X paaudze

Nabaga Francija.

Elvisa ir laba Kleras draudzene. Viņas sastapās pirms vairākiem mēnešiem pie Kleras grabuļu un bižutērijas letes veikalā I.Magnin. Elvisa diemžēl nav viņas īstais vārds. Viņas īstais vārds ir Ketrina. Elvisa ir mans izgudrojums — šis vārds viņai pielipa kopš pirmās reizes, kad (viņai par lielu prieku) to izrunāju, Klērai pirms daudziem mēnešiem atvedot viņu mājās uz kopīgām pusdienām. Šīs vārds ir radies viņas lielās, anatomiski disproporcionālās galvas dēļ — kā sievietei, kura televīzijas spēlē demonstrē preces. Šo galvu klāj elvisoīda Mattel lelles cienīga piķa melna frizūra, kas ietver viņas galvaskausu kā apgrieztu vienpēdiņu pāris. Un, lai arī būtībā nav skaista, kā vairums sieviešu ar lielām acīm, viņa ir pievilcīga. Turklāt, neskatoties uz to, ka dzīvo tuksnesī, viņa ir bāla kā mājas siers un tieva kā sugas suns, kas sacensībās dzenas pakaļ mākslīgam zaķim. Tas viss rada iespaidu, ka viņai ir neliela nosliece uz saslimšanu ar vēzi.

Lai gan Kleras un Elvisas pagātnes orbītas zināma mērā nesakrīt, viņām ir kopsaucējs — abas ir stūrgalvīgas, abām piemīt veselīga ziņkāre, bet galvenais — abas ir pametušas veco dzīvi aiz muguras un devušās uz priekšu, lai piedzīvojumu vārdā izveidotu sev jaunu. Savos līdzīgajos personiskās patiesības meklējumos viņas labprātīgi novietoja sevi tuvu sabiedrības robežām, un tam, manuprāt, ir vajadzīgs zināms krampis. Sievietēm to ir grūtāk izdarīt nekā vīriešiem.

Saruna ar Elvisu norit kā telefonsaruna ar trokšņainu bērnu no dziļiem Dienvidiem — precīzāk sakot, Talahasijas Floridas štatā —, bet ar bērnu, kurš runā pa telefonu, kas atrodas Sidnejā, Austrālijā vai Vladivostokā, PSRS. Starp atbildēm ir tāda kā satelīta radīta aizkave, kas ilgst kādu sekundes desmitdaļu un rada aizdomas, ka tavās smadzenēs kaut kas nedarbojas, kā nākas, ka tev slēpj informāciju un neizpauž noslēpumus.

Nevienam no mums nav skaidrības, kā Elvisa pelna sev iztiku, un neviens no mums nav drošs, ka vispār vēlas to uzzināt. Viņa ir dzīvs pierādījums tam, ka ikviens, kurš dzīvo kūrortpilsētā, nesasniedzis trīsdesmit gadu vecumu, kaut ko perina. Man liekas, ka viņas darbs varētu būt saistīts ar

PAGAIDI, BRED… MANI MATI VĒL KĀ NĀKAS NEIZSKATĀS PĒC ČETRDESMITAJIEM GADIEM !

finansu piramīdām vai citiem šaubīgiem darījumiem, taču tas varētu būt arī kas seksuāls — reiz redzēju viņu princeses Stefānijas vienlaidu peldkostīmā ("manu maillot, lūdzu") draudzīgi tērzējam ar kādu bandītiska izskata tipu un skaitām naudaszīmju paciņu pie Ritz Cailton peldbaseina, augstu greiema miltu cepumu krāsas kalnos virs Rančomirāžas. Vēlāk viņa noliedza, ka tur bijusi. Ja viņu uzstājīgi izprašņā, viņa mēdz atzīt, ka tirgojas ar nekad neredzētiem vitaminizētiem šampūniem, alvejas produktiem un Tupperware traukiem — par šo tēmu viņa spēj uz vietas improvizēt pārliecinošas pretkaitēkļu liecības ("Šis augļu trauks izglāba man dzīvību").

Elvisa ar Klēru iznāk no manas mājas. Klēra izskatās vienlaikus nomākta un domās nogrimusi, viņas acis ir fokusējušās uz kādu neredzamu objektu, kurš karājas virs zemes cilvēka auguma attālumā viņai priekšā. Elvisa savukārt ir priecīgā noskaņojumā, un viņai mugurā ir slikti pieguļošs trīsdesmito gadu peldkostīms — viņas mēģinājums izskatīties stilīgi vecmodīgai. Elvisas prātā šī pēcpusdiena ir viņas "laiks, kad būt Jaunai un darīt to, ko dara Jaunie, kopā ar mana vecuma Jauniešiem". Viņa uzskata mūs par Jauniešiem. Taču viņas peldkostīma izvēle tikai izceļ to, cik ļoti viņa ir attālinājusies no pašreizējā pilsoniskā laika/telpas. Dažiem