X paaudze

ES NEESMU MĒRĶA TIRGUS

Dags saka, ka esot lezbiete, kas iesprostota vīrieša ķermenī. Ej nu saproti. Raugoties, kā viņš tuksnesī smēķē cigareti ar filtru un kā sviedri uz viņa pieres izgaro, tikko izdalījušies, kamēr Klēra ķircina suņus ar cāļa gabaliem pie sāba aizmugures durvīm, gribot negribot atceries tādus izbalējušus Kodak momentuzņēmumus, kas izdarīti pirms vairākām desmitgadēm un ko visur var atrast bēniņos noglabātās kurpju kastēs. Jūs zināt, ko domāju — viscaur nodzeltējuši un miglaini, fonā vienmēr liela, izbalējusi mašīna un apģērba stili, kas izskatās pārsteidzoši modīgi. Redzot šādus fotoattēlus, nevar nebrīnīties par to, cik gan mīļus, skumjus un nevainīgus visus dzīves mirkļus padara fotoaparāta slēdža nospiešana, jo šajā brīdī nākotne vēl ir nezināma, vēl tikai gatavodamās mūs sāpināt, kā arī uz šo īso mirkli mūsu pozas tiek pieņemtas kā godīgas.

Vērojot, kā Dags un Klēra niekojas tuksnesī, es arī saprotu, ka mani draugu un sevis paša apraksti līdz šim bijuši diezgan izplūduši. Te būtu vietā viņu un manis sīkāks apraksts. Laiks pārcilāt personu lietas.

Sākšu ar Dagu. Daga mašīna apstājās trotuāra malā pie manas vasarnīcas apmēram pirms gada, tās Ontārio numura zīmi klāja sinepju krasas Oklahomas dubļu un Nebraskas kukaiņu garoziņa. Kad viņš atvēra durvis, pa tām uz trotuāra izbira drazu kaudze, ieskaitot Chanel Crystalle smaržu pudelīti, kura sašķīda. ("Zini, lezbām šausmīgi patīk Crystalle. Tik aktīvas. Tik sportiskas.") Tā arī neesmu noskaidrojis, kam bija domātas smaržas, bet dzīve šeit kopš tā laika ir bijusi ievērojami interesantāka.

Drīz pēc Daga ierašanās es sameklēju viņam vietu, kur dzīvot — tukšu vasarnīcu starp manējo un Klēras —, un atradu viņam darbu kopā ar mani Larry's bārā, kur viņš ātri iekaroja vispārēju ievērību. Reiz, piemēram, viņš saderēja ar mani uz piecdesmit dolāriem, ka iekustinās vietējos — nomācošu, dzīvē caurkritušu tipu baru ar Žažas Gāboras frizūrām, zemākās kategorijas rokerus, kuri augšā kalnos brūvē katliem LSD, un viņu rokeru vecenes ar bāli zaļiem bandu tetovējumiem uz pirkstu kauliņiem un sejām, kuru pretīgā āda atgādināja izstāžu zāles manekenus, kas pamesti lietū, — viņš saderēja ar mani, ka piedabūs šos visus kopā ar viņu dziedāt It's a Heait-ache — drausmīgu, savādi aizvēsturisku skotu mīlas dziesmu, kuru nekad neizvāca no mūzikas automāta, kamēr vakars nebija beidzies. Šī ideja bija pārāk stulba, pat lai to apsvērtu, un es, protams, derības pieņēmu. Pēc dažām minūtēm, stāvēdams gaitenī zem vietējo indiāņu bultu uzgaļiem, kas bija piestiprināti pie sienas, un zvanīdams uz citu pilsētu, ko gan es pēkšņi izdzirdu no bāra, ja ne pūļa šķērso blēšanu un baurošanu, ko pavadīja viņu šūpojošās augstās frizūras un rokeru bālo, uzblī-dušo roku neritmisko vicināšanos dziesmas taktī. Ne bez apbrīnas es iedevu Dagam viņa piecdesmitnieku, kamēr viņu apskāva šausminošs rokeris, ("Varens puisis!") un noskatījos, kā viņš iebāž naudaszīmi mutē, mazliet to pakošļā un norij.

"Čau, Endij. Ko ēdīsi, par to kļūsi."

