X paaudze

KĀPĒC ES ESMU NABAGS?

Zvana Portlendas princis Tailers — mans apmēram piecus gadus jaunākais brāļuks, mūsu ģimenes rudens krokuss, skūtgalvainais mīlas bērns, izlutināts, mazs briesmonis, kurš atdod mammai atkaļ mikroviļņu krāsnī uzsildītu makaronu šķīvi un nokomandē: "Te vidū vēl ir auksts gabals. Uzsildi vēlreiz." (Es, mani divi pārējie brāļi un manas trīs māsas būtu saņēmušas pliķi pa seju par tādu nekaunību, bet šādi kundziski izteicieni no Tailera mutes tikai nostiprina viņa prinča varu.)

"Sveiks, Endij. Ķer saulīti?"

"Sveiks, Tailer. Ķeru gan."

"Baigi jauki, baigi jauki. Klausies: Bils kubā, Pasaules tirdzniecības centrs, Lorija, Džoanna un es — mēs ieradīsimies tavā tukšajā vasarnīcā 8. janvārī un paliksim piecas dienas. Tā ir Elvisa dzimšanas diena. Mēs taisīsim Karalisko balli. Vai tā būtu problēma?"

"Nedomāju vis, bet jūs tur būsit saspiesti kā kāmji. Ceru, ka tev nekas nav pretī. Es paskatīšos." (Bils kubā, patiesībā Bils3, ir trīs Tailera draugi, visi vārdā Bils, Pasaules tirdzniecības centrs ir dvīņi Morisiji, katrs sešas pēdas sešas collas garš.)

Es vandos pa māju, meklēdams pasūtinājumu grāmatu (māju īpašnieks ir uzdevis man pieņemt pasūtinājumus). Visu šo laiku es prātoju par Taileru un viņa bandu — Globālajiem Tīņiem, kā viņš ir tos nokrustījis, lai gan vairumam ir jau pāri divdesmit. Man šķiet uzjautrinoši un mulsinoši — nedabiski — tas, kā Globālie Tīņi vai vismaz Tailera draugi dzīvo savu dzīvi tik ļoti kopā cits ar citu — iepērkas, ceļo, ķildojas, domā un elpo, gluži kā Baksteru ģimene. (Tailers, kā jau varēja gaidīt, ar manu starpniecību ir ātri nonācis draugos ar Klēras brāli Alanu.)

Cik ļoti šie Globālie Tīņi īsti turas kopā? No tā patiešām metas baigi. Piemēram, neviens no viņiem nevar aizbraukt uz Vaikiki parastās vienas nedēļas brīvdienās bez vairākām milzīgām, dāvanu pārsātinātām atvadu ballītēm par vienu no trim klasiskajām otrā kursa tēmām: bezgaumīgais tūrists, mīļākā mirusī slavenība vai togas. Un drīz pēc ierašanās tur sākas nostalģiski tālruņa zvani — sentimentālas un sarežģītas rūpīgi strukturētu telefonsarunu zalves katru otro dienu birst pāri Klusajam okeānam, it kā jautrais atvaļinājumā braucējs tikko būtu aizšāvies trīs gadu ilgā misijā uz Jupiteru, nevis uz sešām dienām parakstījies uz pārmaksātām Mai Tai Kuhio ielā.

"Tailera banda" turklāt mēdz būt visai nepatīkama — bez narkotikām, bez ironijas, tikai mērena iedzeršana, popkorns, kakao un videofilmas piektdienas vakaros. Un rūpīgi atlasītas garderobes — tādas garderobes! Graujošas un

DUMPĪGUMA ATLIKŠANA— tieksmĒ jaunĪbĀ IZVAIRĪTIES NO TRADICIONĀLI JAUNEKLĪGĀM AKTIVITĀTĒM UN MĀKSLINIECISKIEM PĀRDZĪVOJUMIEM, LAI IEGŪTU NOPIETNAS KARJERAS IESPĒJAS. DAŽKĀRT NOVED PIE SĒRĀM PĒC ZUDUŠĀS JAUNĪBAS APMĒRAM TRĪSDESMIT GADU VECUMĀ, KAM SEKO MUĻĶĪGAS FRIZŪRAS UN DĀRGI, APZINĀTI JOCĪGI APĢĒRBI.

dārgas, saskaņotas ar izsmalcinātu precizitāti, sastāvošas tikai no smalkākajām preču zīmēm. Stilīgas. Un viņi var tās atļauties, jo, kā vairums Globālo Tīņu prinču un princešu, visi dzīvo pie vecākiem, nespēdami atļauties tos nedaudzos smieklīgi sadārdzinātos mājokļus, kas pilsētā ir pieejami. Tā nu visa viņu nauda ir viņiem mugurā.

Tailers ir kā tas vecais televīzijas filmas varonis, Denijs Pārtridžs, kurš negribēja strādāt par dārzeņu veikala izsūtāmo, bet gan vēlējās, lai viņam jau sākumā piederētu viss veikals. Tailera draugiem ir izplūduši, nepārdodami, bet uzjautrinoši talanti — teiksim, māka gatavot patiešām labu kafiju vai tik tiešām skaisti mati (ak, ja vien jūs redzētu Tailera šampūnu, želejas un putu kolekciju!).

