Jēzus video

34

KLOSTERI. Klosterus Nebo kalnā izraka S. . Sallcrs Studium Biblicum Franciscanum uzdevumā. Pirmie mūki 4. gs. pēc Kr. dzīvoja ielejās apkārt kalnam, bet lielais klostera komplekss tika uzcelts 5.—9. gs. īpaši šeit jāatzīmē baznīca ar vairākām savstar­pēji saistītām mozaīkas grīdām un graudu noliktava.

Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons

Stefens juta, kā viņam mulsā izbrīnā atkaras žoklis, taču tur viņš neko nevarēja darīt. Kā hipnotizēts viņš nespēja novērst acis no trim iespaidī­gajiem tumšajiem helikopteriem, kas kā lieli, melni putni atkal cēlās augstāk, vilkdami sev līdzi pelēku, smirdošu sadegušas degvielas mākoni. Tad tic uzņēma plašu loku, kura mērķis nešaubīgi bija lidojums atpakaļ uz klosteri.

Pēkšņi viņš jutās pavisam mazs un nevarīgs, kā pele, kas paskatās uz augšu un redz, ka tai virsū ripo tvaika veltnis. Ko viņš te bija izraisījis? Helikopteri attālinājās cits no cita; varēja jau redzēt, kā tiek atvilktas vaļā sānu durvis un aiz tām vīri uniformās gaida pavēli.

Viņš atrāva skatienu un mēģināja sakopot domas. Vai tie bija Kauna ļaudis? Vai varbūt viņš bija uzsūtījis viņiem Izraēlas armiju? Iespējams, kaut kur viņu jau gaidīja bargs prokurors ar garu, Kauna advokātu sa­stādītu apsūdzību sarakstu.

Arī mūki, satupuši savā aizsegā, bija pastiepuši sejas pretim šai izrā­dei debesīs kā puķes, kas vienmēr pavērš savus ziedus pret sauli. Visi, izņemot vienu, kurš ik pa brīdim paskatījās apbedījumu telpas virzienā, it kā baidītos, ka drīz tur atdusēsies pats.

"Tā ir armija. Nu tas ir garām," teica Judīte, taču viņš nojauta vai­rāk, nekā viņa pateica, it kā viņš to būtu dzirdējis, jo viņa to bija sacījusi pati sev, un helikopteri sāka piezemēties pie klostera. Drīz jau vairs ne­būtu iespējams saprast pašam savus monologus.

Jā, nav šaubu, nu tas bija garām. Stcfcna skatiens slīdēja apkārt. Vai viņš šo vietu vēl kādreiz redzēs? Varbūt viņš nākamās nedēļas vai mēne­šus pavadīs cietuma kamerā. Protams, viņa tēvs noteikti uzņemsies viņu aizstāvēt, taču viņam vajadzēs braukt šurp, apvienoties ar kādu Izraēlas ierēdni, un tas viss aprīs milzīgas summas, iespējams, visu Stefena kapi­tālu, ja ar to vispār pietiktu. Taču nu tas bija garām. Vīri, kuri gaidīja helikopteros, — vēl pavisam mazi un augstu debesīs, taču sejas jau sare­dzamas kā gaiši laukumi, — šie vīri piederēja pie armijas, kura jau daudz­reiz bija iznīcinoši sakāvusi divdesmitkārtīgu arābu iebrucēju pārspēku. Pret šiem vīriem viņiem nebija nekādu izredžu cīnīties.

Viens no mūkiem vēl arvien skatījās uz apbedījumu telpu. Nē, viņa sejā nebija baiļu izteiksmes. Šis vīrs nebaidījās. Drīzāk gan viņš pārdo­māja, vai meklēt tur patvērumu vai ne.

Stefcns aizturēja elpu, kad viņam pēkšņi radās baismīgas aizdomas.

"Judīt!" viņš sauca cauri džinkstošajam tuvojošos rotoru troksnim. "Jcšua!"

Viņiem bija tikai šī vienīgā iespēja. Un īstenībā viņi pat neriskēja, jo viss jau tāpat bija skaidrs.

"Kas ir?" Judīte atkliedza.

"Man liekas, es zinu, kur ir pazudis Gregors!" Stefcns viņai kliedza pie auss.

"Ko?" Viņa papurināja galvu, parādīja uz ausīm. Troksnis bija par skaļu. "Es nesaprotu ne vārda!"

Viņš satvēra viņas roku un parāva. "Nāciet!" viņš kliedza un aicinoši māja, lai viņi seko.

Viņi skrēja viņam līdzi, kad viņš šāvās pāri uz apbedījumu telpu, Ju­dīte vilcinādamās, Jcšua apjucis, lāču viņi sekoja viņam. Durvju aizbīd nis viņa rokā drebēja no plosošā trokšņa, kad viņš vilka to vaļā. Judīte aptvēra, kas viņam padomā, un kāpās atpakaļ.

"Nāc!" viņš sauca vēlreiz, saķēra viņu aiz rokas un vilka sev līdzi. Tad viņš ierāva telpā arī Ješua un aizbultēja durvis. Pēkšņi visapkārt bija pilnīga tumsa, taču troksnis vēl arvien bija apdullinošs.

