X paaudze

DEFINĒ NORMĀLO

Pirms piecpadsmit gadiem, dienā, kas joprojām uzskatāma par, iespējams, visnestilīgāko dienu manā mūžā, visa mana ģimene, deviņi cilvēki, devās uz vietējo fotodarbnīcu, lai uzņemtu grupas fotogrāfiju. Šīs sakarsušās un nebeidzamās sēdēšanas rezultātā mēs visi deviņi nākamos piecpadsmit gadus braši centāmies dzīvot atbilstoši labi barotajam optimismam, mundrajiem šampūna viļņiem un uzspodrinātajām zobu rindām, ko iegūtā fotogrāfija spēj izstarot vēl šodien. Iespējams, ka mēs tajā izskatāmies novecojuši, taču mēs izskatāmies arī perfekti. Mēs godīgi smaidām uz labo pusi, pretī tam, kas izskatās pēc nākotnes, bet patiesībā bija misters Leonards, fotogrāfs un vientuļš, vecs atraitnis ar pārstādītiem matiem, kurš turēja kreisajā rokā kaut ko noslēpumainu un sauca: "Fromage!"

Kad fotogrāfija pirmo reizi tika atgādāta mājās, tā apmēram stundu greznojās uz kamīna malas, kur to vientiesīgi bija novietojis mans tēvs, drīz pēc tam spalgu pusaudžu bal-stiņu meža ugunsgrēks bailēs no vienaudžu izsmiekla piespieda viņu to nekavējoties aizvākt. Tad tā tika pārvietota uz tēva midzeņa daļu, kurā nekad neviens nesēž, kur karājas vēl šodien kā aizmirsts, badā mirstošs būra cirslītis. Kāds no mums deviņiem to apmeklē tikai retos gadījumos, bet ar nodomu laikā starp savas dzīves kāpumiem un kritumiem, kad mums vajadzīga krietna doza "bet mēs visi reiz bijām tik nevainīgi", lai piešķirtu mūsu skumjām izšķirošo literāra melodramatisma noti.

Kā jau teicu, tas bija pirms piecpadsmit gadiem. Taču šis bija gads, kad ikviens ģimenes loceklis beidzot nolēma pārtraukt censties dzīvot atbilstoši šim sasodītajam uzņēmumam un mirdzošajam, bet nepatiesajam solījumam, ko tas mums sniedza. Šis ir gads, kad mēs nolēmām pavilkt svītru attiecībā uz normālumu, gads, kad mēs kļuvām tādi, kādas ģimenes nu reiz ir, gads, kad visi beidzot nolēma būt paši, un pie joda visu pārējo. Gads, kad neviens neatbrauca mājās uz Ziemsvētkiem. Tikai es un Tailers, tētis un mamma.

"Vai tas nebija brīnišķīgs gads, Endij? Vai atceries?" Tā ir mana māsa Dīrdrija, kas runā pa telefonu un atsaucas uz gadu, kad tika uzņemta fotogrāfija. Šobrīd Dīrdrija pārdzīvo "drausmīgi nesmuku" šķiršanos no kāda policista Teksasā ("Man bija vajadzīgi četri gadi, lai atklātu, ka viņa intimitāte ir mākslota, Endij — kas par mūdzi"), un viņas balsī skaidri jūtama trīskārša antidepresantu deva. Viņa bija Visizskatīgākā un Vislabāk Ieredzētā Palmeru meita; tagad viņa zvana draugiem un radiem pustrijos naktī un pārbiedē viņus līdz nelabumam ar savu gauso, viegli sazāļoto pļāpāšanu: "Pasaule toreiz šķita tik mirdzoša un jauna, Endij, es zinu, ka izklausos štampaina. Jēziņ — es toreiz sauļojos, nebaidīdamās no

