X paaudze

MIRIS 30, APRAKTS 70 GADU VECUMĀ

Vai esat kādreiz pamanījuši, cik grūti ir runāt pēc tam, kad superkarstā dienā ārā paēstas pusdienas? īstā svelmē? Tālumā kūst vilnījošas palmas; es izklaidīgi veros uz vadzi-ņām savu roku nagos un domāju par to, vai uzņemu pietiekamu kalcija daudzumu. Daga stāsts turpinās. Tas risinās manā galvā, kamēr mēs ēdam pusdienas.

"Pa to laiku bija pienākusi ziema. Es sāku dzīvot kopā ar savu brāli Metjū, džinglu rakstītāju. Tas bija Bufalo, Ņujorkas štatā, stundas braucienā uz dienvidiem no Toronto, pilsētā, par kuru reiz lasīju, ka tā nosaukta par Ziemeļamerikas pirmo "spoku pilsētu", jo kādā jaukā dienā septiņdesmitajos gados krietna daļa tās svarīgāko uzņēmumu vienkārši no-plaukuši.

Atceros, kā no Metjū dzīvokļa logiem vairākas dienas vēroju aizsalstam Ēri ezeru un domāju, cik šis skats ir banāls, tomēr īsti vietā. Metjū bieži bija darīšanas ārpus pilsētas, un es mēdzu viens pats sēdēt uz grīdas viņa dzīvojamās istabas vidū ar pornogrāfijas kaudzēm, Blue Sapphire džina pudelēm un mūziku pilnā skaļumā, domājot: "Re, kāda man ballīte!" Toreiz man bija depresijas nomākta cilvēka diēta — vesela nomierinošu līdzekļu un antidepresantu bufete. Man tie bija vajadzīgi, jo palīdzēja cīnīties ar melnajam domam. Biju pārliecināts, ka visi, ar ko kādreiz esmu kopā mācījies, savā dzīvē ir ceļā uz kaut ko varenu, tikai es ne. Viņiem bija lielāks prieks dzīvot, viņi saskatīja dzīvē vairāk jēgas. Es nespēju atbildēt uz telefona zvaniem, likās, ka neesmu spējīgs sasniegt to ļaužu dzīvniecisko laimi, kurus rādīja pa televīziju, tāpēc man bija jāpārtrauc to skatīties; spoguļi mani tracināja; es izlasīju visas Agatas Kristi grāmatas līdz pēdējai; reiz man likās, ka esmu zaudējis ēnu. Bija ieslēdzies autopilots.

Es kļuvu par bezdzimuma būtni, un man likās, ka ķermenis ir izgriezies ar iekšpusi uz āru — klāts ar ledu, kartonu un saplāksni, kā Tonavandas un Naiagarafolzas pamestie tirdzniecības centri, dzirnavas un naftas pārstrādes uzņēmumi. Seksuālie signāli kļuva visuresoši un joprojām bija pretīgi. Nejauša saskatīšanās ar diennakts veikala dārzeņu nodaļas pārdevēju ieguva riebīgu nozīmi. Visi svešiniekiem pievērstie skatieni kļuva par neizrunāto jautājumu: "Vai tu esi svešinieks, kurš mani izglābs?" Mīlestības izbadējies, pārbijies tikt pamests, es sāku domāt, vai sekss patiešām ir tikai iegansts, lai dziļi ieskatītos citas cilvēciskas būtnes acīs.

Cilvēce man sāka likties pretīga, es reducēju to uz hormoniem, sānu gabaliem, izaugumiem, sekrētiem un nepārvaramām gāzveida smakām. Vismaz šajā stāvoklī es jutu, ka vairs nav iespējams būt par ideālo mērķa tirgu. Ja toreiz Toronto es biju mēģinājis sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus, uzskatot sevi par nesaistītu un radošu, vienlaikus spēlējot liekēdi — pilnīgo nulli uzņēmumā, tad tagad pavisam noteikti nācās par to maksāt.

PANĀKUMOFOBIJA— bailes no tĀ, ka veiksmes gadĪjumĀ TIKS AIZMIRSTAS CILVĒKA PERSONISKĀS VAJADZĪBAS UN VIŅA BĒRNIŠĶĪGĀS VAJADZĪBAS VAIRS NETIKS APMIERINĀTAS.

Bet tas, kas mani izveda pa īstam, bija veids, ka jaunieši spēj skatīties tev acīs — ziņkārīgi, bet bez jebkāda ķermeniska bada. Agrīnie padsmitnieki un jaunāki, kurus es savos īsajos, agorafobijas piesātinātajos sirojumos pa vietējiem Bu-falo tirdzniecības centriem, kas vēl darbojās, redzēju izskatāmies apskaužami laimīgus. Šis vientiesīgais izskats manī bija izdzēsts uz mūžu — tā man likās, un biju pārliecināts, ka nākamos četrdesmit gadus staigāšu apkārt, tukši izliekoties, ka dzīvoju, klausīdamies, kā manī svaidās jauneklīgās mūmijas putekļu grabošais, izsmejošais marakass.

Labi, labi. Mums visiem gadās zināmi krīzes brīži, vai arī, man liekas, mēs neesam pilnīgi. Es nevaru pat izstāstīt, cik daudzi man pazīstami cilvēki apgalvo, ka pāragri pārdzīvojuši pusmūža krīzi. Taču neizbēgami pienāk brīdis, kad mūsu jaunība mūs pieviļ, kad universitāte mūs pieviļ, kad mamma un tētis mūs pieviļ. Es nekad vairs nespēšu vēlreiz patverties sestdienas rītos, kas pavadīti spēļu istabā ar stikl-šķiedras izolāciju, kura rada niezi, klausoties pa televizoru Mela Blanka balsi, neviļus elpojot ksenona izgarojumus no izdedžu paneļiem, uzkožot sūkājamās C vitamīna tabletes un spīdzinot manas māsas Bārbijas.

Taču mana krīze bija ne tikai vilšanās jaunībā, bet arī vilšanās šķirā un seksā, un nākotnē, un es joprojām nezinu, kāmī vēl. Es sāku redzēt šo pasauli kā tādu, kurā iedzīvotāji blenž, sacīsim, uz Milosas Venēru, kurai trūkst roku, un fantazē par seksu ar partneri, kuram amputēti locekļi, vai paštaisni pieliek vīģes lapu Dāvida statujai, bet tikai pēc tam, kad ir nolauzuši viņam daiktu, lai paņemtu to līdzi kā suvenīru. Visi notikumi kļuva par ļaunu vēstošām zīmēm; es zaudēju spēju jebko uztvert burtiski.

Visa tā rezultātā man bija jānoslēdz rēķini ar pagātni tā, lai neviens nespētu man to atgādināt. Man bija jākļūst par vel lielāku atkritēju. Man dzīve bija kļuvusi par biedējošu starpgadījumu sērija kura nekādi nebija savienojama tā, lai izveidotu interesantu grāmatu, un Jēziņ, cilvēks noveco tik ātri! Laika kļuva (un kļūst) aizvien mazāk. Tā nu es aizlaidos uz turieni, kur laiks ir karsts un sauss un kur cigaretes ir lētas. Gluži kā tu un Klēra. Un nu esmu šeit."