X paaudze

TĀ NEVAR TURPINĀTIES

Nu jūs zināt mazliet vairāk par Dagu (lai gan viņa dzīves pārstāsts varētu būt sagrozīts). Bet tikmēr, atgriežoties pie mūsu piknika šajā trīsošajā tuksneša dienā, Klēra tieši beidz ēst savu meskita cāli, noslauka saulesbrilles un autoritatīvi atkal uzliek tās uz virsdegunes, likdama saprast, ka gatavojas pastāstīt mums stāstu.

Šeit jāpasaka nedaudz par Klēru — viņai ir tik nesalasāms rokraksts kā taksometra vadītājam. Viņa māk salocīt no papīra japāņu dzērvītes, un viņai patiešām garšo sojas bur-geri. Viņa ieradās Palmspringsa tajā karstajā, vējainajā Mātes dienas nedēļas nogalē, kurā Nostradams (saskaņā ar dažām interpretācijām) bija paredzējis pasaules galu. Es toreiz pasniedzu dzērienus pie baseina kūrvietā La Spa de Luxem-bomg — daudz smalkākā vietā par piezemēto Larry's — iestādījumā, kur bija deviņi burbuļojoši ārstējošie baseini un izrakstīti imitēta sudraba naži un dakšiņas lietošanai zem klajas debess. Smagas mantiņas, kas vienmēr iespaidoja viesus. Tā vai citādi, atceros, ka vēroju Klēras neskaitāmi daudzos un skaļos brāļus un māsas, pusbrāļus un pusmāsas, brālēnus un māsīcas bez mitas pļāpājam saulē pie baseiniem kā mazus, krāsainus papagailīšus putnu mājā, kamēr ārpus būra režģa ložņa saīdzis, izbadējies runcis. Pusdienas viņi gribēja tikai zivis, turklāt tikai mazas zivis. Kā izteicās viens no viņiem, "lielās zivis ir sabijušas ūdenī mazliet par ilgu, un Dievs vien zina, ko tām ir gadījies ēst." Un kas par iz-rādīšanos! Viens un tas pats Frankfurter AUgemeine Zeitung eksemplārs viņiem nelasīts stāvēja uz galda trīs dienas pēc kārtas. Kad es jums saku!

Pie galda turpat netālu kopā ar saviem spīdošajiem un dārgakmeņiem izrotātajiem biznesa draudziņiem sēdēja misters Baksters, Klēras tēvs, un ignorēja savus pēcnācējus, kamēr misis Skota-Bakstere, viņa ceturtā (trofeju) sieva, blonda, jauna un nogarlaikojusies, nikni blenza uz Baksteru metienu kā ūdeļu mātīte ūdeļu fermā, kas to vien gaida, kad teritorijai pļaujošā lidojumā uzbruks reaktīvā lidmašīna, dodot viņai ieganstu simulēt šoku un aprīt savus mazuļus.

Tajā nedēļas nogalē visu Baksteru klanu en masse no Losandželosas bija importējis ārkārtīgi māņticīgais misters Baksters, New Age kustības jaunpievērstais (pateicoties sievai numur trīs), lai pavisam noteikti draudošā pastardiena nepienāktu pilsētā. Viņam līdzīgie drebelīgie losandželosieši dzīvi iztēlojās, kā savādi lielās ielejas un kanjona mājas tiek ierautas zemes plaisās ar varenām rīšanas skaņām un bez kādas žēlastības, nemitīga varžu lietus pavadībā. Kā jau īstens ka-lifornietis, viņš jokoja: "Klau, tas vismaz ir vizuāli efektīvi."

Savukārt Klēra sēdēja un izskatījās tā, it ka viņas radu enerģiskās, uzsvaru piebārstītās sarunas viņu pilnīgi neuz-jautrinātu. Viņa slinki piestiprināja savu ar ananāsiem un pupiņu asniem, un cāļa gabaliņiem bez ādas piekrauto zemu kaloriju un augsta šķiedras satura pusdienu papīra šķīvi āra galdiņa virsmai, kamēr šai sezonai neparasti bargs, spēcīgs vējš drāzās lejup no Sanhasinto kalna. Atceros patoloģiskās pļāpu atlūzas, ko bārstīja ap galdu sēdošie labi koptie un valdzinošie jaunie Baksteri:

"Tas, ko paredzēja Notradams, bija Histers, nevis Hitlers," pār galdu sauca viens no brāļiem, Alans, lecīgs privātskolas tipiņš, "un viņš pareģoja arī JFK slepkavību."

"Es neatceros JFK slepkavību."

"Šovakar pasaules gala ballītē Zola's man būs galvā tablešu kārbiņas formas cepurīte. Gluži kā Džekijai. Ļoti vēsturiski."

