X paaudze

GAIDI ZIBENI

Jaungada diena.

Es jau saožu metānu no Meksikas, kas ir akmens sviediena attālumā, kamēr cepinos satiksmes sastrēgumā Ka-leksiko, Kalifornijas štatā, gaidīdams, kad varēšu šķērsot robežu, ievilkts dīzeļa izmešu gaistošajās, emfizēmiskajās mirāžās. Mana automašīna stāv uz izvīta, irstoša sešjoslu koridora, ko apgaismo paguris ziemas saulriets. Šajā lineārajā telpā kopā ar mani pa collai uz priekšu pārvietojas īsts cilvēces un tās braucamrīku dāvanu paraudziņš: trīs tetovējumu kārtām noklāti laukstrādnieki pikapa smagajās mašīnās, ar entuziasmu demonstrēdami dažādas country and western melodijas; sedanu kravas ar vēsiem un ar Ray-Ban pretsau-les krēmu ieziestiem japijiem aiz spoguļstikliem (viegls Hen-deļa un Filipa Glāsa maisījums); vietējās hausfrau ar matu rullīšiem jautrām uzlīmēm nolīmētos Hyundai ceļā pēc lētākiem Meksikali dārzeņiem klausās Soap Opera Digest-, vienāda izskata kanādiešu pensionāru pāri, kas ķīvējas pie kartēm, kuras tikušas salocītas un atlocītas jau tik daudz reižu, ka jūk ārā. Gar malām peso brokeri ar japāņu vārdiem apdzīvo cukurkaramelu priecīgajās krāsās nokrāsotas būdiņas. Es dzirdu suņus. Un, ja es vēlos viltotu, ātri apēdamu

hamburgeru vai Meksikas automašīnas apdrošināšanas dokumentus, jebkurš tuvējais tirgonis bez pūlēm apmierinās šo kaprīzi. Zem folksvāgena nolaižamā jumta ir divu duči pudeļu ar Evian ūdeni un flakons ar Immodium pretcaurejas līdzekli — daži buržuāziskie paradumi ir grūti izskaužami.

Es pārnācu šorīt piecos no rīta, pārguris pec bara slēgšanas vienatnē. Pjetro un otrs bārmenis aizgāja ātrāk, lai no-makšķerētu kādu meiču naktsklubā Pompeii; Dags aizgāja kopā ar policistiem, jo kaut kas bija jānokārto iecirknī. Kad atgriezos, draugu mājās nespīdēja neviena gaisma, un es likos taisni gultā, nolēmis atlikt jaunumus par Daga saķer-šanos ar likumu un Klēras apsveikšanu ar atgriešanos mājās uz nākamo rītu.

Pamodies nākamajā rītā ap vienpadsmitiem, es atradu pie durvīm pielipinātu zīmīti. Klēras rokraksts:

"mīļumiņ,

mēs braucam uz sanfelipi! meksika sauc. mēs ar dagu brīvdienās aprunājāmies, un viņš mani pārliecināja, ka ir īstais laiks, tā ka mēs pirksim mazu viesnīciņu… kāpēc tev mums nepievienoties? un iedomājies — mēs, viesnīcnieki? smadzenes atsakās darboties.

mēs nolaupījām suņukus, bet tev ļausim atbraukt pašam no laba prāta, naktīs ir auksts, atved sedziņas, un grāmatas, un zīmuļus, pilsētiņa ir mazmazītiņa, tā ka tev tikai jāsameklē daga limuzīns, lai mūs atrastu, gaidām tevi tres nepacietīgi, ceru tevi redzēt šovakar

čau klēra"

Dags ir apakša pierakstījis:

"IZTĪRI SAVU BANKAS KONTU, PALMER. BRAUC ŠURP. TU MUMS ESI VAJADZĪGS. P. S. NOKLAUSIES ATBILDĒTĀJU"

Atbildētājā bija atstāta šāda ziņa:

"Sveiks, Palmer. Tātad izlasīji zīmīti. Atvaino, ka man tāda balss, bet esmu ne dzīvs, ne miris. Šorīt pārnācu četros un vēl neesmu licies gulēt — to varēs darīt mašīnā pa ceļam uz Meksiku. Es teicu, ka mums tev ir pārsteigums. Klēra sacīja, un tiesa vien ir — ja ļausim tev pārāk ilgi domāt par to viesnīcu, tu tā arī neatbrauksi. Tu visu pārāk analizē. Tā ka nedomā par to — brauc uz viss, ja? Parunāsim, kad būsi šeit.