Viņi ir jauki bērni. Nevienam no vecākiem nav iemesla sūdzēties. Viņi ir rosīgi. Viņi pieņem un tic reklāmas kampaņu pseidoglobālismam un rasu harmonijas erzacam, ko pasūta bezalkoholisko dzērienu un ar datoriem izstrādātu svīteru ražotāji. Daudzi vēlas strādāt IBM, kad viņu dzīves divdesmit piecu gadu vecumā beigsies ("Atvainojiet, bet vai jūs nevarētu pastāstīt ko sīkāk par savu pensijas iemaksu plānu?") Taču kādā tumšā un nenosakāmā veidā šie bērni ir arī Dow, Union Carbide, Generl Dynamics un militārais komplekss. Un man ir aizdomas — ja viņu aerobuss nogāztos kādā ledainā Andu plato, viņi, atšķirībā no Tobiasa ar vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem (ja tādi vispār būtu) ķertos pie mirušo ceļabiedru notiesāšanas. Tā ir tikai teorija.

Uzkrītošs minimālisms— dzīvesveida taktika, līdzīga statusa aizvietošanai. dzīve bez materiālām vērtībām, ko pasniedz kā morāla un intelektuāla pārākuma apliecinājumu.

Kafejnīcas minimālisms— minimālisma filosofijas atbalstīšana,

NEPIEMĒROJOT PRAKSĒ NEVIENU NO TĀS PRINCIPIEM.

Lai nu ka, kamēr meklēju pasūtinājumu grāmatu, ašs skatiens pa logu atklāj, ka pie baseina vairs neviena nav. Pie durvīm atskan klauvējiens, un Elvisa ātri pabāž galvu iekšā: "Gribēju tikai atvadīties, Endij."

"Elvisa, man ir tālsaruna ar brāli. Vai vari sekundi pagaidīt?"

"Nē. Tā būs labāk." Viņa noskūpsta mani uz rievas pie deguna pamatnes virs acīm. Mitrs skūpsts, kas atgādina man, ka tādas meitenes kā Elvisa — spontānas, maķenīt sliktas, bet neapšaubāmi dzīvas, kaut kādu iemeslu dēļ nekad nekļūst intīmas ar tādiem aizcietējumu pārņemtiem čaļiem ar koka ģīmi kā es. "Čau, bambino," viņa saka. "šai mazajai Neapoles blandoņai jātin makšķere."

"Vai tu drīz atgriezīsies?" es iesaucos, bet viņa jau ir prom, aizskrien gar rožu krūmiem un iekāpj, kā redzu, To-biasa mašīnā.

Jā, ko gan te lai vēl piebilst.

Atpakaļ pie telefona: "Hallo Tailer. Astotais der."

"Labi. Sīkāk paunāsim Ziemsvētkos. Tu taču atbrauksi, vai ne?"

"Diemžēl, oui."

"Man liekas, ka šogad var sanākt baigie cipari, Endij. Labāk sagatavo sev atkāpšanās ceļu. Pasūti atceļam piecas biļetes ar atšķirīgiem datumiem. Ā, starp citu, ko tu vēlies uz Ziemsvētkiem?"

štampošana— agrāku laiku reklāmas, iesaiņojuma un izklaides žargona iekļaušana ikdienas valodā, lai panāktu ironisku un/vai komisku efektu: "Ketlīnas mirušo slavenību balle bija lieliska izklaide" vai "Deivs patiešām uzskata sevi par ākstīgu, ķertu, jukušu un trakulīgu čali, vai ne?"

"Neko, Tailer. Es gribu tikt vaļa no visam mantām sava dzīvē."

"Mani māc bažas par tevi, Endij. Tev nav ambīciju." Dzirdu, kā viņš strebj jogurtu. Tailers grib strādāt lielā korporācijā, jo lielākā, jo labāk.

"Neko negribēt — tas nav nekas dīvains, Tailer."

"Labi, lai nu būtu. Tikai skaties, lai visi labumi, no kuriem tu atsakies, tiktu man. Un atceries — tam jābūt Polo."

"Es, Tailer, patiesībā domāju, vai šogad neuzdāvināt tev minimālistisku dāvanu."

"Ko?"

"Teiksim, skaistu akmeni vai kaktusa skeletu."

Viņš savā galā uz brīdi apklust. "Vai esi sarijies tabletes?"

"Nē, Tailer. Man likās, ka vienkāršs, skaists priekšmets būtu īsti vietā. Tu jau esi pietiekami liels."

"Tu tak esi jampampiņš, Endij. Galīgi sasviestojies. Pilnīgi pietiks ar kaklasaiti un zeķu pāri."

Pie manām durvīm zvana, un ienāk Dags. Kāpēc neviens nekad negaida, līdz es atveru durvis? "Tailer, pie durvīm zvana. Man vairs nav laika. Tiekamies nākamnedēļ, labi?"

"Kurpēm vienpadsmitais, viduklis trīsdesmit collas, apkakle piecpadsmit ar pusi."

"Adios."