"Tā cepure bija no Halstona, ja gribi zināt." "Tas ir pilnīgs Vorhols." ; "Mirušas slavenības ir de facto uzjautrinošas."

"Vai atceraties to Helovīnu pirms pāris gadiem, kad izcēlās jezga ar tailenola viltošanu, un visi ieradās ballēs, pārģērbušies par tailenola kastītēm…"

"…un izskatījās sāpināti, kad atklāja, ka nav vienīgie, kam ienākusi prātā šī doma."

Drošības tīklisms— uzskats, ka vienmēr pastāvēs finansiāls un emocionāls DROŠĪBAS TĪKLS, KAS NEITRALIZĒS DZĪVES TRIECIENUS. PARASTI — VECĀKI.

Šķiršanās pieņēmums— "drošības tīklisma" paveids; uzskats, ka neizdevusies LAULĪBA NAV PROBLĒMA, JO PARTNERI VAR VIENKĀRŠI ŠĶIRTIES.

"Vai zināt, atrasties šeit ir tāds stulbums — tieši cauri pilsētai iet trīs zemestrīces plaisas. Tikpat labi mēs varētu uzzīmēt uz saviem krekliem mērķus."

"Vai Nostradams kādreiz ir ko teicis par snaiperiem slēpnī?"

"Vai zirgus var slaukt?"

"Kāds tam sakars ar jebko?"

Viņu runas bija nebeidzamas, nepārvaramas, kaprīzas, dažkārt tās izklausījās pēc angļu valodas paliekām, ko vairākus gadsimtus košļājuši izdzīvotāji pēc kodolkara. Taču viņu vārdi tik precīzi atspoguļoja laikmeta garu, un tie ir aizķērušies manā atmiņā:

"Autostāvvietā redzēju kādu ierakstu producentu. Viņš ar sievuku taisījās uz Jūtu. Viņi sacīja, ka šī vieta esot katastrofu zona, un tikai Jūtā esot droši. Viņiem bija tāda varen stilīga zelta krāsas Corniche, un bagāžniekā — kastēm kaltēta iesaldēta armijas ēdiena un ūdens pudelēs no Albertas. Sievuks izskatījās galīgi pārbijies."

* "Vai redzējāt to mārciņu atsūkto plastmasas tauku medicīnas māsu kabinetā? Gluži kā viltotais ēdiens suši restorāna logos. Izskatās pēc aveņu-kivi augļu biezeņa šķīvja."

"Tētīt, vai kāds nevar izslēgt to vēja mašīnu, te iet kā modes klipa uzņemšanā."

"Izbeidz! Nevajag būt tādam paraugvīrietim."

"Es uzdungošu eirodisko."

(Ar liellopu gaļu, pikanto mērci un sīkiem dārzeņiem piekrautie šķīvji šajā brīdī slīdēja nost no spoži baltajiem galdiem un iekšā baseinā.)

"Neliecies ne zinis par vēju Deivij. Nepiedalies dabas blēņās. Tas pāries."

"Klau… vai ir iespējams sabojāt sauli? Proti, mēs varam salaist dēlī praktiski visu, ko vēlamies šeit, uz zemes. Bet vai mes varētu sačakarēt sauli, ja gribētu? Es nezinu. Vai mes varam!"

"Mani vairāk uztrauc datorvīrusi."

Klēra piecēlās un pienāca pie bāra, kur es strādāju, lai paņemtu savu paplāti ar kokteiļiem ("Pārāk tās skrūves nepiegrieziet, lūdzu!"), un paraustīja plecus "mana ģimene, brrr!" žestā. Tad viņa aizgāja atpakaļ pie galda, parādīdama man savu muguru, kuru ietvēra melns vienlaidu peldkostīms — bālu muguru ar rozīgām rētu špalerām. Kā vēlāk uzzināju, tās bija paliekas no senas pagātnes bērnu slimības, kas lika viņai nekustīgi gulēt slimnīcās sākot no Brentvudas un beidzot ar Lozannu. Šajās slimnīcās ārsti tecināja no viņas mugurkaula pretīgus infekcijas šķidrumus, un tur viņa arī pavadīja savu personību veidojošos gadus, sarunādamās ar slimām dvēselēm dažādās atveseļošanās stadijās — iestāžu robežgadījumiem, izstumtajiem un saliektajiem ("vēl šodien man labāk patīk sarunāties ar neveseliem cilvēkiem,-viņi ir veselāki").