BREIDIJISMS— jŪtĪgums pret daudzĀm mĀsĀm UN BRĀĻIEM; RODAS NO UZAUGŠANAS LIELĀS ĢIMENĒS. PĒC APTUVENI 1965. GADA DZIMUŠAJIEM RETI SASTOPAMS. BrEIDIJISMA SIMPTOMI IR IZVEICĪGUMS PRĀTA SPĒLĒS, EMOCIONĀLA DISTANCE SITUĀCIJĀS, KAD APKĀRT IR DAUDZ ĻAUŽU UN DZIĻA NEPIECIEŠAMĪBA PĒC RŪPĪGI DEFINĒTAS PERSONISKĀS TELPAS.

sarkomām,- viss, kas bija vajadzīgs, lai es justos tik dzīva, ka likās — es uzsprāgšu, bija brauciens Bobija Vildžoena Road-runner uz ballīti, kur piedalījās neskaitāmi sveši cilvēki."

Dīrdrijas zvani ir biedējoši vairākos līmeņos, no kuriem nebūt ne mazsvarīgākais ir tas, kas viņas vāvuļošanā ir zināma patiesība. Jaunības zaudēšanai patiešām piemīt kaut kas kluss un garlaicīgs; jaunība patiešām ir, kā Dīrdrija saka, skumjš, izvairīgs parfīms, kas sastāv no daudzām nejaušām smaržām. Manas jaunības parfīms? Ass maisījums, kurā ir jaunas basketbola bumbas, Zamboni ledus līdzināšanas mašīna un mūzikas centra vadi, kas pārkarsuši no pārāk daudzu Supertramp albumu spēlēšanas. Un, protams, Kempsiju dvīņu džakuzi tvaikojošais, halogenizētais virums piektdienas vakarā, karsta zupa, garnēta ar atmirušas ādas plēksnēm, alumīnija alus skārdenēm un nelaimīgiem, spārnotiem kukaiņiem.

Man ir trīs brāļi un trīs masas, un mes nekad neesam bijuši "ģimene, kas apskaujas". Būtībā es neatceros, ka mani jebkad būtu apskāvusi kāda no vecāku vienībām (godīgi sakot, šāda prakse manī izraisa aizdomas). Nē, liekas, ka mūsu ģimenes dinamiku labāk raksturo jēdziens psihiskas māņu kustības. Es biju piektais no septiņiem — pilnīgs vidējais

Melnie caurumi— Xpaaudzes apakšgrupa, kura visvairāk izceļas AR SAVU GANDRĪZ PILNĪBĀ MELNO GARDEROBI.

Melnie midzeņi— vietas, kur dzīvo melnie caurumi, bieži neapkurinātas, AR LUMINISCĒfOŠU DAY-GLO KRĀSU IZKRĀSOTAS NOLIKTAVAS AR SAKROPĻOTIEM MANEKENIEM, ATSAUKSMĒM UZ ĒLVISU, DUČIEM PĀRPILDĪTU PELNU TRAUKU, SAPLĒSTU SPOGUĻU SKULPTŪRĀM UN FONĀ SKANOŠU Velvēt Underground mūziku.

bērns. Man bija jaciņas par uzmanību smagāk neka vairumam māsu un brāļu mūsu mājā.

Palmeru bērniem, visiem septiņiem, ir uzticami, saprātīgi un neapskaujami vārdi, kuriem deva priekšroku mūsu vecāku paaudze — Endrū, Dīrdrija, Ketlīna, Sūzana, Deivs un Evans. Tailers ir un peu eksotisks, bet viņš taču arī ir mīlas bērns. Es reiz pateicu Taileram, ka vēlos mainīt savu vārdu uz kaut ko jaunu un hipijisku, teiksim, Harmonijs vai Dasts. Viņš paskatījās uz mani: "Tu esi jucis. Endrū izskatās lieliski CV — ko gan vēl tu varētu vēlēties? Dīvainīši vārdā Bīhaivs vai Faiberbārs nekad netiek līdz vidējam vadības līmenim."

Dīrdrija šos Ziemsvētkus pavadīs Portarturā, Teksasā, kur cietīs no depresijas savas pāragrās, neizdevušās laulības dēļ.

