X paaudze

ATCERIES ZEMI SKAIDRI

"Sniegs," Klēra saka tieši tajā mirklī, kad no Makarturu dārza brūni zīdainās augsnes kaimiņos uz augšu izvirst baložu krusa.

Makarturi visu nedēļu cenšas iesēt jauno zālienu, bet baloži tik ļoti mīl šīs mazās, garšīgās zāliena sēkliņas. Un baloži ir tik glīti, ka uz viņiem nav iespējams pa īstam dusmoties. Misis Makartura (Irēna) atkal un atkal negribīgi dzen tos projām, bet baloži tikai uzlido uz viņu mājas jumta un uzskata, ka ir paslēpušies, un tad taisa mazas, jaukas baložu ballītes.

"Es vienmēr atcerēšos pirmo reizi, kad ieraudzīju sniegu. Man bija divpadsmit gadu, un tas bija tūlīt pēc pirmās un lielākās šķiršanās. Biju Ņujorkā ciemos pie mātes un stāvēju pie drošības saliņas Parka avēnijas vidū. Nekad agrāk nebiju bijusi ārpus Losandželosas. Lielā pilsēta bija pārņēmusi mani savā varā. Es skatījos augšup uz Pan Am ēku un pārdomāju Manhetenas pamatproblēmu."

"Un kāda tā ir?" es vaicāju.

"Tā ir — pārāk daudz nepareizi sadalīta svara: torņi un lifti, tērauds, akmens un cements. Tik daudz masas tik augstu, ka pats Zemes pievilkšanas spēks varētu saiet šķērsām — kāda šausminoša apgrieztība, apmaiņas programma ar debesim." (Ka man patīk, kad Klerai uznāk šīs dīvainības!) "Šī doma uzdzina man drebuļus. Bet tieši tajā brīdī mans brālis Alans parāva mani aiz piedurknes, jo bija iedegusies zaļā gaisma. Un, kad es pagriezos, lai pārietu ielu — blākš! — mana seja ietriecās manā pašā pirmajā sniegpārslā. Tā izkusa man acī. Sākumā es pat nesapratu, kas tas ir, bet tad ieraudzīju miljoniem pārslu — visas baltas, smaržojošas pēc ozona, tās laidās lejup kā nomestas eņģeļu ādas. Pat Alans apstājās. Automašīnas taurēja uz mums, bet laiks bija apstājies. Un tā, jā — ja man jāpaņem līdzi vienas atmiņas par Zemi, tas būs šis mirklis. Līdz šai dienai es uzskatu, ka mana labā acs ir apburta."

"Lieliski," saka Elvisa. Viņa pievēršas Tobiasam. "Saprati?"

"Ļauj man brīdi padomāt."

"Es zinu," diezgan aizrautīgi saka Dags — man ir aizdomas, ka daļēji tam par iemeslu ir viņa vēlēšanās iegūt žetonus no Elvisas. "Tas notika 1974. gadā Kingstonā, Ontario štatā." Viņš aizdedzina cigareti, un mēs gaidām. "Mēs ar tēti bijām degvielas uzpildes stacijā, un man tika dots uzdevums piepildīt bāku — tā bija Galaxie 500, stilīga mašīna. Un bākas piepildīšana man bija liela atbildība. Es biju viens no tiem stulbajiem bērniem, kuri vienmēr saaukstējas un nekad nejēdz izdarīt tādas lietas kā piepildīt benzīnbāku vai atpiņ-ķerēt samudžinājušos makšķerauklu. Es vienmēr kaut kā salaidu visu dēlī, kaut ko salauzu, izbojāju man uzticēto darbu.

Tētis tātad uzpildes stacijas veikalā pirka karti, bet es biju ārpusē un jutos tik vīrišķīgs un tik lepns par to, ka vēl neesmu neko aizlaidis pa pieskari — pielaidis benzīntankam uguni vai ko tamlīdzīgu — un bāka bija gandrīz pilna. Nu lūk, tētis iznāca ārā tieši tajā brīdī, kad beidzu pielaist bāku, un tad šļūtenes uzgalis ņēma un nojuka. Tas sāka šķiest uz visam pusēm benzīnu. Es nezinu, kāpēc, tas vienkārši šļa-cās — man uz džinsiem, uz sporta kurpēm, uz numura zīmes, uz cementa — gluži kā purpurkrāsas alkohols. Tētis to visu redzēja, un man likās, ka būs baigie sūdi. Es jutos tik mazs. Bet viņš pasmaidīja un man teica: "Nu, vecīt, vai benzīns nesmaržo vareni? Aizver acis un ieelpo. Tik tīri. Tas smaržo pēc nākotnes."

Un es tā arī izdarīju — aizvēru acis, kā viņš bija teicis, un dziļi ievilku elpu. Un tajā mirklī es redzēju spoži oranžo saules gaismu spiežamies caur maniem plakstiem, saodu benzīna smaržu un mani ceļi saļima. Bet tas bija manas dzīves brīnišķīgākais brīdis, un, ja gribat zināt (un ar to man saistās lielas cerības), tad debesīm vienkārši jābūt ļoti līdzīgām tām dažām sekundēm. Tās ir manas atmiņas no Zemes."

"Vai tas bija ar svinu vai bez svina?" jautā Tobiass.

"Ar svinu," atbild Dags.

"Lieliski."

