X paaudze

1999. GADA 31. DECEMBRIS

Varat sev piefiksēt: gluži ka mēs abi, arī Dags un Klēra tā arī neiemīlējās. Tas laikam gan būtu pārāk vienkārši. Bet par draugiem gan kļuva arī viņi, un, jāsaka, ja nekas cits, tad tas, ka mēs visi esam tikai draugi, patiešām visu vienkāršo.

Kādā nedēļas nogalē pirms astoņiem mēnešiem no Los-andželosas uzradās Baksteru bars, tērpušies neona krāsās, atlokos, kabatās un rāvējslēdzējos — kā tāds mazs tīnīšu rokdziesmas videoklips —, lai iztirdītu mani un Dagu par mūsu attiecībām ar Klēru. Atminos, kamēr Klēra un pārējie sēdēja pie mana kamīna, brālis Alans, studentu biedrības čalis, manā virtuvē man stāstīja, ka tajā pašā brīdī cits Baksteru brālis atrodoties Klēras vasarnīcā, kur pārbaudot, vai viņas palagos nemētājas sveši mati. Kas par šausmīgu, ziņkāru, klīrīgu ģimenīti, pat neskatoties uz savu stilīgumu — nav brīnums, ka Klēra gribēja tikt no viņiem vaļā. "Beidz, Vecmeita," Alans viņu nelika viņu mierā, "čaļi taču nedraudzējas ar meitenēm."

Es to pieminu tikai tāpēc, ka gribētu piezīmēt — kamēr stāstīju savu Japānas stāstu, Klēra iezieda Daga kaklu, un šis žests bija pilnīgi platonisks. Un, kad mans stāsts bija pabeigts, Klēra sasita plaukstas, pateica Dagam, ka ir viņa kārta stāstīt, atnāca un apsēdas man priekša, pieprasot, lai ieziežu viņas muguru — arī tas bija tikpat platoniski. Vienā mierā.

"Mans stāsts būs par pasaules galu," saka Dags izdzerdams atlikušo tēju ar ledu, kurš tajā sen izkusis. Tad viņš novelk kreklu, atsegdams savas visai kaulainās krūtis, aizdedzina kārtējo cigareti ar filtru un nervozi nokrekšķinās.

Pasaules gals ir motīvs, kas arvien no jauna atkārtojas Daga gulētiešanas stāstos, eshatoloģiskos "tu to piedzīvo" aprakstos par to, kā ir tikt sabombardētam, sīki izgaršojot detaļas, pastāstītos pilnīgi neizteiksmīgā balsī. Un tā, vairs ilgāk nevelkot garumā, viņš sāk:

"Iedomājieties, ka stāvat rindā universālveikalā, teiksim, universālveikalā Vons uz Sansetas un Tahkicas stūra — bet teorētiski tas var būt jebkurš universālveikals jebkur — un esat pretīgā noskaņojumā, jo šurpceļā sastrīdējāties ar savu labāko draugu. Strīda cēlonis bija kāda ceļa zīme, uz kuras bija rakstīts: "Brieži turpmākās 2 jūdzes," un jūs sacījāt: "Ak, patiešām, vai viņi domā, ka mēs noticēsim, ka vēl ir palikuši brieži?", kas lika jūsu labākajam draugam, kurš sēdēja jums blakus priekšā, pārlūkodams mūzikas kasešu kasti, sasliet stāvus kāju pirkstus savos sporta apavos. Un jūs jutāt, ka esat