X paaudze

IEEJ HIPERTELPĀ

"Endij!" Dags iebaksta man ar taukainu cāļa kaulu, atgriezdams mani piknikā. "Neesi nu tik kluss. Ir tava kārta stāstīt stāstu, un esi tik labs, mīļumiņ — sniedz man devu slavenību materiāla."

"Izklaidē gan mūs, dārgais," piebilst Klēra. "Tu esi tik saīdzis."

Es sēžu uz irstošā, bakurētainā, leprozā, nekad neizmantotā šķembu seguma Kotonvudas un Safīra avēnijas stūrī, pie sevis sacerēdams stāstus un ar pirkstiem plosīdams sīvus vībotņu zariņus, un manu noskaņojumu varētu raksturot kā kūtru. "Nu, mans brālis Tailers vienreiz brauca liftā kopā ar Deividu Boviju."

"Cik stāvus?"

"Nezinu. Atceros tikai, ka Taileram nebija ne jausmas, ko lai viņam saka. Tā nu viņš nepateica neko."

"Esmu konstatējusi," saka Klēra, "ka, ja nav ko runāt ar slavenībām, viņiem vienmēr var sacīt: "O, mister Slavenība! Man ir visu jūsu albumi," pat ja viņi nav mūziķi."

"Skat," saka Dags, pagriezdams galvu, "ir pat cilvēki, kas brauc pa šejieni."

No kalna lejup slīd melns buika sedans, pilns ar jauniem japāņu tūristiem — retums ielejā, kuru galvenokārt apmeklē kanādieši un rietumvācieši — tā ir pirmā mašīna, ko redzam visā piknika laikā.

"Droši vien nepareizi nogriezušies pa Verbeniastrītu, nobraucot no šosejas uzbēruma. Varu saderēt uz jebko, ka viņi meklē cementa dinozaurus pie Cabazon smago auto pieturas," saka Dags.

"Endij, tu zini japāņu valodu. Aizej parunā ar viņiem!" teic Klēra.

"Tā būtu zināma iedomība. Lai viņi vispirms apstājas un pavaicā ceļu." Un to viņi arī, protams, tūlīt izdara. Es pieceļos un aizeju runāt pa viņu elektroniski nolaisto logu. Sedanā sēž divi pāri apmēram manā vecumā, nevainojami (varētu sacīt — sterili, it kā viņi iebrauktu bioloģiski bīstamā zonā) ģērbušies ērtās vasaras drēbēs un smaidīdami piesardzīgos "lūdzu, nenogaliniet mani" smaidus, kas pirms dažiem gadiem sāka parādīties japāņu tūristiem, kuri apmeklē Ziemeļameriku. Šīs izteiksmes acumirklī liek man ieņemt aizsardzības pozīcijas, izraisa dusmas par viņu pieņēmumu, ka es varētu būt vardarbīgs. Un Dievs vien zina, ko viņi nodomā par mūsu raibo kvintetu un Oklahomas braucamrīku, kas piesvaidīts ar dažādu ēdienu atliekām. Atdzīvojusies zilu džinsu reklāma.

MAZĀKISMS— filosofija, kas Ļauj cilvĒkam SAMIERINĀTIES AR RŪKO-ŠĀM CERĪBĀM UZ MATERIĀLO LABKLĀJĪBU: "ES VAIRS NEGRIBU NOPELNĪT BIEZO DOLĀRU VAI KĻŪT PAR LIELU DŪZI. GRIBU TIKAI KĻŪT LAIMĪGS UN

varbūt atvērt nelielu ceļmalas kafejnīcu aIdaho."

Statusa aizvietošana— tāda objekta, kam ir intelektuāls vai

MODĪGS PIESITIENS, IZMANTOŠANA, LAI AIZVIETOTU OBJEKTU, KAS IR VIENKĀRŠI dārgs: "Braien, tu aizmirsi savu KAmī grāmatu sava brāļa BMW."

