X paaudze

MAINI KRĀSU

Elvisa sak stāstāmo: "Es šo stāstu saucu tā: "Zēns ar kolibri acīm". Tagad visi lūdzu, atlaidieties un atslābinieties, un es to pastāstīšu.

Tas sākas Talahasijā, Floridas štatā, kur es uzaugu. Kaimiņos dzīvoja kāds zēns, Kērtiss, kurš bija mana brāļa Meta labākais draugs. Mana māte viņu sauca par Slinko Kērtisu, jo viņš šļūkāja caur dzīvi, runādams reti, klusi košļādams des-maizes aiz saviem iekritušajiem vaigiem un sizdams beisbola bumbas tālāk par citiem, ja vien uznāca gribēšana to darīt. Viņš bija tik brīnišķīgi kluss. Tik lietpratīgs visā, ko darīja. Es, protams, āprātīgi pielūdzu Kērtisu kopš tā pirmā brīža, kad mūsu U-haul auto piebrauca pie jaunās mājas un es ieraudzīju viņu guļam zālē pie kaimiņmājas un smēķējam cigareti — darbība, no kuras mana māte bezmaz paģība. Viņam varēja būt tikai kādi piecpadsmit gadi.

Es nekavējoties sāku viņu kopēt itin visā. Vispaviršāk es kopēju viņa matu sakārtojumu (kurš, kā man liekas, malziet tā kā pieder viņam līdz pat šai dienai), viņa nevīžīgos T-krek-lus, nerunīgumu un panteras gaitu. Mans brālis darīja tāpat. Un mēs trijatā pavadījām kopā laiku, kas man joprojām ir mūsu dzīves labākais posms, staigādami pa kvartālu, kurā dzīvojam — jauno māju rajonu, kuru kaut kāpēc tā arī neuzcēla līdz galam. Mēs spēlējām karu šajās tipveida mājās, kuras atkal bija pārņēmušas palmas un mangroves, un mazi zvēriņi, kuri arī bija sākuši tur ierīkoties uz dzīvi — bailīgi bruņneši, kas gulēja uz lapām rozā vannās, bezdelīgas, kas lidinājās iekšā un ārā pa parādes durvīm, aiz kurām bija tikai karstas, baltas Meksikas līča debesis; logi, ko aizēnoja dūmakaina Spānijas sūna. Mamma, protams, bija šausmās par aligatoriem, bet Slinkais Kērtiss sacīja, ka cīnīšoties ar tiem, ja kāds mēģināšot man uzbrukt. Tā nu es, protams, nevarēju vien sagaidīt, kad kāds parādīsies.

Mūsu kara spēlēs es vienmēr biju māsa Meijersa, kam bija jāpārsien Kērtisa brūces, kuras ar laiku aizdomīgi koncentrējās gurnu rajonā — tām bija vajadzīga "ārstēšana", kas kļuva aizvien sarežģītāka. Grūstoša, liela guļamistaba Aizmirstajā kvartālā bija mūsu pārvietojamais hospitālis. Mets tika aizsūtīts mājās pēc pārtikas — Rice Krispie taisnstūrī-šiem un Space Food Stix cepumiem. Man pa to laiku bija jāveic rituālas gurnu ārstēšanas, ko izdomāja Kērtiss un deva tām nosaukumus, ietekmējoties no savas bulvārpreses lasītāja gaumes: "Heršijas stobriņa spodrinošā masāža" un "Ha-nojas ēdnīcas paklīdeņu dubļu ierīvēšana". Kērtiss nelasīja gandrīz neko citu kā vien Soldier of Fortune-, man šie procedūru nosaukumi neko neizteica, līdz vairākus gadus vēlāk, to atceroties, tie uzdzina man smiekliņu.

