Jēzus video

3

Turpmāk salīdz, izrakumu laukumu, att. 1.3 un krustpunktu, att. 1.4 a-splānu, kā arī būvpalieku plānu (att. 1.5). Kopumā, pamatojoties uz 1.2 nod. pieminētajiem satelītuzņēmumiem (skat. C.3 pielikumu), tika noteikti deviņpadsmit izrakumu apgabali, no kuriem pirmajai izrakumu darbu kampaņai tika izvēlēti pieci daudzsološākie, proti, 14., 9., 2., 7. un 16. (minēti plā­notajā secībā). Kā jau minēts, 14. apgabalā darbi tika priekšlai­kus pārtraukti par labu 3. apgabalam (skat. nod. II. 1).

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Tas viss izskatījās pēc nopietnas lietas. Drīzāk pēc karaspēka ienākša­nas nekā pēc apmeklējuma. Patlaban no piekabes blakus četrpadsmitajam apgabalam tika novietots jau trešais no pieciem slaidajiem, sudrabota­jiem vagoniem, un gandrīz vai vienādos, uniformām līdzīgos tērpos ģērbušos palīgu skaits auga ik stundu. Daži no viņiem ap laukumu, uz kura stāvēja vagoni, būvēja ko līdzīgu žogam. Mazliet tālāk jau bija uzstādīts strāvas agregāts — melna, stūraina kaste, kuras dūkoņa bija dzirdama jau iztālēm un no kuras šķērsām pāri laukumam uz vago­niem un uz telti virs četrpadsmitā apgabala atradnes stiepās resni strā­vas kabeļi.

"Lielai daļai no viņiem ir ieroči," ierunājās Judīte, piemiegtām acīm vērodama notiekošo.

"Mmh," Stefcns t'okss gremodams noteica. Sviestmaizes, kuras viņi saņēma pusdienu starplaikos, ar katru dienu kļuva sliktākas. Bija pienā­cis laiks parunāt ar abiem puišiem, kuri bija atbildīgi par ēdināšanu. Vai arī izdomāt, kā sevi uzturēt pašam. Varbūt kādas iespējas bija ciematā, par ko aizvien dzirdēja runājam. Tur taču jābūt kādai pārdotavai, iespē­jams, pat lielveikalam.

"Es gribētu zināt, ko tas viss nozīmē. Viņi iekārtojas. Tie taču ir dzī­vojamie vagoni, vai ne tā?"

Fokss pamāja. "Skaidrs. Tāds, kurš liek sevi vadāt apkārt tādā ma­šīnā, taču nenakšņos vienkāršā teltī."

"Jābrīnās, ka tāds te vispār pārlaiž nakti."

"Tev taisnība." Viņš pasniedzās pēc savas ūdens pudeles un noska­loja pliekanās maizes garšu ar remdenu, novadējušos ūdeni. Apšaubāma maiņa. "Starp citu, par šo vakaru — vai tic gadījumā nebūs kādi reli­ģiozi ģimenes svētki vai kas tamlīdzīgs?"

Nenovēršot acis no būvdarbiem, Judīte tikai papurināja galvu. "Ak, ko nu."

"Tad man nebūs jāliek galvā cepurīte vai jānovelk kurpes?"

"Tā kā tu neesi ebrejs, cepurīte tev taču nav jāvalkā."

"Un kā ar lūgšanām?"

"Izbeidz. Mēs vienkārši mazliet pastaigāsim pa Telavivu un tad iesim paēst. Ješua pazīst krodzinieku, un mēs dabūsim vislabākās vakariņas, tas arī viss. Es gribētu zināt, kas ir tas tips uzvalkā!"

"Viņa vārds ir Džons Kauns."

"Ko?" Beidzot Judīte uz viņu paskatījās. Lieliski. Stefenam Foksam patika, kad viņa uzlūkoja viņu ar savām degošajām, melnajām acīm. Judīte Mcneza bija Ješua Mcncza māsa, viņš strādāja par arheoloģijas asistentu Jeruzalemes Rokfellera muzejā. Ar Ješua viņš bija iepazinies internetā, un viņš bija piedāvājis Stefenam brīvprātīgā vietu šajos izra­kumos. Judīte bija šmauga kā niedre, viņai bija garas, melnas cirtas, izteiksmīgs izliekts deguns un iespaidīgs temperaments, un patiešām bija pēdējais laiks viņu ievilināt gultā. Līdz šim gan bija radies iespaids, ka viņa vēl nav pamanījusi Stefena neatlaidīgo uzmanību, un, ja tomēr bija, tad viņa lieliski prata to ignorēt.

"Džons Kauns," viņš atkārtoja. "Kaun Enterprises īpašnieks un val­des priekšsēdētājs. Svarīgākais, kas viņam pieder, ir televīzijas raidītājs N.E.\V., ar to viņš jau vairākus gadus mēģina izspiest no vietas CNN.'"