Bet tad Klēra apstājās pusceļā un atgriezās pie bāra, kur viņa pacēla savas saulesbrilles un uzticēja man, lūk, ko: "Vai zināt, man patiešām liekas, ka Dievs, apvienojot cilvēkus ģimenēs, iebāž pirkstu tālruņu katalogā, uz labu laimi izvēlas cilvēku grupu un tad tiem visiem saka: "Klausieties! Jūs pavadīsit kopā nākamos septiņdesmit gadus, lai gan jums nav nekā kopīga, un jūs viens otram pat nepatīkat. Un, ja kaut uz vienu sekundi jums liksies, ka nemīlat šo svešinieku

ANTIAKADĒMISKAIS — DARBS, KURĀ IESTĀJAS, LAI PALIKTU TIKAI IEROBEŽOTU LAKU (PARASTI VIENU GADU). PARASTI TAS TIEK DARĪTS, LAI IEGŪTU PIETIEKAMUS LĪDZEKĻUS CITAI, PERSONISKI NOZĪMĪGĀKAI DARBĪBAI, KĀ ZĪMĒŠANA AR ŪDENSKRĀSĀM KrĒTĀ VAI ADĪTU SVĪTERU ZĪMĒŠANA AR DATORU

Honkongā. Darba devēji reti tiek informēti par šiem nodomiem.

kompāniju, jūs jutīsities vienkārši drausmīgi." Tā man liekas. Un jums?."

Par manu atbildi vēsture klusē.

Viņa nodeva dzērienus savai ģimenei, kura korī pateicās: "Paldies, Vecmeita!", un tad atgriezās. Tāpat kā tagad, viņas mati bija apgriezti īsā ezītī, un viņa gribēja zināt, ko gan es darot Palmspringsa. Viņa sacīja, ka ikviens, kam vēl nav trīsdesmit gadu un kas dzīvo kūrortos, kaut kādi ir iesaistīts netīrās lietās: "Savedēji, tirgoņi, prostitūtas, rehabilitējamie, bēdzēji, naudas rausēji un kas tik viss vēl ne." Es viņai aplinkus pasacīju, ka mēģinu tikai izdzēst visas vēstures pēdas no savas pagātnes, un viņa ņēma to par pilnu. Tad viņa pastāstīja par savu darbu Losandželosā, sūkdama savu dzērienu, izklaidīgi meklēdama uz savas ādas izlauzušās pūtītes atspulgā spoguļotajos plauktos man aiz muguras.

"Esmu apģērbu uzpircēja — dienas apģērbu," viņa ieskicēja," taču tad atzina, ka mode esot tikai pagaidu karjera. "Nedomāju, ka tas padara mani par labāku cilvēku, un apģērbu tirgošanas bizness ir pilns tādu nelietību. Man gribētos aizbraukt uz kādu klinšainu vietu, līdzīgu Maltai, un vienkārši iztukšot smadzenes, lasīt grāmatas un būt kopā ar cilvēkiem, kuri vēlētos darīt to pašu."

Šajā brīdī es iesēju sēklu, kas drīz izauga par tik negaidītu un brīnišķīgu manas dzīves augli. Es sacīju: "Kāpēc gan jums nepārvākties uz šejieni. Aizbēdziet no visa." Starp mums bija izveidojies biedriskums, kas lika man bezrūpīgi turpināt: "Aizslaukiet visu. Pārdomājiet dzīvi. Pārtrauciet šķiest spēkus nevietā. Padomājiet tikai, cik tas būtu terapeitiski; un tieši blakus vietai, kur dzīvoju es, atrodas tukša vasarnīca. Jūs varētu ievākties jau rīt, un es zinu daudzas anekdotes."

"Varbūt arī," viņa atbildēja, "varbūt arī." Viņa uzsmaidīja un apgriezās, lai paskatītos uz savu ģimeni, kura joprojām pļāpāja, glīti uzposusies, strīdēdamas par Džona Dilindžera locekļa zināmo garumu, apspriezdama Klēras pusmāsas Džoannas tālruņa numura dēmoniskos aspektus — tajā bija trīs sešinieki pēc kārtas — un joprojām pārrunādama mirušā francūža Nostradama pareģojumus.

"Paskatieties uz viņiem, lūdzu. Iedomājieties, man jāiet uz Disnejlendu kopā ar visām savām māsām un brāļiem divdesmit septiņu gadu vecumā. Nespēju noticēt, ka ļauju sevi visā tajā ievilkt. Ja šo vietu nesagraus vējš, tā implodēs no laikmetīguma trūkuma. Vai jums ir brāļi un māsas?"

Pastāstīju, ka man ir trīs brāļi un trīs māsas.

"Tad jūs zināt, ko tas nozīmē, kad visi sāk graizīt nākotni mazos, nejaukos gabaliņos. Jeziņ, kad viņi sāk tā runāt — nu, visas tās seksa tenkas un muļķības par pasaules galu — es domāju, vai tikai viņi patiesībā vienkārši neatzīst cits citam kaut ko citu."

