Jēzus video

27

Att. XII-16 redzams kreisas kājas lielais liela kauls. Apakšējā treš­daļā (bultiņa) skaidri saskatāms labi sadzijis lūzums. Sādu lūzumu sadzīšanu šajā vietā nav iespējams panākt bez medicīniskas iejauk­šanās (šinas, naglas, implanti).

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Uz brīdi viņu bija pārņēmusi sajūta, it kā dzirdes ceļos viņam būtu vārsti, par kādiem medicīnas zinātnei līdz šim nav bijis ne jausmas. Un šie vārsti šķita gribam steidzīgi aizvērties, lai viņam vairs nekas nebūtu jādzird.

Tad šī sajūta atkal pazuda, un tā viņš tur vienkārši stāvēja. Domas viņa galvā joņoja. "Tu gribi teikt, ka kamera ir noglabāta akmenī, kas tagad atrodas zem zemes?" "Jā."

"Bet kāda gan tam ir jēga?" "Nav ne jausmas."

Stefcns atkal cieši nopētīja Raudu mūri, it kā ar savu koncentrēto domu spēku vēlētos to aizdedzināt, skatījās uz sīko ķieģeļu mūri, kas pa­cēlās virs augšējiem kvadriem, uz pussakaltušajicm zāles puduriem pašā korē. "Nē," viņš tad noteica. "Tam ir gan jēga." Judīte uz viņu paskatījās ar sarauktu pieri.

"Ceļotājs laikā ir amerikānis," Stefcns klāstīja savu domu gaitu. "Ame­rikāņiem nav daudz pieredzes ar vecām ēkām un drupām, jo Amerikā tādu faktiski nemaz nav. Acīmredzot viņš būs redzējis Raudu mūri ceļojuma laikā pa Izraēlu, taču nodomājis, ka tas ir atlikums no Tempļa mūra. Vai jūs saprotat? Viņš to noturēja par drupām. Viņš domāja, ka tas, ko mēs redzam, ir mūra apakšējās daļas. Būdams pagātnē, viņš /māja, ka romieši templi nopostīs, — taču viņš nevarēja zināt, kas tiks nopostīts. Katrā ziņā viņam nebija ienācis prātā, ka mūra apakšējā daļa varētu tikt aprakta zem zemes. Pat man ir grūti to iztēloties."

"Viņš domāja, ka Tempļa mūra otrā kārta ir arī Raudu mūra otrā kārta," pamāja Ješua.

"Tieši tā. Jo pēc tā, kā viņš ir izvēlējies attālumu no tempļa dienvid­rietumu stūra, viņš ir nepārprotami domājis Raudu mūri. Viņš gribēja kameru paslēpt Raudu mūrī."

Judīte papurināja galvu. "Traks var palikt. Taču tev droši vien ir tais­nība. Viņš ir kļūdījies."

"Divdesmit metrus par dziļu." Ješua papildināja.

"Nu ir jautājums," Stefens domīgi turpināja, "ko mums tagad darīt."

"Ko tad tu vēl gribi darīt?"

"Divdesmit metru zemes šodien jau vēl nav nekāda problēma. Viena divas dienas ar ekskavatoru, un tā lieta ir darīta."

Ješua dzirdami tvēra pēc gaisa. "Cilvēk," viņš pēc brīža apjucis iz­grūda. "Cilvēk! Tev nu patiešām ir fantāzija. Kā tu to stādies priekšā?"

"Kā? Tiek noņemtas plāksnes, ar kurām ir izlikts laukums, pie mūra ar ekskavatoru uz leju tiek izrakta bedre, pārmeklē attiecīgos mūra ak­meņus ar labu metāla meklējamo ierīci…"

"Pirmkārt, laukumam apakšā nav vienkārši zemes slānis, bet gan div­tūkstoš gadu sena pilsētas vēsture," Ješua viņu izlaboja. "Un, otrkārt, šeit viss ir svēts, svēts, svēts. Aizmirsti par to. Aizmirsti savu ideju, ka šeit jelkad stāvēs kāds racējs."

Nu jā. Tas jau arī būtu par daudz vienkārši. Stefens sabozies paska­tījās apkārt. Viņš vilcinājās atzīt savu sakāvi. Ja viņiem vismaz vēl būtu bijušas vēstules kā pierādījums.

Viņš papurināja galvu, "Es šo kameru izglābšu," viņš paskaidroja un turklāt pats sev likās mazliet jucis. "Es to zinu. Es tikai vēl nezinu, kā."

Judīte, neko neteikusi, viņu apskāva. Tā viņi kādu bridi stāvēja, un viņa domu nemiers mitējās.