"Endij? Elvisa raugās uz mani. "Un tu?"

"Es zinu, kāda ir mana piemiņa no Zemes. Tā ir smarža — šķiņķa smarža. Tas bija svētdienas rīts mājās, un mēs visi ēdām brokastis — bezprecedenta gadījums, jo gan es, gan mani seši brāļi un māsas saņēmām mantojumā mātes tendenci nespēt pat paskatīties uz ēdienu no rītiem. Mēs labprātāk guļam.

Lai nu kā, maltītei pat nebija nekāda īpaša iemesla. Mēs visi deviņi vienkārši sagadījāmies virtuvē, un visi bija jautri un laipni cits pret citu un skaļi lasīja baigākos jaunumus no avīzes. Spīdēja saule, neviens netrakoja un nebija riebīgs.

Es ļoti skaidri atceros, kā stāvēju pie plīts un cepu šķiņķa gabalu. Es jau tad zināju, ka šis ir vienīgais šāds rīts, kas mūsu ģimenei jebkad tiks piešķirts — rīts, kad mēs visi bijām normāli un laipni viens pret otru un zinājām, ka cits citam patīkam bez jebkādiem nosacījumiem un ka ļoti drīz (un tā arī notika) mēs visi sajuksim un attālināsimies, kā ar ģimenēm vienmēr notiek, gadiem aizejot.

Un tā nu man gandrīz bira asaras, klausoties, kā visi joko un baro suni ar olas gabaliņiem,- es ilgojos pēc šī notikuma, vēl kamēr tas turpinājās. Manus apakšdelmus visu laiku durstīja mazas karsta šķiņķa tauku lāsītes, bet es nekliedzu. Man šie dūrieniņi bija ne vairāk un ne mazāk patīkami kā kniebieni, ar kuriem manas māsas mēģināja no manis izdibināt patiesību par to, kuru no viņām es mīlot visvairāk, un tie ir šie sīkie dūrieni un šķiņķa smarža, ko es paņemšu sev līdzi; tās būs manas atmiņas par Zemi."

Tobiass tik tikko valdās. Viņa augums ir nosvēries uz priekšu, kā bērnam, kurš sēž iepirkumu ratiņos un gaida, kad varēs mesties pēc saldinātajām brokastu pārslām: "Es zinu, kādas ir manas atmiņas! Es tagad zinu!"

"Nu tad ņem un pastāsti mums," saka Elvisa.

"Tās ir šādas…" (Dievs vien zina, kas nu būs.) "Katru vasaru toreiz Takomapārkā" (Vašingtona. Es zināju, ka tā ir kāda Austrumu pilsēta) "mēs ar tēvu uzstādījām īsviļņu radioaparātu, kurš viņam bija saglabājies no piecdesmitajiem gadiem. Mēs saulrietā no vilkām pār pagalmu stiepli, ko piesējām liepai pie zara un izmantojām kā antenu. Mēs izmēģinājām visas frekvences, un, ja radiācija Van Alena joslā bija zema, mēs varējām uztver gandrīz jebkuru vietu — Johannes-burgu, Maskavas radio, Japānu, pendžabiešu radio. Bet visvairāk mums gadījās signālu no Dienvidamerikas, šīs savādi spokainās bolero — samba mūzikas pārraides no klubiem Ekvadorā, Karakasā un Rio. Mūzika bija dzirdama klusi — klusi, bet skaidri.

Kādu vakaru mamma iznāca ārā patio, ģērbusies rozā bezpiedurkņu kleitā un nesdama stikla kausu ar limonādi.

Tētis satvēra viņu rokas un viņi dejoja pie sambas mūzikas, kamēr viņa joprojām turēja kausu rokā. Viņa spiedza, bet viņai tas ļoti patika. Man liekas, ka viņai izbaudīja nelielo bīstamības piegaršu, ko dejošanai piešķīra iespēja, ka stikla trauks varētu saplīst. Un čirkstināja circeņi, un elektrības vados aiz garāžas dūca transformators, un mani pēkšņi jaunie vecāki piederēja man vienam — kopā ar šo kluso mūziku, kas izklausījās kā debesis — tāla, skaidra un nesasniedzama, tā nāca no šīs nezināmās vietas, kur vienmēr ir vasara un kur vienmēr dejo skaisti cilvēki, un kur nav iespējams piezvanīt pa telefonu, pat ja gribētu. Lūk, tāda ir mana Zeme."

Nu, kurš gan būtu domājis, ka Tobiass ir spējīgs uz šādām domām? Mums nāksies šo zēnu pārvērtēt.

"Tagad tev jāpastāsta man stāsts, ko solīji," Tobiass saka Elvisai, kuru šīs izredzes, šķiet, skumdina, it kā viņa būtu zaudējusi derībās un nožēlo, ka tās noslēgusi.

"Protams. Protams, pastāstīšu," viņa saka. "Klēra saka, ka jūs dažkārt stāstot stāstus, tā ka jums varbūt tas neliksies pārāk stulbs. Bet neviens nedrīkst jaukties pa vidu, labi?"

"Klausies," es saku, "tas vienmēr ir bijis mūsu galvenais noteikums."

ultraīsa nostalģija— ilgas pēc ārkārtīgi nesenas pagātnes: "Ak vai, pagājušajā nedēļā pasaule likās daudz cerīgāka."