Satiekot Dagu pirmo reizi, cilvēki izturas pret viņu piesardzīgi, tajā pašā primitīvajā veidā, kā prēriju ļautiņi ir piesardzīgi pret jūras ūdeni, kad pirmo reizi to nogaršo okeāna krastā. "Viņam ir uzacis," saka Klēra, stāstīdama par viņu pa telefonu kādai no savām daudzajām māsām.

Dags ir strādājis reklāmā (patiesībā mārketingā) un ieradies Kalifornijā no Toronto Kanādā — pilsētas, kura, kad reiz to apmeklēju, atstāja tik efektīvu, sakārtotu iespaidu, it kā būtu Dzeltenās lapas, kas atdzīvojušās trīs dimensijās, piebārstītas ar kokiem un auksta ūdens caurvītas.

"Nedomāju, ka biju patīkams zēns. Patiesībā biju viens no tiem draņķiem, kurus katru rītu var redzēt aizbraucam uz finansu rajonu sporta mašīnā ar nolaistu jumtu un beisbola cepuri galvā, lecīgus un apmierinātus ar to, cik draiskulīgi un pilnīgi viņi izskatās. Es jutos gan patīkami satraukts, gan glaimots un izjutu patīkamas varas trīsas no tā, ka vairums ražotāju Rietumu pasaulē, kas izgatavo noteikta dzīvesveida piederumus, uzskata mani par savu vēlamāko mērķa tirgu. Taču pēc vismazākās provokācijas es būtu bijis gatavs atvainoties par savu darba dzīvi — par to, kā no astoņiem līdz pieciem strādāju pie spermu bojājoša datora displeja, veikdams abstraktus uzdevumus, kuri netieši paverdzina Trešās

VELOKURJERS

pasaules valstis. Bet, vai zināt… Kad pienāca pulkstenis pieci, es juku prātā! Es saveidoju matus šķipsnās un dzēru Kenijā brūvētu alu. Es valkāju kaklasaiti ar mezglu, klausījos alternatīvo roku un dzīvojos pa graustu rajoniem, kur mitinājās mākslinieki."

Lai nu kā, manās smadzenēs šobrīd cirkulē stāsts par to, kāpēc Dags ieradās Palmspringsā, tāpēc šeit turpināšu ar rekonstrukciju, kas veidota no paša Daga vārdiem, kas pēdējā gada laikā rūpīgi uzlasīti, strādājot bārā vakaros, kad ir maz klientu. Es sāku ar brīdi, kad viņš man reiz izstāstīja, ka atradies darbā un cietis no "neveselīgo ēku sindroma", un viņš sacīja: "Tajā rītā biroju ēkai, kurā es strādāju, nevarēja atvērt logus, un es sēdēju savā kastē, ko ar mīlestību sauc par teļu nobarošanas aizgaldiem. Ar katru minūti man kļuva nelabāk ap dūšu un stiprāk sāka sāpēt galva, kamēr ventilatoros atkal un atkal cirkulēja biroja toksīnu un vīrusu maisījums.

Šie indīgie vēji, protams, īpaši mutuļoja manā apkārtnē, un tos pastiprināja nomierinošo fona skaņu mašīna un datoru displeju mirgoņa. Darbs galīgi negāja uz priekšu, un es blenzu savā IBM tipa datorā, ko ielenca Post-it lapeļu jūra, rokgrupu plakāti, noplēsti no dēļu sienām būvlaukumu nožogošanai un maza sēpijas zīmējuma fotogrāfija, kurā redzams vaļu

BIROJA ASISTENTE

zvejas kuģis, ko saspieduši arktiskie ledāji — reiz biju to atradis kādā vecā National Geographic numurā. Biju ievietojis uzņēmumu mazā, Ķīniešu kvartālā pirktā zelta rāmītī. Es pastāvīgi vēros šajā fotogrāfijā, nekad nespēdams iedomāties auksto, vientuļo izmisumu, ko noteikti izjūt cilvēki, kuri ir patiesi iesprostoti — mēģinādams saskatīt kaut ko pozitīvu pats savā nožēlojamajā stāvoklī.

Tā vai citādi, strādāšana man nekādi nevedās, un, godīgi sakot, torīt biju sapratis, ka man ir ļoti grūti iedomāties sevi darām šo pašu darbu pēc diviem gadiem. Šī doma bija smieklīga; nomācoša. Tā nu uzvedos mazliet vaļīgāk nekā parasti. Tā bija laba sajūta. Tā bija pacilātība pirms aiziešanas no darba. Esmu sajutis to jau vairākas reizes.

