X paaudze

APĒD SAVUS VECĀKUS

Mes ar putekļu sūceju tīrām plutoniju no Klēras dzīvojamās istabas grīdas dēļiem. Plutonijs — tas ir mūsu jaunais hipiju kodētais nosaukums nelietīgajām, iespējams, radioaktīvajām trinitīta lodītēm.

"Pretīgās, sīkās ložņas," Dags izmet, bakstīdams ar putekļu sūcēja uzgali kādu grūti pieejamu koka iedobi, — labā garastāvoklī un jau krietni atjēdzies pēc divpadsmit stundām miega, dušas, greipfrūta no mistera Makartura koka aiz sētas — no koka, kuru mēs pagājušonedēļ palīdzējām apkarināt ar zilām Ziemassvētku lampiņām —, kā arī Dagmāra Belinghauzena slepenajām pretpaģiru zālēm (četras tailenola tabletes un remdena Campbell's cāļa buljona kārba). "Šīs lodītes visur salien kā tādas niknas lapsenes."

Es visu rītu runāju pa telefonu, organizēdams un noņemdamies ar manu gaidāmo braucienu uz Portlendu, lai satiktos ar ģimeni — braucienu, kas, kā saka Klēra un Dags, padarot mani slimu. "Neskumsti. Tev nav nada, par ko uztraukties. Paskaties uz mani. Es tikko padarīju kāda dzīvokli neapdzīvojamu uz nākamajiem četrarpus miljardiem gadu. Iedomājies, kāda vainas apziņa nomāc mani."

Dags faktiski pārspīlē attiecība uz plutoniju, bet viņam nācās noslēgt psihisku izlīgumu, un nu ir spiests izlikties, ka viņam nekas nav pret to, ka Klēra un Tobiass pārojas viņa guļamistabā, notraipa viņa palagus (Tobiass lielās, ka nelieto prezervatīvus), sajauc viņa pēc alfabēta sarindoto mūzikas kasešu kolekciju un izlaupa citrusaugļus no viņa Kelvinator ledusskapja. Tomēr Tobiasa tēma Dagu nodarbina: "Es viņam neuzticos. Kas viņam aiz ādas?"

"Aiz ādas?"

"Endrū, mosties. Ar viņa ārieni var dabūt jebkuru Ka-lifornijas štata lellīti ar kāju pirkstu šķirēju. Tas acīm redzami ir viņa stils. Bet viņš ņem un izvēlas Klēru, kura, lai kā mēs viņu mīlam, lai cik šika būtu, (un tas runā viņai tikai par labu) pēc Tobiasa mērauklām ir ne gluži veiksmīgs loms. Nu, Endij, Klēra lasa. Tu taču saproti, ko es domāju."

"Laikam gan."

"Viņš nav labs cilvēks, Endij, un viņš pat atbrauca pāri kalniem, lai viņu sastaptu. Un ti-kai ne-va-jag mēģināt man iestāstīt, ka tā kaut kādā ziņā ir mīlestība."

"Varbūt viņā ir kaut kas, ko mēs nesaskatām, Dag. Varbūt mums vienkārši vajadzētu viņam noticēt. Iedot viņam obligātās literatūras sarakstu, lai palīdzētu mainīties uz labo pusi…"

Ledains skatiens.

"Nedomāju vis, Endij. Viņš ir aizgājis pārāk tālu. Šādu tipu gadījumā var tikai mazināt kaitējumu. Klau, palīdzi man pacelt šo galdu."

Mēs pārvietojam mēbeles un atklājam jaunus plutonija apsēstus apgabalus. Atindēšanas ritms turpinās — slotas, lupatas un uzslaukāmie. Švīk, švāk, švīk.

Apjautājos, vai Dags šajos Ziemsvētkos apciemos savus visai atsvešinātos vecākus Toronto. "Pasaudzē mani, Endij.

šim jautritim būs kaktusu Ziemsvētki. Klau," viņš saka, mainīdams tēmu, "noķer to putekļu kamolu."

Es mainu sarunas tematu. "Man neliekas, ka mana māte īsti aptvertu ekoloģijas vai otrreizējās pārstrādes jēdzienu," es sāku stāstīt Dagam. "Pateicības dienā pirms diviem gadiem māte pēc pusdienām meta visus maltītes atkritumus lielā, bioloģiski nesadalāmā maisā. Es viņai aizrādīju, ka šis maiss nesadalās dabiskā ceļā un ka viņa varbūt varētu izmantot kādu no sadalāmajiem, kuri stāvēja plauktā. Viņa man saka: "Tev taisnība! Es aizmirsu, ka man tie ir!" un paķer vienu no labajiem maisiem. Tad viņa ņem visus atkritumus ar visu draņķīgo maisu un sabāž to visu jaunajā maisā. Viņas sejā atspoguļojās tik patiess lepnums, ka man pietrūka dūšas viņai pateikt, ka viņa visu pārpratuši. Luīze Palmera — planētas glābēja."