Es runāju angliski ( kāpēc gan sagraut viņu fantāzijas par ASV tuksnesi?) un turpmākajā krampjainajā žestu un "mēs braukt virziens tur" sarunā es uzzinu, ka japāņi patiešām grib apmeklēt dinozaurus. Un drīz, uzkrājuši informāciju par ceļu, viņi aizbrauc, atstādami aiz sevis putekļu un ceļmalas gružu mākuļi, no kura mēs caur aizmugures logu redzam parādāmies fotokameru. Atpakaļ pavērstais aparāts tiek turēts vienā rokā, pirksts virs tās uzņem mūsu fotoattēlu, un Dags šajā brīdī iesaucas: "Re! Fotoaparāts! Ātri, iekodiet vaigus zobos, lai izceļas vaigu kauli!" Pēc tam, kad automašīna ir ārpus redzesloka, Dags uzbrūk man: "Un kāpēc, )ja drīkstu vaicāt, nenotika tavs Arnolda Lauķa priekšnesums?"

"Endrū. Tu tik jauki runā japāniski," piebilst Klēra. Tu būtu varējis viņus tik patīkami pārsteigt."

"Pēc tā nebija pieprasījuma," es atbildu, atminēdamies, cik nelāgi jutos, kad dzīvoju Japānā un cilvēki mēģināja runāt ar mani angliski. "Bet tas tomēr atgādināja man par gulētiešanas stāstu šodienai."

"Esi tik mīļš un stāsti."

Un tā, kamēr mani draugi, spīdēdami no iedeguma krēma, atlaižas un uzsūc saules karstumu, es stāstu savu stāstāmo:

"Pirms pāris gadiem es strādāju kāda tīņu žurnāla birojā Japānā — tā bija daļa no sešu mēnešu universitātes darba apmaiņas programmas — un kādu dienu ar mani atgadījās kas dīvains."

"Pag," Dags mani pārtrauc, "tas ir gadījums iz dzīves?"

"Jā."

"Labi."

"Bija piektdienas rīts un es, kā jau centīgs ārzemju fotogrāfiju aģents, runāju pa telefonu ar Londonu. Man bija steidzīgi jādabū fotogrāfijas no Depeche Mode cilvēkiem, kuri tur apmeklēja kādu mājas ballīti — otrā galā skanēja briesmīga eiroķerkstoņa. Mana auss bija pielipusi klausulei, un roka aizsedza otru ausi, mēģinot apslāpēt biroja dūkoņu — briesmīgu Zigija Zvaigžņuputekļa kolēģu kazino, kur visi bija uz-skrūvējušies no Tokijas kafijām desmit dolāru vērtībā, kas nopirktas kafejnīcā pāri ielai.

Es atceros, par ko domāju, un tas bija nevis mans darbs, bet gan tas, ka katrai pilsētai ir savs raksturīgais smaržu paraksts. Šādas domas man uzdzina Tokijas ielu smakas — nūdeļu buljons udon un viegla kanalizācijas dvaka, šokolāde un izplūdes gāzes. Un es domāju par Milānas smaržu — pēc kanēļa, dīzeļdegvielas atraugām un rozēm — un Vankūveru ar tās ķīniešu ceptās cūkgaļas, sālsūdens un ciedru smaržu. Es ilgojos pēc Portlendas, mēģinādams atcerēties tās koku, rūsas un sūnu smaržu, kad biroja troksnis sāka jūtami pierimt.

Telpā ienāca mazs, vecs vīrelis melnā Balmain uzvalkā. Viņa āda bija caurcaurēm sačervelejusies kā kastaņu vīriņam, bet tā bija tumša, kūdras krāsā un spīdoša, kā vecs beisbola cimds vai Dānijas Tīreļa vīrs. Un viņam galvā bija beisbola cepure, un viņš pļāpāja ar manu tiešo priekšniecību.

Mis Ueno, nāvīgi stilīgā modes materiālu koordinatore pie blakus galda, (Olive Oyl mati, Venēcijas gondoljera krekls, harēma bikses un Viva Las Vegas zābaciņi) satraucās kā mazs bērns, kam sniegotā ziemas naktī pie parādes durvīm kā no gaisa nokrīt piedzēries tēvocis lāča lielumā. Es pajautāju mis Ueno, kas viņš ir, un viņa atbildēja — tas esot misters Taka-miči, kacho, kompānijas Lielais Dūzis, amerikanofils, kas pazīstams ar savu lielīšanos par golfa spēles cienīgiem rezultātiem Parīzes bordeļos un Tasmānijas spēļu namu maratoniem ar Losandželosas blondīni pie katra sāna.