Kārena un Džeimija, "displejmātītes", kas strādāja blakus aizgaldos (mēs pārmaiņus saucām savu apkārtni par padoto aploku un padoto geto), arī jutās ne sevišķi labi un nespēja neko daudz padarīt. Cik atceros, Kārenu neveselīgo ēku lieta bija iebiedējusi vairāk par jebkuru no mums. No savas māsas, kura Monreālā strādāja par rentgena tehniķi, viņa bija dabūjusi svina priekšautu, ko lietoja, lai aizsargātu savas olnīcas, strādājot pie tastatūras. Viņa gatavojās drīz pamest šo darbu, lai sāktu strādāt par sekretāri-aizvietotāju: "Vairāk brīvības — vieglāk satikties ar velokurjeriem."

Teļu nobarošanas aizgalds— mazas, saspiestas BIROJA DARBAVIETAS, KAS

uzbūvētas no izjaucamiem sienu statīviem, kas pārklāti ar audumu un kuros mitinās jaunākie darbinieki. Nosaukums aizgūts no mazajiem nodalījumiem, KUROS PIRMS NOKAUŠANAS TUR RŪPNIECISKI AUDZĒTUS LIELLOPUS.

Lai nu ka, atceros, es strādāju pie hamburgeru atlaižu kampaņas, kuras lielais mērķis, kā teica mans priekšnieks, saīgušais izbijis hipijs Mārtins, bija "iedzīt tiem sīkajiem izdzimteņiem tādu apetīti uz burgeriem, lai viņiem no apetītes vēmiens nāk." Mārtins, kurš to sacīja, bija četrdesmit gadus vecs vīrietis. Šaubas par mana darba jēgu, kas nodarbināja manu prātu jau mēnešiem ilgi, aizvien pieauga.

Kā par laimi, tieši torīt ieradās veselības inspekcijas darbinieks, jo pirms dažām dienām es biju piezvanījis uz šo dienestu un izteicis šaubas par darba vides kvalitāti.

Mārtins bija šausmās par to, ka kāds no padotajiem piezvanījis inspekcijai, un, tici man, viņam patiesi uznāca melnie. Toronto viņi var piespiest pārbūvēt ēkas, un šādi pārveidojumi ir drausmīgi dārgi — svaiga gaisa pievadi un tamlīdzīgi —, pie velna biroja darbinieku veselību, Mārtina acīs sāka šķindēt skaidrās naudas cipari — desmitiem tūkstošu dolāru apjomā. Iesaucis savā kabinetā, viņš sāka uz mani bļaut, kārnajai sāls un piparu krāsas zirgastītei lēkājot augšup lejup: "Es nesaprotu jūs, jaunos cilvēkus! Neviena darbavieta nekad nav jums laba diezgan. Un jūs īgstat un žēlojaties par to, ka jūsu darbi nav radoši un ka jums nav nekādu perspektīvu, un, kad mēs beidzot piešķiram jums paaugstinājumu, jūs aizejat un braucat lasīt vīnogas kaut kur Kvīnzlendā vai izdarāt vēl ko tikpat stulbu."

Redzi, Mārtins, gluži kā vairums saīgušu izbijušo hipiju, ir japijs, un man nav ne jausmas, kā pret šādiem cilvēkiem

Emocionāla kečupa izšļākšanās— viedokļu un emociju

UZKRĀŠANĀS JŪSOS LĪDZ BRĪDIM, KAD TIE SPRĀDZIENVEIDĪGI IZŠĻĀCAS VISI UZREIZ, ŠOKĒJOT UN RADOT APJUKUMU DARBA DEVĒJOS UN DRAUGOS, NO KURIEM VAIRUMAM LICIES, KA VISS IR KĀRTĪBĀ.