Judīte šķita ieinteresēta. "Tas izklausās pēc daudz naudas."

"Savu pirmo miljonu Kauns nopelnīja, kad viņam bija divdesmit divi gadi. Daži viņu sauc arī par Džongiz Khanu, hmm, viņa neganto darī­jumu metožu dēļ. Viņam ir četrdesmit divi gadi, un viņš ir viens no ba­gātākajiem vīriem Savienotajās Valstīs." Fokss brīdi pārdomāja, vai būtu taktiski šeit piebilst, ka viņš pats savu pirmo miljonu nopelnīja nepilnu deviņpadsmit gadu vecumā. Labāk ne. Tas varētu izklausīties pēc lielī­šanās. Protams, viņš to gribētu, taču, ja tā īsti grib palielīties, tas nedrīkst izklausīties lielīgi. "Un viņš finansē šos izrakumus."

Viņas platās acis kļuva vēl platākas. "Patiešām? Kā tu to zini?"

"Es lasu pareizās avīzes."

"Tu lasi pareizās avīzes, nu skaidrs."

Stefens Korneliuss Fokss, divdesmit divus gadus vecs, bija no Mcnas Amerikas ziemeļaustrumos. Viņš bija slaids, gandrīz vai stiegrains, ne­daudz par mazu, salīdzinot ar vidējo, ko gan prata kompensēt ar staltu stāju un pašpārliecinošu izturēšanos. Brilles smalkā rāmītī viņa izskatu vērta intelektuālu. Viņa aizraušanās bija piedalīties zinātniskās pētnie­cības projektos visā pasaulē. Viņš jau bija gredzenojis putnus Islandē, Brazīlijā skaitījis skudru sugas, Āfrikā viņš bija nodarbojies ar salīdzino­šām studijām par dažādu apūdeņošanas sistēmu efektivitāti Sahāras dien­vidu malā un Montānā bija palīdzējis atrakt dinozauru kaulus.

Stefens Fokss bija jaunākais biedrs, ko jebkad savās rindās bija uzņē­musi Ņujorkas Explorer's Society, cienījama vecuma organizācija, kura kopš seniem laikiem ar naudu un palīgspēkiem bija atbalstījusi izraku­mus, ekspedīcijas uz mūžamežiem un citus pētnieciskus pasākumus visā pasaulē. Un turklāt maksājošs biedrs, tāpat kā visi citi. Tikai tāpēc viņu ņēma par pilnu, un tā viņš arī gribēja.

Vēl nekad viņš nebija baidījies īstenot savus nodomus tikai tāpēc vien, ka pēc vispārpieņemta uzskata būtu tam par jaunu. Visai agri viņš saprata, kādu lomu dzīvē spēlē nauda: nauda bija palīglīdzeklis, kas ļāva dzīvot tādu dzīvi, par kādu sapņoji. Tas, kam bija nauda, varēja darīt to, ko pats vēlējās, — kam naudas nebija, darīja to, ko gribēja citi. Tātad bija labāk, ja bija nauda.

Tā viņš agri sāka nodarboties ar datoriem, taču ne ar kāri spēlēt kā lielākā daļa datorfanātiķu, bet gan tāpēc, ka juta — ar to visvieglāk var tikt pie naudas, kas viņam savukārt ļautu dzīvot tādu dzīvi, kādu viņš gribēja, — noteikti interesantu dzīvi.

Sešpadsmit gadu vecumā viņam izdevās pārliecināt kādu savas dzim­tās pilsētas uzņēmumu, kas nodarbojās ar automašīnu detaļu tirdznie­cību, ka viņš radīs tiem elektronisku pārvaldes sistēmu, kas funkcionēs labāk par to, kas viņiem bijusi līdz šim, pie tam darbosies ar tiem pa­šiem viņu tā brīža datoriem, un patiešām — pēc gada viņš saņēma čeku par summu, kas spēja iedzīt respektu pat viņa tēvam advokātam, kurš bija radis izrakstīt un saņemt apmaksātus sāpīgi augstus rēķinus.

Šī iespaidīgā pasākuma knifs bija šāds: patiesībā Stefcns Fokss bija uz­rakstījis vienīgi precīzas specifikācijas datu pārstrādes sistēmai, bet atse­višķās sastāvdaļas tika programmētas Indijā, programmētāji bija informātikas studenti, kurus viņš savervēja internetā un nevienu no viņiem nekad netika redzējis. Viss tika nokārtots datu tiklā, kas tolaik vēl bija sarežģīta lieta pat zinātājiem: viņš nosūtīja uz Indiju sīku moduļa aprakstu, attiecīgais partneris pēc tā izstrādāja atbilstošo programmu un tādā pašā veidā atsūtīja atpakaļ programmas kodu. Stefenam atlika vienīgi atsevišķās daļas apvienot kopējā sistēmā un pēc pamatīgiem funkcionalitātes testiem iein­stalēt pasūtītāja datoros, kas, par laimi, pilnīgā gatavībā jau bija viņa rīcībā.