Šajā sapņainajā, purvainajā istabā es atdevu Kērtisam savu nevainību, taču tas notika ar tādu pieķeršanos, ka pat tagad man liekas, ka esmu laimīgāka par vairumu sieviešu, kuras esmu sastapusi un kuru deflorācijas stāstus esmu dzirdējusi. Es biju tik pilnīgi un līdz ausīm iemīlējusies Kērtisā, kā tikai padsmitgadīga līgava var būt. Tā nu, kad viņa ģimene pārvācās (man tad bija piecpadsmit gadu) es divas nedēļas neko neēdu. Un viņš, protams, ne reizi neatsūtīja man pat kartīti — es to arī negaidīju, tas nebija viņa stilā. Es tik ilgu laiku jutos tik pazudusi bez viņa. Bet dzīve turpinājās.

Pagāja varbūt kādi piecpadsmit gadi, līdz Kērtiss kļuva par nesāpīgām atmiņām, un es tikai paretam iedomājos par viņu — sajūtot kāda svešinieka līdzīgo sviedru smaržu liftā vai redzot vīriešus ar līdzīgu miesas būvi, parasti tādus puišus, kas stāv pie automaģistrāļu uzbrauktuvēm, ar flomās-teru uz kartona lapām uzrakstījuši "Strādāšu par ēdienu".

Tad pirms vairākiem mēnešiem šeit Palmspringsā atgadījās kas dīvains..

Tas notika Spa de Luxembourg. Es gaidīju, kad varēšu iepazīstināt ar alvejas produktiem kādu viesnīcas viesi, un man bija brīvs laiks; es gulēju pie baseina, baudīdama sauli, ko reti dara cilvēki, kas dzīvo patīkamā klimatā. Man priekšā saliekamā krēslā sēdēja kāds vīrietis, bet, tā kā pienācu pie baseina no otras puses, es nepievērsu viņam uzmanību, pamanīju tikai, ka viņam ir labi apgriezti, melni mati un pievilcīgs augums. Viņš arī palaikam parāva galvu uz augšu un uz leju, tad uz sāniem — ne kā spastiķis, bet tā, it kā viņam liktos, ka ar acs kaktiņu ir pamanījis ko seksīgu, bet pastāvīgi viltos.

Lai nu kā, šī bagātā vecene, gatavā Silvija," (Elvisa sauc bagātas sievietes ar labām frizūrām un labām drēbēm par Silvijām) "iznāk no atpūtas kompleksa telpām un tip, tip, tip ar savām mazajām koķetkurpītēm un Lāgerfelda kleitu — taisni pie šī čaļa man priekšā. Viņa noņurrrā kaut ko, ko es nesadzirdu un apliek šim čalim mazu zelta rokassprādzi ap roku, kuru viņš paceļ (ķermeņa valoda) apmēram ar tikpat lielu entuziasmu, it kā gaidītu, ka viņa to vakcinēs. Viņa noskūpsta roku, pasaka: "Tātad deviņos," un aiztipina projām.

Tā nu man ziņkārojas.

Es ļoti neuzkrītoši aizstaigāju līdz baseina baram — kurā tu, Endij, kādreiz strādāji — un pasūtu ārkārtīgi smalku kokteili rozā krāsā, tad čāpoju atpakaļ uz savu lāviņu, atceļā paslepen noskatīdama šo puisi. Bet man likās, ka nomiršu uz vietas, ieraudzījusi, kas tas ir. Tas, protams, bija Kērtiss.

Viņš bija garāks, nekā man bija palicis prātā, un zaudējis bērnības taukus, ja viņam tādi vispār bijuši, un viņa ķermenis bija pieņēmis cīpslotu dūru cīnītāja izskatu, gluži kā tiem puikām, kas Holivudas bulvārī pērk šķidrumu šļirču adatu dezinficēšanai; kvartāla attālumā tie tā kā izskatās pēc vācu tūristiem, un tad tu ieraugi tos tuvumā. Lai nu kā, viņu viscaur klāja robotas, baltas rētas. Un ak Kungs, kā šis zēns bija notetovēts! No viņa kreisā stilba iekšpuses rēgojās krucifikss, un pār kreiso plecu drāzās lokomotīve. Zem lokomotīves bija redzama sirds ar plīsuma līnijām kā Ķīnas porcelānam; otru plecu greznoja metamo kauliņu komplekts un gardēnijas. Viņš acīmredzami bija šo to piedzīvojis.