Asiņojoša zirgaste— pavecāks pārdevies demogrāfiskā sprādziena produkts, kurš tvīkst pēc hipiju vai pirmspārdošanās dienām.

lai izturas. Un, pirms tu sāc spalga balsī apgalvot, ka japiji nepastāv, paraudzīsimies patiesībai acīs — viņi pastāv. Tādi mēsli kā Mārtins, kuri eksplodē kā amfetamīnu sarijušās āmrijas, ja kādā restorānā nevar dabūt vietu nesmēķētāju nodaļā pie loga ar drēbes salvetēm. Cilvēkveidīgie roboti, kuriem nekad nepielec joki un kuru eksistences kodolā slēpjas kas bailīgs un nelietīgs — kā nepietiekami barotā čiahuahua, kurš atņirdz mazos ilknīšus un gaida, ka viņam iespers purnu rīklē, vai kā piena glāzē, kuru uzšļāc apaļa grila violeti nokaitētajām restēm — slimīga dabas kropļošana. Japiji nekad nespēlē, viņi aprēķina. Viņiem nav auras — vai esi kādreiz bijis japiju ballītē? Tas ir tāpat kā atrasties tukšā telpā — tukši hologrammcilvēki staigā apkārt, lūrēdami uz sevi spoguļos un slepeni apsmidzinādami mandeles no Binaca baloniņiem — gadījumam, ja būs jāskūpsta sev līdzīgs spoks. Tur vienkārši nekā nav.

Un tā, es saku: "Klau, Mārtin," ieiedams viņa kabinetā — greznā Džeimsa Bonda stila eksemplārā, no kura pārredzams pilsētas centrs — viņš tur sēž, un viņam mugurā ir Korejas svīteris ar datoru veidotā purpura krāsā, svīteris ar krietnu devu faktūras, Mārtinam patīk faktūru, "iedomājies sevi manā vietā. Vai tev patiešām liekas, ka mums patīk strādāt tajā tur radioaktīvo atkritumu izgāztuvē?"

Mani pārņēma nekontrolējamas dziņas.

"…un vēl noskatīties, kā tu visu dienu tērgā ar saviem japiju drauģeļiem par tauku atsūkšanu no savām zarnām, kamēr mēs izdalām mākslīgi saldinātu putna pienu šajā Ksanadu?"

Pēkšņi es to visu ņēmu tres nopietni. Ja jau reiz tā kā tā eju prom, tad varu pie reizes arī izlikt visu, ko domāju."

"Kā, lūdzu?" saplacis saka Mārtins.

"Vai, ja nu mēs par to runājam, vai tu tiešām domā, ka mums ir patīkami klausīties par tavu gluži jauno miljonu dolāru vērto māju, ja mes tik tikko varam atļauties apēst Kiaft Dinner sviestmaizes savās netīrajās, mazajās kurpju kastītēs, un mums nāk jau trīsdesmit? Par māju, kuru, tu starp citu, laimēji ģenētiskajā loterijā, tikai pateicoties tam, ka pamanījies piedzimt īstajā vēstures mirklī? Būdams manā vecumā mūsdienās, tu izturētu labi ja desmit minūtes, Mārtin. Un man visu atlikušo mūžu būs jāpacieš tev līdzīgi tru-liķi, kas dzīvos man uz kakla, pirmie pagrābs labākos kumosus un pārējam uzcels apkārt dzeloņstiepļu žogu. Man no tevis vēmiens nāk."

Man gāja secen tas, kas noteikti būtu bijusi nīkulīga atbilde, jo tajā brīdī kā par nelaimi, iezvanījās telefons… kāds no augšas, kuram Mārtins tobrīd bija uzsācis bez ziepēm līšanas kampaņu un no kura nevarēja tik viegli atkratīties. Es ieklīdu darbinieku kafetērijā. Tur kāds servisa darbinieks no kopētāju kompānijas lēja veselu Styrofoam plastmasas krūzīti verdošas kafijas podā uz vīģes koka saknēm, kurš patiesībā vēl lāgā nebija atkopies no Ziemsvētku balles, kad tam iebaroja kokteiļus un cigarešu nodeguļus. Ārpusē līņāja, un ūdens lāsoja lejup gar stikliem, bet iekšpusē

Skaudība pret sprādzieniešiem— skaudība attiecībā uz materiāliem LABUMIEM UN ILGLAICĪGU MATERIĀLU LABKLĀJĪBU, KO VECĀKIE DEMOGRĀFISKĀ SPRĀDZIENA PAAUDZES LOCEKĻI IEGUVUŠI, PIEDZIMSTOT ĪSTAJĀ LAIKĀ.

Kliķes saglabāšana— vienas paaudzes nepieciešamība uzskatīt nākamo paaudzi par nepilnīgu, lai stiprinātu savu kolektīvo "es": "Šodienas jaunieši nekā nedara. Viņi ir tik apātiski. Mēs savā laikā protestējām. Bet viņi tikai iepērkas un gaužas."

