X paaudze

PĀRVEIDO

Pirmie Ziemsvētki.

Kopš agra rīta es dzīvojamā istabā darbojos ar savām svecēm — simtiem, varbūt tūkstošiem, neskaitāmiem rituļiem nikna, graboša staniola un kaudzēm vienreiz lietojamo kūku šķīvju. Esmu novietojis sveces uz visām pieejamām plakanām virsmām, un staniols ne tikai pasargā virsmas no pilošā vaska, bet arī divkāršo sveču gaismu, to atstarojot.

Sveces ir visur — uz klavierēm, grāmatplauktos, uz kafijas galdiņa, uz kamīna, kamīnā, uz palodzes, pasargājot no parastās devas drūmā, tumšā, mitrā laika radītās blāzmas. Uz ozolkoka mūzikas centra balsta vien atrodas vismaz piecdesmit sveces — visu garumu un līmeņu esperanto ģimenes fotouzņēmums. Vienotu animācijas filmu personāžu grupas stāv starp sudraba krāsas vijumiem, citrona un laima krāsas stabiņiem. Te ir aveņkrāsas kolonādes un baltas birzis — raibs sastrēgums demonstrēšanai kādam, kurš nekad agrāk nav redzējis sveci

Es dzirdu augšā tekošus krānus, un tētis sauc lejup: "Endij, vai tu tas esi tur lejā?"

"Priecīgus Ziemsvētkus, tēt! Vai visi jau piecēlušies?"

"Gandrīz. Kamēr mes te runājam, mamma bukņi Tai-leram vēderā. Ko tu tur lejā dari?"

"Tas ir pārsteigums. Apsoli man kaut ko. Apsoli, ka nenāksit lejā vēl piecpadsmit minūtes. Ar to man pietiks — piecpadsmit minūtes."

"Esi mierīgs. Viņa augstībai būs vajadzīgs vismaz tik ilgs laiks, lai izvēlētos matu želeju vai putas."

"Vai apsoli?"

"Piecpadsmit minūtes, es jau uzņēmu laiku."

Vai esat kādreiz mēģinājuši aizdedzināt tūkstošiem sveču? Tam vajadzīgs ilgāks laiks, nekā jūs domājat. Izmantojot vienkāršu, baltu galda sveci aizdedzināšanai un šķīvi, lai savāktu nopilējušo vasku, es aizdedzu savu lolojumu daktis — savus lūgšanu sveču mežus, ebreju piemiņas sveces un pa kādai blēdīgai smilšu svecei. Es aizdedzinu tās visas un jūtu, kā sasilst istaba. Ir jāatver logs, lai ielaistu istabā skābekli un aukstus vējus. Es beidzu.

Drīz trīs klātesošie Palmeru ģimenes locekļi savācas kāpņu augšgalā. "Esam gatavi, Endij. Mēs nākam lejā," sauc mans tēvs, kuru atbalsta Tailera kāju perkusijas, kas bungo lejup pa kāpnēm, un viņa fona vokāls: "Jaunas slēpes, jaunas slēpes, jaunas slēpes…"

Māte ieminas, ka saožot vasku, bet viņas balss ātri apklust. Es redzu, ka viņi ir pagriezušies ap stūri un var redzēt un sajust liesmu sviesta dzelteno spiedienu, kas šaujas ārā pa dzīvojamās istabas durvīm. Viņi pagriežas ap stūri.

"Vai manu dieniņ…" saka mamma, un visi trīs ienāk istabā, zaudējuši runas spēju, un lēni griežas apkārt, skatīdami parasti drūmo dzīvojamo istabu, ko klāj baltas uguns kausētā, dzīvā kūku glazūra, visas virsmas ir aprijušas liesmas — žilbinoša, peldoša ideālas gaismas impērija. Mēs visi tiekam acumirkli atbrīvoti no gravitācijas spēka vulgaritātes,- mes ieejam valstībā, kurā jebkurš ķermenis var veikt akrobātis-kus trikus kā astronauts orbītā, drudžaino, laizīgo ēnu uzmundrināts.

"Kā Parīzē…" saka tēvs, noteikti runādams par Dievmātes katedrāli, ieelpojot šo gaisu — karstu un smaržojošu pēc sviluma, kādam tam būtu jābūt, sacīsim, pēc tam, kad NLO ir atstājis apļveida izdegumu kviešu laukā.

Arī es skatos uz sava veikuma rezultātiem. Savā prātā es šo veco vietu izgudroju no jauna šajā hroma dzeltenajā eksplozijā. Efekts ir pat spēcīgāks, nekā biju cerējis, šī gaisma bez sāpēm un ļaunuma izdedzina acetilena caurumus manā pierē uz izloba mani no mana ķermeņa. Šī gaisma arī liek manas ģimenes locekļu acīm iedegties, pat ja tikai uz mirkli, sajūtot eksistences iespējas mūsu laikos.

"Ak, Endij," apsēzdamās saka māte. "Vai zini, kam tas līdzinās? Tas ir kā tajā sapnī, kas kādreiz gadās ikvienam — tajā, kur tu esi savā mājā un pēkšņi atklāj jaunu istabu, par kuras pastāvēšanu tev agrāk nav bijis ne jausmas. Bet, ieraudzījis šo istabu, tu sev saki — "Ak, nu skaidrs — protams, ka šeit ir šī istaba. Tā vienmēr te ir bijusi.""

Tēvs un Tailers apsēžas ar loterijas galvenās balvas ieguvēju patīkamo neveiklību. "Video, Endij," saka Tailers, "pilnīgs video."

Taču ir kāda problēma.

Vēlāk dzīve atgriežas normālās sliedēs. Sveces lēni izdeg, un atsākas normāla rīta dzīve. Māte aiziet uzvārīt kafijas kannu, tēvs deaktivizē dūmu detektoru aktīnija serdes, lai novērstu skaņas katastrofu; Tailers izlaupa savu dāvanu zeķi un saplosa savas dāvanas. ("Jaunas slēpes! Tagad es varu mirt!")

Bet man rodas kāda sajūta…

Tā ir sajuta, ka mūsu emocijas, lai arī brīnišķīgas, izgaro vakuumā, un man šķiet, visam pamatā ir fakts, ka pārstāvam vidusšķiru.

Redziet, ja tu pārstāvi vidusšķiru, tev jāsamierinās ar faktu, ka vēsture tevi ignorēs. Tev jāsadzīvo ar faktu, ka vēsture nekad necīnīsies par tavu lietu un nekad nejutīs tev līdzi. Tā ir cena, kas jāsamaksā par ikdienas ērtībām un klusumu. Un šīs cenas dēļ jebkura laime ir sterila, nevienās bēdās nav neviena, kas justu līdzi.

Un jebkuri īsi spēcīga, liesmojoša skaistuma mirkļi, kā šorīt, tiks pilnībā aizmirsti, laiks tos izšķīdinās kā super-8 filmu, kas pamesta lietū, bez skaņas, un tos ātri aizstās tūkstošiem klusi augošu koku.