X paaudze

APTURI VĒSTURI

Kad pusdienas bija paēstas, viņa ieaicināja Baku viesistabā paskatīties televīzijas spēles. "Parasti es garāžā darbojos ap alvejas produktu krājumiem, kuru izplatītāja esmu, bet šobrīd tirdzniecība ir tā kā apsīkusi."

Baks pamāja, ka piekrīt.

"Bak, vai neesat kādreiz domājis pievērsties alvejas produktu izplatīšanai, kad vairs nebūsit astronauts?"

"Nē, kundze," atteica Baks, "neesmu vis."

"Padomājiet gan. Atliek tikai panākt, lai zem jums darbotos izplatītāju ķēde, un nav ilgi jāgaida uz brīdi, kad vispār vairs nav jāstrādā — tikai jāsēž un jāievāc peļņa."

"Nu, saki viens cilvēks!", noteica Baks un pasacīja arī atzinīgus vārdus par misis Monro suvenīru sērkociņu kastīšu kolekciju, kura atradās milzīgā brendija glāzē uz viesistabas galda.

Taču pēkšņi notika kas nelāgs. Tieši misis Monro acu priekšā Baks sāka mainīt krāsu uz gaiši zaļganu, un viņa galva kļuva stūraina un nosēta izspiedušamies vēnām, gluži kā Frankenšteinam. Baks aizdrāzās pie maza papagaiļu spogulīša, vienīgā spoguļa, kas te bija, lai paskatītos uz sevi, un acumirklī saprata, kas noticis — viņam bija uznākusi kosmosa saindēšanās. Viņš sāks izskatīties pēc briesmoņa un tad iegrims gandrīz pastāvīgā miegā.

Taču misis Monro tūlīt nosprieda, ka viņas sēņu zupas frikadelu krēms bijis ieskābis un ka savu kulināres trūkumu

Ar likumu noteiktā nostalģija— tādu atmiņu uzspiešana cilvēku GRUPAI, KĀDU TAI PATIESĪBĀ NAV: "KĀ ES VARU BŪT SEŠDESMITO

paaudzes pārstāvis, ja pat neatceros šos gadus?"

Tagadnes noliegšana— teikšana sev, ka vienīgais laiks, kurā bija vērts dzīvot, ir pagātne un ka vienīgais laiks, kurš atkal varētu būtu interesants, ir nākotne.

dēļ viņa ir sabojājusi Baķa apbrīnojami labo astronauta izskatu, un, iespējams, arī viņa karjeru. Viņa piedāvājās aizvest Baku uz vietējo klīniku, taču Baks vilcinājās.

"Varbūt tā arī ir labāk," bilda misis Monro, "ja ņem vērā, ka klīnikā nav nekā, ja neskaita peritonīta vakcīnas un metālgriezēju."

"Parādiet man tikai vietu, kur varu nolikties gulēt," teica Baks. "Man ir piemetusies kosmosa saindēšanās, un pāris minūšu laikā es būšu nelietojams. Liekas, ka jums būs mani kādu laiku jākopj. Vai apsolāt?"

"Protams," atbildēja misis Monro, kura gribēja izkļūt no neērtās situācijas sakarā ar pārtikas saindēšanos, un ātri ierādīja viņam vēsu pagraba istabu ar pusceltu sienu, kuru klāja viltota koka dēļi, izgatavoti no graudu masas. Tur atradās arī grāmatplaukti ar mistera Monro kerlinga turnīru trofejām un rotaļlietām, kas piederēja trijām meitām — plašs Snūpiju plīša rotaļlietu klāsts, Jem leļļu, Easy Bake krāsniņu un Nensijas Drū mistēriju romānu. Un gulta, kurā Baks tika apguldīts, bija par mazu — bērna gultiņa — kuru klāja saburzīti rozā Fortrel palagi, kas smaržoja tā, it kā gadiem ilgi būtu nogulējuši labdarības veikalā. Galvgalī bija apbružāti Holijas Hobijas, Veronikas Lodžas un Betijas Kūperas plakāti, kas bija sadurstīti un negribīgi līmējās nost no sienas. Istaba acīm redzami nekad netika lietota un izskatījās kārtīgi aizmirsta, bet Bakam bija vienalga. Viņš gribēja tikai iegrimt dziļā, dziļā miegā. Un to arī izdarīja.

