Jēzus video

18

Tas, kādi būvmateriāli tikuši izmantoti atsedzamās celtnes būvē­šanā, stipri ietekmē rakšanas tehniku. Mums jau relatīvi agri bija skaidrs, ka saskarsimies ar vienkāršākām būvēm, kas celtas no māla ķieģeļiem vai būvakmeņiem. Tātad mums jādomā par to, lai savlaicīgi atpazītu un saglabātu mūru paliekas, kas ir tikai ar grūtībām atšķiramas no gruvešu masas. Sevišķi svarīgi mums bija arī atrast grīdas celtnes iekšpusē, jo priekšmeti, kas atrasti tieši uz grīdas (piem., keramika, stikls, monētas, skarabeji), nepārprotami norāda uz atraktā slāņa laikmetu.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Acīmredzot šis vīrs, kurš kā pasaules valdnieks, ieplēties un varens, sēdēja vienā no atzveltnes krēsliem, bija vēlējies, lai sonārtomogrāfijas rezultāti tiktu pārrunāti šeit, Šajā dzīvojamajā vagonā ar kondicionēto gaisu, uiļ ncvis ārā pie kāda saliekamā galda. Tas bija izrakumu finan­sētājs, pats lielais boss, cik Zoržs Martinē jau bija uzzinājis. Viņam mu­gurā bija nevainojams tumši zils uzvalks ar zīda kaklasaiti, kas bija pie­stiprināta ar zelta adatu, kurā bija briljants, viņa frizūra bija tikpat ne­vainojama, un svīst — tas neapšaubāmi bija pēdējais, ko viņš vēlējās. Lai arī šajā sestdienas rītā, kā Zoržam šķita, ārā bija vēl visai patīkami un šeit iekšā jau gandrīz pārāk vēsi — šajā konferenču zālē, kas bija tik balta, ka varēja domāt — esi apmaldījies ledusskapī.

Rezultātu paziņošana, kā vienmēr, bija Roba Ričardsa uzdevums. Zoržs darīja darbu, un Bobs plūca laurus, tā nu tas bija. Šorīt Zoržam pret to nebija ne mazāko iebildumu. Viņš bija priecīgs, ka viņam nekas ne­bija jāsaka. Tad bija mazāka bīstamība, ka viņš varētu izpļāpāties.

Gideons bija runājis pilnīgi nopietni, to varēja manīt. Sākumā Žoržs bija domājis, ka plecīgais izraēlis grib viņu izzobot; pamēģināt, ko visu var sastāstīt vienam muļķa meksikānim. Hu, tad nu gan viņš bija kļuvis dusmīgs! Dusmīgs vīrs ar uzi plecā, ak tu dieniņ. Nē, viņš nebija gri­bējis viņu piemuļķot.

Taču viņš varēja būt pārklausījies. Kaut ko nepareizi sapratis. Noti­kums bija vienkārši pārāk neticams.

Visus attēlus, ko bija pārraidījis Sotom 2, Robs bija plaši izklājis uz galda, lai radītu iespaidu. Tā viņš darīja vienmēr. Palielīties, to viņš prata tik labi kā neviens cits. Cilvēki vienmēr skatījās uz šiem attēliem un neparko nespēja saprast, ko viņiem tur vajadzētu saskatīt, un, kad viņi jau gandrīz krita izmisumā, tad Robs Ričardss beidzot sāka runāt. Tieši pareizajā brīdī. Nosvērti pārvilka ar roku pār gaišajiem, cirtainajiem ma­tiem un sāka skaidrot — vieglā, nevērīgā patērzēšanas tonī, it kā uz galda būtu izklāts pilsētas plāns, par kuru tiktu izteiktas dažnedažādas domas, un visiem būtu skaidri redzams, par ko viņš stāsta. Viņš nekad neteica neko tādu kā: Šis tumšais plankums norāda uz mūra atliekām desmit metru dziļumā. Kaut ko tādu viņš pateica pavisam citādi, apmēram tā: Šiem mūriem vajadzētu atrasties aptuveni desmit metru dziļumā. Un tad viņi visi piekrītoši māja, beidzās vai nost aiz bijības un saskatīja mū­rus tieši tajā vietā, kur Roba Ričardsa rādītājpirksts ceļoja pāri pelēcīga­jām fotogrāfijām.

Zoržs nekad nepārstāja brīnīties, kad viņš to atkal piedzīvoja, un ilgu laiku par šo izrādi, ko Bobs spēlēja, bija dusmojies. Ar rezultātiem, ko ar savu darbu bija ieguvis viņšl Taču kopš kādas reizes, kad attēlus vaja­dzēja prezentēt viņam pašam un pēc tam skatīties neticīgās, skeptiskās sejās, jā, beigās pat aizstāvēt sonārtomogrāfijas lietderību, viņš bija nonā­cis pie uzskata, ka pārliecinoša prezentācija bija tikpat nozīmīga māksla kā tai nepieciešamo attēlu iegūšana.