Mis Ueno bija saspringusi pa īstam. Es pajautāju, kāpēc tā. Viņa atbildēja, ka nav saspringusi, bet dusmīga. Dusmīga tāpēc, ka, lai cik cītīgi arī strādātu, viņa vairāk vai mazāk bija piekalta savam mazajam galdelim uz visiem laikiem — saspiestu galdiņu puduris ir japāņu ekvivalents teļu nobarošanas aizgaldam. "Ne tikai tāpēc, ka esmu sieviete," viņa sacīja, "bet arī tāpēc, ka esmu japāniete. Galvenokārt tāpēc, ka esmu japāniete. Esmu ambicioza. Jebkurā citā valstī es varētu tikt uz augšu, bet šeit vienkārši sēžu. Es nogalinu savas ambīcijas." Viņa sacīja, ka mistera Takamiči parādīšanās vienkārši savā ziņā uzsverot viņas situāciju. Šo bezcerību.

Tajā brīdī misters Takamiči nāca uz mana galda pusi. Es pavisam droši zināju, ka tā notiks. Tas bija patiešām nepatīkami. Japānā tu baides no tā, ka tevi izdalīs no pūļa. Tas ir bezmaz ļaunākais, ko kāds tev var nodarīt.

"Jūs noteikti esat Endrū," viņš sacīja, kratīdams manu roku kā fordu izplatītājs. "Uznāciet augšā. Mēs iedzersim. Parunāsimies," viņš sacīja, un es jutu, ka mis Ueno man blakus deg kā aizvainojuma signālgaisma. Tad nu es stādīju viņu priekšā misteram Takamiči, bet viņa atbilde bija žēlīga. Viņš ieņurdējās. Nabaga japāņi. Nabaga mis Ueno. Viņai bija taisnība — viņi ir tik ļoti ieslodzīti tur, kur nu reiz atrodas — sastinguši uz šīm drausmīgi garlaicīgajām kāpnēm.

Un, ejot uz liftu, es jutu, kā viss birojs raida uz mani greizsirdības starus. Tā bija tik neveikla scēna, un es ļoti labi varēju iedomāties, kā visi domā: "Ko gan viņš iedomājas?" Es jutos negodīgs. It kā mēģinātu izbraukt uz to, ka esmu ārzemnieks. Es jutos tā, it kā tiktu izslēgts no šin džin rui — tā japāņu avīzes sauc tādus cilvēkus kā šie biroja jaunieši divdesmitgadnieki — jaunās cilvēciskās būtnes. To ir grūti izskaidrot. Arī šeit pie mums ir tāda pati grupa, un tā ir tikpat liela, bet tai nav vārda — X paaudze —, kas apzināti slēpjas. Šeit ir vairāk vietas, kur slēpties, kur pazust, ko izmantot, lai maskētos. Japānā tev neļauj pazust.

Bet es novirzos no tēmas.

Mes uzbraucam ar liftu stāva, kuram bija nepieciešama īpaša atslēga, lai tajā iekļūtu, un misters Takamiči visu ceļu teatrāli izrādījās, zināt, kā tāds amerikāņa komiksu variants — runāja par amerikāņu futbolu un tādā garā. Bet, kad bijām nonākuši augšā, viņš pēkšņi kļuva par japāni — pavisam apklusa. Viņš pilnīgi aizvērās, it kā es būtu nospiedis slēdzi. Biju nopietni norūpējies, ka man nāksies izciest trīs stundu ilgu sarunu par laika apstākļiem.

Mēs gājām pa gaiteni, kuru klāja biezi paklāji un kur valdīja nāves klusums, garām mazām impresionistu gleznām un puķu pušķiem, kas bija sakārtoti vāzēs karalienes Viktorijas stilā. Šī bija viņa stāva Rietumu daļa. Kad tā beidzās, mēs nonācām japāņu daļā. Tas bija kā ieiešana hiper-telpā, un tajā mirklī misters Takamiči norādīja uz tumši zilu kokvilnas uzsvārci, kurā man bija jāpārģērbjas, un es to izdarīju.