Konsensa terorisms— process, kas nosaka viedokļus un uzvedību BIROJOS.

gaiss no recirkulacijas bija tik sauss ka Sahārā. Visi darbinieki gremzās par ilgo laiku, kas jāpavada ceļā uz darbu, bārstīja jociņus par AIDS, aprunāja biroja nemodīgi tērptos iemītniekus, šķaudīja, pārrunāja savus horoskopus, plānoja savus atvaļinājumus Santodomingo un pulgoja bagātos un slavenos. Biju noskaņots ciniski, un telpa atbilda manam garastāvoklim. Es paņēmu tasi kafijas no automāta pie izlietnes, kamēr Mārgareta, kura strādā biroja otrā galā, gaidīja, kamēr ievilksies viņas zāļu tēja, un informēja mani par to, kādas sekas bijušas manai tvaika nolaišanai pirms pāris minūtēm. "Ko gan tu tādu tikko pateici Mārtinam, Dag?" viņa man prasa. "Viņš savā kabinetā tā ārdās — lamā tevi no panckām ārā. Vai tas veselības inspektors pasludināja šo vietu par Bo-pālu, vai kā?"

AIZEJ NO DARBA

Es izvairījos no atbildes. Mārgareta man patīk. Viņa ir centīga. Viņa ir vecāka un pievilcīga savā īpašā "matu laka, polsteri un divas šķiršanās" veidā. īsts buldozers. Viņa ir līdzīga tām mazajām istabelēm, kuras var atrast tikai superdār-gos Čikāgas vai Ņujorkas centra dzīvokļos — mazas istabiņas, nokrāsotas spilgtās, brēcošās krāsās, teiksim, smaragdzaļā vai jēlas liellopu gaļas krāsā, lai noslēptu to, ka ir tik mazas. Viņa arī man reiz pateica manu gadalaiku — es esmu vasara.

"Jēziņ, Mārgaret. Patiešām jādomā, kādēļ mēs vispār vīžojam no rīta celties augšā. Nu, padomā — kādēļ strādāt7. Tikai tāpēc, lai nopirktu vairāk mantu7. Ar to taču nepietiek. Paskaties uz mums visiem. Kādu kopīgu motīvu vadīti gan mēs nonācām tik tālu? Kāpēc mēs īsti esam pelnījuši to saldējumu un sporta apavus, un itāliešu vilnas uzvalkus, kas mums pieder? Saproti, es redzu, kā mēs visi tik ļoti cenšamies, lai iegūtu tik daudz mantas, bet nevaru atbrīvoties no domas, ka neesam to pelnījuši, ka..."

Taču Mārgareta mani atvēsināja viens un divi. Nolikdama savu krūzi, viņa sacīja, ka, pirms nonāku vienā no saviem Trenētā Jaunā Vīrieša stāvokļiem, man jāsaprot, ka vienīgais iemesls, kura dēļ mēs visi no rīta ejam uz darbu, ir tas, ka mūs visus šausmina doma par to, kas notiktu, ja mes pārtrauktu to darīt. "Kā suga mēs neesam piemēroti brīvajam laikam. Mums liekas, ka esam, bet tā nav." Tad viņa bezmaz sāka runāt ar sevi. Biju uzsitis viņai asinis. Viņa sacīja, ka vairums no mums dzīvē piedzīvojot tikai divus vai trīs patiešām interesantus mirkļus, pārējais esot pildviela, un lielākajai daļai no mums būšot paveicies, ja mūsu mūža galā šie daži mirkļi apvienošoties un veidošot stāstu, kurš spēšot kādam izraisīt kaut vārgu interesi.

Lūk. Kā tu saproti, torīt mani bija pārņēmuši neveselīgi, pašiznīcinoši impulsi un Margareta bija vairāk nekā gatava pieliet manai ugunij eļļu. Tā nu mēs tur sēdējām, skatīdamies, kā ievelkas tēja (varu piezīmēt, ka tas nekad nav jautrs process), un vienprātības mirklī klausījāmies, kā biroja proletārieši spriež, vai kādam televīzijas spēles vadītājam nesen ir vai nav izdarīta kosmētiskā operācija.