Viņš uzmanīgi sekoja, kā Bobs piekārto attēlus vispārīgi uzzīmēta­jam izrakumu novietojuma plānam, kas gulēja uz galda. Viņš iezīmēja mūrus, norādīja uz kauliem, kuri vēl nebija izrakti, un ilgi kavējās pār­domās par dažādiem iežu slāņiem. To viņš darīja vienmēr, kad pamatā nemaz nebija ko stāstīt. Un šeit Bethamešā nebija nekā, ko stāstīt. Viņi bija atraduši to, ko viņi bija domājuši šeit atrast. Neko vairāk. Neko. Izmesta nauda, īsi sakot, un Boba Ričardsa uzdevums bija novērst to, ka pasūtītāji arī nonāk pie šī secinājuma. Montānas universitāte ar savu sonārtomogrāfu veica ienesīgus darījumus un nevēlējās neapmierinātus klientus. Tas bija iemesls, kāpēc līdzi tika sūtīts Bobs Ričardss.

"Tā, te es neko neredzu," beidzot pasūdzējās resnais vīrs. "Šīs foto­grāfijas izskatās pēc ultrasonogrāfijas attēliem, kādi bija manai sievai, kad viņa bija stāvoklī. Toreiz es tur arī neko nesaskatīju."

Bobs viņam uzvaroši uzsmaidīja. "Bet jūsu sievas ārsts gan droši vien tur kaut ko redzēja, vai ne?"

"Hm, jā. Teica, ka būšot puika."

"Un vai bija puika?"

"Jā."

Visi smējās.

"Nu," Bobs laipni skaidroja, "šie attēli rodas pēc ļoti līdzīga paņē­miena. Un tajos es redzu, ka jūs atradīsiet visai daudz drupu."

Ar šo viņš vēlreiz panāca atzinīgus smieklus. Pat resnais vīrs greizi pasmaidīja.

Pirmais beidza smieties vīrs tumši zilajā uzvalkā. "Kas ir ar metāla kasti?" viņš vēlējās zināt. "Vai to jūf atradāt?"

"Metāla kaste." Bobs pajftezās. Žoržs papurināja galvu. "Nē, diem­žēl," Bobs turpināja. "Neko tādu mēs neatradām."

"Vai esat par to pārliecināts?" otrs neatlaidās.

Bobs noteikti pamāja. "Simtprocentīgi." Neviens cits Šo vārdu ne­prata izteikt tik dziļi pārliecinātā tonī kā Bobs Ričardss.

Žoržs pacēla acis, kad profesors pēkšņi pagriezās atpakaļ pret apa­ļīgo vīrieti, kurš it kā bija rakstnieks, un saausījies dzirdēja, kā viņš tam čukst: "Es taču teicu, ka kameras šeit nav!"

Tātad tomēr. Kamera. Šo vārdu viņš bija labi dzirdējis, un noso­došais skatiens, ko drošības šefs veltīja darbu vadītājam, tam bija tikpat kā apliecinājums. Tātad tomēr — visi šie vīri patiešām ticēja, ka kaut kur Izraēlā bija aprakta kamera, ar kuru uzfilmēts…

Žoržs pat neuzdrošinājās to iedomāties.

Ar kuru uzfilmēts Jēzus Kristus!

Vai tas maz bija iespējams? Tomēr Dievam nekas nebija neiespē­jams. Pat ceļojums laikā. Iespējams, tas pat bija viņa neizdibināmais plāns, — cilvēkiem tieši šajā laikmetā, ko tik ļoti ietekmēja televīzija, uzdāvināt videoierakstu ar viņu Pestītāju, lai stiprinātu savu baznīcu un vestu cilvēkus atpakaļ pie ticības. Un kā gan citādi tas būtu varējis no­tikt, ja ne šādā brīnumainā veidā?

Žoržs juta, kā viņam pēkšņi sāk dauzīties sirds. Bet… kādi cilvēki at­klājuši šo noslēpumu? Šis vīrs, kurš par Vienu vienīgu uzvalku izdeva vairāk naudas, nekā vajadzīgs, lai veselu gadu pabarotu viena ciema iedzīyotājus Bangladešā, — un lai viņa naudas kārajās rokās nonāktu šis vien­reizējais dokuments? Ko gan citu viņš ar to darītu, ja ne meklētu, kā iegūt vēl vairāk naudas? Vēl vairāk varas?

Protams — viņš paturētu ierakstu sev. Neviens pats, kurš nebija viņa televīzijas tīkla klients, to nedabūtu redzēt. Un pēkšņi būtu dārgi, ļoti dārgi jāmaksā, lai kļūtu par klientu. Saviem klientiem viņš aizdarītu muti ar ilgtermiņa līgumiem, un viņš tos piespiestu ari pacietīgi panest visas viņa sēnalas.

Tā Kunga vārdus viņš palaistu ēterā starp divām visu laiku dārgāka­jām reklāmām. Būtu jāpacieš nebeidzamas kampaņas par atspirdzino­šiem dzērieniem, tīrīšanas līdzekļiem, autoriepām, biksīšu ieliktnīšiem un košļājamām gumijām, lai drīkstētu paskatīties Pestītāja sejā. Jēzus atkal tiktu piesists krustā komercijas Golgātas kalnā, vēlreiz un vēlreiz — vispirms sestdienas vakarā labākajā raidlaikā, pēc tam vakara programmā un galu galā bērnu stundā, kad tika rādīta bārbiju un hīmeņu reklāma.

"Žorž?" viņš izdzirdēja Boba balsi. "Vai tev nav labi?"

Viņš papurināja galvu, atkal atguvās. "Ir jau labi," viņš sacīja. "Var­būt vakardien dabūju par daudz saules."