Galvenajā japāņu istabā, kurā ienācām, atradās toko no ma svētnīca ar krizantēmām, vītni un zelta vēdekli. Un telpas centrā bija zems, melns galds, ap kuru stāvēja spilveni apdedzināta māla krāsā. Uz galda stāvēja divas oniksa karpas un tējas trauki. Vienīgais materiālās kultūras piemineklis, kas disharmonēja ar apkārtni, bija stūrī novietots mazs seifs — jāpiezīmē, pat ne labs seifs, bet tāds lēts modelis, kuru tūlīt pēc Otrā pasaules kara varētu atrast Nebraskas štata Linkol-nas kurpju veikaliņa dibentelpā — tas izskatījās patiešām lēts un krasi kontrastēja ar pārējo telpu.

Misters Takamiči palūdza mani apsēsties pie galda, un mēs apsēdāmies, lai dzertu sāļu japāņu zaļo tēju.

Es protams, gudroju, kādu slepenu nodomu vadīts viņš īsti atvedis mani uz šo istabu. Viņš runāja diezgan laipni… Kā man patīkot mans darbs? Ko es domājot par Japānu? Stāstīja par saviem bērniem. Jaukas, garlaicīgas tēmas. Viņš pastāstīja arī dažus stāstus par laiku, ko piecdesmitajos gados pavadījis Ņujorkā, būdams avīzes Asahi pusslodzes korespondents… par to, kā sastapis Diānu Vrīlendu, Trumenu Kapoti un Džudiju Holideju. Un pēc kādas pusstundas mēs pārgājām uz uzsildītu sakē, ko pēc mistera Takamiči sasisto plaukstu signāla atnesa sīkulis no kalpa neizteiksmīgi brūnā kimono, kura krāsa atgādināja iesaiņojuma papīru.

Pēc kalpa aiziešanas iestājās pauze. Tad viņš man arī pajautāja, kāda, manuprāt, esot visvērtīgākā lieta, kas man piederot.

Hm, hm. Visvērtīgākā lieta, kas man pieder. Pamēģiniet izskaidrot astoņdesmitgadīgam japāņu izdevniecības magnātam minimālisma jēdzienu otrā kursa studenta izpratnē. Tas nav vienkārši. Kāda kaut cik vērtīga lieta gan man varēja piederēt? Es domāju, tā reāli. Apdauzīta folksvāgena vabolīte? Mūzikas centrs? Es drīzāk būtu ar mieru mirt nekā atzītu, ka visvērtīgākā lieta, kas man pieder, ir samērā plaša vācu industriālās mūzikas deju miksu EP plašu kolekcija, kura (vēl apkaunojošāk) glabājas zem pa daļai saplīsušiem Ziemsvētku eglītes rotājumiem kādā pagrabā Portlendā, Oregonas štatā. Tā nu es diezgan patiesi ( un, kā atjautu, visai atsvaidzinoši) pateicu, ka neviena īsti vērtīga lieta man nepieder.

Tad viņš pievērsa sarunu tam, ka bagātībai jābūt transportējamai, ka tā jāpārvērš gleznās, dārgakmeņos, cēlmetālos un tamlīdzīgi (viņš bija pārdzīvojis karus un lielo depresiju un runāja ar autoritāti), taču es biju nospiedis kādu pareizu pogu, pateicis pareizo atbildi, izturējis pārbaudījumu, un viņa balss noskaņa bija apmierināta. Tad, varbūt pēc kādām desmit minūtēm, viņš atkal sasita plaukstas, un mazītiņais kalps neizteiksmīgi brūnajā kimono parādījās no jauna, un viņam tika izkliegta pavēle. Tas lika kalpam aiziet istabas stūrī un atvilkt mazo, lēto seifu pār tatami paklāja klāto grīdu līdz vietai, kur sakrustotam kājām uz spilveniem sēdēja misters Takamiči.

Tad viņš ar rokturi uzgrieza durvju šifru, izskatīdamies šaubīgs, bet ne sasprindzis. Atskanēja klikšķis, viņš pavilka kādu stieni, un durvis atvērās, atsedzot, es nevarēju saskatīt, ko.

