X paaudze

AUDZĒJIET PUĶES

Pirms daudziem gadiem, kad saku pelnīt nedaudz naudas, es mēdzu katru rudeni aiziet uz sēklu veikalu un nopirkt piecdesmit divus dzelteno narcišu sīpolus. Drīz pēc tam es mēdzu ieiet manu vecāku pagalmā ar piecdesmit divu kāršu kāvu un uzsviest tās gaisā virs mauriņa. Vietā, kur nokrita kāda no kārtīm, es iestādīju vienu no sīpoliem. Es, protams, būtu varējis aizsviest pašus sīpolus, bet tur jau tā sāls, ka es tā nedarīju.

Sīpolu stādīšana šādā veidā rada ļoti dabisku izkliedētī-bas efektu — tie paši neredzamie algoritmi, kas nosaka atšķirīgo spalvu krāsojumu bezdelīgu barā vai krastā izsviesta koka stumbra zarainumu, diktē arī šī svinīgā pasākuma panākumus.

Un, pienākot pavasarim, kad dzeltenās un baltās narcises ir noskaitījušas pasaulei savus smalkos, mazos haiku un izplatījušas savu vēso, maigo smaržu, to krokainās bēškrāsas sīpolu plēvītes paliekas mūs informē, ka ir pienācis laiks pļaut mauriņu.

Nekas ļoti, ļoti labs un nekas ļoti, ļoti slikts nekad neturpinās ļoti, ļoti ilgi.

Es pamostos, un pulkstenis ir apmēram pusseši no rīta. Mēs visi trīs esam izmētāti pa gultu tur, kur katrs aizmigām.

Suņi snauž uz grīdas blakus gandrīz izplēnējušam oglēm. Ara ir tikai nojausma par gaismu, oleandri nekustas un baloži ne-dūdo. Es saožu silto miega un noslēgtas telpas oglekļa dioksīda smaržu.

Šīs radības šajā telpā kopā ar mani — tās ir radības, kuras es mīlu un kuras mīl mani. Kopā es jūtos tā, it kā mēs būtu savāds un aizliegts dārzs — es jūtos tik laimīgs, ka varētu mirt. Ja tas būtu iespējams, es gribētu, lai šis mirklis turpinās mūžīgi.

Es atkal iemiegu.