Es sacīju: "Sveiks, Kērtis!" un viņš pacēla skatienu un teica: "Nu saki viens cilvēks! Tā taču Ketrina Lī Meijersa!" Es nevarēju izdomāt, ko lai vēl pasaka. Es noliku savu dzērienu un sakļautām kājām un nedaudz embrionāla apsēdos uz krēsla viņam blakus un skatījos, un sajutu siltumu. Viņš pasniedzās un noskūpstīja mani uz vaiga un teica: "Man tevis pietrūka, Mazputniņ. Likās, ka dzīvs būdams tevi vairs neredzēšu."

Dažas nākamās minūtes pagāja laimes noreibumā. Bet drīz man bija jāiet. Zvanīja mans klients. Kērtiss man pateica, ko dara pilsētā, bet sīkumus es nesapratu — kaut kas ar aktiera darbu Losandželosā (ak vai!). Bet pat tad, kad runājām, viņš šaudīja galvu no vienas puses uz otru, uz kaut ko skatīdamies. Es pajautāju, uz ko viņš skatās, un viss, ko viņš atteica, bija: "Uz kolibri. Varbūt šovakar pastāstīšu tev vēl ko." Viņš iedeva man adresi (dzīvokļa adresi, nevis viesnīcu), un mēs sarunājām tovakar pusdeviņos kopā paēst vakariņas. Es taču nevarēju tā vienkārši pajautāt viņam: "Bet Silvija?", vai ne, lai arī zināju, ka viņa nāks deviņos. Negribēju izlikties uzbāzīga.

Pusdeviņi pienāca un pagāja, un vēl krietns laiciņš pēc tam. Tas bija tas vakars, kad uznāca vētra, vai atceraties? Es tik tikko nonācu līdz šai adresei — neglītai septiņdesmito gadu kooperatīvajai mājai netālu no Rekitklabdraiva pilsētas vējainajā daļā. Nebija elektrības, tā ka arī ielu apgaismojums bija čupā. Notekas ielās sāka pārplūst, un es pakritu, nākot augšā pa dzīvojamās mājas kāpnēm, jo nebija apgaismojuma. Dzīvoklis, numur trīsdesmit-cik-tur, atradās ceturtajā stāvā, tā ka man nācās kāpt pa šīm piķa melnajām kāpnēm, lai tur nokļūtu, tikai tāpēc, lai par mani neviens neliktos ne zinis, kad pieklauvēju pie durvīm. Es biju drausmīgi nikna. Projām iedama es uzsaucu: "Tu esi nodzīvojies līdz kliņķim, Kērtis Doneliļ!" un tad, izdzirdis manu balsi, viņš atvēra durvis.

Viņš bija dzēris. Viņš teica, lai nepievēršot uzmanību dzīvoklim, kurš piederot kādai viņa draudzenei, modelei vārdā Lennija. "Ar diviem "n"," viņš teica, "tu jau zini, kādas ir modelēs."

Skaidri redzams, ka šis vairs nebija tas pats mazais Talahasijas zēns.

Dzīvoklī nebija mēbeļu un, sakarā ar elektrības trūkumu, arī gaismas, ja neskaita dzimšanas dienas sveces — viņš bija izrakņājis Lennijas virtuves atvilktni un atradis vairākas kastes. Kērtiss tās aizdedzināja citu pēc citas. Bija tik tumšs.

