku, uz kuras tieši bija lasāms uzraksts. Ar vieglām trīsām viņš konstatēja, ka zem firmas logo ar mazākiem burtiem bija rakstīts: MR VIDEO SYSTEM. Uz kasetēm, kuras viņš bija redzējis, nekā tāda nebija bijis. Un viņš neatcerējās, ka būtu redzējis kasetēm sānos tādas šauras rievas.

"Kasete nebija bojāta, kad es to atradu. Es pats lausku atdalīju, no vienas puses, tādēļ, lai redzētu, kas bija tās iekšpusē — nekas ievērojams ar neapbruņotu aci —, un, no otras puses, lai atrastu sponsoru savam plānam." Viņš pamanīja Stefena skatienu. "Jā, uzraksts ir citāds. Es do­māju, šāda modeļa kasetes vēl nav parādījušās tirgū."

"Tātad tas ir pierādījums tam, ka šī te patiešām ir nākusi no nākot­nes. Vēl arvien."

"Jā"

"Bet vai to vispār var noskatīties?" Stefens jautāja balsī, kurā bija jūta­mas bailes.

Profesors to atkal izņēma viņam no rokām un devās ar to pie video sienas, lai to ievietotu aparātā. "Par laimi, jā."

"Un?"

"Ļaujieties sevi pārsteigt," arheologs noslēpumaini tcica, ieslēgdams televizoru un ar pulti rokā dodamies atpakaļ savā vietā. "Ļaujieties sevi vienkārši pārsteigt."