Bobs nedroši viņā paskatījās. "Vai tu nevarētu šeit uzmest aci?" viņš jautāja. "F.s gribētu zināt, ko tu par to domā."

"Jā," Žoržs gurdi pamāja. "Protams." Viņš nostājās blakus Bobam pie galda, uz kura kāds visus attēlus, ko viņi bija gatavojuši, bija pārklājis ar lielu novietojuma plānu. Šis plāns bija precīzi zīmēts, droši vien tā bija kāda oficiāla dokumenta kopija. Un tas, ko Zoržs tur redzēja, viņam šķita tā kā pazīstams.

"Tā ir Jeruzalemes Tempļa kalna projekcija," viņam paskaidroja vīrs tumšzilajā uzvalkā, un briljants viņa kaklasaites adatā iezaigojās. "Kā vajadzētu rīkoties, lai to caurskatītu ar sonārtomogrāfu?"

Šajā rītā Stefens Fokss pamodās vēlu un jutās tā, it kā viņam pāri būtu pārbraucis buldozers. Un tas nebija tikai tāpēc vien, ka viņš tikpat kā nemaz nebija gulējis.

Sabatā brokastu laiks stipri ieilga, lai visi varētu izgulēties. Pats par sevi saprotams, ka sabatā nestrādāja, un brīvprātīgie, kuri bija no Izraē­las un nedzīvoja gluži pašā valsts otrā galā, izmantoja iespēju aizbraukt uz mājām. Līdz ar to nometnē palika gandrīz vienīgi citu tautību strād­nieki, kuri būtu strādājuši arī sestdienā, un līdz ar to sabata miers viņiem radīja sajūtu, ka svētdiena ir sākusies dienu agrāk.

Šī varētu būt mierīga diena. Kad Stefens pienāca pie virtuves telts, uz dažiem galdiem bija salikti šaha dēļi, citi bija apsēdušies ar grāmatu un kafijas tasi kaut kur ēnā. Mazliet tālāk daži izpalīgi pat meta pa apli koši zaļu frizbija šķīvīti. Un pie kāda galdiņa viņš pamanīja Judīti, kura izskatījās tikpat sagumzīta, kā viņš jutās. Nu jā, varbūt ne gluži tā. Pat ne­gulējuši viņa vēl arvien izskatījās neatvairāma. Stefens uzlika uz paplātes trīs tases kafijas, pilnas līdz malām, un tad, drīzāk racionālu apsvērumu, nevis izsalkuma dēļ, bļodiņu kukurūzas pārslu un apsēdās viņai pretī.

Kādu brīdi viņi klusēdami ēda. Kad Stefens ķērās jau pie otrās kafi­jas tases, Judīte iejautājās: "Un?"

Stefens norija licfifmalku rūgtā dzēriena. Viņi šeit gatavoja ļoti stipru kafiju. "Un ko? Ko es par to domāju?" "Jā."

"Nav ne jausmas. Jāatzīst, esmu mēms."

Viņa pameta apkārt migrēnas izmocītu skatienu. Tuvumā nebija neviena, kas varētu noklausīties viņu sarunu. "Varbūt tev to vēl neva­jadzētu mēģināt interpretēt. Tev ir tikai četri vārdi no vēstules, kas kā nekā ir rakstīta uz divām lapām… Pagaidi taču, kad tev būs zināma visa vēstule."

"Vai arheologi to nedara nepārtraukti? Viņi paskatās uz vienu burtu kādā vecā papirusā un pēc tā, kā tas ir uzrakstīts, ja ar ķeksīti pa kreisi un nevis pa labi, paziņo, ka viss dokuments ir divsimt gadu vecāks, nekā sākumā domāts. Vai jaunāks. Katrā ziņā tas nozīmē pavisam ko citu, un tikai viena paša burta dēļ."

"Nav ne jausmas. Pajautā Ješua, vai arheologi to nepārtraukti dara."

Viņam bija pamatīgas galvassāpes. Viņš vairs nevarēja izturēt. Viņam vēl nekad nebija sāpējusi galva. Un arī kuņģis jau streikoja pret pārplūdināšanu ar kafiju. Stefens paņēma nu jau trešo kafijas tasi un pievērsās kukurūzas pārslu atlikumam.

"Ko es sev jautāju," viņš teica ar pilnu muti, "ir tas, vai vispār kaut kas tāds ir iespējams. Un te nu es neesmu pietiekami kompetents. Ir taču jābūt arī kādiem citiem avotiem bez Bībeles tekstiem, kuros piemi­nēts Jēzus. Kas ir ar to tautas skaitīšanu, ko pavēlēja veikt ķeizars Augusts? Tas taču bija Augusts, vai ne? Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts. Tā līdzīgi kaut kur stāv rakstīts. Un Marija tieši tajā laikā bija stāvoklī."

"Bet nupat tikai stāvoklī."

Stefens neapmierināti papurināja galvu. "Man par to jāpalasa. Es tam vienkārši nespēju noticēt. Es domāju, ko tas nozīmētu. Iedomājies, kas būtu, ja varētu pierādīt, ka Jēzus patiesībā nekad nav dzīvojis! Ko tas nozīmētu!"

Judīte paraustīja plecus. "Tas būtu atklājums. Un tu būtu atklājējs. To taču tu vienmēr esi gribējis."