Viņš izvilka savu mazo kabatas lukturīti un ieslēdza to, virzīja gais­mas apli pāri plauktiem ar to šaušalīgo saturu. Tagad tikai vajadzēja ātri atrast to, ko viņš meklēja, sasodīti ātri…

"Kas tev prātā?" Ješua viņam kliedza ausī. Viņa skatiens liecināja, ka viņam īsti labi neizdodas uz kauliem visapkārt skatīties tikai kā uz arheo­loģiskām senlietām.

Stefens papurināja galvu. Bija pārāk sarežģīti to tagad paskaidrot. Viņš sniedzās pie plauktiem, iztaustīja koka starpsienas, uzmanīgi pār­baudīja plaisas un zaru caurumus. Kā viņš to būtu ierīkojis, ja toreiz, četrpadsmitajā gadsimtā, šādu istabu būtu plānojis un būvējis viņš?

Četrpadsmitajā gadsimtā.

Tik sen.

Nodiluma pēdas! Viņš nokrita ccļos, degunu gandrīz piebāzis pie grī­das, meklēja kā apmāts, ar lukturīti izgaismodams centimetru pēc centi­metra, ieslīpi no sāniem, lai visas skrambas un švīkas mestu lielu ēnu. Un helikoptera rotori ārpusē dārdēja tā, ka likās — pienācis pasaules gals.

"Šeit!" viņš iesaucās, taču viņš pat nedzirdēja pats sevi. Viņš iespieda lukturīti Ješua rokā, kurš to turēja, vēl arvien nesaprazdams, kas notiek. Plaukts telpas fasādes pusē grīdas kokā bija ierīvējis lokveida robus. Kaut kur šeit vajadzēja būt aizbīdnim, pavisam vienkāršam aizbīdnim, tādam, ar kuru nebija grūti rīkoties arī veca mūka podagras savilktajām rokām…

Tikai nedrīkstēja baidīties tur bāzt iekšā roku, aukstu, baismīgi gludu pirkstu kauliņu kaudzē. Stefens, taustīdamies apkārt, atrada tajā sviru, un, to pavelkot, plaukts atvērās kā skapja durvis.

Tajā pašā bridi satricinošā dārdoņa pieklusa. Visi trīs satraukti saskatījās.

"Viņi ir piezemējušies pie klostera," Judīte iesaucās. "Tagad viņi noregulē rotorus starta gatavībā." Nu tie bija dzirdami atkal. Vēl arvien bija troksnis kā rokkoncertā, taču, salīdzinot ar to, kā bija iepriekš, tas varēja likties kluss.

Aiz plaukta kāpnes no tīras klints veda tumšā, neizdibināmā dziļumā. Stefens izņēma Jcšua no rokām kabatas lukturīti un devās pa priekšu. Lai arī kas notika ārpusē, viņi nekādā gadījumā nedrīkstēja zaudēt laiku.

"Kad es pamanīju, ka viens no mūkiem skatās apbedījumu telpas vir­zienā, man tā atkal ienāca prātā," Stefens paskaidroja. Judīte gāja aiz viņa, un Ješua augšā aizvilka plauktu atkal ciet. Varēja dzirdēt aizkritam mehā­nismu, un nu bija gandrīz pavisam kluss. Vēl bija dzirdama neskaidra du­noņa, un arī tā ar katru soli kļuva klusāka. "Šo klosteri ir būvējuši cilvēki, kas trīsdesmit gadus kaluši pusjūdzi garu eju cauri klintij. Šeit vienkārši bija jābūt apakšzemes būvēm — slepenām apakšzemes būvēm. Un kur gan viņi vēl labāk varēja noslēpt pieeju tām, ja ne telpā, kas pilna ar kauliem?"

"Tu domā, ka mēs šeit varam paslēpties, kamēr gaiss augšā atkal būs tīrs?" jautāja Ješua.

Stefens papurināja galvu. "Nē. Es domāju, ka šeit lejā kaut kur ir brālis Gregors, un es vēlētos zināt, ko viņš dara."

Trepes drīz pārgāja pazemes kapenēm līdzīgā ejā, kas veda divos virzienos. Stefens apstājās, pagaidīja, līdz Judīte un Ješua stāvēja viņam blakus, deva viņiem zīmi būt klusiem, un izslēdza lukturīti. No labās puses nāca baiss, skanīgs troksnis, it kā milzīgā stalaktītu alā pilētu ūdens. Stefens juta, kā viņam dauzās sirds. "Pa labi," viņš čukstēja. Virs viņu galvām rībēja soļi, zeme viegli drebēja. Kas, sasodīts, tur augšā notika? Stefens šo domu atvairīja, apgaismoja ceļu.

Eja kļuva platāka, izvērtās apaļā telpā. Oda pēc mitruma un pelē­juma, un bija neparasti auksts. Gaisma kā pirksti taustīja vecas koka kārtis un ratus, ķēdes un āķus, un krauju caurumu pašā vidū, kurā bija ielaista ķēde un kas šķita piepildīts ar neizdibināmu, neskaidru melnumu.

"Uzmanīgi," brīdināja Judīte, kad Stefens piegāja caurumam tuvāk un mēģināja ar sava kabatas lukturīša gaismas staru melnumu izgaismot.

"Tai vajadzētu būt akai," Stefens brīnījās. Viņš apgaismoja lielo zob ratu statīvā virs cauruma un mēģināja novērtēt, cik gara varētu būt uz tā uztītā ķēde. "Neiedomājami dziļa aka pašā kalna vidū."