Viņš pasniedzās seifa iekšpusē un izvilka kaut ko, kas pa gabalu izskatījās pēc fotogrāfijas — melnbaltas piecdesmito gadu bildes, kā uzņēmumi, kas tiek izdarīti nozieguma vietā. Viņš paskatījās uz noslēpumaino fotogrāfiju un nopūtās. Tad, apgriezis to otrādi, ar īsu izelpu, kas nozīmēja "šī ir mana visvērtīgākā lieta", viņš padeva fotogrāfiju man, un mani, jāatzīst, satrieca tas, ko tajā ieraudzīju.

Foto bija redzama Merilina Monro, kāpjot taksometrā, sacēlusi augšup kleitu, bez apakšveļas, savilkusi lūpas skūpstā uz fotogrāfa pusi — droši vien tas bija misters Takamiči dienās, kad strādāja par korespondentu. Tas bija nekaunīgi seksuāls, frontāls uzņēmums (kas jums par sabojātu domāšanu — melns kā darva, ja nu jums tas jāzina) un ļoti kompromitējošs. Raudzīdamies uz to, es pateicu misteram Takamiči, kurš sēdēja bez jebkādas izteiksmes sejā, gaidīdams reakciju, "nu, jā" vai kādu tamlīdzīgu stulbību, bet iekšēji mani patiesībā bija pārņēmis spēcīgs pamirums tāpēc, ka šī fotogrāfija, būtībā tikai lēts paparaci uzņēmums, turklāt nepublicējams, ir viņa vērtīgākais īpašums.

Un tad man sākās nekontrolējama reakcija. Man ausīs saskrēja asinis, un mana sirds sāka neprātīgi dauzīties; mani pārklāja sviedri, un prātā ienāca dzejnieka Rilkes vārdi — viņa doma par to, ka mēs visi piedzimstam ar vēstuli mūsos un tikai tad, ja esam patiesi pret sevi, mēs drīkstam to izlasīt pirms nāves. Degošās asinis manās ausīs man teica, ka misters Takamiči kaut kādā veidā ir sajaucis Monro fotogrāfiju sava seifa ar vēstuli sevī un ka man pašam draud kaut kādā ziņā līdzīgas kļūdas izdarīšana.

Ceru, ka pasmaidīju pietiekami pieklājīgi, bet pasniedzos pēc savām biksēm un nobēru aizbildinājumus, sagrābstītus, neveiklus aizbildinājumus, mezdamies uz liftu, pogādams ciet kreklu un pa ceļam klanīdamies apjukušajam misteram Ta-kamiči, kurš kliboja man pakaļ, izdodams vecam vīram raksturīgas skaņas. Varbūt viņš domāja, ka šī fotogrāfija mani satrauks, man glaimos vai pat mani uzbudinās, bet nedomāju, ka viņš gaidīja rupjību. Nabaga vīrs.

Bet — kas izdarīts, izdarīts. Par impulsīvu rīcību nav jākaunas. Gārdzoši elsdams, itin kā tikko būtu izdemolējis kādu māju, es metos projām no šīs ēkas, pat nesavācis savas mantas — gluži kā tu, Dag, — un tonakt sakravāju somas. Nākamajā dienā lidmašīnā man ienāca prātā citas Rilkes rindas:

Tikai cilvēks, kurš ir vientuļš, ir kā lieta, kas pakļauta stingriem likumiem, un, ja viņš iziet ārā rītā, kurš tikko sākas, vai palūkojas ārā vakarā, kurš ir pilns ar lietām, kuras patlaban norisinās, un jūt, kas tur notiek, tad viss viņa stāvoklis nokrīt no viņa kā no miroņa, lai gan viņš stāv pašā dzīves atvarā.

Pēc divām dienām es biju atgriezies Oregonā, atgriezies Jaunajā pasaulē un man apkārt bija mazāk cilvēku, bet pat tur es zināju, ka ap mani joprojām ir pārāk daudz vēstures. Ka man dzīvē vajadzīgs mazāk. Mazāk pagātnes.

Un tā es atbraucu uz šejieni, lai elpotu putekļus un pastaigātos ar suņiem, lai skatītos uz akmeni vai kaktusu un zinātu, ka esmu pirmais cilvēks, kas skatās uz šo kaktusu vai akmeni. Un lai mēģinātu izlasīt vēstuli sevī."