Taču pārliecība tik un tā neatkāpās. Viņš izglābs šo kameru. Kad viņš to sacīja, viņš sevi ne tikai iedrošināja. Kopš viņš zināja, kāda tā izskatās, arvien biežāk viņam pirkstos radās dīvainā sajūta, it kā viņš kameru jau turētu rokās. It kā laiks pamazām kļūtu caurlaidīgs. It kā dažbrīd tas viņam dotu iespēju ieskatīties nākotnē, notikumos, kas vēl tikai neizbēgami notiks.

Laiks…

Dīvaina skaņa piesaistīja viņa uzmanību, tā līdzinājās varenai dūkšanai. Viņš pagrieza galvu. Skaņa nāca no tuvējās ēkas atvērtajiem logiem, un, ja ieklausījās, tad kļuva skaidrs, ka tā ir skaļa, daudzbalsīga deklamēšana.

"Talmuda skola," Judīte paskaidroja.

Viņa skatiens bezmērķīgi klīda tālāk, pāri cilvēkiem, kuri nāca un gāja, pāri arheoloģisko izrakumu teritorijai, kurā arī bija redzami cilvēki. Šo teritoriju drīkstēja apskatīt. Cieši pie milzīgā mūra bija uzslieta neliela, pelēka telts, kas bija līdzīga tām, ko mājās izmantoja kanālu strādnieki. No telts iznāca kāds vīrs, vilkdams aiz sevis kabeli.

"Saki tik," Stefens noclsās. "To taču mēs pazīstam."

"Ko?" Judīte jautāja. "Kuru?"

"Nu to." Viņš norādīja uz vīru ar kabeli rokā. Kalsno, jautājuma zīmei līdzīgo stāvu nebija iespējams sajaukt ar kādu citu.

Tas bija Zoržs Martinē.

Skarfaro bija sagrābis vadību, un viņš valdīja ar stingru roku.

"Vai viss nokārtots?" viņš jautāja, kad tēvs Lūkass atkal bija atpakaļ.

Lūkass tikai pamāja, ar pūlēm slēpdams augošo iekšējo pretestību pret šī Romas pārstāvja kundzisko izturēšanos. Viņa uzdevums bija sameklēt acīmredzot Jeruzalemē vienīgo katoļticīgo automehāniķi. Kad viņš bija nodevis automašīnu mehāniķa rīcībā, viņā bija nostiprinājusies pārliecība, ka reliģiskā piederība nebija saprātīgs izvēles kritērijs darbnī­cas kvalitātei. Viņš pats nebūtu ļāvis šādā netīrā Šeņķī, ko viņš tur bija ieraudzījis, pat izbuktēt mašīnas bleķus, bet, ja tomēr nāktos to darīt, tad ne mirkli neizlaistu braucamo no acīm.

"Tikmēr mēs izmantosim jūsu fblksvāgena bušu," Skarfaro tur­pināja.

"Baidos, ka tas nebūs iespējams," Lūkass mēģināja protestēt.

Skarfaro viņu uzlūkoja ar stīvu, aukstu skatienu. "Ak tā? Un kādēļ gan ne?"

"Mums, ēhm, tas nepieciešams, lai nogādātu pārtiku." Kāpēc viņš nervozēja? Izklausījās tā, it kā viņš būtu izdomājis kādus melus.

"Kādu pārtiku?"

"Trūcīgo paēdināšanai."

"Paēdināšanai?"

"Jā. Katru vakaru mēs gatavojam vakariņas nabagiem un trūcīgajiem. Nepieciešamos produktus mēs saņemam kā ziedojumu no dažādiem liclveikaliem un viesnīcām. Taču mums pašiem tic jāaizgādā prom. Tāpēc mums nepieciešams buss."

Skarfaro uz viņu paskatījās kā uz kādu pretīgu insektu. "Pagaidām šis cirks izpaliks," viņš norīkoja. "Jūsu enerģija man ir nepieciešama citiem uzdevumiem."

"Kā? Bet mēs taču nevaram…"

"Tēvs Lūkas!" kalsnais nosēcās. "Jūsu bīskaps man apsolīja jūsu padevīgu atbalstu, un nu jau otro reizi jūs man runājat pretī."

"Nabagie uz mums…"

"Jūsu nabagie man ir pilnīgi vienaldzīgi, tēvs. Ir pienācis laiks pa­skatīties pāri jūsu stipri ierobežotajam zupas šķīvja horizontam. Šeit uz. spēles ir liktas Romas intereses. Svētās kristīgās baznīcas intereses. Un te nu runa ir par kaut ko vairāk nekā par pāris pilniem vēderiem. Par neticami daudz vairāk."

Lūkass ar pūlēm izturēja baznīcvīra skatienu.

" Un Jēzus, pieaicinājis Savus mācekļus, sacīja tiem: Mana sirds iežē­lojas par šiem ļaudīm; jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši, un tiem nav ko ēst. Es negribu tos neēdušus atlaist, ka tie ceļā nenonīkst,'"'' viņš citēja pirmo vietu no Bībeles, kas viņam šajā sakarā bija ienākusi prātā. "Mateja evaņģēlijs, piecpadsmitā nodaļa, trīsdesmit otrais pants."