Es nometos uz vēsā, mīkstā dīvāna, kamēr Dags turpina tīrīšanu: "Tev vajadzētu redzēt manu vecāku māju, Dag. Tas ir kā muzejs, kurā var apskatīt, kā cilvēki dzīvojuši pirms piecpadsmit gadiem. Tur nekad nekas nemainās; nākotne viņus šausmina. Vai tev kādreiz ir gribējies aizdedzināt vecāku māju tikai tādēļ, lai izdabūtu viņus no rutīnas? Tikai tādēļ, lai viņu dzīvē iestātos kaut kādas pārmaiņas? Klēras vecāki vismaz palaikam šķiras. Tas piedod dzīvīgumu. Mājas

THE VIOLET ROADKILLS BIJA DAUDZlabĀki… KAD VĒL NEBIJA PĀRDEVUŠIES

līdzinās vienai no šim novecojošam Eiropas pilsētām, ka Bonnai vai Antverpenei, vai Vīnei, vai Cīrihei, kur nav jaunu cilvēku, un sajūta ir tāda, it kā tu atrastos dārgā uzgaidāmajā telpā."

"Endij, es neesmu īstais, kam tas būtu jāsaka, bet — paklau, tavi vecāki vienkārši kļūst veci. Ar veciem cilvēkiem tā notiek. Viņi saiet šreijā, kļūst garlaicīgi, zaudē asumu."

"Tie ir mani vecāki, Dag. Es viņus pārāk labi pazīstu, lai tam piekristu." Taču Dagam patiešām ir taisnība, un viņa trāpīgums liek man justies apkaunojoši sīkam. Es atvairu viņa piezīmi. Es pievēršos viņam: "Labs komentārs, ņemot vērā, ka to izsaka cilvēks, kura visa dzīves izjūta sākas un beidzas ar gadu, kad viņa vecāki apprecējās, it kā tas būtu pēdējais gads, kad pasaulē vēl varētu būt droša. No tāda, kurš ģērbjas kā General Motors autosalona pārdevējs no 1955. gada. Un, Dag, vai kādreiz esi pamanījis, ka tava māja drīzāk izskatās tā, it kā piederētu Eizenhauera ēras jaunlaulāto pārim no Alentaunas Pensilvānijas štatā, nevis eksistenciālis-tiskam gadsimta nogales pozētājam?"

"Vai tu esi beidzis?"

"Nē. Tev ir modernas dāņu mēbeles, tu lieto melnu telefonu ar ripu, tu augstu vērtē Britu enciklopēdiju. Nākotne tevi biedē ne mazāk kā manus vecākus." Klusums.

"Varbūt tev ir taisnība, Endij, un varbūt tevi nomāc tas, ka Ziemsvētkos būs jābrauc uz mājām…"

"Beidz lasīt man morāli. Man no tā kļūst neērti."

Muzikālā matu skaldīšana — mūzikas un mūziķu iedalīšana patoloģiski sīkās kategoriiās: "the vlenna franks ir labs piemērs urbānā baltā ac1d folka rivaivalisma krustojumam ar ska. "

"Lai tā būtu. Bet ne dump pas uz moi, labi? Man ir pašam savi dēmoni, un man labāk patiktu, ja tu tos nepadarītu triviālus ar saviem psihiskajiem simt vienismiem. Mēs vienmēr pārāk daudz analizējam dzīvi. Tas mūs visus nobeigs.

Gribēju tev ieteikt pamācīties no mana brāļa Metjū, džinglu sacerētāja. Ikreiz, kad viņš piezvana vai aizsūta faksu savam aģentam, viņi kaulējas par to, kam jāapēd fakss — jānoraksta tas kā komercizdevums. Tad nu es tev ieteiktu darīt to pašu ar saviem vecākiem. Apēd viņus. Pieņem viņus kā kaut ko, kas bijis nepieciešams, lai tiktu līdz šejienei, un turpini dzīvot savu dzīvi. Noraksti viņus kā komercizdevumus. Tavi vecāki vismaz runā par Svarīgām Lietām. Es mēģinu runāt ar saviem vecākiem par lietām, kas man ir svarīgas, teiksim, par atomkara draudiem, un ir tā, it kā es runātu bratislāviski. Viņi pienācīgu brīdi iejūtīgi klausās, un, kad man pietrūkst elpas, apjautājas, kāpēc es dzīvojot tādā Dieva piemirstā nostūrī kā Mohave tuksnesis un kā sastāvot ar manu mīlas dzīvi. Parādi vecākiem vismazāko uzticību, un viņi to izmantos par sviru, lai atlauztu tevi vaļā un pārkārtotu tavu dzīvi tā, ka tai nav nekādas perspektīvas. Dažkārt man gribas vienkārši uzlaist viņiem asaru gāzi. Gribu viņiem pateikt, ka apskaužu viņu jaunību, kas bija tik tīra, tik brīva no sajūtas, ka nav nekādas nākotnes. Un es vēlos viņus piežmiegt par to, ka viņi jautri atdevuši mums pasauli, kas tik ļoti līdzinās novalkātai apakšveļai."

Simt vienisms— tieksme izķidāt, bieži līdz vissīkākajām detaļām, jebkuru dzīves aspektu, lietojot šim nolūkam pa pusei izprastu

POPULĀRO PSIHOLOĢIJU.