Kā jau varat iedomāties, Monro meitas ārkārtīgi intriģēja fakts, ka viņu viesu istabā ziemas miegā nolicies astronauts/briesmonis. Visas trīs meitas — Arlīna, Darlīna un Serīna — cita pēc citas kāpa lejā uz šo telpu, lai apskatītu Baku, kurš tagad gulēja vecajā gultā starp viņu bērnības pārpalikumiem. Misis Monro neļāva savām meitām ilgi lūrēt, jo vel joprojām nebija pilnīgi pārliecināta, ka nav vainojama Baķa saslimšanā, tāpēc aizraidīja viņas projām, gribēdama, lai viņš izveseļojas.

Lai nu kā, dzīve vairāk vai mazāk atgriezās parastajā gultnē. Darlīna un Serīna devās uz darbu aiz smaržu letes vietējā lētajā veikaliņā, misis Monro alvejas produktu bizness nedaudz paplašinājās, tāpēc viņa mazāk uzturējās mājās, un misters Monro strādāja pie kuļmašīnas, tādējādi par Baku varēja rūpēties tikai Arlīna — vecākā meita, kas nesen bija atlaista no darba veikalā 7-Eleven.

"Parūpējies, lai viņam pietiek ēdamā!" misis Monro uzsauca no sava sāls plankumu izraibinātā zilā Bonneville se-dana, aizdrāzdamās pa piebraucamo ceļu, Arlīna viņai pamāja un tad metās uz vannas istabu, kur saķemmēja savus blondos, pūkainos matus, uzlika valdzinošu kosmētiku un aizdrāzās uz virtuvi, lai sagatavotu īpašus pusdienu gardumus Bakam, kurš savas kosmosa saindēšanās dēļ modās tikai reizi dienā pusdienlaikā un arī tad tikai uz pusstundu. Viņa sagatavoja paplāti ar Vīnes desiņām, ko sasprauda uz zobu bakstāmajiem un izrotāja ar maziem oranža siera gabaliņiem. To visu viņa skaisti izvietoja uz paplātes burta C formā, kas atgādināja vietējā tirdzniecības centra Crestwood Mall krietni uz labo pusi nošķiebto logotipu. "Ar seju pret nākotni", kā bija rakstīts vietējā avīzē tirdzniecības centra atklāšanas laikā pirms vairākiem simtiem gadu, kad vēl bija 1974. gads, pat toreiz, jo, kā jau sacīju, Tekslahomā vienmēr ir bijis 1974. gads. Cik vien var atrast ziņas rakstītu avotos. Piemēram, tirdzniecības centri, nesens jaunievedums uz Zemes, jau neskaitāmus gadu tūkstošus piegādā tekslahomiešiem sporta apavus, misiņa greznumlietiņas un savādas apsveikuma kartītes.

Tad Arlīna noskrēja lejā pagrabā ar ēdiena paplāti un nolika gultai blakus krēslu, izlikdamās, ka lasa grāmatu.

Pamodies vienu sekundi pēc pusdienlaika, Baks vispirms ieraudzīja Arlīnu lasām, un meitene viņam šķita ideāla. Kas attiecas uz Arlīnu, jāsaka, ka viņas sirdī uz vietas sākās neliela romantiska aritmija par spīti tam, ka Baks izskatījās pēc Frankenšteina briesmoņa.

"Esmu izsalcis," Baks sacīja Arlīnai, uz ko viņa atbildēja: "Vai jūs, lūdzu, lūdzu, nebūtu tik laipns un nepagaršotu šos Vīnes desiņu un siera kebabus? Es pati tos pagatavoju. Pagājušogad tiem bija ļoti liela piekrišana tēvoča Klema vāķēšanā."

"Vāķēšanā?" nesaprata Baks.

"Ak, jā. Ražas novākšanas laikā apgāzās viņa kombains, un viņš bija tajā iesprostots uz divām stundām, gaidot, kamēr atvedīs metālgreizēju. Viņš uzrakstīja savu testamentu ar asinīm uz kabīnes jumta."

Kopš šī brīža viņus vienoja sarunu saites, un pēc neilga laika uzplauka mīlestība, taču šī mīlestība bija problemātiska, jo savas kosmosa saindēšanās dēļ Baks vienmēr atkal aizmiga gandrīz uzreiz pēc pamošanās. Tas Arlīnu sāpināja.