Tikko jaušams nelabvēlīgs smaids uzvirmoja Skarfaro lūpās. "Kam­dēļ jūs ta domājat, ka jums nav maizes, jūs mazticīgie? Vai jūs vēl nesa­protat?" viņš atbildēja bez mazākās vilcināšanās. "Mateja evaņģēlijs, sešpadsmitā nodaļa, astotais pants. Redzat? Pat Jēzus noteica prio­ritātes."

Idiots, tēvs Lūkass nodomāja. Un kas tad būtu noticis, ja viņš būtu sev paņēmis vienkārši nomātu auto? Nauda tādam kā viņš jau nu gan nevarētu būt problēma.

Viņam vajadzētu parunāt ar brāli Džefriju. Viņiem vajadzētu kaut ko noorganizēt. Atvērt zupas virtuvi kaut kur citur, tā, lai Skarfaro par to neko neuzzinātu. Atrast citu satiksmes līdzekli, sarunāt pāris izpalīgu no kaimiņiem…

Skarfaro nožēloja šo diskusiju. Atmetis ar roku, viņš sacīja: "Lai kā ari būtu. Mēs ņemam jūsu bušu. Kad mūsu misija būs galā, jūs varat savai… trūcīgo paēdināšanu manis dēļ atkal turpināt."

Tēvs Lūkass ar bezpalīdzīgu niknuma sajūtu vēderā noskatījās, kā viņš aiziet. Durvis uz biroju bija pusvirus, arī tajā viņi jau bija ievākušies.

Līdz šim tas bija pārāk labi — neko citu vairs savā dzīvē nepaveikt, kā vien nenozīmīgiem, neizglītotiem nabaga ļaudīm katru vakaru orga­nizēt siltu maltīti. Nu viņš bija par to saņēmis kvīti. To viņš bija uz­skatījis par savas dzīves gaišāko brīdi — kad viņš zvanīja uz Romu un sniedza ziņojumu —, tā būs bijusi augstprātība, par kuru nu jāsamaksā.

Man notiek pēc taisnības, viņš nodomāja un devās meklēt brāli Džefriju.

Policijas priekšnieks un viņa apmeklētājs lēniem soļiem pastaigājās pa zālienu. Viņi sarunājās — tuvumā nebija neviena, kurš varētu noklau­sīties, par ko, taču arvien ieilga brīži, kuros abi domīgi klusēja.

Klusēšanu lielākoties pārtrauca apmeklētājs — dārgās drānās tērpies vīrs pāri četrdesmit.

"Skandāls par nogalināto meiteni no bāra pagājušajā gadā… To mēs apturējām. Maniem ļaudīm bija patiešām labi attēli — taču es sev jau­tāju, kam no tā būtu kāds labums, ja mēs tos publicētu? Jūs esat krietns vīrs, nav šaubu. Taču sabiedrība diemžēl sliecas par cilvēkiem spriest pēc viņu vājībām un ne pēc stiprajām pusēm." Viņš noraizējies papuri­nāja galvu. "It kā mēs varētu visos vadošajos posteņos ielikt svētos!"

Policijas priekšnieks viņā drūmi paskatījās caur kuplajām uzacīm. "Vai jūs gadījumā nemēģināt mani šantažēt?"

Sarunu biedra sejas izteiksme viņam pretī pauda absolūtu nevainību. "Jūs šantažēt? Dieva dēļ! Nē, viss, ko es vēlos panākt, ir glābt šī jaunā \irieša nākotni. Es pazīstu šo puisi. Es zinu, ka tas bija aplams solis, kuru viņš vairs neatkārtos. Viss, ko es vēlos, ir parunāt ar viņu. Ja viņš man atdos atpakaļ to, ko nozadzis, lieta būs aizmirsta. Kādēļ noslogot jaunu dzīvi ar sodu? Principā es uzdodu tieši šo pašu jautājumu: kam no tā būtu kāds labums, ja es iesniegtu oficiālu ziņojumu? Pasakiet man to."

Policijas priekšnieks nopūtās. "Nu labi. Es paskatīšos, ko varu darīt." Viņš pastiepa roku, un zīmīte, uz kuras bija uzrakstīts automašīnas nu­murs un vārds, mainīja īpašnieku.

Zoržs acīm redzami bija priecīgs viņus redzēt. īpaši Judīti, kā Stcfcnam šķita. "Ai, jauki," viņš aplaimots teica, "man jau bija kļuvis tik garlai­cīgi. Mans partneris ir aizbraucis sniegt ziņojumu, un es šeit lielākoties tikai sēžu un gaidu, kas notiks tālāk."