"Un tas būtu?"

"Tas būtu — cik viņi visi ir pārbijušies. Proti, kad ļaudis sāk nopietni runāt par garāžas piekraušanu ar Beef-a-Roni liellopu gaļas kastēm un viņiem acīs sariesās asaras, dzirdot par dienām pirms pastardienas, tad tā ir tik satriecoša atzīšanās, kādu vien jums jebkad izdosies no viņiem izvilināt, par to, cik viņi ir sarūgtināti, ka dzīve nav izdevusies tāda, kā viņi cerējuši."

Es jutos kā debesīs! Un kā gan lai es tā nejustos, ja biju atradis kādu, kuram patīk tā runāt? Tā nu mēs turpinājām šādā garā runāt kādu stundu, un mūs pārtrauca tikai rums, ko palaikam kādam bija jāielej un Alans, kurš atnāca, lai paņemtu šķīvi ar kūpinātām mandelēm un ieplātu Klērai pa muguru: "Klau, mister, vai Vecmeita sit jums kanti?"

"Alans un mana ģimene uzskata mani par jukušu, jo vēl neesmu precējusies," viņa man pateica un tad pagriezās, lai uzlietu savu rozā kokteili viņam uz krekla. "Un beidz saukāt mani šajā riebīgajā vārdā."

Alanam gan neatradās laiks prettriecienam. Pie mistera Bakstera galdiņa sākās kņada, vienam no sēdošajiem ķermeņiem nozveļoties zemē un pusmūža vīru bariņam ar iedegumu, vēderiņiem un daudziem dārgakmeņiem pārkrustoties un sapulcējoties ar nozvēlušos ķermeni — misteru Baksteru pie krūtīm piespiestu roku un plati ieplestām acīm, kā Koko, krāsotajam samta klaunam.

"Atkal jau!" unisonā iesaucās Alans un Klēra.

"Šoreiz aizej tu, Alan. Nu ir tava kārta."

Alans, no kura pilēja sula, negribīgi devās uz kņadas pusi, kur vairāki cilvēki apgalvoja, ka jau izsaukuši para-mediķus.

"Piedodiet, Klēra," es sacīju, "bet izskatās, ka jūsu tēvam ir sirdslēkme vai kas tamlīdzīgs. Vai jūs neesat nedaudz par, hm, nezinu… aukstasinīgu attiecībā uz to?"

"Ak, Endij. Neuztraucieties. Viņš to dara trīs reizes gadā — ja vien viņam ir pietiekami daudz skatītāju."

Tur, pie baseina, gāja diezgan karsti, taču Baksterus šajā haosā varēja pazīt pēc viņu uztraukuma trūkuma; viņi laiski norādīja uz burzmu, kad ieradās abi paramediķi ar saviem ratiņiem (parasts skats šeit, Palmspringsā). Nonākuši tur, viņi iekrāva misteru Baksteru ratiņos, pateica iesācējai misis Skotai-Baksterei, lai tā izbeidz mēģinājumus iebāzt viņam plaukstā kvarca kristālus (arī viņa bija New Age kustības piekritēja), un stūma viņu projām, tajā pašā brīdī izdzirdot skaļu šķindoņu, kas lika visam pūlim pie baseina sastingt. Palūkojušies uz ratiņiem, viņi ieraudzīja, ka no mistera Bakstera kabatas ir izvēlušies vairāki galda piederumu turekļi. Viņa pelnu pelēkā seja izskatījās mironīga, un klusums bija vienlaikus galēji sasprindzināts un sāpīgs.

"Ak, tēt," sacīja Alans, "ka tu varēji mūs tā apkaunot?" viņš turpināja, paceldams kādu no piederumiem un vērtējoši uz to noskatīdamies. "Tas acīmredzami ir tikai galda piederums. Vai tad mēs neesam tevi pienācīgi iedīdījuši?"

Ciešā sasprindzinājuma stīga pārtrūka. Atskanēja smiekli, un misteru Baksteru aizstūma, lai ārstētu to, kas beigu beigās izrādījās patiešām bīstama sirdslēkme. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka Klēra pa to laiku sēž uz viena no okera krāsas minerālvielu baseiniem, iekārusi kājas necaurredzamajā medus krāsas ūdenī un vērdamās saulē, kas tagad bija gandrīz norietējusi aiz apvāršņa. Savā smalkajā balsī viņa runājās ar sauli un stāstīja tai, ka viņai ļoti žēl, ja esam to kā apvainojuši vai sāpinājuši. Tobrīd es sapratu, ka esam draugi uz mūžu.