X paaudze

MĒS UZVEDAMIES KA KUKAINI

Nevada, dienvidrietumu Juta, tad likums lejup uz Alamo-gordo un Laskrusesas poligoniem Ņūmeksikā.

Pirmajā vakarā Otiss nonāca Lasvegasā. Viņš būtu varējis apzvērēt, ka tur redzēja Džilu Sentdžonu kliedzam uz savu kanēļkrāsas parūku, kura peldēja strūklakā. Un viņš, iespējams, redzēja Semiju Deivisu jaunāko piedāvājam viņai trauku ar riekstiem kā mierinājumu. Un, kad viņš vilcinājās nosaukt likmi pie blekdžeka galda, čalis viņam blakus nošņāca: "Klau, čomiņ (viņu patiesi nosauca par "čomiņu" — viņš bija debesīs), Vegasa nav uzcelta uz vinnētājiem!" Otiss pasvieda vīram spēļu žetonu viena dolāra vērtībā.

Nākamajā rītā Otiss uz šosejas redzēja milzīgus transportierus ar astoņpadsmit riteņiem, kas bija notēmēti uz Mastangu, īliju un Suzanvilu, bruņotus ar šaujamieročiem, formas tērpiem un miesu, un nepagāja ilgs laiks, kad viņš jau bija Jutā, kur apmeklēja kādas Džona Veina filmas uzņemšanas laukumu — vairāk nekā puse cilvēku, kas bija iesaistīti filmas uzņemšanā, nomira no vēža. Saprotams, Otisa brauciens bija aizraujošs — aizraujošs, taču vientuļš.

Es aiztaupīšu Otisa ceļojuma pārējās daļas aprakstu, bet tu saproti, par ko ir runa. Galvenais, pēc pāris dienām Otiss atrada sabombardētās Mēness ainavas Ņūmeksikā, ko bija meklējis, un pēc rūpīgas apskates saprata, ka viņa sajūtas pirms dažām dienām bijušas pareizas — jā, atomsēņu mākoņi patiešām ir daudz mazāki, nekā mēs tos iztēlojamiessavā prātā. Un šis secinājums sniedza viņam drošības sajūtu, apklusināja vieglās, čukstošās atombumbu balsis, kas

Ķeizara jaunais veikals— izplatīts uzskats, ka lielveikali pastāv tikai no iekšpuses un ka ārpuses tiem nav. šī jēdziena

IZRAISĪTĀ VIZUĀLĀ NETICĪBA ĻAUJ PIRCĒJIEM IZLIKTIES, KA MILZĪGIE CEMENTA BLOKI, KAS IESPRAUKUŠIES VIŅU APZIŅĀ, FAKTISKI NEEKSISTĒ.

pastāvīgi bija runājušas viņa zemapziņa kopš bērnudārza laikiem. Galu galā nebija ne par ko jāuztraucas."

"Tad jau tava stāsta beigas ir laimīgas?"

"Ne gluži, Endij. Redzi, Otisa mieram bija īss mūžs — drīz pēc tam viņu pārņēma biedējoša atskārta, kuru izraisīja (padomā tik!) lielveikali. Tas notika šādi: dodoties mājās uz Kaliforniju pa Interstate 10 šoseju, viņš brauca garām kādam lielveikalam pie Fīniksas. Viņš laiski domāja par lielveikalu milzīgajām, augstprātīgajām bloku arhitektūras formām un par to, kā tās ir tikpat neiederīgas ainavā kā atomreaktoru dzesēšanas torņi. Tad viņš brauca garām jaunam japiju māju ciematam — vienam no šiem jaunajiem, savādajiem ciematiem ar simtiem blokveida tikpat bezgaumīgām, cik milzīgām koraļļu rozā mājām, kuras atradās ne vairāk kā collas attālumā cita no citas un kādas trīs pēdas no šosejas. Un Otiss sāka prātot: "Pag'! Tās taču nemaz nav mājas, tie ir maskēti lielveikali."

Otiss izvērsa saistību ar lielveikaliem — virtuves kļuva par Pārtikas nodaļu, dzīvojamās istabas — par Izpriecu centru, vannas istabas — par Ūdens parku. Otiss sacīja sev: "Ak Dievs, kas notiek šo cilvēku galvās — vai viņi iepērkas2 ."

Viņš saprata, ka prātā ienākusi aktuāla un biedējoša doma; viņam bija jāaptur mašīna ceļmalā, lai pārdomātu, kamēr pārējie auto cirtās garām pa šoseju.

Un tad viņam zuda arī tikko iegūtā drošības sajūta. "Ja cilvēki spēj domās pārvērst savas mājas lielveikalos," viņš domāja, "tad šie paši cilvēki spēj arī domās pielīdzināt atombumbas parastajām bumbām."

Šo domu viņš apvienoja ar savu jauno novērojumu par atomsēnēm: "Un, tiklīdz šie cilvēki ieraudzīs jauno, mazāko, draudzīgāko sprādziena lielumu, pārvērtības process kļūs neatgriezenisks. Zudīs jebkura piesardzība. Nepagūsi ne attapties,

kad atombumbas jau būs brīva pārdošana — vai būs saņemamas par brīvu, pielaižot bāku ar benzīnu! Otisa pasaule atkal kļuva šausminoša."

"Vai viņš bija kaut ko lietojis?" vaicā Klēra.

"Tikai kafiju. Izklausījās, ka kādas deviņas tases. Spriganais, mazais puisis."

"Man liekas, viņš pārāk daudz domā par to, ka viņu var uzspert gaisā. Man liekas, ka viņam vajadzētu iemīlēties. Ja viņš drīz neiemīlēsies, ar viņu būs cauri."

"Iespējams. Viņš atgriezīsies rīt pēcpusdienā. Saka, ka atvedīšot mums abiem dāvanas."

"Ieknieb man!"