"Bet ko tas nozīmētu pasaulei? Viņš tomēr ir kristietības, pasaules lielākās reliģiskās kopienas, centrālais tēls. Ja Jēzus patiesībā nekad nav dzīvojis, tad tas nozīmētu, ka kāds šo tēlu ir izdomājis. Tad viņš būtu tāds kā mākslas tēls. Kā supermens. Vai, ak šausmas, kā Mikipele."

"Tagad nedramatizē. Lielākai daļai cilvēku reliģija taču tik un tā ir gluži vienaldzīga. Tos tu aizskartu sāpīgāk, ja tev izdotos pierādīt, ka nekad nav dzīvojusi Mikipele."

"Ļoti asprātīgi." Stefens pielika pie lūpām pēdējo kafijas tasi. "Es arī nezinu, kāpēc tas mani tā satrauc. Bet tas mani satrauc. Es sev nopietni jautāju, vai būtu attaisnojami atklāt šādu patiesību."

"Oho," Judīte iepleta acis. "Tie nu ir pavisam jauni toņi, mister Foks."

Stefens atkal nolika kafijas tasi un pārsteigts viņu vēroja. "Saki — ko nozīmē visi šie mājieni? Par ko tu mani patiesībā turi?"

Judīte savilka seju platā, naidpilnā smaidā, un viņas acis nikni zvēroja. "Ir dažas lietas, kuras tu vēl neesi apjēdzis. Un viena no tām ir patie­sība, ka dzīvē runa ir par daudz ko vairāk, nekā tikai par to, kā vienmēr uzvarēt."

"Ak tā?" Stefens dusmīgi atjautāja. "Kurš tev šīs blēņas ir sastāstījis?"

"Tu taču tikai vēlies pierādīt, ka esi gudrāks par šo Džonu Kaunu, lielo menedžeri."

"Un pat ja tā būtu? Varbūt esmu arī."

"Un? Kāds tev no tā labums?"

Stefens juta asinīs kā ogļskābi uzdzirkstījam cīņas sparu. "Katrs grib uzvarēt," viņš sacīja. "Un, ja kāds apgalvo ko citu, tad viņš vienkārši vairs netic, ka var uzvarēt. Vienīgā vēlēšanās, kas tādam vēl palikusi, ir nezaudēt, un visvieglāk to panākt tad, ja vairs necīnās. Tā tas ir."

"Ak. Runā amerikānis. Viss pavisam easy. Viss ir iespējams, tikai jā­zina, kā."

"Jā. Tieši tā."

Judīte papurināja galvu. "Tas ir tik… sekli. Tik tukši. Es nezinu — varbūt te tomēr kāda nozīme ir tam, ka es esmu cēlusies no tautas, kura atskatās uz piectūkstoš gadu senu kultūru, un tu patlaban tieši 11/. divsimt."

"Tās ir īstākās muļķības, kādas vien man nācies dzirdēt," Stefens no teica un piecēlās. "Patiešām. Savu piectūkstoš gadu kultūru tu vari aiz­skalot podā, ja tādi smadzeņu mēsli ir viss, kas nāk uz āru. Un tagad atvaino, man ir jāiet. Man vēl jāuzraksta kāds piedāvājums. Lai saraustu savu nākamo miljonu, ja tā ir pareizi."

Izrakumu darbu vadītāja vietnieks kādu laiku, acis nenovērsis un elpu aizturējis, bija sekojis sarunai, tad viņš zaudēja savaldību. " Tempļa kalnu?" viņš bija kliedzis. "Jūs gribat caurskatīt Tempļa kalnu? Jā, vai jūs visi esat galīgi ārprātīgi!"

Kauns ar īsu galvas mājienu bija licis Raienam saprast, ka viņam abi tehniķi jāizved ārā, ko viņš arī tūliņ izdarīja. Tad viņš bija mierīgi paska­tījies uz izraēli ar trūcīgo matu segumu un apaļo degunu un nolēmis, ka neļaus sevi provocēt un jebkurā gadījumā saglabās mieru, kamēr otrs atkal nāks pie prāta. Neviens nebija spējīgs kliegt un ārdīties ilgāk par septiņām astoņām minūtēm bez pārtraukuma, ja nu vienīgi tas bija kāds īpašs psihiatrijas gadījums. Lielākā daļa holēriķu, to Kauns bija pieredzējis neskaitāmās nepatīkamās apspriedēs, nomierinājās pēc divām trim minūtēm, pieņemot, ka neviens viņus nepārtrauca. Pārtraukšana bija tā, kas kliegšanas lēkmi uzturēja pie dzīvības, — savā ziņā pēc katra pārtraukuma laiks atkal sāka ritēt no sākuma.

"Mēs vēlamies to mierīgi…" Kauns beidzot iesāka, kad Šimons Bārlevs aizelsies pārstāja kliegt, taču tas viņu nedzirdēja, bet pievērsās pro­fesoram Vilfordam-Smitam.