Attiecībā uz kruķiem, vai zini, kot?Skiperam vakar tieši pie dzērienu veikala uzbrauca virsū GTO ar globālajiem tīņiem no Orindžkauntijas un sašķaidīja galvaskausu! Kas par cūkas laimi! Viņa kabatās tika atrastas visas tās trakās, man adresētās vēstules, kur bija rakstīts, ka viņš mani pacepināšot tāpat kā cepās tā mašīna, un tādā garā. Moi! Šausmu lietiņas. Tā nu es pastāstīju policijai (un jāpiebilst, ka tas nebija gluži melots), ka esmu redzējis Skiperu netālu no nozieguma vietas un ka, manuprāt, viņš baidījies, ka es varētu viņu nosūdzēt. Vai nav smalkil Tad nu lieta ir slēgta, bet man liekas, ka šim mazajam jautrītim vandālisma pietiks vēl nākamajām dzīvēm arī.

Nu, tad tiekamies Sanfelipē. Brauc prātīgi (ak vai, cik geriatrisks komentārs) un redzēsimies šov… "

"Ei, sūdabrāli, kustini pakaļu!" aizmugure nobļaujas karstasinīgs Romeo, mīdams man uz pakaļējā bufera ar savu gaiši zaļo, sagrabējušo lamatu.

Atpakaļ reālajā dzīvē. Laiks šiverēties. Laiks sākt dzīvot. Bet tas ir grūti. Atlaizdams sajūgu, es parāpoju uz priekšu, par vienu automašīnas garumu tuvāk robežai — vienu pakāpi tuvāk jaunākai, maznaudīgākai pasaulei, kur cita barības ķēde izgrauž vietējo ainavu tādos veidos, ko es lāgā nespēju izprast. Piemēram, kad būšu šķērsojis šo robežu, automašīnu izlaiduma gads noslēpumainā kārtā apstāsies ap izšķirošo Tek-slahomas 1974. gadu, pēc kura motoru tehnoloģijas kļuva pārāk sarežģītas un nepārtaisāmas — nekanibalizējamas. Es atradīšu ainavu, ko izraibina oksidējušās, ar nitrokrāsu apķēpātas, sašautas "pusmašīnas" — gareniski, platumā un augstumā sagriezti pus auto ar aplasītām detaļām un kulturāli neredzami, kā Japānas Bunraku leļļu meistari melnajās kapucēs.

Vēl tālāk, Sanfelipē, kur kādu dienu varbūt būs mana — mūsu — viesnīca, es atradīšu sētas, kas celtas no vaļu kauliem, hromētiem toijotu buferiem un kaktusu stumbriem, kas iepīti dzeloņstieplēs. Un pilsētas delīriski baltajās pludmalēs būs izkaisītas retas ielas zeņķu figūras, kuru sejas aptumšos saule, kurā viņi uzturējušies pārāk ilgi, un tie bezcerīgi mēģinās iztirgot sālītas neīstu pērļu virtenes un resnas viltota zelta ķēdes.

Tā būs mana jaunā ainava.

Kaleksiko es no savas vadītāja vietas sev priekšā redzu svīstošus pūļus, kas šķērso robežu kājām, auklēdami salmu

Periodiska klejotkāre— stāvoklis, raksturīgs cilvēkiem, kas uzauguši vidusšķiras nepastāvīgumā. nespēdami iesakņoties nevienā vidē, viņi pastāvīgi pārceļo, cerot atrast idealizētu kopības izjūtu nākamajā dzīvesvietā.

somas, pārbāztas ar pretveža zālēm, tekilu, vijolēm divu dolāru vērtībā un Com Flakes.

Un es redzu sētu uz robežas — stiepļu režģa sētu, kas atgādina man dažus Austrālijas fotouzņēmumus — fotogrāfijas, kurās prettrušu žogi ir sašķēluši ainavu divās daļās: viena sētas puse barojoša, barību izdaloša un vai pušu sprāgstoša aiz zaļuma; otra puse mēness ainavai līdzīga, grau-daina, izkaltusi un bezcerīga. Domājot par šo sadalījumu, es domāju par Dagu un Klēru un par to, kā viņi aiz brīvas gribas izvēlējās šo sētas mēness pusi, izdzīvodami savus sarežģītos likteņus: Dags mūžam nolemts ilgpilni lūkoties saulē; Klēra mūžīgi pārstaigādama smilšu laukus ar savu āderu rīksti, lūgdamās, kaut apakšā atrastu ūdeni. Un es…

Jā, un ko tad es?

Esmu sētas mēness pusē, tik daudz man ir pilnīgi skaidrs. Es nezinu, ne kur, ne kad, bet es noteikti esmu izdarījis šo izvēli. Un, lai cik šī izvēle dažkārt ir vientuļa un briesmīga, es nenožēloju.