Beidzot kādā pusdienlaikā, tikko pamodies, Baks sacīja Arlīnai: "Arlīn, es tevi ļoti mīlu. Vai tu mīli mani7 ." Un Ar-līna, protams, atbildēja "jā", uz ko Baks jautāja: "Vai tu būtu ar mieru uzņemties lielu risku un palīdzēt man? Mēs varētu vienmēr būt kopā, un es varētu palīdzēt tev tikt projām no Tekslahomas."

Arlīnu saviļņoja abas šīs domas, un viņa sacīja: "Jā, jā!", un tad Baks pastāstīja viņai, kas viņai būtu jādara. Radiācijas viļņi, ko izstaro iemīlējusies sieviete, acīmredzot ir tieši īstajā frekvencē, kura pastiprina raķetes motoru iedarbību un palīdz tai pacelties gaisā. Un, ja vien Arlīna nāktu viņam līdzi kuģī, viņi varētu aizlidot, un Baks varētu izārstēt savu kosmosa saindēšanos bāzē uz Mēness. "Vai tu man palīdzēsi, Arlīn?"

"Protams, Bak."

"Ir tikai viena nelaime."

"Ak tā?" Arlīna sastinga.

"Redzi, kad būsim pacēlušies gaisā, kuģī pietiks gaisa tikai vienam cilvēkam, un baidos, ka pēc pacelšanās tev būs jānomirst. Man ļoti žēl. Bet, kad mēs nonāksim uz Mēness, man, protams, būs pieejama nepieciešamā aparatūra, lai tevi atdzīvinātu. Tā patiešām nav nekāda problēma."

Arlīna stīvi skatījās uz Baku, un pār viņas vaigu noritēja asara un pāri lūpai uzpilēja uz mēles, kur tā garšoja sāļi kā urīns. "Piedod, Bak, bet to es nevaru darīt," viņa sacīja un piebilda, ka droši vien būtu labāk, ja viņa astronautu vairs nekoptu. Salauztu sirdi, bet ne pārsteigts, Baks atkal aizmiga, bet Arlīna uzkāpa augšā.

Darlīna, jaunākā meita, laimīgā kārtā todien tika atlaista no sava smaržu pārdevējas darba un varēja turpmāk uzņemties rūpes par Baku, kamēr Arlīna dabūja darbu ceptu cāļu tirgotavā, un vairs nebija tuvumā un neuzdzina Bakam drūmas domas.

Taču, pateicoties Baka vājuma brīdim un pārāk lielajam daudzumam brīvā laika, kas bija Darlīnas rīcībā, faktiski pagāja tikai dažas minūtes, līdz atkal uzplauka mīlestība. Pēc dažām dienām Baks izteica Darlīnai to pašu lūgumu pēc palīdzības, ko bija sacījis Arlīnai: "Vai tu, lūdzu, man palīdzēsi, Darlīn, es tevi tik ļoti mīlu?"

Taču, kad Baks savā lūgumā nonāca līdz vietai, kur viņai būtu jāmirst, Darlīna, gluži kā viņas māsa pirms tam, sastinga. "Piedod, Bak, bet to es nevaru darīt," teica arī viņa, piebilzdama, ka droši vien būšot labāk, ja viņa vairs nekopšot Baku. Salauztu sirdi, bet bez pārsteiguma, Baks atkal aizmiga, bet Darlīna uzkāpa augšā.

Vai gan jāsaka, ka vēsture atkārtojās vēlreiz. Darlīna dabūja darbu vietējā ceļmalas ēstuvē, un Serīna, vidējā māsa, tika atlaista no darba aiz Woolworth 's smaržu nodaļas letes, tādejādi kļūdama atbildīga par Baka kopšanu, kurš no pagraba jaunuma bija pārvēties sava veida apgrūtinājumā — tāda paša tipa apgrūtinājumā, kā, piemēram, mājas suns, par kuru bērni strīdas, kam pienākusi kārta viņu barot. Un, kad Serīna kādu dienu atnesa pusdienas, Baks tik vien spēja pateikt, kā: "Ak Dievs, vai tad atkal kāda no jums, Monro māsām, ir atlaista? Vai neviena no jums nespēj noturēties darbā?"