Deivs, mans vecākais brālis — tas, kuram bija jākļūst par zinātnieku, bet kurš uzaudzēja plānu ponija astīti un tagad pārdod plates alternatīvās mūzikas ierakstu veikalā Sietlā (viņš un viņa draudzene Reina valkā tikai melnas drēbes) — viņš šajos Ziemsvētkos ir Londonā, Anglijā, kur lieto Ecstasy un staigā pa naktsklubiem. Kad atgriezīsies, viņš turpmākos sešus mēnešus nevarēs tikt vaļā no britu akcenta.

Dīvainās mīlas reproducēšana— bērnu ieviešana, lai kompensētu faktu, KA CILVĒKS VAIRS NETIC NĀKOTNEI.

skvairi— visizplatītākā x paaudzes apakšgrupa, vienīgā, kurai ir tendence uz vairošanos. skvairi ir sastopami gandrīz tikai pāros un ir atpazīstami pēc drudžainajiem mēģinājumiem savā ikdienā atjaunot līdzību elzenhauera ēras pilnībai, par spīti nesamērīgām mājokļu cenām un abu strādājošo ģimenes locekļu dzīves stilam. Skvairiem ir tieksme pastāvīgi būt pārgurušiem no īpašnieciski rijīgās DZĪŠANĀS PĒC MĒBELĒM UN GREZNUMLIETIŅĀM.

Ketlīna, otra vecāka no bērniem, ir ideoloģiski noskaņota pret Ziemsvētkiem, viņa pa lielākai daļai nosoda buržuāzisku sentimentalitāti. Viņa vada ienesīgu feministisku piena fermu Britu Kolumbijas augšējā, no alergēna brīvajā joslā un saka — kad beidzot sākšoties "invāzija", mēs visi pirkšot apsveikuma kartītes un būšot pelnījuši visu, kas ar mums tad notikšot.

Sūzana, mana mīļākā māsa, jautrākā māsa un ģimenes aktrise, krita panikā, kad pirms daudziem gadiem pabeidza koledžu, pievērsās jurisprudencei, apprecēja šausmīgu viszini, japiju juristu vārdā Braiens (savienība, no kuras var celties tikai raizes). Viņa pēkšņi kļuva tik nedabiski nopietna. Tā var gadīties. Esmu to daudzreiz pieredzējis.

Viņi abi dzīvo Čikāgā. Ziemsvētku rītā Braiens ar polaroīda fotoaparātu uzņems viņu meitiņu Čehiju (vārdu izvēlējās viņš), kas guļ šūpulī ar, šķiet, krugeranda ielaidumu galvgalī. Viņi droši vien strādās visu dienu, līdz pašām vakariņām.

Kādu dienu es ceru atpestīt Sūzanu no viņas drūmā likteņa. Mēs ar Deivu reiz gribējām nolīgt deprogrammētāju un nonācām pat tik tālu, ka piezvanījām uz universitātes teoloģijas fakultāti, lai noskaidrotu, kur tādu var atrast.

Neskaitot Taileru, par kuru jūs jau šo to zināt, atliek vēl tikai Evans Jūdžīnā, Oregonā. Kaimiņi sauc viņu par "Pal-meru normālo bērnu". Taču ir lietas, ko kaimiņi nezina: ka viņš pārāk daudz dzer, ka izšķiež savu algu kokaīnam, ka ar katru dienu izskatās sliktāk, ka atzīstas Deivam, Taileram un man, kā krāpj savu sievu Lizu, kuru viņš citu klātbūtnē uzrunā Elmera Fada multiplikācijas filmu varoņa balsī. Evans arī neēd dārzeņus, un mēs visi esam pārliecināti, ka viņa sirds kādu dienu vienkārši eksplodēs. Proti, aizies pilnīgi ba-bāc! viņa krūtīs. Viņam tas nerūp.

