X paaudze

2000. GADA 1. JANV.

Šo pēcpusdien es braucu uz Kaleksiko gar Seltonas jūru, milzīgu sālsezeru un ASV zemāko vietu. Es braucu cauri Bokskanjonai, cauri Elsentro… Kalipatrijai… Broulijai…

Šeit, Imperialkauntijā — "Amerikas ziemas dārzā", jūtams liels lepnums par zemi. Pēc tuksneša skarbā kailuma šī apgabala pārsteidzošais ražīgums — tā neskaitāmie lauki ar aitām, spinātiem un govīm ar dalmācieša krāsas ādu — šķiet bioloģiski sirreāls. Šeit viss izdala barību. Pat Laosu atgādinošās dateļu palmas, kas kolonnā stāv gar šoseju.

Aptuveni pirms stundas, kad braucu uz robežas pusi pa šo milzīgā auglīguma piesātināto ainavu, ar mani notika neparasts atgadījums, par kuru, man šķiet, ir jāpastāsta. Tas notika šādi.

Es tikko no ziemeļiem pa Bokskanjonas ceļu biju iebraucis Seltonas baseinā. Es ierados šajā rajonā labā noskaņojumā netālu no mazas citrusa pilsētiņas vārdā Meka citronu birzīm. Tikko ceļmalas birzī biju nozadzis siltu apelsīnu bou-linga bumbas lielumā, un kāds fermeris, pagriezies ap stūri savā traktorā, bija mani pieķēris, viņš tikai pasmaidīja, pasniedzās blakus stāvošajā somā un pasvieda man vēl vienu. Fermera piedošana likās ļoti absolūta.

Atgriezies mašīna, es aizveru logus, lai nelaistu ara smaržu, un sāku braukt mizodams apelsīnu, visa stūre bija noķēpāta ar lipīgu sulu, un es slaucīju rokas biksēs. Tad, pārbraucis pāri pakalnam, es todien pirmo reizi aiz Seltonas jūras ieraudzīju apvārsni un pie tā pamanīju skatu, kas lika manai sirdij gandrīz izlēkt pa muti, skatu, kas lika manām kājām instinktīvi nospiest bremzes.

Tā bija vīzija, kas varēja būt iznākusi tikai no kāda Daga gulētiešanas stāsta — tas bija kodoltermiskas eksplozijas mākonis, tā augstums sasniedza attālumu līdz apvārsnim — nikns un biezs, tā augšdaļa bija laktas formā un viduslaiku karalistes lielumā, un tik melna kā guļamistaba naktī.

Mans apelsīns nokrita uz grīdas. Es apstādināju mašīnu ceļmalā, izvilinādams veselu serenādi no sarūsējuša, taurējoša El Camino, pilna ar migrējošiem strādniekiem, kas gandrīz ietriecās manas mašīnas pakaļgalā. Taču par to nevarēja būt šaubu — jā, mākonis atradās pie apvāršņa. Tas nebija iedomāts. Tas pats mākonis, par kuru pastāvīgi biju sapņojis kopš piecu gadu vecuma — nekaunīgs, paguris un ļauna prieka pārņemts.

Mani pārņēma panika; manas ausis pielija ar asinīm; es gaidīju atskanam sirēnas; es ieslēdzu radio. Biopsijas analīžu rezultāti bija pozitīvi. Vai kopš pusdienlaika ziņām būtu varējusi iestāties krīzes situācija? Pārsteidzošā kārtā radioviļņos nekā nebija — tikai parastā slidotavas mūzika un dažas vāji sadzirdamas Meksikas radiostacijas. Vai biju sajucis prātā? Kāpēc neviens nereaģēja? Pretējā virzienā braucošās automašīnas nevērīgi brauca man garām, to gaita neliecināja ne par kādu trauksmainumu. Tā nu man neatlika nekas cits,-šausminošas ziņkāres pārņemts, es braucu tālāk.

Mākonis bija tik milzīgs, ka tam trūka perspektīvas. To es sapratu, tuvojoties Broulijai, mazai pilsētiņai piecpadsmit jūdžu attāluma no robežas. Katru reizi, kad man likās, ka esmu pietuvojies mākoņa epicentram, sapratu, ka tā atrašanās vieta vēl ir tālu. Beidzot piekļuvu tik tuvu, ka tā gumijas melnuma stumbrs pilnībā aizņēma mana vējstikla priekšpusi. Pat kalni nekad neizskatījās tik lieli, taču kalni, par spīti saviem centieniem, nekad nevar savienoties ar atmosfēru. Un ja padomā — Dags man teica, ka šie mākoņi esot mazi.