"Klau, Mārgaret," es teicu, "saderam, ka tu nevari iedomāties nevienu cilvēku visā pasaules vēsturē, kurš būtu kļuvis slavens bez krietna lēruma naudas apgrozīšanās."

Viņa prasīja, ko tas nozīmējot, un es paskaidroju. Pateicu viņai, ka cilvēki vienkārši nekļūst… nevai kļūt slaveni šajā pasaulē, ja daudzi citi no tā neuztaisa lielu naudu. Šīs domas cinisms viņu pārsteidza, bet viņa ņēma manu izaicinājumu par pilnu. "Tas ir mazliet par stipru, Dag. Un Ābrahams Linkolns?"

Neveselīgo ēku migrācija— jaunāko darbinieku tendence atstāt darbu vai izvairīties no tā neveselīgā biroju vidē vai darbavietās, kas cieš no Neveselīgo ēku sindroma.

līkņošana— aiziešana no darba, lai iestātos darbā, kur maksā mazāk, toties atkal var nonākt uz apmācības līknes.

"Neka. Toreiz bija runa tikai par verdzību un zemi. Tur grozījās kaudzēm naudas."

Tad viņa saka: "Leonardo da Vinči," uz ko es varēju atbildēt tikai to, ka viņš bija tāds pats komersants kā Šekspīrs vai jebkurš no tiem vecajiem zēniem un strādāja tikai pēc pasūtījuma un — vēl ļaunāk — viņa pētījumus izmantoja militārām vajadzībām.

"Nu, vai zini, Dag, šis ir visstulbākais apgalvojums, ko jebkad esmu dzirdējusi," viņa saka, sākdama izsamist. "Protams, ka cilvēki kļūst slaveni, citiem neuztaisot no tā naudu."

"Nu, tad nosauc kādu."

Redzēju, kā Mārgareta bezcerīgi cenšas kaut ko izdomāt, kamēr viņas vaibsti izjuka un mainījās, un es jutos mazliet par daudz pārņemts ar sevi, zinot, ka pārējie kafetērijas apmeklētāji ir sākuši klausīties sarunā. Es atkal biju zēns beisbola cepurē, kurš brauc ar savu sporta auto, noreibis pats no savas gudrības un pierakstīdams visiem cilvēka centieniem tumsu un alkatību. Tas biju es.

"Nu, labi, tev taisnība," viņa saka, atzīstot manu Pirra uzvaru, un es gatavojos pamest telpu ar savu kafijas tasi (kļuvis par Perfekto, bet Nedaudz Pašapmierināto Jauno Cilvēku), kad izdzirdu klusu balsi kafejnīcas aizmugurē sakām: "Anne Franka."

Nu, jā.

Es apgriezos apkārt uz puspēdas, un ko gan es ieraudzīju, izskatāmies klusi izaicinošu, bet šausmīgi garlaicīgu un mucīgu, ja ne Šarlīni, kas sēdēja blakus milzīgai biroja acetaminofēna

zemoze— darba nespēja atbilst cilvēka paštēlam.

Varas dūmaka— hierarhijas tendence biroju vidēs būt izplūdušai un izvairīties no precīza definējuma.

tablešu kārbai. Šarlini ar viņas izbalinātajiem treilerparka ilgviļņiem, gaļas racionālākas izmantošanas receptēm, kas izgrieztas no žurnāla Family Circle, un viņas draudziņa nevērību — tādu cilvēku, par kuru saka: "Kas?", kad viņas vārdu izvelk no cepures, dalot birojā Ziemsvētku dāvanas.

"Anne Franka?" es nobļāvos, "nu, protams, ka tur bija iejaukta nauda, kāpēc…" Bet, protams, tur nebija iejaukta nauda. Biju neviļus uzsācis garīgu kauju, kur viņa bija izveicīgi uzvarējusi. Es jutos šausmīgi stulbs un šausmīgi nožēlojams.