Ak mister Leonard, ka gan mes visi varējam nonākt tādā dimbā? Mēs rūpīgi meklējam to fromage, ko jūs turējāt rokā — tik tiešām —, bet mēs to vienkārši vairs neredzam. Atsūtiet mums kādu padomu, lūdzul

Divas dienas pirms Ziemsvētkiem Palmspringsas lidosta ir piebāzta ar tūristiem ar dzērveņu krāsas ādu un pabaiga izskata skalpētiem jūras kājniekiem, kas visi dodas mājās, lai saņemtu ikgadējo aizcirstu durvju, paštaisni pamestu maltīšu un tradicionālo ģimenes psiholoģisko drāmu dozu. Klēra sabozusies smēķē vienu cigareti pēc otras, gaidīdama reisu uz Ņujorku; es gaidu reisu uz Portlendu. Dags tēlo viltus draudzīgumu; viņš negrib, lai mēs zinātu, cik vientuļš viņš jutīsies šo nedēļu, kamēr mēs būsim projām. Pat Makarturi brauc brīvdienās uz Kalgari.

Klēras īgņāšanās ir aizsardzības mehānisms: "Es zinu, ka jūs uzskatāt mani par verdzisku kāju pameslu tāpēc, ka braucu Tobiasam pakaļ uz Ņujorku. Beidziet uz mani šitā skatīties."

"Es, Klēra, patiesībā tikai lasu avīzi," es atsaku.

"Jā, bet tev gribas blenzt uz mani. Es zinu."

Ja pateikšu, ka viņai tikai uznākusi paranoja, vai no tā būs kāda jēga? Kopš Tobiass todien aizbrauca, viņai bijušas tikai ļoti paviršas telefonsarunas ar viņu. Viņa čivināja, kaldama visdažādākos plānus. Tobiass otrā galā tikai klausījās kā restorāna klients, kuram gari stāsta par dienas atlaidēm — mahimahi, plekste, zobenzivs — un kam jau sākumā ir skaidrs, ka viņš tos negribēs.

Un tā mēs sēžam uzgaidāmajā zonā zem klajas debess, gaidīdami savus autobusus ar spārniem. Mans reiss izlido pirmais, un, pirms es aizeju, lai šķērsotu skrejceļu, Dags man saka, lai pacenšos nenodedzināt māju.

Ka jau minēju iepriekš, mani vecāki, "Frenks &. Luīze", ir pārvērtuši māju par piecpadsmit gadu senas vēstures muzeju — pēdējais gads, kad viņi pirka jaunas mēbeles un kad tika uzņemta Ģimenes Fotogrāfija. Kopš tā laika lielākā daļa viņu enerģijas ir iztērēta tam, lai notušētu aizgājušā laika pēdas.

Labi, ir acīm redzams, ka mājā ir ļauts ienākt dažām niecīgām kultūras progresa pazīmēm — tādām kā īsta dārzeņu iepirkšana vairumā, ar kuras kantainajiem, neglītajiem pierādījumiem ir piebāzta virtuve, pierādījumiem, kuros viņi nesaskata nekā neveikla. ("Es zinu, ka pudiņš ir sliktas gaumes pazīme, bet tā var ietaupīt tik daudz naudas.")

Mājā ir arī dažas jaunas tehniskas ierīces, galvenokārt pateicoties Tailera uzstājībai — mikroviļņu krāsns, videomagnetofons un automātiskais telefona atbildētājs. Attiecībā uz pēdējo es pamanu, ka mani vecāki, kas abi ir tehnofobi, runā atbildētājā ar misis Stīvisentas Fišas stomīgumu, kuras balss tiek ierakstīta gramofona platē ievietošanai laika kapsulā.

Nabadzības draudi— finansiāla paranoia, ko saviem pēcnācējiem iedvesuŠi DEPRESIJAS LAIKU VECĀKI.

Novākt senčus, pievākt mantu— fantāzija, kurā pēcnācējs domās aprēķina savu vecāku neto vērtību.

NEIZDEVĪGISMS— tieksme gandrĪz vienmĒr attiecĪgĀ SITUĀCIJĀ NOSTĀTIES ZAUDĒTĀJA PUSĒ. PATĒRĒTĀJĀ Šī IEZĪME IZPAUŽAS KĀ NEVEIKSMĪGĀKU, "skumju" vai neizdevušos produktu iegāde. "Es zinu, ka šīs Vīnes desiņas ir īsta sirdslēkme uz kociņa, bet uz visu to pārējo

JAPIJPRODUKTU FONA TĀS IZSKATĪJĀS TIK BĒDĪGI, KA MAN VIENKĀRŠI BIJA TĀS JĀNOPĒRK."