Uz Serīnu tas neatstāja nekādu iespaidu. "Tie tikai tādi sīki darbiņi," viņa sacīja. "Es mācos gleznot, un kādu dienu būšu iemācījusies tik daudz, ka misters Leo Kastelli no Leo Kastelli mākslas galerijas Ņujorkā uzsūtīs augšā glābšanas vienību, lai aizvestu mani no šī Dieva piemirstā asteroīda. Še," viņa sacīja, iegrūzdama viņam krūtīs paplāti ar nevārītām selerijām un burkāniem, "ēdiet šos seleriju gabaliņus un aizverieties. Izskatās, ka jums nepieciešama šķiedra."

Nu, jā. Ja agrāk Bakām bija licies, ka viņš ir iemīlējies, tad tagad viņš saprata, ka tās bijušas tikai mirāžas un ka Serīna tik tiešām ir viņa patiesā īstā Mīlestība. Turpmākās dažas nedēļas viņš izbaudīja sava nomoda pusstundas, ko pavadīja, stāstīdams Serīnai par debesu skatiem, kādi paveras no atklāta kosmosa, un klausīdamies, kā Serīna runā par to, kā viņa uzgleznotu planētas, ja vien redzētu, kādas tās izskatās.

"Es varu parādīt tev debesis un arī palīdzēt aizbraukt no Tekslahomas, ja esi gatava lidot man līdzi, mīļā Serīna," sacīja Baks un ieskicēja viņu bēgšanas plānu. Un, kad viņš pastāstīja, ka Serīnai nāksies nomirt, viņa tikai pateica: "Es saprotu."

Nākamās dienas pusdienlaikā Baks pamodās, Serīna izcēla viņu no gultas, iznesa no pagraba un uzstiepa pa kāpnēm, kur viņa pēdas nogāza zemē ģimenes portretus, kas bija uzņemti pirms daudziem gadiem. "Neapstājies," sacīja Baks. "Ej uz priekšu, mums nav laika."

Āra bija auksta, pelēka pēcpusdiena, kad Serma nesa Baku pār nodzeltējušo rudens mauriņu uz kuģi. Tikuši iekšā, viņi apsēdās, aizvēra durvis, un Baks izlietoja savus pēdējos spēkus, lai pagrieztu aizdedzes atslēgu un noskūpstītu Serīnu. Gluži kā viņš bija sacījis, mīlestības viļņi, ko izstaroja viņas sirds, palielināja dzinēja jaudu, un kuģis pacēlās gaisā, augstu debesīs un atstāja Tekslahomas gravitācijas lauku. Un, pirms Se-rīna zaudēja samaņu un nomira no skābekļa trūkuma, pēdējie skati, ko viņa redzēja, bija Baka seja, kas nometa savu gaiši zaļo Frankenšteina ādu ķirzakainos lēveros uz vadības paneļa, atsedzot žilbinoši sārto jauno astronautu, un ārpusē viņa redzēja Zemes mirdzošo, bāli zilo marmora bumbu uz melno debesu fona, kuras kā izlaistīts piens bija notraipījušas zvaigznes.

Lejā uz Tekslahomas Arlīna un Darlīna pa to laiku atgriezās mājās no darba, no kura abas bija tikušas atlaistas, tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā raķete uzšaujas gaisā un viņu māsa izzūd stratosfērā kā gara, taisnajai zarnai līdzīga, gaistoša, balta svītra. Viņas apsēdās uz šūpolēm, nespēdamas ieiet atpakaļ mājā, domājot un stīvi skatoties uz punktu, kur pagaisa reaktīvā dzinēja pēdas, klausīdamās ķēžu čīkstoņā un prērijas vējos.

"Tu taču saproti," teica Arlīna, "ka visas tās runas par Baka spēju atgriezt mūs pie dzīvības bija pilnīgs bleķis."

"O, to es zināju," atteica Darlīna. "Bet tas neko nemaina, es tik un tā esmu greizsirdīga."

"Nē, nemaina gan, vai ne?"

Un abas māsas kopā sēdēja naktī, luminiscējošai Zemei iezīmējot viņu siluetus, un sacentās, kura augstāk uzšūpos savas šūpoles.