X paaudze

PRIEKS TEVI REDZĒT MĀJĀS NO VJETNAMAS, DĒLS

Laiks bēgt. Es gribu atgūt savu īsto dzīvi ar visām tas dīvainajām smaržām, vientulības zonām un garajiem, skaidrajiem braucieniem automašīnā. Es gribu, lai man būtu draugi un mans narkomāna darbs — kokteiļu jaukšana sabiedrības atkritumiem. Man pietrūkst karstuma, sausuma un gaismas.

"Tev taču tur Palmspringsā klājas normāli, vai ne?" pēc divām dienām jautā Tailers, kamēr mēs drāžamies kalnā, lai pa ceļam uz lidostu apmeklētu Vjetnamas kara memoriālu.

"Labs ir, Tailer —pūt vaļā. Ko māte un tēvs teica?"

"Neko. Viņi tikai daudz nopūšas. Bet par tevi viņi nopūšas daudz mazāk nekā par Dī vai Deiviju."

"Ak tā?"

"Ko gan tu tur īsti dari? Tev nav televizora. Tev nav draugu…"

"Man ir gan draugi, Tailer."

"Labi, tātad draugi tev ir. Bet es esmu norūpējies par tevi. Tas ir viss. Izskatās, ka tu tikai slīdi pa dzīves virsmu kā ūdenszirneklis — it kā kāds noslēpums neļautu tev ieiet laicīgajā, ikdienišķajā pasaulē. Un man nekas nav pretī, bet

tas mani biedē. Ja tu, nu, nezinu, pazustu vai kā tamlīdzīgi, es nezinu, vai tiktu ar to galā."

"Jēziņ, Tailer. Es nekur nepazudīšu. Es apsolu. Atslābsti, labi? Apstājies šeit…"

"Vai apsoli, ka mani laikus brīdināsi? Nu, ja sadomāsi aizbraukt vai pārvērsties, vai ko nu tu īsti domā darīt…"

"Beidz te ar saviem šausmu stāstiem. Jā, labi, es apsolu."

"Tikai nepamet mani. Tas ir viss. Es zinu — izskatās, ka man patīk tas, kas notiek ar manu dzīvi un vispār, bet zini, man tas patīk tikai pa pusei. Tu slikti atsaucies par maniem draugiem un mani, bet es zibenīgi pamestu to visu, ja vien kāds piedāvātu kaut vai daļēji pieņemamu alternatīvu."

"Tailer, izbeidz."

"Man vienkārši paliek tik nelabi no skaudības pret visiem, Endij…" Zēns nav apturams. "Un mani biedē tas, ka es neredzu nākotni. Un es nesaprotu šo savu relfeksu — izturēties pret visu tik lecīgi pārgudri. Tas mani patiešām biedē. Varbūt izskatās, ka es neko neņemu vērā, Endij, bet tā nav. Taču es nevaru atļauties to izrādīt. Un es nezinu, kāpēc."

Iedams augšā pakalnā uz memoriāla ieeju, domāju, no kurienes gan tas viss rodas. Laikam man nāksies (kā Klēra saka) "mazdruscītiņ gaišāk skatīties uz dzīvi". Bet tas nav viegli.

Brukingsas dokos tika izcelts krastā 800 000 mārciņu zivju, un Klamatfolzā notika skaista Aberdīnas Engusas lopu izstāde. Un Oregona bija īsta medus zeme, jo valsts 1964. gadā izsniedza licences 2000 biškopjiem.

Izsmiekla profilakse— dzīves stila taktika; atteikšanas uzņemties jebkĀdu emocionālu risku, lai izvairītos no sev lIdzīgo izsmiekla. Izsmiekla profilakse ir celgalkrakšku ironijas galvenais mērķis.

Vjetnamas memoriālu sauc par Mierinājuma dārzu. Tas ir Gugenheimu atgādinoša spirāle, iecirsta un nostiprināta tāda kalna nogāzē, kas atgādina ar pulverizatoru apšļāktus smaragdus. Apmeklētāji sāk kāpt lejā pa izvīto taku, kas iet uz augšu, un lasa uz akmens bluķu rindas iegravētu tekstu, kas stāsta par Vjetnamas kara notikumu attīstību pretstatā ierastajai dzīvei Oregonas štatā. Zem šiem kontrastējošajiem stāstījumiem ir iekalti īsi apcirpto Oregonas zēnu vārdi, kuri aizgāja bojā svešas zemes dubļos.