Tas darbojās lieliski galvenokārt tāpēc, ka no indiešu partneriem sa­ņemto programmu kvalitāte bija pārāka par visu līdz šim pieredzēto. Tā teikt, nevainojama. Sarežģītākā bija šī pasākuma beigu daļa, kad no­pelnītā-nauda no Amerikas bija jāpārskaita uz Indijas bankām — pro­cedūra, ko Stefcns atkārtoja piecas reizes, jo šo programmu vēlāk pār­deva vēl piecām firmām. Ne tik vien viņš, arī viņa apakšuzņēmēji indieši šādā veidā bija kļuvuši bagāti, un lielākā daļa no viņiem šodien bija savu programmatūras izstrādes uzņēmumu īpašnieki un saņēma pasūtījumus no visas pasaules. Indiešu programmētāji daudzām rietumu firmām nu jau bija pierasta lieta.

Pēc miljona nopelnīšanas Stefens nejuta tieksmi dzīties pēc miljarda. Viņš varēja tikai mēģināt iedomāties, kas norisinājās tādā cilvēkā kā Džons Kauns, taču nespēja to saprast. Viņš gluži normāli bija beidzis skolu, tad visai maz­pazīstamā, mazā, mīlīgā universitātē studēja tautsaimniecību, brauca ar koši sarkanu poršu un laiku pa laikam pavedināja kaislīgas meitenes. Nauda viņam vairāk vai mazāk ļāva atpūsties. Viņš to bija prasmīgi ieguldījis, un peļņa, ko šī nauda nesa, sedza lielāko daļu viņa dzīvesveida izdevumu, un naudas dēļ, kā izskatījās, viņam dzīvē vairs nebūtu jāstrādā. Tādam mērķim, viņš atzina, bija vērts ziedot gandrīz divus stresa pilnus gadus.

Un vismaz reizi gadā viņš nozuda plašajā pasaulē. Kopš vien viņš bija spējīgs domāt, Stefens neieredzēja parastus ceļojumus: kaut kur braukt, lai apskatītu "apkārtni" vai "ievērojamākās vietas" — tas viņam arvien bija licies pilnīgi bezjēdzīgi. Ļautiņi, kas to darīja, parasti lielījās, ka bijuši jaukos restorānos Srilanka vai jājuši apkart piramīdām, taču, neatlaidīgi iztaujājot, izrādījās, ka pašu dzimtajā pilsētā tie zina vienīgi savu iemī­ļoto krodziņu un viņiem nav ne jausmas, ko, tāda paša snobisma dzīti, atbraukuši apskatīt cilvēki no visas pasaules, kaut vai no tās pašas Srilankas. Nē, tā ne. Stefens Fokss interesējās par pasauli, taču, ja viņš kaut kur devās, tad arī gribēja tur ko jēdzīgu darīt. Un te nu viņš nevarēja iedomāties neko fascinējošāku par piedalīšanos izrakumu darbos, zoo­loģiskās novērošanas nometnēs vai botāniskās ekspedīcijās mūžamežā. Līdzko viņš uzzināja par Explorer's Society un par iespējām kā diletantam piedalīties šādos pasākumos, viņam bija skaidrs, ko viņš vēlas.

Protams, gandrīz vienmēr tas bija smags fizisks darbs, komforta trū­kums un trula darbošanās. Nācās skaitīt tūkstošiem kāpuru, stiept des­mitiem un desmitiem grozu, kas pilni ar zemi, gruvešiem un akmeņiem, paciest moskītu dzēlienus un gulēt slapjās, smirdošās teltīs. Taču tā bija daļa no piedzīvojuma. Viņš nemaz negribēja būt zinātnieku vietā, kuri, protams, darīja sarežģītākas lietas: izvirzīja teorijas, sacerēja rakstus un deva norādījumus palīgspēkiem, bet tas nozīmētu tikai to, ka viņam būtu jāstudē kāda dabaszinātņu nozare un visu mūžu jānodarbojas ar vienu un to pašu. Tas nebija interesanti. Tas bija vienkārši garlaicīgi.

"Tu domā, viņi grib taisīt filmu par mūsu izrakumu darbiem?" Ju­dīte jautāja. No tālienes viņiem pamāja Rafi, kurš vadīja darbus trešajā apgabalā. Brokastu pauze bija galā.

"Es nezinu," Stefens atbildēja. "Maz ticams. Es neticu, ka pats val­des priekšsēdētājs ierodas tādēļ, lai uzņemtu filmu."

"Bet viņam ir kāda saistība ar atradumu. Par kuru tu nevēlies runāt."

"Ar to, es domāju, varētu sākt."

"Un kas, tu domā, ir noticis?"

"Manuprāt," teica Fokss, noņēma brilles un ar delnu pārvilka pār uzacīm, kas bija kļuvušas miklas no sviedriem, "manuprāt, ir notikusi slepkavība."