"Ko, sasodīts, jūs šeit vispār dāvāti" Judīte izbrīnīta jautāja.

"Ak jā…" Meksikānis pašūpoja galvu, un šķita, ka tievais kakls varētu nolūzt. "Tātad es nedrīkstu izpaust, kādēļ mēs to darām. Taču cs varu jums pateikt, ko mēs darām, ja apsolīsiet to nevienam nestāstīt."

"Apsolīts."

"Mēs mēģinām veikt Tempļa kalna tomogrammu."

"Caurstrāvot to ar skaņas viļņiem? Tāpat kā jūs to darījāt mūsu izra­kumu apgabalā?"

"Jā. Taču tur mēs to drīkstējām darīt. Šeit tas nav atļauts. Laikam gan neesam to jautājuši. Mēs to darām slepeni."

Stefens apjucis papurināja galvu. "Vai šādu rīkojumu jums deva Kauns?"

"Jā."

"Vai tas vispār ir iespējams?" jautāja Judīte. "Jūs taču nevarat savu skaņu viļņu… nu, kā viņu sauc…"

"…lielgabalu…" Zoržs palīdzēja.

"…vilkt augšā kalnā, vai ne tā?"

"Nē. Tas stāv šeit, teltī. Kopā ar datoru, kas tam vispār nenāk par labu. Strāvu mēs paslepus esam paņēmuši no izrakumu teritorijas ap­gaismojuma, un sensori… Tic ir mūsu lielākā problēma. Mēs nevaram tos vienkārši izvietot apkārt mūrim."

"Un kā tad jūs to darāt?"

"Ai, tas ir grūti. Patiešām. Mēs saņemam tikai ļoti sliktus attēlus, ar sliktu asumu un vēl sliktāku dziļumskatu. Kaut gan daži no tiem ir visai interesanti. Vai jūs zinājāt, ka zem Tempļa kalna krustu šķērsu izvieto­tas ejas un šahtas?"

"Jā," Ješua pamāja. "Skaidrs."

"Apbrīnojami. Es to nezināju."

"Es arī ne," piebilda Stcfcns. "Vai mēs varam šos attēlus apskatīt?"

Kādu brīdi Zoržs šķita cīnāmies pats ar sevi, tad, pametis skatienu sānis uz Ješua, sacīja: "Nu, acīmredzot viņam jau tik un tā tas viss ir zināms."

Viņi iespraucās šaurajā teltī. Milzīgā ierīce bija novietota telts vidū uz līdzenas, rūpīgi nogludinātas zemes, tās priekšā stāvēja dators, pie kura bija pievienots vesels saišķis dažādu vadu, bez tam vēl tur bija galds un pāris saliekamu krēslu, un stūrī stāvēja divi piepūšamie matrači, pār­klāti ar guļammaisiem. Šeit nebija nc mazākā komforta.

Iegūtie attēli, kā jau parasti, izskatījās kā sniegputenis Aļaskā, ko kāds ģeniāls cilvēks uzzīmējis kartē, bet kas pārraidīts televīzijā translācijas traucējumu laikā. Viņi visi ziņkārīgi noliecās pār tiem.

"Tos sauc par Zālamana staļļiem," paskaidroja Ješua un norādīja uz lielu neregulāras formas kvadrātu Tempļa kalna dienvidaustrumu stūrī. "Tā ir kā liela halle, kas balstās uz divpadsmit dažāda garuma pīlāru rindām. Ļoti iespaidīgi, to var ari apskatīt."

Viņa pirksts slīdēja tālāk pie citiem neregulāriem veidojumiem, kas vairāk atgādināja tintes traipus. "'Tās varētu būt cisternas. Šo te, lielāko, sauc Bahr. Šīs te tievās līnijas starp tvertnēm ir ūdensvadu tīkls vai kā­das ejas. Gandrīz viss tur ir pieejams vai vismaz tāds bijis."

Stefens fascinēts pētīja karti. Pie domas, ka Tempļa kalns, kurš no ār­puses izskatījās tik monolīts kā piramīda, patiesībā bija kanālu un eju caur­austs un pat slēpa sevī halles un ūdens tvertnes, vispirms bija jāpierod.

Jcšua pirksts ceļoja tālāk, un viņš pats, atgādinot vecu profesoru, ne­skaidri pie sevis murmināja tādus vārdus kā "cisterna", " Warren vārti", " Kiphonos vārti" vai "Trīskāršie vārti". Un tad viņa pirksts sasniedza kādu līniju, pie kuras tas apstājās.

Stefens sekoja līnijai, un viņa sirds salēcās. Eja — vai arī kas tas bija — s.ikās labu gabalu uz dienvidiem no Tempļa mūriem, apmeta pāris lokus un tad mērķtiecīgi veda cieši aiz rietumu mūra uz ziemeļiem. Aptuveni tajā vietā, kur vajadzētu būt posmam, kas attēloja Raudu mūri, kāds bija uzšņāpis: Dziļums — 20 metri.