"Mamm, kāpēc jūs ar tēti šogad vienkārši neaizbraucat uz Maui un neatmetāt Ziemsvētkiem ar roku? Mums ar Tai-leru jau tagad nāk virsū depresija."

"Varbūt nākamgad, draudziņ, kad mēs ar tēvu būsim nedaudz iekrājuši. Tu taču zini, kādas šobrīd ir cenas…"

"Tu to saki katru gadu. Man gribētos, lai jūs izbeigtu krāt tos kuponus. Kā tādi nabagi."

"Esi iecietīgs, zaķīt. Mums patīk izlikties, ka knapināmies."

Mēs izbraucam no lidostas Portlendā un atkal ienirstam pazīstamajā zaļajā Portlendas ainavā. Jau tagad, pēc desmit minūtēm jebkāds garīgs vai psihisks progress, ko esmu panācis, esot projām no ģimenes, ir izgaisis vai nav spēkā.

"Nu, tad tā tu tagad griez matus, dārgumiņ?"

Man tiek atgādināts, ka, lai kā arī censtos, tu nekad nespēj būt vairāk kā divpadsmit gadus vecs, kad esi kopā ar vecākiem. Vecāki godīgi cenšas tevi nekaitināt, bet viņu komentāriem ir nepareizs mērogs un dīvains fokuss. Tavas personīgās dzīves pārrunāšana ar vecākiem ir tas pats kas maldīgi aplūkot pūtīti automašīnas atpakalskata spogulī un kontrasta vai konteksta trūkuma dēļ būt pārliecinātam, ka tev vienlaikus piemeties karstuma drudzis un ādas vēzis.

"Tātad," es saku, "šogad patiešām mājās būsim tikai mēs ar Taileru?"

"Tā izskatās. Bet man liekas, ka Dī varētu atbraukt no Portarturas. Drīz vien viņa atkal dzīvos savā vecajā istabā. Es redzu pazīmes."

"Pazīmes?"

Mamma pārslēdz stikla tīrītājus ātrākā režīmā un ieslēdz gaismas. Viņu kaut kas nodarbina.

"Ak, jūs visi tagad esat jau tik daudz reižu aizgājuši un atgriezušies, aizgājuši un atgriezušies, ka es pat neredzu jēgu stāstīt draugiem, ka mani bērni ir pārcēlušies dzīvot citur.

Nav jau arī tā, ka šī tēma tagad vispār tiktu apspriesta. Kad es tagad satieku kādu Safeway veikalā, tāpat ir skaidrs, ka mēs vairs neapjautājamies par bērniem, kā kādreiz. Tas būtu pārāk nomācoši. Ā, starp citu, vai atceries Alenu Dibuā?"

"To smukulīti?"

"Noskuva galvu un pievienojās sektai."

"Nevar būt!"

"Un vispirms pārdeva visas mātes dārglietas, lai samaksātu par savu daļu no garīgā līdera Lotus Elite auto. Visu māju bija piespraudījusi ar dzeltenām lapiņām, kur bija rakstīts: "Es lūgšu par tevi, māt." Mamma beigās viņu izmeta ārā. Tagad viņa audzē rāceņus Tenesī štatā."

"Visi sagājuši galīgi šķērsām. Neviens nav iznācis normāls. Vai esi satikusi vēl kādu?"

"Visus. Bet es neatceros vārdus. Doniju… Arnoldu… Viņu sejas es atceros tādas kā toreiz, kad viņi nāca pie mums pēc saldējuma. Bet tagad viņi visi izskatās tik nodzīti, tik veci — tik priekšlaikus pusmūžu sasnieguši. Jāsaka gan, ka Tailera draugi ir tik ņipri. Viņi ir citādi."

"Tailera draugi dzīvo burbuļos."

"Tas nav ne patiesi, ne taisnīgi, Endij."