Beidzot, asi pagriezies pa labi savienojumā ar 86. šoseju, es ieraudzīju šīs sēnes saknes. Tās vienkāršā izcelsme gan visu acumirklī izskaidroja, gan pildīja mani ar dziļu atvieglojumu — fermeri nelielā apkārtnē savos laukos dedzināja rugājus. Melnais stratosfēras briesmonis, ko bija radījusi vārā, oranžā uguns strēle, kas pārvietojās pa viņu laukiem bija ārprātīgā disproporcijā ar viņu rīcības sekām — šo dūmu mākoni, kas bija redzams piecsimt jūdžu attālumā, redzams no atklāta kosmosa.

Šis notikums arī bija kļuvis par tādu kā nejaušu tūristu intereses objektu. Gar laukiem braucošo transportlīdzekļu plūsma bija sarukusi līdz mazai urdziņai, un desmitiem mašīnu, ieskaitot manējo, bija apstājušās. Piece re resistance, papildus dūmiem un liesmām, bija tas, ko liesmas atstāja aiz sevis — nesen izdegušie lauki, kas nu atradās aizvējā.

Šie lauki bija pārogļojušies līdz tādam pilnīgam, ķīmiskam melnumam, kas šķita vairāk cēlies no zvaigznēm kā jebkas cits uz šīs planētas. Tas bija totālas gravitācijas melnums, kas nebija pierunājams novēlēt skatītājiem nevienu pašu fo-tonu; melns sniegs, kam trūka XYZ perspektīvas un kas klājās skatītāja acs priekšā kā no papīra izgriezta trapece. Šis melnums bija tik milzīgs, intensīvs un nevainojams, ka kaus-līgi, untumaini bērni savu vecāku autofurgonos pārtrauca ķildoties, lai neatraudamies skatītos. To pašu darīja arī ceļojošie preču izplatītāji savos bēškrāsas sedanos, izstiepuši kājas un ēzdami iepriekš 7-Eleven mikroviļņu krāsnis uzsildītus hamburgerus.

Man apkārt atradās nissani, F-250, daihatsu un skolas autobusi. Vairums iedzīvotāju balstījās pret savām mašīnām, sakrustojuši rokas uz krūtīm, juzdami klusu cieņu pret nejaušo brīnumu — karstu, sausu zīda plakni, šo netīrības brīnumu. Tas bija nomierinošs, vienojošs pārdzīvojums, kā viesuļvētras vērošana pa gabalu. Tas lika mums sasmaidīties.

Tad es izdzirdu motora troksni sev tieši blakus. Tas bija miniautobuss, kas apstājās ceļmalā — uzkrītoša izskata sarkans, stilīgi supermoderns braucamais ar tonētiem stikliem — un no tā, man par lielu pārsteigumu, izbira kāds ducis garīgi atpalikušu, jaunu abu dzimumu padsmitnieku, sabiedrisku un trokšņainu, lieliskā garastāvoklī un labā noskaņā, ar visdažādāko vicinošos locekļu arsenālu un priecīgiem "sveiki!" uzsaucieniem, kas bija domāti man.

Viņu vedējs bija kādus četrdesmit gadus vecs nokaitināta izskata vīrs ar rudu bārdu un šķietami lielu pieredzi grupu vadāšanā. Viņš ganīja savus aizbilstamos ar laipnu, bet nelokāmu disciplīnu, kā zoss, kas pieskata savus zoslēnus — iedarbīgi, bet ar acīm redzamu maigumu satverdams tos aiz apkakles un aizvadīdams pareizajā virzienā.

Vadītājs pieveda viņam uzticēto bariņu pie koka sētas, kas apjoza lauku un atdalīja mūs un mūsu mašīnas no tā. Tad, tikai kādu minūti vēlāk, pļāpīgie padsmitnieki apklusa.

Man bija vajadzīgs kāds mirklis, lai saprastu, kas viņus apklusinājis. No rietumiem bija atlidojis kokaīna baltuma gārnis, putns, ko nekad agrāk dabā nebiju redzējis — putna zemākie instinkti brīdināja to par gardajiem ziedojumiem, ko drīz nesīs nodedzinātie lauki pēc tam, kad uguns bija aktivizējusi tik daudzus jaunus, brīnišķīgus tropismus.

Putns meta lokus virs lauka, un man tas šķita vairāk iederamies pie Gangas vai Nīlas, nekā Amerikā. Un baltās krāsas kontrasts ar pārogļotā lauka piķa melnumu bija tik pārsteidzošs, tik ārkārtējs, ka es dzirdēju, kā gandrīz visiem maniem blakusstāvētājiem aizraujas elpa — pat tiem, kas bija apstājušies krietni patālu uz ceļa.