"Kāpēc tu man to neteici, tu, sasodītais angli?" viņš viņam uzkliedza. "Kāpēc cs vienmēr visu uzzinu pēdējais? Nolāpīts, nu jau pagājuši divdesmit gadi, kopš mēs strādājam kopā, un nu tu man tā uzbrūc no aizmugures…"

Nu tomēr bija pienācis laiks iejaukties. "Mister Bārlev!" Kauns nodārdināja, cik skaļi vien spēja. Mēdza gadīties situācijas, kad palīdzēja vien uzkliedziens. Uzklicdzicns, kam vajadzēja citus šokēt. Kauns vienmēr, kad viņam vajadzēja ievilkt gaisu šādam uzkliedzienam, iztēlojās, ka ar savu vārdu skaņas spiedienu vien viņam vajadzētu sadragāt pretinieka galvaskausu.

Un tas darbojās. Bārlevs noraustījās, un uz brīdi viņš apmulsa.

"Mister Bārlev," Kauns atkārtoja, un nu viņš bija atkal pilnīgi saval­dījies un cik vien iespējams laipns. "Lūdzu, atstājiet profesoru VillorduSmitu dzīvu; viņš nav vainīgs. Vainīgs esmu es. Šo ideju mēs izperinājām pagājušajā naktī pēc sarunas ar profesoru Gutjēru, un es šorīt vēlējos jums to atklāt. Nelaimīgā kārtā abi Sotom tehniķi šeit bija ieradušies pirms jums, tāpēc man no šī nodoma vajadzēja atteikties. Taču, ja vēla­ties uz kādu kliegt, tad, lūdzu, uz mani."

*

Bārlcvs viņu nedroši nopētīja. Džons Kauns vēl nebija pietiekami iepazinis Vilforda-Smita vietnieku, taču viņa nedrošībā viņš šķita saska­tām vientiesīgu, tiešu zinātnieku, nešaubīgi lielisku speciālistu, taču nespējīgu mēroties spēkiem diskusijā ar pieredzējušu un prasmīgu oratoru.

"Nu labi," izraēlis teica. "Tad paskaidrojiet man, lūdzu, ko tas nozīmē."

"Jūs domājat, kā man ienāca prātā likt izpētīt Tempļa kalnu?" Kauns atjautāja.

"Jā."

Kauns, žēlīgi pasmaidījis, pamāja. "Mister Bārlcv, man uz brīdi jāiz­iet ārā un jānomierina abi tehniķi, ka viņi savu naudu saņems jebkurā gadījumā, vienalga, cik loti mēs te sakliedzamies. Līdz tam es jūs vien­kārši gribētu lūgt apdomāt atbildi uz jautājumu, kuru mēs vakar vakarā uzdevām profesoram Gutjēram. Un tas ir šāds: kuras vietas Izraēlā jums ir zināmas, kas pēdējo divtūkstoš gadu laikā palikušas neskartas?"

Bārlcvs blenza uz viņu kā uz spoku, tad paskatījās pāri uz Tempļa kalna plānu, tad atkal pacēla acis. Viņa zods atkārās.

"Vai sapratāt?" Kauns piebilda un izgāja no apspriežu telpas.

Abi tehniķi gaidīja ārpusē kopā ar Raicnu un skatījās uz viņu, mulsi mirkšķinādami acis, kad Kauns pa trim pakāpieniem nokāpa lejā uz smilšainās zemes.

"Es ceru, ka mūsu iekšējo disputu stils jūs nav pārmērīgi pārbiedējis," Kauns iesaucās un pūlējās izlikties esam labā noskaņojumā un pilnīgi mierīgs. Abi tehniķi mulsi smaidīja. "Es jums abiem katrā ziņā vēlējos pateikties," viņš apliecināja savā vislaipnākajā tonī, un, skatīdamies acīs, kratīja viņiem roku. "Darbs, ko jūs šeit paveicāt, bija patiešām ievēro­jams. Ticiet man, es to protu novērtēt . Un, kas attiecas uz kolēģa dusmu uzliesmojumu…" Viņš sazvērnieciski pasmaidīja. "Tie visi ir cilvēki, kas visu šeit dara ar degsmi. Tas vēl nebija nekas. Mēs jau veselām naktīm esam sakliegušies vēl augstākos toņos."

"Saprotu," blondais atviegloti pamāja.

"Kas attiecas uz Tempļa kalnu," Kauns turpināja, neizlaižot no acīm blondo tehniķi, kurš, pirmkārt, no viņiem abiem bija boss, un, otrkārt, izskatījās pēc tāda, ar kuru iespējams sarunāties, "tad mans asistents jums dos mašīnu, un es jūs lūdzu braukt ar to uz Jeruzalemi un situā­ciju novērtēt uz vietas — kādas ir iespējas neuzkrītoši veikt kalna caur­skati. Un šovakar jūs man ziņosiet. Okayī"

Blondais pakalpīgi pamāja. "Tieši tā, ser. Mēs to labprāt darīsim."

"Labi, Raien, jūs parūpēsieties par džentlmeņiem?" Raicns pamāja.

To teicis, viņš atgriezās vagonā, kas vienlaikus bija arī vācu rakstnieka miteklis. Kurš, kā Kaunam atkal dūrās acīs, pagaidām vēl bija sniedzis visai niecīgu ieguldījumu šajā projektā, ja viņu salīdzināja ar kanādieti.

Bārlevs acīm redzami bija sagatavojis argumentu, ko uzskatīja par izšķirošu.

"Tempļa kalns ir jūdu svētnīca," Bārlevs aizkapa balsī paskaidroja. "Es jautāju jums, mister Kaun, jo laikam gan esat kristietis: vai jūs liktu ar sonārtomogrāfiju izmeklēt Pētera baziliku? Vai Jēzus dzimšanas vietu Betlēmē?"