Pretējā pusē zemē bija izkalta atvere, uz kuru veda šaura rieva, aiz kuras bija dzirdama burbuļošana. Acīmredzot pa to tika novadīts ūdens ii/, tvertni, kas bija pieejama no ārpuses, lai no tās varētu smelt ūdeni dārzam un ēdiena gatavošanai.

Bet no kurienes šis ūdens nāca? Šeit, tuksneša vidū?

"Zem Negevas," Ješua, it kā būtu lasījis viņa domas, teica, "vēl no ledus laikmeta ir milzīgi ūdens krājumi. No šī kalna ir iespējama da­biska pieeja šiem krājumiem, tas ir vienīgais izskaidrojums."

"Jā," Stefens pamāja. "Lai kā es viņus cienu, es tomēr neticu, ka mūki būs izrakuši arī šo aku. Pat viņiem būtu bijis skaidrs, ka kalna virsotne nav īstā vieta akai."

"Paspīdini šeit." Ješua notupās reibinošā tuvumā pie melnā bezdi­beņa un ar pirkstiem iztaustīja pamatu pie tā. "Šeit. Plaisa. Acīmredzot tā stiepjas cauri visam kalnam. Ļoti iespējams, ka ir izveidojušās spiediena caurules, kas uzspiedušas ūdeni sasniedzamā augstumā." Viņš šķita pil­nīgi aizmirsis, ka viņi bija bēguši no vajātājiem. "Fascinējoši. Vajadzētu pārbaudīt, vai…"

"Jā, jā," Stefens nepacietīgi atbildēja. Viņš spīdināja lukturīti uz visām pusēm. Bija tikai šī viena apaļā telpa ar iespaidīgo vindas aku, un eja, pa kuru viņi bija gājuši, bija vienīgā iespēja tai piekļūt. Tātad, ja brālis Gregors patiešām bija kaut kur šeit lejā paslēpies, tad viņam vajadzēja atrasties ejā, kas no trepēm veda pa kreisi.

Atpakaļceļā viņi dzirdēja troksni no virszemes. Ātri soļi, rīboņa — it kā kāds cīnītos. Taču vai vecie mūki, pieņemot, ka viņi būtu ar mieru, būtu spējuši pret kādu cīnīties?

Viņi šķērsoja trepes, iespiedās otrā ejā. Tā meta līkumu un kļuva ne­daudz krauja. Trokšņi atkal pazuda, un viņus apņēma nomācošs klu­sums. Tas bija kā kāpiens lejā, zemes klēpī, aukstā, klusā, cilvēka rokas radītā mirušo ēnu valstībā.

Stefens pēkšņi apstājās, nočukstēja: "Ššš!" —, kad Judīte, viņam no aizmugures uzskrējusi virsū, gribēja sākt šķendēties, un izslēdza luktu­rīti. Viņš aizturēja elpu, kad visapkārt iestājās tumsa.

Ješua skaļi ieelpoja, gandrīz izbijies. Tumsa nebija pilnīga. Priekšā nenosakāmā attālumā, vairāk kā nojausma nekā īstenība, bija redzama tikko manāma gaisma.

Perlamutra krāsā mirgojošajā tumsā Stefens pēkšņi saprata, kas tā ir par sajūtu, kas viņā pamodusies, kopš viņi bija nokāpuši lejā pa trepēm. Sajūta, kas kā maigas, velkošas sāpes šķita iespraucamies starp ribām un kļuva arvien stiprākas, jo tālāk viņš gāja, — parastas, primitīvas bailes. Bailes, kas viņu gribēja apstādināt un likt griezties atpakaļ. Bailes, kas viņam nedzirdamā balsī čukstēja, ka tam, ko viņš dara, patiesībā nav nekādas jēgas, ka viņš tikpat labi tagad varētu doties augšā un ļaut sevi sagūstīt, ka viss tā arī varētu palikt, galu galā viņš bija darījis visu, kas viņa spēkos, un nebija nekā, ko viņam vajadzētu sev pārmest. Bija pil­nīgi lieki spert tālāk kaut vai tikai vienu soli.

Stefens klusi un lēni izelpoja un tikpat lēni atkal ieelpoja. Bez ska­ņas. Savādi — kaut kas bija citādi, bija mainījies mūžīgi neatšķetināmajā baiļu, vēlmju, iekāres un ilgu juceklī, kas viņu dzina uz priekšu. Vēl pirms brīža, kad viņi bija sasnieguši klostera kalna pakāji, viņu bija sagrābušas un dzina uz priekšu lielas bailes: kas notiks, ja viņš kaut ko nepamanīs? Ja viņš pieļaus kļūdu? Ja Kauns būs aizsteidzies priekšā? Ja viņš, iespē­jams, nekad nedabūs redzēt videokameru?

Tagad bailēm pēkšņi bija pavisam cita seja. Tā bija šāda: kas notiks, ja viņš patiešām atradīs to, ko viņš meklē?

Noknikšķēja slēdzis, kad Stefens atkal ieslēdza lukturīti.

Ncpārmijot neviena norādījumu vārda, viņi visi trīs centās likt tik nedzirdamus soļus, cik vien bija iespējams. Tālāk, liekot soli priekšā solim, arvien tālāk iekšā briesmu pasaulē, arvien tālāk pretī bailēm. Akas puvuma smakas vietā arvien jūtamāk iejaucās kāda cita, smaga, svešāda smarža, kā vīraks, kā mirres, kaut kas tāds, kas vedināja uz domām par katedrālēm un tūkstošiem balsu dziedātiem korāļiem baznīcu jomās, kas slejas debesīs.