"So te," Jcšua domīgi secināja, "es nepazīstu."

Sākotnēji pārrunu iemesls bija Boba Robertsa ziņojums par Tempļa kalna sonārtomogrāfiskās izmeklēšanas pirmajiem rezultātiem. Taču nu pēk­šņi Kaunam, kurš bija attraucies pēdējā brīdī no Jeruzalemes, acīmre­dzot par šo projektu vairs nebija ne mazākās intereses. Bija vairāk nekā skaidri redzams, ka viņš cenšas ar šo dienaskārtības punktu pēc iespējas ātrāk tikt galā.

"Ir jau labi," viņš pārtrauca Robertsu, kad viņš vēlējās vispirms iz­klāstīt problēmas, ar kurām viņi bija saskārušies, un tad izstāstīt par viņu atrastajiem risinājumiem. "Kādus rezultātus sasniedzāt?"

Blondais zinātnieks, acīm redzami zaudējis runas pavedienu, pamāja, novāca pie malas izklātos materiālus un uzlika uz kodoskopa foliju, ar roku zīmētas kartes fotokopiju. "Izmeklējumi uzrādīja dažādu dobu telpu esamību Tempļa kalna iekšpusē, ko es no atsevišķiem uzņēmu miem atzīmēju šeit uz kartes. Ja es salīdzinājumam .vienu no šiem uz­ņēmumiem…"

Kauns viņu atkal pārtrauca. "Vai vēstures zinātniekiem šī kai te rāda ko jaunu?" pievērsies profesoram Vilfordam-Smitam un profesoram Gutjēram, viņš vēlējās zināt.

"Nē," Simons Bārlevs īgni atbildēja viņu vietā. "Visas šis ejas, šie kanāli un kavernas arheologiem jau sen ir zināmas."

"Paldies." Viņš pagriezās pret tomogrāfu ar nodomu izdarīt ātru, iespējami nesāpīgu izšķirošo triecienu. "Doktor Roberts, es vēlos jums izteikt pateicību par jūsu pūlēm un izdomas bagātību. Diemžēl ir radu­šies apstākļi, kuru dēļ jums iesāktie darbi nekavējoties jāpārtrauc. To dēļ mums jau seko Izraēlas iestādes. Tā kā jūs, kā tikko dzirdējāt, tik un tā neatrodat neko tādu, kas jau nebūtu zināms, tad atstāsim to tā, kā ir."

Eizenharts, kurš turējās savrup, parocīgi uz ceļiem uzlicis piezīmju bloku, nepatīkami aizskarts, saviebās. Kauns par daudz nervozēja, it kā viņam būtu atņemtas pozīcijas, no kurām viņš mēdza valdīt pār savu impēriju. Šajā pēcpusdienā viņam neviens negrasījās atņemt labvēlīgā šefa, motivējošā, gaišredzīgā mahinatora oreolu.

Un viņš būtu gatavs saderēt, ka tas, ko viņš teica par Izraēlas iestā­dēm, bija tīrās pasaciņas.

Robertss paskatījās uz mediju magnātu tādām acīm, it kā viņš visu klātesošo priekšā viņu būtu iepļaukājis. Taču viņš neko neteica — neko nevarēja pateikt —, tikai pamāja, pakampa no projektora foliju, pielika pie materiālu kaudzes un tad pakāpās soli atpakaļ, it kā viņš tikko būtu izsēdinājis bērnu uz svešu durvju sliekšņa.

"Es, ēhm, esmu jūs sapratis pareizi, ka jūs mums neredzat vairs ne­kādu citu pielietojumu?" viņš kā taustīdamies vēl gribēja pārliecināties.

"Jā. Tieši tā. Jūs esat brīvi."

"Tas nozīmē, ēhm, ka šī diena būtu uzskatāma par mūsu pēdējo darba­dienu, vai ne tā? Tad es vēlētos organizēt savu lidojumu atpakaļ uz Sa­vienotajām Valstīm…"

Kauns nepacietīgi pamāja un, kā aizbaidīt gribēdams, pamāja ar roku. "Saprotams. Ja jums nepieciešams atbalsts, griezieties birojā pirmajā dzīvojamā vagonā. Sakiet viņiem, ka es jūs esmu sūtījis. Tie jums palī­dzēs visā, kas vien būs nepieciešams. Okay? Uz redzēšanos."

Robertss vēlreiz aplaida skatienu klātesošajiem, nomurmināja kaut ko, kas varēja būt tiklab atvadu sveiciens kā lāsts, un devās prom.

Tajā pašā mirklī, kad aiz viņa aizvērās durvis, šķita, ka Kauns viņu jau ir aizmirsis. Viņš no sava biezā, ādā iesietā plānotāja apakšas izvilka lielu aploksni un no tās savukārt ievērojami palielinātas fotogrāfijas.