Neskaidri redzēju, ka sienas klāj juceklīgas melnbaltas modes fotogrāfijas, kas izplēstas (turklāt jāpiebilst, ka ne sevišķi rūpīgi izplēstas) no modes žurnāliem. Istaba smirdēja pēc smaržu paraugu strēmelītēm. Modeļi bija galvenokārt vīrieši — tie sabozušies lūrēja uz mums no visiem istabas kaktiem ar citplanētiešu acīm, demonstrēdami vīriešu žurnālu skaistuļu miesas. Es mēģināju izlikties, ka tos neredzu. Pēc divdesmit piecu gadu vecuma no žurnāliem izgrieztu fotogrāfiju lipināšana pie sienām ar līmlenti ir vienkārši biedējoša.

"Šķiet, ka mums tā lemts — vienmēr satikties primitīvās istabās, ko, Kērtis?" es sacīju, bet man liekas, ka viņš nesaprata atsauksmi uz mūsu veco pārvietojamo mīlas hospitāli. Mēs apsēdāmies uz zemē paklātām segām pie bīdāmajām durvīm un vērojām vētru ārpusē. Es ātri izdzēru glāzi viskija, lai nedaudz apreibtu, bet vairāk dzert negribēju. Es vēlējos atcerēties šo nakti.

Starp mums notika lēna, panīkusi saruna, kā starp cilvēkiem, kam jāatgūst nokavētais. Palaikam, kā jau gadās, cilājot saspringtas atmiņas, parādījās pa vārgam smaidam, bet noskaņojums galvenokārt bija stīvs. Liekas, mēs abi prātojām, vai esam pieļāvuši kļūdu. Viņš bija gaudulīgs dzērājs. Varbūt viņš drīz taisījās raudāt.

Tad kāds sāka dauzīties pie durvīm. Tā bija Siivija.

"Ek, maucība, tā ir Keita," viņš pačukstēja. "Nesaki neko. Lai viņa iztrakojas, gan tad aizies."

Keita ārpusē, melnajā, melnajā koridorā, bija īsta stihija. Katrā ziņā ne mazā, maigā tās pēcpusdienas Silvija. Viņa pieprasīja, lai Kērtiss viņu ielaiž, saukdama viņu tādos vārdos, ka pašam nelabajam būtu jānosarkst, un apgalvodama, ka viņš drāžot un atdodoties par naudu jebkam, kas elpo un kam ir maks, tad ātri izlabodama — jebkam, kam ir maks. Viņa pieprasīja atdot savus "amuletus" un draudēja, ka likšot vienam no vīra rokaspuišiem "nogriezt viņa atlikušo orhideju". Ja kaimiņi nebija šausmās, tad vismaz klausījās ar aizrautību.

Bet Kertiss tikai turēja mani, cieši apskāvis, un neteica nekā. Keita ar laiku pagura, sāka šņukstēt, tad klusi aizgāja. Drīz mēs dzirdējām, kā nama pagalmā ierūcas mašīna un nokaucas riepas.

Tas nebija patīkami, bet, atšķirībā no kaimiņiem, es varēju apmierināt savu ziņkārību. Taču, pirms vēl paguvu uzdot jautājumu, Kērtiss teica: "Nejautā. Prasi man par jebko citu. Jebko citu. Bet ne par to."

"Labi," es sacīju, "parunāsim par kolibri," un viņš iesmējās un apgriezās uz muguras. Man bija prieks, ka saspringums vismaz daļēji ir atslābis. Tad viņš sāka vilkt nost bikses, sacīdams: "Neuztraucies. Tev tāpat negribēsies ar mani to darīt. Vari būt par to pārliecināta, Mazputniņ." Izģērbies viņš paplēta kājas un, saņēmis ar rokām kājstarpi, teica: "Skaties." Viņam patiešām bija tikai viena "orhideja".

"Tas notika…" viņš sacīja, muļķīgā kārtā esmu aizmirsusi valsts nosaukumu, liekas, kaut kur Centrālamerikā. Viņš to sauca par "kalpu kambari".

Atgūlies uz segas ar viskija pudeli līdzās, viņš stāstīja man par algotņa gaitām šajā valstī. Par disciplīnu un biedriskumu. Par slepeniem čekiem no vīriem ar itāliešu akcentu. Beidzot viņš sāka atslābināties.