Kāds dungoja.

Sī skaņa kā elektriskā strāva izskrēja cauri visam Stefcna ķermenim. Kāds dungoja kaut ko tādu, kas skanēja kā dīvaini neskanīga melodija, zems, rūcošs vīrieša bass, koncentrējies dedzīgā lūgšanā. Dungošana piepildīja gaisu ar klusu, taču tik nedzirdēti intensīvu klātbūtni, ka uz­mācās bailes, ka tas, kurš šīs skaņas radīja, varētu no izbija nomirt, ja viņu šajā bridi kāds pārsteigtu.

Dungošana apklusa tieši tajā brīdī, kad viņi sasniedza grotu.

Telpa nebija liela, diezin vai tā bija lielāka par to, kurā atradās aka, un tā bija rupji izkalta klintī. Un pirmajā brīdī tā atsauca Stefenam atmiņā veselu rindu arābu pasaku, kurās tā vien mudžēja no slepenām, bagā­tībām pārpludinātām dārgumu glabātavām. Trīs mazas eļļas lampas dega uz milzīga altāra, uz kura stāvēja zeltīti kausi, zeltā mirdzoši svečturi, izvirzīti krusti, lielas, krāsainas ikonas ar zelta pārklājumu un biezas, ar roku rakstītas Bībeles, tas viss bija sablīvēts uz neskaitāmiem maziem un lieliem, mākslinieciski mezglotiem un austiem paklājiem, un tādi bija no­klāti ari zemē. Ikonas, kurās bija attēlotas ainas no Jēzus dzīves, bija pie­kārtas arī pie sienām vai atslietas pret tām, lieliska neizmērojamu mākslas vērtību kolekcija.

Altāra priekšā uz viena no paklājiem lūgšanā ceļos bija noslīdzis kāds vīrs — brālis Gregors.

Viņi stāvēja klusēdami, satriekti, tik negaidīti ieraugot šo iespaidīgo greznumu, un nezināja, ko tagad teikt un ko darīt.

Brālis Gregors vēlreiz nolieca galvu, trīsreiz pārmeta krustu, stīvām, smagām kustībām piecēlās un pievērsās viņiem, it kā būtu viņus jau gai­dījis. Iespējams, bija vainojams apgaismojums, vai varbūt krēsla atklāja to, kas bija palicis apslēpts dienas gaismā, taču viņa sejā bija iegūlušas dziļas rūpju rievas, kas padarīja to bezgala vecu.

"Jūs to esat atraduši," viņš teica nogurušā balsī.

Stefenam bija jāklepo, pirms viņš spēja ko atbildēt. Viņa mēle bija kļuvusi smaga un neveikla. "Atraduši? Ko atraduši?"

"Spoguli, kas glabā mūsu Kunga atveidu," vecais mūks paskaidroja un ar roku norādīja uz nelielu, bagātīgi rotātu un apzeltītu lādīti altāra vidū. "Tur tas ir."

Uri Lībcrmans pēc sarunas beigām vēl vismaz piecas minūtes turēja rokā telefona klausuli, skatījās uz zilajām tapetēm acu priekšā un pārdomāja, ko viņam tagad darīt. Vai viņam vispār kaut ko vajadzētu darīt. Jo stāsts, ko viņam drudžainos, lielā steigā kā bērtin nobērtos teikumos bija izstāstījis Pēters Eizcnharts, bija pārāk neticams.

Viņš atcerējās, kā nejauši bija iepazinies ar šo vācu rakstnieku lid­mašīnā, lidojot no Frankfurtes uz Telavivu. Neuzkrītošs, neveselīgi bāls un ar noslieci uz korpulenci, Eizcnharts ne tuvu nebija izskatījies tik iespaidīgs kā glaimojošajā autora fotogrāfijā, ko viņa izdevniecība pub­licēja uz grāmatu apvākiem un reklāmās. Viņi kādu brīdi bija jauki parunājušies, un tad viņš bija izspēlējis savu triku ar digitālo kameru un minidatoru, ar ko viņš jau daudzkārt bija atstājis iespaidu uz cilvēkiem, — līdz šim tieši tāpēc katra prominenta persona, ar kuru viņš bija iepa­zinies lidojumos, viņu bija atcerējusies, ja viņam bija radusies vajadzība atkal atjaunot kontaktus, — un ar to sakari ar viņu arī bija beigušies.

Taču rakstnieks viņam bija piezvanījis jau nākamajā dienā un lūdzis

Sk

kādu pakalpojumu — ievākt ziņas, kas saistījās ar kādu britu, senatnes pētnieku, kurš jau dažus gadu desmitus darbojās Izraēlā. Nu labi, tas bija tikai vingrinājums pirkstiem. Pārējo, protams, bija paveicis dators. Un kādēļ lai viņš to nedarītu, galu galā mazais ziņojums ar fotogrāfiju avīzē viņa kasē bija ienesis vairāk nekā tikai pāris šekeļu.

Un nu šis. Viņš zvanot no lidostas, vācietis bija nošņācies, un tiekot apsargāts, esot tikko uz brīdi no viņiem izsprucis. "Okay," Lībermans lakoniski bija noteicis un ieslēdzis sava automātiskā atbildētāja ierakstu pogu, "klājiet vaļā."