Kauns pamāja. "Pats par sevi saprotams. Nepamirkšķinot ne acu."

Šķita, ka ar šādu atbildi Bārlevs nebija rēķinājies. Orators iesācējs, nodomāja Kauns un ar pūlēm apspieda zobgalīgu smaidu.

"Tam… Tam es neticu."

"Varat ticēt mierīgi. Tā, iespējams, pat būs mūsu aiznākamā lieta."

Profesors Gutjērs pacēla roku. "Es vēlētos vēlreiz apliecināt, ka ne­kādā gadījumā neesmu apgalvojis, ka meklējamā kamera noteikti atro­das Sachra klintī. Es tikai norādīju uz to, ka šī ir vienīgā vieta, kas tiklab nepārprotami identificējama pēc diviem tūkstošiem gadu, kā ari noteikti visu šo laiku ir palikusi neskarta."

"Un es," iestarpināja Vilfords-Smits, "vēlos vēlreiz atkārtot, ko jau šonakt teicu: cs esmu pilnīgi pārliecināts, ka kameras šajā klintī nav."

Kauns pacietīgi pamāja. "Vai vēl kāds?"

"Tas nav iespējams," paskaidroja Bārlevs. "Pilnīga utopija. Kā jūs to stādāties priekšā? Uzstādīsiet Tempļa kalnā šoka viļņu aparātu un visap­kārt ieraksiet sensorus? Varbūt iedzīsiet tos Raudu mūrī? Tam jūs ne­mūžam nedabūsiet atļauju."

"Tāpēc mēs to darīsim slepus."

"Slepus? Kā tas ir iespējams?"

"To es nezinu. Taču es nupat aizsūtīju abus tehniķus uz Jeruzalemi, lai viņi visu izpēta uz vietas."

"Tas nav iespējams!"

Kauns dziļi ievilka un izpūta elpu. "Mister Bārlev, manis nebūtu tur, kur esmu patlaban, ja es vienmēr būtu vadījies pēc tā, kas it kā ir vai nav iespējams." Šķita, ka arheologs tūlīt izšķīdīs sviedros un izmisumā. "Mis­ter Kaun, visu cieņu jums, taču jūs neaptverat, ko esat nodomājis darīt. Tempļa kalns ir svētvieta ne tikai mums, jūdiem, tas ir svēts ari musul­maņiem, un viss, kas tur norisinās, ir politisks. Ar to, kas jums padomā, jūs varat burtiski izraisīt karu!"

"Mister Bārlev, man pieder arī viens no lielākajiem ziņu raidītājiem pasaulē. Ticiet man, par Izraēlas politisko situāciju esmu labi informēts."

Bārlcvs, galvu purinādams, atkrita savā krēslā. "Tas ir vājprāts," viņš murmināja. "Tas ir vājprāts."

"Kamera neatrodas klintī," profesors Vilfords-Smits atkārtoja. "Par to es esmu simtprocentīgi pārliecināts. Acīmredzot tā noslēpta aizzī­mogotā amforā kādā nomaļā, nenozīmīgā klints alā, taču nekādā gadī­jumā šajā klintī."

"Varbūt zem tās?" Kauns sacīja.

"Ir kāda leģenda," iestarpināja Gutjērs, "ka zem tās atrodas Derības šķirsts."

"Arī tas nebūtu slikts atradums."

"Kā gan kamera varētu būt nonākusi klintī?" Gutjērs jautāja. "Vai zem tās? Ceļotājs laikā, kuru jūs esat iztēlojušies, būtu bijis aktīvs tolaik, kad templis vēl bija neskarts un attiecīgā klints tika izmantota kā upurakmens. Viņam nebūtu bijis ne vismazākās iespējas nepamanītam pat tuvoties akmenim."

Debates Kaunam sāka krist uz nerviem. "Ja mums izdosies Tempļa kalnu caurskatīt, tad mēs varēsim sev aiztaupīt visus minējumus. Tad mums vairs nevajadzēs domāt, tad mēs vienkārši zināsim. Stāvoklis, kuram es vienmēr dodu priekšroku."

Viņš jutās pateicīgs, ka šajā brīdī ienāca Raiens, rokā turot vienu no mobilajiem telefoniem. "Baso," viņš tikai noteica, sniegdams to Kaunam.

Stefens Fokss sēdēja pie sava ieslēgtā piezīmjdatora, un viņam nebija ne mazākā prieka rakstīt piedāvājumu Video World Dispatcher. Bet nedarīt kaut ko tāpēc, ka nebija prieka to darīt, bija neprofesionāli. Un Stcfcnam Foksam nebija nodoma rīkoties neprofesionāli.

Vispirms viņš pieslēdzās savam mājas datoram, sameklēja failus, kuros bija piedāvājumam nepieciešamie teksti un attēli, un sāka to pārraidi. Lēni pieaugošie procentu skaitļi ļāva nojaust, ka failu pārraide ilgs vēl labu brīdi, tāpēc viņš atlaidās ērtāk un lāvās domām, kas viņam mācās virsū kā mežonīgas bites.