Kādu laiku viņš turpināja stāstīt par saviem varoņdarbiem, no kuriem vairums mani interesēja tikpat daudz kā

TU ESI TAVS DZIMUMS

hokeja spēles skatīšanas pa televizoru, bet es rūpīgi izlikos, ka mani tas aizrauj. Bet tad viņš sāka pieminēt kādu vārdu biežāk par pārējiem, šis vārds bija Arlo. Es pieņemu, ka Arlo bija viņa labākais draugs, pat kaut kas vairāk — par ko nu vīrieši karā viens otram kļūst, un Dievs vien zina, kas vēl.

Tā nu Kērtiss un Arlo kādu dienu bija izgājuši "pa-šaudīt", un cīņa kļuva tik smaga, ka draudēja nāves briesmas. Viņi bija spiesti apgulties zemē un nomaskēties, notēmējuši savus pielādētos automātus uz ienaidnieku. Arlo gulēja blakus Kērtisam, un viņiem abiem pirksti tā vien niezēja nospiest gaili. Pēkšņi kāds kolibri sāka lidināties Arlo gar acīm. Arlo to aizgainīja, bet tas atkal metās atpakaļ. Tad parādījās divi, un tad — jau trīs kolibri. "Ko tie, pie velna, dara?" prasīja Kērtiss, un Arlo pateica, ka dažus kolibri pievelk zila krāsa, un viņi metas tai virsū, lai to savāktu un iebūvētu savās ligzdās, un ka putni mēģinot uzbūvēt savas ligzdas no Arlo acu ziluma.

Tad Kērtiss sacīja: "Klau, arī man ir zilas acis," bet Arlo vēcināšanās, lai aizgainītu putnus, izsauca ienaidnieka uguni. Viņiem uzbruka. Tad arī viena lode ieurbās Kērtisa cirksnī un otra — Arlo sirdī, nogalinot viņu uz vietas.

Kas notika tālāk, es nezinu. Bet nākamajā dienā Kērtiss par spīti savam ievainojumam pievienojās "tīrītāju" vienībai un atgriezās kaujas vietā, lai savāktu mirušos un iesaiņotu tos maisos. Bet pēc Arlo līķa atrašanas viņus visus pārņēma šausmas, cik nu tās var pārņemt kādu, kurš regulāri novāc līķus — ne viņa ložu ievainojumu dēļ (visai parasts skats), bet tāpēc, ka viņa līķis bija šausmīgi apgānīts — Arlo acu zilais mīkstums bija izkasīts no acu baltumiem. Vietējie vīri lādējās un meta krustus, bet Kērtiss tikai aizvēra Arlo acis un tad noskūpstīja katru no tām. Viņš zināja par kolibri; šīs zināšanas viņš paturēja pie sevis.

Todien viņu atzina par dienestam nederīgu, un jau pievakarē viņš apdullis sēdēja lidmašīnā, kura lidoja atpakaļ uz ASV, kur viņš nonāca Sandjego. Un kopš šā brīža viņa dzīve klust par tukšumu. Tad sākās viss tas, par ko viņš man negribēja stāstīt.

"Tad tāpēc tu visu laiku lūkojies pēc kolibri," es sacīju. Bet tas nebija viss. Gulēdams uz grīdas, skumjas dzimšanas dienas sveču trijotnes apgaismots, kas izcēla arī saīgušu skaistulīti uz guļamistabas sienas, viņš sāka raudāt. Ak Dievs, viņš patiesībā elsoja balsī. Viņš neraudāja. Viņš elsoja, un es spēju tikai uzlikt zodu uz viņa sirds un klausīties, kā viņš gaužas par to, ka nezinot, kas noticis ar viņa jaunību, ar visiem viņa priekšstatiem par cilvēkiem un labestību, un ka viņš esot kļuvis par nedaudz jukušu robotu. "Tā nelaimes gadījuma dēļ es pat nevaru piedalīties pornofilmās. Nevaru nopelnīt krietnu naudiņu."