Klausoties žoklis viņam bija atkāries arvien vairāk un vairāk, un bei­gās viņš droši vien bija izskatījies galīgi debils. Kas par vājprātīgu stāstu! Ceļotājs laikā… videokamera… amerikāņu multimiljonārs, kurš dzenas pēc veciem Jēzus Kristus videoierakstiem… un jauns students, kas viņam ir nedaudz priekšā…

Absolūts murgs!

Kā nekā šis vīrs bija pazīstams ar saviem science fiction stāstiem. Var­būt viņš bija piedzēries. Vai vēl ļaunāk. Katrā ziņā bija jābūt piesardzīgam.

No otras puses — vai Izraēla nebija brīnumu zeme? Un, kur bija dūmi, tur bija jābūt arī ugunij. Pat tad, ja atmeta visas tās muļķības, palika vēl daudz kas tāds, ko bija vērts papētīt tuvāk. Lībermans nolika klausuli atpakaļ tik liegi, it kā telefons būtu pārvērties Mcisenes porce­lānā, attina lenti atpakaļ un noklausījās visu vēlreiz.

"Kas par fantāziju," viņš nomurmināja, uzšņāpdams dažas piezīmes blokā, kas gulēja pie telefona. Kā izskatījās, pamatā runa bija par kādu arheoloģisku atradumu, kuru centās iegūt vesela rinda ārzemnieku, iespējams, ar vairāk nekā apšaubāmiem līdzekļiem, metodēm un no­domiem.

Taču Izraēlā arheoloģija bija vairāk nekā senatnes pētniecība. Atra­dums izrakumos varēja leģitimēt reliģisku vai politisku pārliecību — vai arī sagraut to. Šajā reģionā, kurā partijas cīnījās par ietekmi un varu, savas pretenzijas atvasināja no notikumiem, no kuriem daudzi bija risi­nājušies jau pirms gadu tūkstošiem, arheoloģija bija arī politika.

Tādēļ Uri Lībermans atvēra savu mazo, melno piezīmju grāmatiņu un, atradis vajadzīgos telefona numurus, sāka zvanīt. Viņš zvanīja minis­trijām, politiķiem un redaktoriem. Daži zvani izsauca veselu kaskādi citu zvanu. Pēc minūtēm divdesmit uz zvanu savukārt atsaucās Lībermans,

v

un gaisa sievietes balss sacīja: "Seit ģenerāļa Jakova Nahona sekretāre, es savienoju."

Ģenerālis visu stāstu lika izstāstīt vēlreiz, "Dīvaina lieta," viņš noteica. "Lai ari kā būtu, es no Sīnājas izsūtīju trīs armijas helikopterus. Kā sauca, vēlreiz, to vietu, ko jūs pieminējāt?"

"Vādī Meršamona," žurnālists atbildēja. "Tur rietumu galā jābūt klosterim…"

"Tieši tā, es atceros. Ļoti vccs klosteris, vēl no viduslaikiem. Tajā dzīvo tikai daži mūki… Lai arī kā, mani helikopteri izdarīs visu, kas darāms."

Uri Lībermans izmantoja izdevību, lai pieteiktu ekskluzīvu repor­tāžu par visu šo notikumu. Tā kā tā esot bijusi viņa iniciatīva, varbūt viņi varētu atbilstoši vienoties…

"Tā kā šis notikums," ģenerālis viņu informēja, "tagad ir nodots militārpersonu kompetencē, tad tas ir turams slepenībā. Ja jūs vēlaties par to ziņot, tad jums jāvēršas pie atbildīgā militārā cenzora. Vēlu jums patīkamu dienu."

Uri Lībermans nogaidīja ar savu vēlmju izteikšanu, kamēr savieno­jums tika pārtraukts.

"Es nācu, lai lūgtu apskaidrību," paskaidroja vecais mūks, "Dieva va­dību. Tas, ka jūs paši atnācāt šurp, bija kā zīme…"

Viņi saskatījās. Stefenam uzmācās klepus. Eļļas lampas piepildīja telpu ar tik spēcīgu smaržu, ka gandrīz kļuva nelabi. Ko šis vīrs te runāja? Par kādu zīmi? Par spoguli? Te taču bija tikai ar zeltu pārklāta lādīte, kāds tai bija sakars ar spoguli… Taču, ja viņi meklēja videokameru, tad lādīte bija tieši tik liela. Stefens pēkšņi sajuta kņudēšanu pakausī.

"Tēvs," viņš mēģināja teikt mūkam, kurš viņam šķita kā iegrimis mo­nologā, "tur augšā ir nosēdušies helikopteri, un pie klostera vārtiem stāv vīri, kuri nākuši, lai šo spoguli atrastu. Šeit tas nav drošībā…" Ja vien viņš pats būtu zinājis, kā viņiem tagad vajadzētu rīkoties! Taču viņi bija šeit lejā kā sagūstīti, un agrāk vai vēlāk viņus šeit atrastu. Tādā ga­dījumā, ja kāds no mūkiem šo slēpni uzrādīs.