Dalīdams fotogrāfijas, viņš visiem rādīja mazītiņu kartona gabaliņu, ko viņš,bija izzvejojis no aploksnes. Tā bija filmas kārbiņas raibā maliņa, ko kāds bija noplēsis un aprakstījis ebreju valodā. "Šis uzraksts bija iebāzts kameras aizmugurē, ar kuru tika iegūti šie attēli," viņš paskaid­roja. Teksts ir šāds: Foksa fragments, pirmā lapa. Aizvakardienas da­tums. Un nu pasakiet man, ko jūs no tā varat secināt."

Visi, acis nenolaiduši, vēroja Jcšua, kurš cieši pētīja rupji zīmēto karti. Rija tāda sajūta, it kā no viņa domu intensitātes teltī būtu kļuvis siltāks. Viņa mute bija pavērta, un bija redzams, kā mēles galiņš ritmiski aizskar augšlūpu.

"Tas ir neaptverami," viņš beidzot nomurmināja un paskatījās uz augšu, meklēdams Judītes skatienu. "Vai tu zini, kas tas ir?" Viņa mēmi papurināja galvu. "Tēva eja."

Stefens redzēja, kā Judīte nobālēja. Arī Zoržs Martinē viņu norū­pējies iesāņus vēroja. "Ak, ko nu," viņa klusā, aizsmakušā balsī noteica. "Tu droši vien kļūdies."

"Nē. Esmu par to pārliecināts. Tā ir tā pati. Un tas nozīmē, ka tēvam bija taisnība."

Stefens pacēla rokas. "Kas tas ir par…" "Jcšua, tas noteikti ir kas cits. Tev spokojas." "Vai drīkstu jautāt…"

"Man spokojas? Es redzu eju. Eju, kas sākas uz dienvidiem no Tem­pļa mūriem un iet tiem cauri pa apakšu. Un tajā ir divi pagriezieni. Apraksts sakrīt ar tēva stāstīto." "Vai es drīkstu…"

"Ak, muļķības. Tu tikai atkal gribi tēlot īstu tēva dēliņu." "Es? Tas taču ir smieklīgi. Tevi tik ļoti ir pārņēmusi tieksme saglabāt par tēvu negatīvu priekšstatu, ka tu pat acīm redzamus pierādījumus…"

"Ķeburaina svītra ar diviem līkumiem! To jau nu gan nevar uzskatīt par pierādījumu."

"Mēs varam apskatīt sākotnējos attēlus. Tā svītra galu galā šeit nav nejauša."

"Attēli. Nu skaidrs. It kā tu tajos kaut ko varētu saskatīt."

"Nu tu novirzies no lietas. Tu labi zini, ka tas it nemaz nav svarīgi…"

Stefens satvēra abus aiz rokas. "Hei, hei, hei," viņš iesaucās, un viņam patiesi izdevās viņus izšķirt. "Saglabājiet mieru, draugi. Labāk pastāstiet vēlreiz lēnām un pa vienam, par ko šeit vispār ir runa. Nē, Judīt, tu ne. Ješua."

Ješua pārbrauca ar pirkstiem pār sprogainajiem matiem un šai brīdī izskatījās līdzīgs profesoram. "Manuprāt, šī te ir eja, kuru mūsu tēvs itin bieži tika pieminējis."

"Itin bieži ir labi teikts," Judīte sabozās. "Viņš bija kā apsēsts ar to."

"Aptuveni pirms divdesmit gadiem, studējot senos rakstus, viņš bija atklājis norādījumus, it kā viduslaikos kādas sektas locekli gadiem ilgā darbā esot izveidojuši eju no Dāvida pilsētas uz leju līdz pat Tempļa kalnam. Pēc apraksta šī varētu būt tā eja. Varētu būt, kā teicu, — mūsu tēva norādījums nekad netika pārbaudīts."

"Patiešām?" Stefens bija izbrīnīts. "Kādēļ tā?"

"Ja tu pazītu mūsu tēvu," Judīte teica, "tu nejautātu."

"Ar viņu, nu jā, reizēm ir tā kā grūti saprasties," arī Ješua atzina. "Taču, no otras puses, Jeruzaleme vai mudž no interesantiem atradu­miem. Var rakt tikpat kā katrā pagrabā un atrast kaut ko vērtīgu. Ja notiktu pēc arheologu prāta, tad visa pilsēta tiktu slēgta, tās iedzīvotāji pārvietoti kur citur un turpmākos piecsimt gadus tiktu pārcilāts katrs akmens. Ir pat vesels saraksts, kādā rindas kārtībā pilsētā veicami izra­kumu darbi. Viņējais gluži vienkārši nebija pietiekami svarīgs."