Tad manu ķiķinošo, lēkājošo kaimiņu padsmitnieku reakcija kļuva jūsmīga un vienota, it kā viņi vērotu svētku salūtu. Viņi dvesa "ūūū" un "āāā", kamēr putns ar savu neiespējami garo, spalvaino kaklu vienkārši nebija pierunājams piezemēties, arvien vēl riņķodams un iezīmēdams lokus un elpu aizraujošas cilpas. Viņu aizrautība bija lipīga, un es atjautu, ka, viņiem par lielu prieku, arī dvešu "ūūū" un "āāā".

Un tad putns pameta loku atpakaļ uz rietumiem, virzienā uz priekšu pa ceļu, raugoties no vietas, kur stāvējām mēs. Mums likās, ka tā kulinārās meditācijas ir beigušās, un atskanēja klusināti neapmierinātības izsaucieni. Tad gārnis pēkšņi mainīja lidojuma virzienu. Mēs ātri un lielā satraukumā sapratām, ka tas gatavojas pārlaisties tieši mums virs galvas. Mēs jutāmies izredzēti.

Viens no padsmitniekiem priekā brīdinoši iespiedzās. Tas lika man palūkoties uz viņu pusi. Tieši šajā mirklī laiks noteikti nedaudz paātrināja savu ritējumu. Bērni pēkšņi pagriezās, lai paskatītos uz mani, un es sajutu kaut ko asu novelkam man pār galvu, atskanēja spārnu vēdas. Gārnis bija nobrāzis man galvu — tā nags bija pāršķēlis manu skalpu. Es nokritu uz ceļiem, bet nenovērsu skatienu no putna lidojuma.

Patiesībā mēs visi vienlaikus pagriezām galvas un turpinājām vērot, kā mūsu baltais viesis nometas laukā un ieņem pilnībā privileģētu stāvokli. Mēs apburti raudzījāmies, kā tas sāk vilkt ārā no zemes mazas radībiņas, un šim mirklim piemita tāds skaistums, ka es pilnīgi aizmirsu savu ievainojumu.

Tikai tad, kad gausi pasniedzos, lai pārlaistu ar roku galvvirsai, un uz pirkstiem palika asiņu lāse, es aptvēru, cik tiešs bijis kontakts ar putnu.

Es piecēlos un aplūkoju šo asins pilienu, kad man ap vidukli apķērās pāris mazu, tuklu roķeļu — tuklas rokas ar tuklām, netīrām plaukstām un aplauztiem nagiem pirkstu galos. Tā bija viena no garīgi atpalikušajiem padsmitniekiem, meitene debeszilā katūna kleitā, kas centās novilkt manu galvu sev pieejamā augstumā. Es no augšas redzēju viņas garos, plūksnainos, smalkos, gaišos matus, un viņa notecināja pār zodu siekalas, vairākas reizes atkārtodama "puns", domādama putnu.

Es atkal nometos viņas priekšā uz ceļiem un ļāvu viņai apskatīt garā naga iegriezumu, ko viņa viegli pliķēja ar optimistisku un dziedinošu stakato glāstu — tas bija bērna ticību atdodošais žests, ar kuru mierina zemē nomestu lelli.

Tad es no aizmugures sajutu vēl vienu roķeļu pāri, pienākot vienam no viņas draugiem. Tad — vēl vienu pāri. Pēkšņi mani kā suņa izkārnījumi apbēra acumirklīga ģimene — ikviens tās loceklis savā pielūgsmes pilnajā, dziedinošajā beznosacījumu apskāvienā vēlēdamies pierādīt savu mīlestību vairāk par pārējiem. Viņi sāka mani apskaut — pārlieku stipri — it kā es būtu lelle, neapzinādamies spēku, ar kādu to darīja. Man neļāva ievilkt elpu, mani saspieda, knaibīja un mīdīja kājām.

Bārdainais vīrs pienāca, lai atrautu viņus nost. Bet kā gan lai es būtu izskaidrojis viņam, šim labu nodomu vadītajam džentlmenim, ka šīs neērtības, nē, šīs sāpes, ko izjutu, nepavisam nav apgrūtinošas, ka šis mīlestības trieciens patiesībā nelīdzinās nekam citam, ko jebkad esmu piedzīvojis.

Jā, varbūt viņš saprata. Viņš atrāva rokas no saviem aizbilstamajiem, it kā viņi dotu viņam nelielus statiskās

elektrības triecienus, ļaujot viņiem turpināt mani micit sava siltajā apskāvienu uzbrukumā. Tad vīrs izlikās, ka vēro balto putnu, kurš barojās melnajā laukā. Es neatceros, vai viņam pateicos.