Darbinieki, protams, nostājās Šarlīnes pusē — neviens negrib būt riebekļu pusē. Viņi atieza savus "dabūji ko gribēji" smaidus, un iestājās klusums, kamēr klātesošie kafejnīcā gaidīja, ka mēģināšu aizstāvēt savu viedokli, īpaši paštaisna izskatījās Šarlīne. Bet es tikai stāvēju un klusēju,- viss, ko viņi no tā dabūja redzēt, bija mana pūkainā, baltā karma, kas mirklī pārvērtās dzelzs melnuma lielgaballodēs, kas pieaugošā ātrumā grima auksta un dziļa Šveices ezera dibenā. Man gribējās pārvērsties augā — komas pārņemtā, neelpojošā, nedomājošā vienībā, tūlīt un uz vietas. Bet augiem birojos kopējamo mašīnu remontētāji, protams, uzgāž uz saknēm verdošu kafiju, vai ne? Un ko lai es būtu darījis? Es norakstīju šī darba psihisko vraku, pirms bija kļuvis vēl ļaunāk. Es izgāju no šīs virtuves, izgāju pa biroja durvīm un nekad vairs nepacentos atgriezties. Es pat nepacentos savākt savas mantiņas no teļu nobarošanas aizgalda.

Taču, raugoties atpakaļ, es prātoju — ja cilvēkiem tajā kompānijā būtu kaut cik prāta (šaubos gan), viņi būtu likuši Šarlīnei manā vietā iztīrīt manu galdu. Tikai tāpēc, ka gara acīm man patīk iztēloties, kā viņa stāv ar atkritumu spaini savās apaļīgajās rokās ar desiņām līdzīgajiem pirkstiem, vandīdamās pa manu dokumentu kaudzi. Tur viņa uzietu manu ierāmēto fotogrāfiju ar vaļu mednieku kuģi, saspiestu un iesprūdušu stiklainajā Antarktikas ledū, iespējams, uz mūžu. Es redzu, kā viņa vieglā apjukumā raugās uz šo fotogrāfiju, šajā brīdī prātojot, kas par jaunu cilvēku es īsti esmu, un, iespējams, viņai liekas, ka mani varētu pat iemīlēt.

Taču viņa neizbēgami sāktu domāt, kāpēc gan es esmu ierāmējis tik savādu attēlu, un tad droši vien domātu, vai tam ir kāda finansiāla vērtība. Tad es redzu, kā viņa pateicas savam liktenim, ka nesaprot tādus neikdienišķus impulsus, un tad — kā viņa aizmet attēlu atkritumos, jau aizmirstu. Bet tajā īsajā apjukuma mirklī… tajā īsajā mirklī, pirms viņa ir izlēmusi aizmest fotogrāfiju, jā… liekas, es tad gandrīz būtu varējis Šarlīni mīlēt.

Un tā bija šī doma par mīlestību, kas ilgu laiku uzturēja mani, kad pēc aiziešanas no darba kļuvu par Pagraba Cilvēku un nekad vairs neatgriežos, lai strādātu birojā.

Redzi, kļūstot par Pagraba Cilvēku, tu izkrīti no sistēmas. Tev ir jāatsakās, gluži kā es to izdarīju, no sava virszemes dzīvokļa un no muļķīgajiem, nespodri melnajiem priekšmetiem tajā, kā arī no bezjēdzīgajiem minimālistu mākslas taisnstūriem virs auzu pārslu putras krāsas dīvāna un zviedru mēbelēm, kas paredzētas pusotrreizējai lietošanai. Pagraba Cilvēki īrē dzīvokļus pagrabā; augstāk gaiss ir pārāk vidusšķiras piesātināts.

Es pārtraucu griezt matus. Es sāku dzert pārāk daudz mazmazītiņu kafijas krūzīšu, stipru kā heroīns, mazās kafejnīcās, kur sešpadsmitgadīgi zēni un meitenes ar gredzeniem degunā ik dienas izgudroja jaunas salātu mērces, izvēloties garšvielas ar viseksotiskākajiem nosaukumiem (Ooo! Kar- damons! Pamēģināsim tējkaroti no šī!). Man radās jauni draugi, kas nevarēja vien beigt vāvuļot par Dienvidamerikas romānistiem, kam netiek piegriezta pietiekama vērība. Es ēdu lēcas. Es valkāju spilgti izrakstītus lamas vilnas serapē, smēķēju brašas, īsas cigaretes (Nazionali no Itālijas, cik atceros). īsi sakot, nopietni ķēros pie lietas.