Šī vieta vienlaikus ir ievērojams dokuments un apburta telpa. Visu gadu šeit atrodami dažāda vecuma un izskata īslaicīgi apmeklētāji un sērotāji dažādās psihiskā sabrukuma, atjaunotnes un rehabilitācijas stadijās, kas atstāj aiz sevis mazus puķu pušķus, vēstules un zīmējumus, kas bieži ir vilkti ar neveiklu bērna rociņu, un, protams, asaras.

Tailers šajā apmeklējumā izrāda mazumiņu cieņas, proti, viņš neuzsāk spontānas dziesmas un dejas, kā to darītu, ja mēs atrastos Klakamasas apgabala tirdzniecības Gentrā. Viņa iepriekšējais izvirdums ir beidzies, un, esmu visai pārliecināts, nekad vairs netiks pieminēts. "Endij, es nesaprotu. Šī ir diezgan forša vieta un tā tālāk, bet kāpēc gan lai tevi interesētu Vjetnama. Tas beidzās, kad tu vēl nebiji pat pubertātes vecumā."

Zaļā izšķirtspēja— prasme atšķirt skaudību no greizsirdības.

CEĻGALKRAKŠĶUIRONIJA— tieksme bĀrstĪt vieglprĀtĪgus, IRONISkus komentārus kā pašsaprotamu ikdienas sarunu sastāvdaļu.

Slavas izraisītā apātija— uzskats, ka neviena aktivitāte nav tā vērta, lai ar to nodarbotos, ja cilvēks tādējādi nevar kļūt ļoti slavens. Slavas izraisītā apātija imitē slinkumu, bet tās saknes ir daudz dziļākas.

"Es gan sevišķi labi šo tēmu nepārzinu, Tailer, tomēr kaut ko atceros gan. Neskaidri — lietas, ko redzēju melnbaltajā televizorā. Man uzaugot, Vjetnama bija dzīves fona krāsa, gluži kā sarkans, zils vai zelts — tā visu ietonēja. Un tad pēkšņi tā kādu dienu vienkārši pazuda. Iedomājies, ka tu kādu rītu pamostos, un zaļā krāsa pēkšņi būtu pazudusi. Es ierados šeit, lai ieraudzītu krāsu, kuru nekur citur vairs nevaru apskatīt."

"Nu, es gan neko no tā neatceros."

"Labi vien ir. Tie bija slikti laiki…"

Es pārtraucu atbildēt uz Tailera jautājumiem. Labi, jā, es klusībā domāju, tie bija slikti laiki. Bet tie bija arī vienīgie laiki, kādi man jebkad būs — Vēsturiski laiki, ar īstu lielo "V", laiki pirms tam, kad vēsture tika pārvērsta par informāciju presei, mārketinga stratēģiju un cinisku kampaņas rīku. Un, klau, nav jau arī tā, ka es būtu redzējis daudz īstas vēstures — es ierados noskatīties koncertu vēstures arēnā tieši brīdī, kad beidzās pēdējais skaņdarbs. Taču es redzēju pietiekami, un šodien, bezgala dīvainajā jebkuru laika norāžu trūkumā, man nepieciešama saikne ar pagātni, kurai ir kāda nozīme, lai cik vārga šī saikne būtu.

Es samirkšķinu acis, it kā atgūdamies no transa. "Ei, Tailer — vai esi nobriedis nogādāt mani lidostā? Drīz laikam izlidos reiss 1313 uz Stulbvilu."

NOSTALĢIJA

IEROCIS

Finiksa ir jāpārsēžas, un pēc dažam stundām, atgriezies tuksnesī, es taksometrā braucu no lidostas, kamēr Dags ir darbā, bet Klēra joprojām Ņujorkā.

Debesis ir sapņaini tropisks melns samts. Ģībstošas taureņu palmas liecas, lai pastāstītu pilnajam mēnesim neķītru anekdoti par fermera meitu. Sausais gaiss stāsta par ziedputekšņu pļāpīgo neizvēlīgumu, un nesen apgriezts Ponderosa citronkoks tuvumā smaržo tīrāk par jebko, ko jebkad esmu sajutis. Šuneļu nav, tātad Dags tos ir izlaidis paskraidīties.

Es atstāju savu bagāžu ārpusē pie mazajiem, ļodzīgajiem kaltas dzelzs vārtiņiem uz sētu, kas savieno mūsu mājas, un ieeju iekšā. Kā televīzijas spēles vadītājs, kas apsveic jaunu dalībnieku, es pasaku: "Sveikas, durvis!" gan Klēras, gan Daga parādes durvīm. Tad es dodos pie savām durvīm, aiz kurām dzirdu sākam zvanīt telefonu. Taču tas netraucē mani uzspiest durvīm īsu skūpstu. Nu, vai tad jūs tā nedarītu?