"Jau gadsimtiem ilgi šis spogulis ir mūsu īpašums," brālis Gregors murmināja. "Spogulis, kurš reiz piederēja vīram no Bezaras, kā to sauc. Un viņš bija iemūžinājis Jēzus, mūsu Kunga, atveidu — taču attēls jau pirms ilga laika bija sācis izbalēt. Tas ir tas traģiskais, tās ir tās lielās sāpes, kas pārņēmušas mūsu brālību."

"Tas izbalē?" Stefens satraukts jautāja. "Attēls izbalē?"

Šķita, ka vīrs viņu nemaz nebija dzirdējis. "Tā tas ir rakstīts, un tā tas ir pieņemts, kopš mēs esam atteikušies no Romas. Tikai vienu reizi simt gados spogulis tiek izņemts no tabernākula, un tikai viens no tā glabātāju brālības tiek izvēlēts, lai uz brīdi ieskatītos tajā, un šis brīdis ir pavisam īss. Šajā acumirklī viņam ir ļauts skatīt mūsu Kungu, un visu atlikušo dzīvi viņam ir jāliecina par to, ko viņš ir redzējis."

Stefens skatījās uz apzeltīto lādīti un klusībā nolādēja vīrus, kuri viņus bija izsekojuši. Tagad būtu pienācis tas brīdis, kad ar strauju kus­tību varēja to bez lielas domāšanas paķert un nolaupīt. Ko gan šie vecie vīri būtu varējuši pret viņiem trim iesākt?

"Reizi simt gados?" Tas izklausījās kā pasakā. "Un kad atkal būs pienācis šis laiks?"

"Ai, tikai pēc sešdesmit pieciem gadiem," brālis Gregors iecietīgi pa­smaidīja. Šķita, ka viņš pamazām atkal atgriežas realitātē un kā nejauši arvien vairāk virzījās starp viņiem un altāri, kā aizstāvēt gribēdams. "Neviens no mums to vairs nepiedzīvos, un neviens no mums tajā vairs neieskatīsies."

"Un kā tiek noteikts, kuram tas lemts?"

"Brāļi izvēlas vienu no sava vidus. Parasti tas ir jaunākais — tas, kuram vēl priekšā gara dzīve un kurš ilgu laiku vēl var nest gaismu citiem. Jūs iepazināties ar brāli Fēliksu. Viņš bija pēdējais, kurš skatīja Jēzu."

Stefens arvien vairāk un vairāk jutās kā apmāts. Viņš blenza uz svē­tumu, pēc tam uz mūku, kurš ar kā lūgšanā saliktām rokām stāvēja uz sava paklāja un izskatījās kā atnācis no citas pasaules. "Brālis Fēlikss?" Stefens atkārtoja. "Viņš ir tāds kā mazliet dīvains, vai ne?"

"Spogulis viņu pārvērta."

"Pārvērta? Spogulis?"

Mūks atkal salika rokas un skatījās viņā tādām acīm, kurās šķita ban­gojamies kas tumšs un melns, kā sarecējušas asinis. "Tas nozīmē," viņš skaidroja, "ka tas, kurš ieskatījies spogulī, pēc tam jau ir cits. Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mūžīgiem laikiem."

Stcfcnam bija jādomā par vecā mūka atklāto, silto skatienu. Tās bija laipnas acis, kuras bija skatījušas senseno noslēpumu.

Dūmi, kas smalkā pavedienā cēlās augšup no trim eļļas lampām, šķita no šiem vārdiem uzvirmojam. Stefens pēkšņi sajuta nepārvaramu vēlē­šanos bēgt, paslēpties kādā stūri un neko neredzēt un nedzirdēt, pirms tas viss nebūs beidzies.

Taču šeit bija tikai viens virziens, kurā varēja bēgt, un tās bija trepes, kas veda augšup… Viņš atkal iedomājās par to, kas notiek tur augšā, un šī doma viņu atveda atpakaļ īstenībā, realitātē, kurā teikas un mīti bija vien stāsti un kurā varēja paļauties uz dabaszinātnes faktiem. Viņš atkal atcerējās vēstuli, ko bija rakstījis ceļotājs laikā, kādu detaļu, kuras no­zīmi viņš pēkšņi saprata.

"Atpūtas efekts!" Viņš pagriezās pret Ješua un Judīti. "Vēstulē bija runa par to, ka baterijas ik pēc laika atpūtās un tad kādu noteiktu laiku atkal deva strāvu. Tieši tas pats ir šeit. Tās jau ir ļoti vecas, taču simt gadu miera periodā tās vēl uzkrāj tik daudz enerģijas, lai uz pāris se­kundēm iekustinātu reproducēšanas mehānismu. Tas ir skatiens spoguli."

Ješua apstulbis pamāja. Judīte rauca pieri. "Bet attēli taču kaut kad ir arī jāattin atpakaļ — ar kādu enerģiju?"

U MR ir absolūti digitāla sistēma ar brīvu pieeju jebkurai vietai," iz­laboja Stefens. "Tur nekas netiek pārtīts, dati tiek nolasīti no atmiņas iekārtas. Kā datorā." Viņš pagriezās pret mūku. "Tēvs, es vēl nekad ne­esmu redzējis jūsu spoguli, taču es zinu, kāds tas izskatās. Tas ir kastei līdzīgs priekšmets, apmēram tik liels," viņš ar plaukstām parādīja kameras aptuvenos izmērus, "un tam ir apaļš lodziņš, pa kuru jāskatās. Vai tā ir?"

Brālis Gregors pārsteigts pamāja. "Jā."