Un pēc kāda laika mēs vienkārši gulējām un kopā elpojām. Viņš sāka runāt ar mani, bet viņa runa bija kā ruletes ritenis, kurš jau grasās stāties. "Vai zini, Mazputniņ," viņš teica, "dažkārt tu esi ļoti stulbs un aizpeldi pārāk tālu okeānā, un tev vairs nav spēka, lai atpeldētu atpakaļ krastā. Putni tevi aizvaino, kad esi tur ārā, vienkārši peldēdams. Viņi tikai atgādina tev par zemi, kuru tu nekad vairs nevarēsi sasniegt. Bet kādu dienu, es nezinu, kad tas būs, kāds no šiem mazajiem kolibri atdrāzīsies un metīsies pie manām zilajam actiņām, un kad tas notiks…"

Bet viņš man tā arī neizstāstīja, ko tad darīs. Viņš ne-grasījās to darīt, viņš atlūza. Tas varēja būt ap pusnakti, un es paliku skatāmies uz viņa cīņās sarētoto nabaga ķermeni, ko apgaismoja dzimšanas dienas sveces. Es mēģināju izdomāt kaut ko, jebko, ko es varētu viņa labā darīt, un man ienāca prātā tikai viens. Es piekļāvos ar savām krūtīm

viņējam un noskūpstīju viņu uz pieres, pieķērusies viņa vilcienu, spēļu kauliņu, gardēniju un salauzto siržu tetovējumiem. Un es centos iztukšot savu dvēseli viņējā. Es iedomājos savu spēku, savu dvēseli kā baltu lāzera staru, kas plūst no manas sirds uz viņējo, kā tās gaismas pulsācijas stikla vados, kas vienā sekundē spēj aizpumpēt uz Mēnesi miljonu grāmatu. Šis stars pārgrieza viņa krūtis kā stars, kas pārgriež tērauda plāksni. Kērtiss varēja ņemt vai neņemt šo spēku, kura viņam tik acīm redzami trūka, bet es vienkārši gribēju, lai viņam tas ir kā rezerve. Es būtu gatava atdot savu dzīvību par šo vīrieti, un vienīgais, ko tonakt varēju ziedot, bija manas jaunības paliekas. Bez nožēlas.

Lai nu kā, kaut kad tonakt, kad lietus bija beidzies un kamēr es gulēju, Kērtiss pazuda no istabas. Un, ja vien liktenis mūs atkal nesavedīs kopā, par ko es ļoti šaubos, man liekas, ka tas bija mūsu kopīgo gaitu noslēgums šajā dzīvē. Viņš ir kaut kur tieši šobrīd, varbūt kamēr mēs te runājam, un viņa acs ābolu knābā mazs dārgakmens ar rubīnsarkanu kaklu. Un vai zināt, kas notiks, kad viņam ieknābs? Sauciet to par nojautu, bet, kad tas notiks, viņa prātā kaut kas noies no sliedēm. Un nākamo reizi, kad Silvija atnāks un pieklauvēs pie viņa durvīm, viņš pieies un tās atvērs. Sauciet to par nojautu."

Neviens no mums nespēj neko pateikt, un ir acīmredzami, ko Elvisa paņems līdzi par piemiņu no Zemes. Par laimi, manā vasranīcā iezvanās telefons un pilnībā sašķeļ šo mirkli tā, kā to spēj tikai telefona zvans. Tobiass izmanto šo mirkli, lai atvainotos un aizietu pie savas mašīnas, un, ieejot mājā, lai paceltu tālruņa klausuli, es redzu viņu noliekušos pie īrētā nisana atpakaļskata spoguļa, kurā viņš aplūko savas acis. Tieši tajā mirklī es zinu, ka starp viņu un Klēru viss ir cauri. Sauciet to par nojautu. Es paceļu klausuli.