Pagraba subkultūra bija stingri kodificēta — garderobes galvenokārt sastāvēja no batikotiem un izbalējušiem T-krek-1iem, un kuriem bija attēlots Sopenhauers vai Etela un Jūliuss Rozenbergi, ko papildināja rasta bļembuki un nozīmītes. Visas meitenes šķita esam negantas, sarkanmatainas lezbietes, un zēni bija bāli un saīguši. Likās, ka neviens nekad nenodarbojas ar seksu, bet gan pietaupa enerģiju diskusijām par sociālo darbu un labākās idejas ģenerēšanai par mazpazīstamāko un politiski korektāko ceļojuma galamērķi (Nama ieleja Namī-bijā — bet tikai tāpēc, lai apskatītu margrietiņas.) Filmas bija melnbaltas un bieži vien uzņemtas Brazīlijā.

Un tā, kādu laiku nodzīvojis Pagraba stilā, es sāku piesavināties vairāk tam raksturīgo uzskatu. Pasāku nodarboties ar darba graustošanu — strādāju vietās, kas tik ļoti neatbilda

PĀRBORTISMS— pĀrmĒrĪga baiĻu no nĀkotnes KOMPENSĒŠANA, UZ GALVAS METOTIES DARBĀ VAI DZĪVES STILĀ, KAS ŠĶIETAMI NAV SAISTĪTS AR CILVĒKA IEPRIEKŠĒJĀS DZĪVES INTERESĒM, PIEM., AMWAY PRODUKTU PĀRDOŠANA, aerobika, Republikāņu partija, karjera tieslietās, sektas, McDarbi. ..

Piezemētie— jauneklīga apakšgrupa, kuru interesē veģetārisms,

BATIKOTI APĢĒRBI, VIEGLAS NARKOTIKAS IZKLAIDEI UN LABA STEREO-APARATŪRA. GODĪGI, BIEŽI BEZ HUMORA IZJŪTAS.

ĒTNOMAGNĒTISMS— jaunu cilvĒku tieksme dzĪvot EMOCIONĀLI DEMONSTRATĪVĀS, MAZĀK REZERVĒTĀS ETNISKĀS VIDĒS: "Tu ŠO VIETU NESAPRASTU, MĀT, — TUR, KUR ES TAGAD DZĪVOJU, CILVĒKI MĒDZ APSKAUTIES."

manām spējam, lai cilvēkiem būtu jāraugās uz mani un jāsaka: "Nu, bet protams, ka viņš varētu tikt galā ar ko vairāk." Uzņēmos arī kulta darbus, kuru labākā forma bija koku stādīšana iekšējā Britu Kolumbijā kādu vasaru, ko pavadīju visai patīkamā sajaukumā, kas sastāvēja no zāles, krabju utīm un ātrumsacensībām sadauzītās un ar nitrokrāsu nopūstās, vecās Chevelle un Biscayne mašīnās.

Tas viss tika darīts, lai mēģinātu nomazgāt vainu, ko man bija uzkrāvis mārketings, kas bija pārāk mehāniski izmantojis manu vajadzību pēc kontroles un kaut kādā veidā bija iemācījis man nejust īstu patiku pret sevi. Mārketinga mērķis būtībā ir iebarot pusdienotajiem sūdus pietiekami ātri, lai viņi noticētu, ka joprojām ēd īstu ēdienu. Patiesībā tā nav radīšana, bet zagšana, un neviens nekad nejūtas labi pēc tam, kad ir zadzis.

Taču visumā mana dzīves stila bēgšana neiedarbojās. Es tikai izmantoju īstos Pagraba cilvēkus savām vajadzībām — gluži tāpat kā dizaina cilvēki izmanto māksliniekus jaunu dizaina motīvu iegūšanai. Es biju krāpnieks, un galu galā mans stāvoklis pasliktinājās tiktāl, ka beigās man iestājās Divdesmito Gadu Vidus Krīze. Tieši tad arī nonācu līdz medikamentiem, viss aizgāja tik tālu, ka tālāk vairs nebija kur, un neviena mierinošā balss vairs nelīdzēja."

Divdesmito Gadu Vidus Krīze — garīga sabrukuma periods, kas

MĒDZ IESTĀTIES DIVDESMITGADNIEKIEM. TO BIEŽI IZRAISA NESPĒJA FUNKCIONĒT ĀRPUS SKOLAS VAI STRUKTURĒTĀM VIDĒM KOMBINĀCIJĀ AR IZPRATNI PAR CILVĒKA PILNĪGO VIENTULĪBU PASAULĒ. DAUDZOS GADĪJUMOS — SISTEMĀTISKAS MEDIKAMENTU LIETOŠANAS AIZSĀKUMS.