Stefens skatījās lejup uz karti, kas izklāta gulēja viņiem priekšā uz mazā galdiņa. Un jau atkal viņu pārņēma pazīstamā sajūta, it kā laiks būtu kļuvis caurlaidīgs un viņa rokas samanītu ko tādu, kas vēl tikai būs gaidāms nākotnē. Kamera. Eja, kas ved aiz Raudu mūra. Tas viss ir sva­rīgi. Ja vispār būs lemts, tad viņi nokļūs pie kameras pa šo eju.

Viņš paskatījās uz Zoržu Martinē, kurš viņu diskusijai bija sekojis izbrīnā ieplestām acīm, tad uz Ješua cerībā, ka viņš piedalīsies. "Zorž," viņš iesāka, "vai jūs varētu mums iedot līdzi šīs kartes kopiju? Man ir tāda sajūta, ka tā varētu dot būtisku ieguldījumu harmonijas atjauno­šanā starp šīs ģimenes locekļiem."

Judīte jau gribēja protestēt, taču nākamajā acumirklī saprata, kas viņam padomā, un klusēja.

"Ak, tā nav problēma," apliecināja meksikānis no Bozmenas Montānā. "Tā bija tikai kopija folijai, kas manam partnerim bija nepiecie­šama prezentācijā misteram Kaunam. Ja vien vēlaties, varat šo ņemt līdzi. Mēs tik un tā esam to saglabājuši datorā."

"Pateicos," Stcfcns noteica, paņēma karti un sniedza to Ješua: "Te būs. Tavam tēvam."

Arī Ješua bija aptvēris situāciju. Apbrīnojamā mierā viņš pasniedzās pēc papīra, salocīja to un sacīja: "Viņš par to būs sajūsmā."

"Kādu brīdi," Zoržs Martinē iesmējās, "es jau domāju, ka esam at­klājuši kaut ko sensacionālu."

"Neiedomājies, ka tas ir tik vienkārši," brīdināja Ješua, kad viņi cauri sīkstajai satiksmes straumei, kurā ikviens taurēja un manevrēja, kā vien viņam ienāca prātā, cīnījās atpakaļ uz viesnīcu. "Ejas sākums un droši vien vēl vismaz viena trešdaļa no tās garuma atrodas zem ūdens."

"Bet ir taču zināms, kur atrast ieeju?"

"Jā".

"Un? Kur?

"Dāvida pilsētā. Tā ir pilsētas daļa uz dienvidiem no Tempļa kalna, aiz Kidronas ielejas. Pilsētas daļā, kas tika apbūvēta jordāņu laikā."

"Un kurā vietā?"

"Ūdens tvertnē, kas tagad atrodas kāda dzīvojamā nama pagrabā."

Stefens sarauca pieri. "Pagrabā? Vienkārši tāpat?"

Ješua nopūtās. "Jā, tā nu tas šeit Jeruzalemē ir. Kāds vēlas būvēt māju un, rokot pagrabu, uzduras uz kādām vēsturiskām liecībām. Ja viņam nepaveicas, tad ar būvēšanu jāpagaida, kamēr ar to tiks galā arheologi. Ja paveicas, tad tiek cauri ar pāris priekšrakstiem, taču drīkst turpināt būvdarbus. Sī nama īpašniekam bija paveicies."

"Kā es to varētu iztēloties? Es noeju lejā mājas pagrabā, atveru dur­vis un jau stāvu uz tūkstoš gadu senas zemes, un pagraba vidū atrodas ūdens cisterna?"

"Precīzi."

"Ērmīgi." Stefens vēroja putekļiem klāto vējstiklu, izkaltušos kokus ielas malā, kailos, klinšainos paugurus, kas ieskāva Jeruzalemi. "Un no kurienes šajā cisternā ieplūst ūdens? Kad es tā paskatos apkārt, es ne­spēju iedomāties, ka šeit kaut kur tiek atstāts neizmantots ūdens."

Ješua mašīnas cimdu nodalījumā sameklēja Jeruzalemes plānu. "Ofi­ciālais viedoklis — pret kuru mans tēvs, kā dzirdēji, brāzmaini cīnās jau divdesmit gadu — ir tāds, ka tunelis, kas sākas šīs cisternas pašā apakšā, ir daļa no Jeruzalemes vēsturiskās ūdensapgādes sistēmas. Šeit, paska­ties. Šeit ir…"

"Atvaino. Man ir paradums braucot skatīties uz ceļu."

"Ak tā. Skaidrs."