"Tas nav spogulis — tā ir videokamera, kā es jums jau teicu. Tajā ir uzfilmēts Jēzus, un vienīgais iemesls, kādēļ jūs tajā varat ieskatīties tikai reizi simt gados, ir tas, ka baterijas ir pilnīgi izlietotas. Ja mums izdotos kameru — tātad spoguli — no šejienes nogādāt uz kādu pietiekami labi aprīkotu laboratoriju, tad mēs varētu šos attēlus padarft pieejamus visiem. Ir pilnīgi Heki vienmēr gaidīt simt gadus. Ja mums būtu jaunas bateri­jas, mēs varētu ierakstus apskatīt jebkurā laikā un cik ilgi vien vēlētos. Visa pasaule varētu redzēt to, ko šajā gadsimtā ir redzējis vienīgi brālis Fēlikss."

Mūks skatījās uz Stefenu. Viņa sejā atspoguļojās mūžsenā cīņa starp ticību un zināšanām. "Visa pasaule?" viņš jautāja, atkal atkritis atpakaļ savā autiski dziedošajā tonī.

"Tā ir videokamera," Stefens viņam apliecināja, nemaz īsti nezinā­dams, ko viņš ar to gribēja panākt. "Tas nav nekāds brīnums." Viņš do­māja par tām dienām, kas bija jau viņiem aiz muguras, par nejaušībām, par visu to, ko viņi bija uzzinājuši, par ceļojumu laikā, kas bija noticis neiedomājamā veidā, un nelabprāt izlaboja: "Nu jā, vispār jau tas ir brīnums."

"Visa pasaule?…" Mirdzošas acis bija pievērstas tabernākulam, tajās šķita atspoguļojamies zelta mirdzums. "Tas nozīmē… arī «!…"

Stefens pamāja, viņam bija sajūta, it kā kaklā būtu iespriedies kamols. Pamazām viņam uzmācās raizes, ka vecais mūks varētu sajukt prātā.

"Visa pasaule! Tad tiktu pārveidota visa pasaule?!" Brālis Gregors pagriezās pret viņiem, un, lai gan viņš bija novērsies no altāra, viņa acis vēl joprojām zeltaini mirdzēja. "Es domāju, ka es tagad saprotu. Es domāju, šis ir apliecinājuma laiks, kurš tika pravietots. Mūsu brālība šo svētumu bija glabājusi cauri visiem drūmajiem gadsimtiem, jo bija zināms, ka pienāks laiks, kad par šo svētumu cīnīsies gaismas un tumsas spēki, un, ja šajā cīņā uzvaru izcīnīs gaismas spēki, tad tas dos svētību visai pasaulei."

Judīte nostājās blakus Stefenam un čukstēja viņam ausī: "Ko tas viss nozīmē? Mēs taču tik un tā nekur netiekam."

"Mums ir tikai iespēja — kameru paslēpt labāk un atgriezties, kad tas murgs tur augšā būs beidzies," Stefens viņai čukstēja pretī. "Un mēs to varam izdarīt vien tad, ja viņš mums palīdz."

"Tu!" brālis Gregors pēkšņi iesaucās skaļā balsī, izstiepis pirkstu pret Stefenu, tā ka viņi visi trīs satrūkās. "Tu nogādāsi šo svētumu drošībā!"

"Kā, lūdzu?" Stefens apstulbis vaicāja.

Taču mūks jau rīkojās. Viņš atvēra apzeltīto lādīti un izņēma no tās ķieģeļa lieluma priekšmetu, kas bija ietīts bagātīgi rotātās lentēs un lakatos, kas bija pārsieti ar zeltītu, aizzīmogotu auklu. Nez no kurienes viņš cēla gaismā ādas kuli, kādas bija tuksnešu ceļotājiem, ar garām lentēm un auklām, lai varētu to apsiet cieši pie auguma. Viņš uzmanīgi ielika tajā sainīti un aicināja Stefenu nākt tuvāk, lai viņš varētu Stefenam šo dārgumu piestiprināt.

"Bet mēs taču nekur nevaram aizbēgt!" viņš protestēja, taču ļāva mūkam darboties. "Klosteris jau sen ir ieņemts."

"Jūs bēgsiet cauri akai," abats īsi pateica. Viņš prasmīgi sasēja ādas siksnas mezglā, lai maiss ar svētumu stingri turētos Stefenam pie krū­tīm. "Nāciet."

Mūkam steidzoties pa priekšu, viņi devās tam līdzi ārā no grotas, trepēm garām uz priekšu pa eju, līdz apaļajai telpai ar aku vidū. Jau grie­žot vindu, viņš sniedza steidzīgus paskaidrojumus.

"Mūsu ordeņa dibinātāji uzbūvēja šo klosteri šajā vietā, jo šeit ir apakšzemes avots, kas piegādā ūdeni tumšam ezeram dziļi zemē zem mums. Un no šī ezera kāda plaisa klintī ved līdz kalna pakājei, no ku­rienes jūs nepamanīti varēsiet bēgt tālāk." Liels koka spainis iznira no tumšās atveres, mitrs, taču bez ūdens. "Jums jābēg pa šo plaisu un jāno­gādā spogulis vietā, kur tajā varēs ieskatīties visa pasaule."