"Šis priekšstats, ka tas Jēzus, par kuru bija runa baznīcā, reliģijas mācības stundās, dievbijīgajos stāstos un dziesmās, patiesībā varētu ne­būt nekad eksistējis — ka tas viss ir bijis tikai mīts un Jēzus nav reālāks par Ziemassvētku vecīti, kas Ziemassvētkos it kā nes dāvanas, viņam šķita kā izsmiekls. Vai tas nebija apbrīnojami? Katram, kurš viņam jau­tātu, viņš bez mazākās šaubīšanās būtu paskaidrojis, ka viņu neinteresē reliģija, bet gan tikai reālā dzīve. Ka to reliģiju, kuras vārdā viņu kā mazu, neaizsargātu bērnu nokristīja, viņš jau sen ir atmetis un atstājis sev aiz muguras. Ka viņu labākajā gadījumā varēja saukt par nedogmatisku hu­mānistu. Kāds, kurš mēģināja rīkoties pareizi. Krietni iet cauri dzīvei. Būt labam, taču ar mēru tin mērķi.

Un nu tas viņu nelika mierā. Viņš tomēr ar šo tēlu bija spēko­jies sīvāk, nekā pats apzinājies. Visu savas bērnības laiku viņš bija re­dzējis, cik divkosīgi cilvēki manipulē ar Dievu. Viņa vecāki vēl šodien uz āru bija tik dievbijīgi, kā tas pienācās draudzē, taču patiesībā viņi dzīvoja tādu dzīvi, uz kuru nekādu iespaidu neatstāja tās reliģijas mā­cības, pie kuras viņi teicās piederam. Labs kristietis bija tas, kurš Ziemas­svētkos gāja uz baznīcu un ziedoja labdarībai, ja nebija iespējams no tā izvairīties, un ari tad tikai tik, cik nepieciešams, lai netīkami nedur­tos acīs.

Tikai dažās situācijās — tad gan viņus pārņēma dievbijība. Galveno­kārt kritiskās situācijās. Kad viņa mātei bija uznākusi tā lēkme, ko sākumā noturēja par infarktu, tad tēvs viņus visus bija sasaucis kopā, lai kopīgi lūgtos. Cik tas bija mokoši! Taču Dievam tas laikam bija paticis, jo galu galā izrādījās, ka tas nebija infarkts, bet gan tikai vīrusa triecienuz­brukums.

Reliģija, tā viņa vecākiem un vispār visiem cilvēkiem, kurus viņš pa­zina, bija tāds kā lietussargs. Skaistā laikā neviens vispār nedomā par savai lietussargu. Un tikai tad, kad līst, tas atkal kādam ienāk prātā. Taču tā īsu ticēt— to nedarīja neviens no tiem, kuri viņam bija pazīstami.

Un, kad viņš pieauga, tas, kam jātic, kas no cilvēka tiek prasīts, viņam šķita arvien vairāk un vairāk par daudz. Šķīstā bērna ieņemšana, piemē­ram. Kad viņam bija četrpadsmit gadu, kāda meitene, kura mācījās vienu klasi augstāk, petingā ar savu draugu nebija uzmanījusies un bija kļu­vusi grūta, lai arī bija vēl jaunava. Kad tas nāca gaismā, apsmiekls un dzēlības vairs negribēja rimties (Mārī Luī parādījās eņģelis un runāja uz viņu: "Paņem mani — ha, ha, ba!"). Bet neviens, pat ne reliģijas skolotājs, neuzskatīja, ka būtu vērts padomāt par hipotēzi, ka Marī Luī, iespējams, varētu dzemdēt nākamo Pestītāju.

Un tad vēl bija Niks. Niks Fosters. Niks tik ilgi bija bijis viņa labākais draugs, ciktāl vien viņš varēja atcerēties. Viņi bija svinīgi viens otram zvērējuši draudzību. Kopā bija krājuši kolekcijas kartītes no kukurūzas pārslu pakām. Slepeni novērojuši ezerā peldamies lielās meitenes un plēsuši jociņus par viņu krūtīm. Viņi bija prātojuši, par ko reiz gribētu kļūt, kad būs lieli. Stcfcns gribēja kļūt par astronautu, turpretī Niks par gubernatoru vai senatoru.

Taču tad Niks bija noslīcis. Pavisam parastā rudens dienā. Bija iekri­tis ezerā, atsitis galvu tā, ka bija zaudējis samaņu pietiekami ilgi, lai noslīktu. Tikko desmit gadus vecs.

Viņam vēl arvien acu priekšā bija šis skats, kā Niks bija noguldīts savā gultā. Visapkārt bija neaptverami uzkopts. Vēl pirms divām dienām viņi šajā gultā bija ņēmušies un ārdījušies, un skatījušies televīziju, un istabā bija tik ierastā omulīgā cūku kūts. Un Niks viņam bija aizdevis lielo Batman sējumu. Kad pēc bērēm Stefens to atnesa atpakaļ, Nika māsa sacīja, lai viņš to patur sev. Tas arvien vēl bija pie viņa.

Stefens neko neredzošām acīm skatījās pelēkajā audeklā, kas izplūda viņa acu priekšā. Toreiz, kad viņš dienu pēc dienas bija tik vientuļš un pamests, toreiz viņš bija lūdzies Dievu, lai viņš Niku atkal padara dzīvai. Ja Jēzus varēja piecelties no mirušiem, kāpēc ne Niks? Taču Dievs viņu nesadzirdēja. Šodien viņam bija jāpasmaida pašam par sevi, kad viņš to atcerējās. Viņš bija atdarinājis savus vecākus. Dievs bija instance, pie kuras vērsās, kad viens pats nevarēja tikt galā. Instance, kura arī tad nepalīdzēja.