Un savā sētas pusē es daru divas lietas, un tās abas ir personāžu nodarbes divos ļoti īsos stāstos, ko ātri pastāstīšu.

Pirmais stāsts faktiski izgāzās, kad pirms pāris mēnešiem pastāstīju to Dagam un Klērai: "Jaunais cilvēks, kurš izmisīgi vēlējās, lai viņam iesper zibens."

KRIPTOTEHNOFOBIJA— slepens uzskats, ka TEHNOLOĢIJAS NES VAIRĀK ĻAUNUMA NEKĀ LABUMA.

Neskartais mērķis— ceļojuma galamērķis, kas izvēlēts cerībā, ka to nebūs izvēlējies neviens cits.

mērkaķošanās pakaļ vietējiem— izlikšanās par iedzimto, apmeklējot citu valsti.

Ka varbūt var noprast pec nosaukuma, tas ir stāsts par jaunu cilvēku, kurš strādāja izmisīgi garlaicīgu darbu trulā milzu korporācijā un kādu dienu pameta visu — jaunu līgavu pie altāra, sasarkušu un dusmīgu, savas karjeras izredzes un visu citu, ko jebkad bija centies sasniegt, — viss tikai tādēļ, lai ceļotu pār prērijām apdauzītā, vecā pontiakā, meklējot vētras, jo viņu māca izmisums, ka var paiet viss mūžs, un viņam tā arī neiespers zibens.

Es saku, ka stāsts izgāzās,, jo, kā lai saka, nekas nenotika. Stāstījuma beigās Jaunais Cilvēks joprojām skraidīja apkārt pa Nebrasku vai Kanzasu, turēdams rokā dušas aizkaru stangu un lūgdamies, kaut notiktu brīnums.

Dags un Klēra kļuva vai traki aiz ziņkārības, gribēdami uzzināt., kas notika ar Jauno Cilvēku, bet viņa liktenis paliek karājamies gaisā virs kraujas, es naktīs labāk guļu, zinādams, ka Jaunais Cilvēks klīst pa neauglīgajiem plašumiem.

Otrs stāsts — jāsaka, tas ir nedaudz sarežģītāks, un es nekad vēl neesmu to nevienam stāstījis. Tas ir par jaunu cilvēku — labi, izbeigsim — tas ir par mani.

Tas ir par mani un to, ko izmisīgi vēlos piedzīvot, vairāk par jebko citu.

Lūk, ko es vēlos: gribu gulēt uz bārdas naža asuma smadzeņu formas klintīm Bahā. Gribu gulēt uz šīm klintīm, un lai apkārt nebūtu neviena auga, lai uz maniem pirkstiem būtu sālsūdens pēdas un debesīs degtu ķīmiska saule. Nevienas skaņas, perfekts klusums, tikai es un skābeklis,

EKSPATRIANTU SOLIPSISMS— cilvĒks ierodas sveŠĀ vietĀ, CERĒDAMS, KA CITI TO VĒL NEBŪS ATKLĀJUŠI, BET SECINA, KA TUR IR PILNS AR VIŅAM LĪDZĪGAJIEM; AIZKAITINĀJUMA PILNS VIŅŠ ATSAKĀS RUNĀT AR ŠIEM ĻAUDĪM, JO TIE IR SABOJĀJUŠI VIŅA ELITĀRO CEĻOJUMA FANTĀZIJU.

prata nevienas domas, un man blakus pelikāni nirst okeāna pēc zivīm, mirdzošām kā dzīvsudraba lodes.

Mazi klinšu šķautņu griezumi liks plūst asinīm, kas sažūs tikpat ātri kā sākušas plūst, un manas smadzenes pārvērtīsies tievā, baltā pavedienā, kas nostiepts pret debesīm līdz ozona slānim un dūc kā ģitāras stīga. Un, gluži kā Dags savā nāves dienā, arī es dzirdēšu spārnu vēzienus, tikai manis dzirdētie spārni piederēs pelikānam, kurš atlidos no okeāna — milzīgi liels, laimīga izskata pelikāns no narkomāna murgiem nolaidīsies man blakus un uz gludajām, ādainajām kājām piegāzelēsies man pie sejas bez bailēm un ar elegantu žestu, demonstrēdams tūkstoš viesmīļu izveicību, piedāvās man kā dāvanu mazu, sudrabainu zivi.

Es ziedotu jebko, lai to piedzīvotu.

E-RlMI-GRĀCIJA— migrĀcija uz tehnoloĢiski zemĀk ATTĪSTĪTĀM, AR INFORMĀCIJU MAZĀK PIESĀTINĀTĀM VIDĒM, KUR MAZĀK JŪTAMA PATĒRĒTĀJU SABIEDRĪBAS IETEKME.