Viņai taisnība. Man tikai skauž, ka Tailera draugus nemāc bailes no nākotnes. Esmu nobijies un skaudīgs. "Labi. Atvaino. Kas tās bija par pazīmēm, ka Dī varētu atgriezties mājās? Ko tu teici?"

SAMAZINI DESTILĒ ATTĪRI MĀCI

Sendija bulvāri nav daudz mašīnu, kad mes braucam virzienā uz tērauda tiltiem pilsētas centrā, kuri ir mākoņu krāsā un tik milzīgi un sarežģīti, ka atgādina man Klēras Ņujorku. Es prātoju, vai to masa sagrozīs gravitācijas likumus.

"Kad kāds no jums, bērniem, piezvana un sāk nostalģiski runāt par pagātni vai par to, cik slikti veicas darbs, es zinu, ka ir laiks izņemt no skapja svaigu gultasveļu. Vai arī, ja iet pārāk labi. Pirms trim mēnešiem Dī piezvanīja un teica, ka Lūks pērkot viņai atsevišķas tiesības ar atlaidēm pārdot saldētu jogurtu. Nekad nebiju dzirdējusi viņu tik priecīgi satrauktu. Es tūlīt sacīju tavam tēvam: "Frenk, pavasaris vēl nebūs pienācis, kad viņa jau būs atpakaļ savā vecajā istabā, kur apraudās savus vidusskolas klasesbiedrus." Liekas, es būšu derības vinnējusi.

Vai kā toreiz, kad Deivijam bija vienīgais puslīdz pieklājīgais darbs, kāds viņam jebkad bijis, kad viņš bija galvenais mākslinieks tajā žurnālā un visu laiku man stāstīja, cik ļoti viņam tas patīkot. Nu, tad es zināju, ka nepaies ne pāris stundas, kad viņam tas būs apnicis, un kā tad, bimm-bamm, noskan durvju zvans, un tur nu stāv Deivijs ar to savu meiteni, Reinu, un izskatās pēc bēgļiem no bērnu koncentrācijas nometnes. Šis mīlošais pārītis nodzīvoja pie mums pus gadu, Endij. Tevis te nebija, tu biji Japānā vai kur tur. Tev nav ne jausmas, kas tad darījās. Es vēl tagad visur atrodu kāju nagu

2+2=5-isms— padošanās uz sevi mērķētai mārketinga stratēģijai pēc tam, kad ilgu laiku esi noturējies tai pretī. "nu, labi, es nopirkšu jūsu stulbo kolu. un tagad lieciet man mieru."

Variantu paralīze— tendence vispār neizdarīt izvēli situācijā, kad tiek piedāvātas neierobežotas izvēles iespējas.

atgriezumus. Tavs nabaga tēvs vienu atrada saldētava, melni lakotu — kas par šausmīgu radījumu!"

"Vai tagad jūs ar Reinu viena otru paciešat?"

"Tik tikko. Nevarētu sacīt, ka nepriecājos par to, ka šajos Ziemsvētkos viņa ir Londonā."

Tagad stipri līst, un ir dzirdama viena no manām mīļākajām skaņām — lietus bungošana pret mašīnas metāla jumtu. Mamma nopūšas. "Es patiešām tā cerēju uz jums, visiem bērniem. Nu, kā tu vari skatīties sava mazulīša sejā un nejusties cerību pilna? Bet man nācās vienkārši pārtraukt uztraukties par to, ko jūs katrs darāt ar savu dzīvi. Es ceru, ka jums nekas nav pretī, bet tas ir tik ļoti atvieglojis manējo."

Piebraucot pie mājas, es redzu Taileru metamies ārā uz savu mašīnu, sargājot savu mākslinieciski iesprogoto galvu no lietus ar sarkanu sporta somu. "Sveiks, Endij!" viņš uzsauc, pirms aizcērt durvis un ieiet pats savā siltajā un sausajā pasaulē. Viņš pabāž kaklu pa nolaistā loga spraugu un piebilst: "Esi sveicināts mājā, kur laiks ir apstājies!"