Failu pārraide bija sasniegusi simt procentus, un pīkstošs signāls lie­cināja par pārraides beigām.

Stefcns nokratīja atmiņas un pārtrauca savienojumu. Viņš paccntās nedomāt par to, ko šie faili viņam bija prasījuši.

Tātad piedāvājums. Lai ari šobrīd tas izskatījās kā nesvarīgākais, ko viņš varēja darīt. Viņš vēlreiz atvēra failu ar ceturtdienas faksu, lai tiktu skaidrībā par to, ko viņam vajadzētu rakstīt. Jautājumu katalogs bija visai garš, tā teikt, izsmeļošs. Labi, tas viņam ļāva ar norādījumu uz ierobežoto telpu un absolūti nepieciešamajiem tuvākiem paskaidrojumiem ierosināt personisku sarunu. Un tikmēr, kamēr nebija noskaidrotas detaļas, sapro­tams, nebija arī iespējams nosaukt konkrētu cenu.

Tikai tagad viņš atklāja, ka šai firmai internetā ir arī mājas lapa. Tās adrese, kas nu jau bija pierasta lieta, sīkā rakstā bija redzama vēstules augšpusē: <http://www.video-world.com >. Interesanti. Varbūt tur viņš par šo firmu uzzinās ko vairāk. Kas nekad nebija lieki, ja gribēja rakstīt piedāvājumu, kas šķita vilinošs. Tad itin labi noderēja priekšstats par to, ko par vilinošu varēja uzskatīt sarunu partneris.

Tad viņš atkal pievienoja mobilo telefonu datoram, aktivizēja inter­netā programmu un ievadīja adresi.

Tā bija plaša, profesionāli veidota mājas lapa, taču attēls, kurā re­dzama liela firmas ēka, bija vienīgais, ko varēja atrast par pašu Video World Dispatcher. Visa pārējā informācija bija aktuālā piedāvājuma katalogs ar cenām un iespēju pasūtījumu veikt elektroniski. Tika akcep­tētas visas kredītkartes un arī visi digitālās skaidrās naudas veidi.

Bija iespējams izvēlēties kataloga veidu: vai nu par produkciju — mājas video, profesionālo video, integrētu audio-video un veselu rindu citu speciālo jēdzienu —, vai arī par ražotāju. Stefens izvēlējās otro iespēju un aktivizēja izvēlni SONY.

Uz ekrāna parādījās japāņu koncerna firmas logotips, un viņš atkal bija mokošas izvēles priekšā. Parastas videokameras. Digitālas video­kameras.

Un — Stefenam aizrāvās elpa — bija iespējams rezervēt MR sērijas produkciju, kas tirgū parādīsies pēc trim gadiem.

Tas bija neticami. Kāpēc tas tips no SONY, ar kuru viņš bija runājis pa telefonu, viņam to neteica? It kā tas būtu valsts noslēpums. Neviena vārda par to, ka šo aparātu jau iespējams pasūtīt.

Stefens uzklikšķināja attiecīgo saikni un satraukts aizturēja elpu, kamēr lapa atvērās. Kā nekā tur bija izlasāms, ka Video World Dispatcher ir vienīgā firma pasaulē, kas jau tagad pieņem pasūtījumus uz revolucio­nāri jaunās tehnoloģijas bāzes veidoto SONY MR-CamCorder ar ga­rantētām piegādes priekšrocībām, līdzko kamera ienāks tirgū.

Skaidrs reklāmas pasākums. Stefens nevarēja īsti stādīties priekšā, ka milzīgais japāņu koncerns kaut kādam pasūtītājam no Amerikas austru­mu krasta piešķirtu īpašas priekšrocības. Viņš paritināja lapu uz leju, uz vietu, kur bija aprakstīta ražojumu palete. Tas bija interesanti. Tur bei­dzot varēja redzēt, ko patiesībā vajadzēja atrast.

Vispirms tur bija MR-S, magnetofons mājas vajadzībām. Mazītiņajā attēlā bija redzama plakana melna kaste, kas izskatījās kā parasts video­magnetofons. Tā cena bija veseli pieci tūkstoši dolāru.

Stefenam pār muguru skrēja savādas skudriņas, kad viņš ar taustiņu ritināja uz leju, uz nākamo attēlu. Tas, kā nepārprotami liecināja paraksts zem attēla, bija MR-01. Stefens paliecās tuvāk. Samērā neuzkrītošs, pēc izskata parocīgs aparāts ar lielu zoom objektīvu, šķērsām tam pāri iebū­vētu mikrofonu un veselu rindu darbības pogu. Absolūti neuztraucošs. Un tas par veseliem sešiem tūkstošiem dolāru.

Taču lapa vēl nebija beigusies. Stefens ritināja tālāk un izbrīnīts ap­jauta, kāda ir sajūta, kad pēkšņi apstājas domas.

Tur bija vēl kāds attēls. Tas pats aparāts, objektīvs nedaudz lielāks, daži papildu apkalpošanas elementi. Tā cena bija septiņi tūkstoši dolāru.

MR -02.