Pie nākamā sarkanā luksofora signāla Ješua viņam pabāza zem de­guna atlocītu pilsētas plānu un ar pirkstu rādīja pa vidu ielu mudžeklī. "Sis ir Gihona avots. No šejienes sākotnēji stiepās ūdens kanāls uz Kidronas ieleju — šeit — līdz pat senajam Siloa dīķim. Tā kā šī sistēma atradās ārpus pilsētas mūriem un līdz ar to aplenkuma gadījumā pilsē­tas iedzīvotāju apgāde ar ūdeni būtu apdraudēta, ķēniņš Hiskija lika iz­kalt klintī citu — apakšzemes tuneli un avota virszemes izteku aizbērt. Tas bija aptuveni septiņsimt gadu pirms Kristus. Slavenais tunelis ir aptu­veni piecsimt metru garš un ietek jaunajā Siloa dīķī, kas atrodas šeit."

Stefens skatījās uz pilsētas plānu, neko īsti nesaredzot, taču doma, ka cilvēki gandrīz pirms trim tūkstošiem gadu klintī izcirtusi apakšze­mes ūdensvadu, kas vēl joprojām darbojas, viņu ārkārtīgi fascinēja. Tikai tad, kad viņiem aiz muguras kāds sāka taurēt, viņš pamanīja, ka lukso­forā atkal iedegusies zaļā gaisma.

"Hiskijas tunelis ir izbrienams," Ješua turpināja, kad viņi atkal bija sākuši braukt. "Tas ir apmēram cilvēka augumā, un ūdens līmenis tajā ir atkarīgs no tā, kā gada laikā mainās ūdens daudzums avotā. Mans tēvs domā, ka nevar tā būt, ka tunelis, kurš it kā pieder pie vienas un tās pašas ūdens apgādes sistēmas, nepārtraukti ir līdz pat augšai pilns ar ūdeni. Tas fizikāli nav iespējams."

"Es sapratu. Un kā viņš to izskaidro?"

"Viņš domā, ka eja esot izrakta zem Hiskijas tuneļa. Cauri klints akmeņiem un spraugām, kas tur vienmēr ir bijušas vai ari radušās laika gaitā, no Hiskijas tuneļa pilēja ūdens un pamazām piepildīja eju līdz augšai pilnu. Taču citādi, viņš saka, starp abiem tuneļiem neesot nekāda savienojuma."

"To varētu visai viegli uzzināt."

"Jā, taču, kā jau teicu, eja nekad nav pētīta. Reiz jau gandrīz tiktāl bija, bet tas bija tūkstoš deviņi simti septiņdesmit trešais gads, un, pirms pētījumiem vajadzēja sākties, izcēlās arābu-izraēliešu grēkatlaides die­nas Tom Kippur karš. Abi vīri, kuriem bija jānirst tunelī, krita karā. Pēc tam tēvs vairākkārt mēģināja atkal ierosināt ejas izpēti, taču veltīgi."

"Tad nu tam ir pienācis laiks. Braucam tūlīt pat uz to māju."

Judīte aizmugurējā sēdeklī izdvesa apslāpētu skaņu. Ješua nemierīgi knibinājās ap pilsētas plānu.

"Es zinu, ko tu domā," viņš beidzot teica. "Tu iedomājies, ka tev tikai ir jāuzvelk ūdenslīdēja tērps, jāizsoļo cauri tunelim un jāpaņem no slēptuves kamera. Taču tas nav tik vienkārši. Ienirt lielos ūdeņos ir viena lieta — ienirt ejā, kas ir pilna ar ūdeni, pavisam kas cits. Tas ir patiešām bīstami."

"Kāpēc gan? Vai tu domā, ka atkal izcelsies karš?"

"Ļoti smieklīgi."

Stcfcnam pašreiz gan šķita, ka neviena zemūdens ekspedīcija neva­rētu būt tik bīstama kā brauciens šķērsām cauri šai pilsētai sastrēgumstundā. Viņam gan bija tāda sajūta, ka sastrēgumstunda šajā pilsētā ilgst no sešiem rītā līdz astoņiem vakarā. Vai viņu bija izlutinājuši Amerikas ceļi? Visur citur pasaulē autobraucēji brauca kā bendes.

"Ješua, ja es būtu atteicies no visa, kas, pēc vispārpieņemtām domām, ir bīstams, riskants vai neiespējams, tad manis šodien šeit nemaz nebūtu. Tad es semestra brīvdienas pavadītu, cepot hamburgerus McDonald's ēdnīcā."

"Taču mēs šeit nerunājam arī par datoriem. Mēs runājam par ieniršanu tunelī, par kuru tev pat nav zināms, kurp tas ved vai cik šaurs tas var kļūt, un no kura tu nevarētu tā vienkārši iznirt, ja kas atgadītos."

"Es to visu saprotu. Un, atzīšos, nekad neko tādu arī neesmu da­rījis. Taču es neesmu nekāds muļķa tūrists. Kā tu varbūt atceries, esmu Explorer's Society pilntiesīgs biedrs," Stefens Fokss sacīja un piebilda: "Citiem vārdiem sakot, es pazīstu kādu, kurš ko tādu jau ir darījis."