To sacīdams, viņš ievietoja sprosttapu. Stefens ar pieaugošu nepatiku skatījās uz koka darinājumu, kas liels kā veļas toveris karājās iespaidīgi lielā rullī uztītā ķēdē. Viņš bija sapratis — brālis Gregors gaidīja, lai viņš šajā smeļamajā spainī ļauj sevi laist lejā nezināmās dzīlēs.

"Cik gara ir šī bēgšanas eja?" viņš jautāja.

"To es nezinu," mūks atzina. "Es to nekad neesmu redzējis."

Pavisam īsu bridi viņi visi klusēja. Virs viņiem bija dzirdami soļi un skaļas balsis, lai arī neko nevarēja saprast. Sitiens, kā koks skan pret koku, pēkšņi nodimdēja pazemē un lika viņiem satrūkties. Tas, kā likās, nāca no apbedījumu telpas. Tie bija jau viņiem uz pēdām, tikai vēl meklēja ceļu lejup.

Stefens uzlika roku uz maisa, kurā atradās tas, ko viņš bija meklējis. Savādi, ka viņš neko nejuta. Viņš pats sev likās jocīgs ar ādas kuli uz krū­tīm, kā ķengurs, kurš somā uz vēdera nes savus bērnus. Taču viņš nejuta triumfu, nejuta apmierinājumu. Varbūt viss vienkārši norisinājās pārāk ātri.

"Okay,n viņš teica. "Es eju."

"Stefen!" Judīte brīdināja. "Tu esi ārprātīgs. Tu patiešām gribi lais­ties lejā šajā akā?"

Viņš paskatījās uz Judīti, tad uz neizdibināmo melno caurumu zemē. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņš jau sen būtu zinājis, ka viņa ceļš vedīs tur lejā. Viņš noglāstīja ādas maisu. "Mēs to esam atraduši," viņš klusi tcica. "Mēs!"

"Un ko tad? Pat tad, ja eja ved ārā, ko tad?"

"Iespējams, es nonākšu pie mūsu auto."

"Tas ir neprātsV viņa čukstēja, un tas izklausījās kā kliedziens.

Mūks nemierīgi skatījās apkārt. Vēl viens sitiens atbalsojās ejās. "Tev jāpasteidzas," viņš mudināja. "Citādi būs par vēlu."

Turēdamies pie ķēdes, Stefens iekāpa toverī, kas šūpojās virs melnā cauruma. Viņu pārņēma nemiers, kad viņš paskatījās lejā, tumšajā rīklē, kas bija gatava viņu aprit. Viņam bija ar varu sevi jāpiespiež elpot. Un ja tur lejā vispār nav nekādas ejas? Tad tu sēdēsi akas dibenā, kuras dziļums nav zināms, un būsi pazudis! Neprāts, viņš sev teica, Jcšua un Judīte paliktu Šeit; viņi gādātu par to, ka ļaunākajā gadījumā viņš tiktu atrasts. Bet, ja kaut kas aiziet greizi, kaut kas?… Elpot. Tikai nepār­stāt elpot.

"Okay," viņš noclsās, un viņam bija sajūta, ka viņa acis bija lielas un plaši ieplestas, ka tajās lasāma panika, taču viņš tur neko nevarēja darīt. "Nu, laidiet lejā."

Judīte, kas visu laiku bija uz viņu skatījusies un kodījusi apakšlūpu, pēkšņi sakustējās, pagāja pāris soļus uz priekšu un iekāpa viņam blakus toverī. "Es eju līdzi," viņa pavēstīja. Viņa cieši satvēra to pašu ķēdi, ko Stefens, kurš uz viņu paskatījās, kā neticēdams savām acīm. Viņas acu plakstiņi drebēja, viņas žokļu muskuļi no sasprindzinājuma izspiedās. "Un tagad ātri, Ješua, citādi viņi būs klāt, pirms mēs būsim lejā!"

Atri, citādi es vēl pārdomāšu!

Jcšua pamāja, mēģinādams norīt it kā kaklā iespriedušos kamolu, nostājās blakus sirmajam mūkam pie griežamā rata. "Ken, beseder:"

"Un neļauj mums nokrist, vai dzirdi?"

Atbildes vietā nograbēja sprosttapa, un viņi pēkšņi nokrita kādu gabalu uz leju, pazūdot līdz ceļiem melnumā. Tad Jcšua un brālis Gre­gors ratu savaldīja, tina ķēdi vaļā mazpamazām, vienmērīgi. Viņi slīdēja lejup neapturami. Pēdējā sekundē Stefenu pārņēma nevaldāma vēlēša­nās to visu apturēt, izlēkt ārā, darīt visu, lai tikai nebūtu jānogrimst šajā tumšajā bezdibenī. Taču bija jau par vēlu. Akas mala viņiem jau snie­dzās līdz pleciem, tad, vienu apgriezienu tālāk, viņi jau bija tajā pazu­duši. Viņu abu pēdējie skatieni sastapās, un katrs no viņiem otra acīs lasīja bailes.

Cik viņa ir skaista! Stefenam galvā pazibēja doma. Judītes sejas at­veids pamazām sāka bālēt, kamēr viņi dziļāk un dziļāk grima tumsā. Nā­kamajā mirklī viņš juta, kā viņa apliek viņam apkārt roku, kā viņas mute sameklē viņējo un pieplok tai skūpstā, it kā apstiprinot ar zīmogu, ka šahtas dibenā viņiem jāmirst.