X paaudze

PLASTMASA NESADALĀS NEKAD

Šodien ir no meteoroloģiska viedokļa ārkārtīgi interesanta diena. Tanderbērdkovas kalniem zemāk ielejā, kur dzīvo Fordi, ir uzbrukušas putekļu vētras; visas tuksneša pilsētas ir saņēmušas brīdinājumu par iespējamiem plūdiem. Oleandru dzīvžogs Rančomirāžā ir bijis slikts siets un ļāvis amarantu, palmu lapotnes drisku un izkaltušu, tukšu biezā Big Gulp dzēriena kārbu durstīgajam lietum triekties pret Barbaras Si-natras bērnu centra sienu. Tomēr gaiss ir silts, un saule pretrunīgi spīd.

"Ar atgriešanos, Endij," uzsauc Dags. "Šāds laiks bija sešdesmitajos gados." Iekāpis līdz vidum peldbaseinā, viņš kāš ūdens virsmu ar tīklu. "Paskaties tikai uz lielajām, lielajām debesīm tur augšā. Un ko domā — kamēr tu biji projām, saimnieks nožņaudzās un nopirka lietotu pārklāju baseinam. Skaties, kas te notika…"

Notika, lūk, kas: gaisa burbulīšu pārklājs pēc daudziem saules un izšķīduša granulētā peldbaseina hlora gadiem ir sasniedzis kritisko robežu, pārklāja saistviela ir sākusi sadalīties, ielaižot ūdenī tūkstošiem smalku plivinošos plastmasas ziedlapu, kas agrāk ietvēra gaisa burbulīšus. Ziņkārīgie suņi, kuru ķepas klikst uz baseina cementa malas, lūr ūdenī ostīdami, bet nedzer un īsi apskata Daga kājas, kuras, mazo pūstošās plastmasas punktiņu nosētas, atgādina man kādu aprīļa otrdienu Tokijā, kad zemē krita ķiršu ziedi. Dags viņiem iesaka laisties, jo te neesot nekā ēdama.

"Paldies, nē. Es tev ļaušu izpriecāties vienam pašam. Vai Klēra tev izstāstīja savus jaunumus?"

"Par laimīgo atbrīvošanos no Mūdža ar lielo burtu? Viņa šorīt zvanīja. Jāsaka, es apbrīnoju šīs meitenes romantisko garu."

"Jā, viņa gan ir gatavā bauda."

"Viņa būs atpakaļ šovakar ap vienpadsmitiem. Un uz rītu mēs esam tev ieplānojuši pārsteigumu. Mums šķiet, ka tev tas patiks. Tu taču rīt netaisījies nekur braukt?"

"Nē."

"Labi."

Mēs pārrunājam brīvdienas un to vispārējo jautrības devas trūkumu, un Dags visu laiku kāš ūdeni. Es vēl neesmu uzdevis nevienu jautājumu par Skiperu vai Aston Martin nepatikšanām.

"Zini, man vienmēr bija licies, ka plastmasa nekad nesadalās, bet tā sadalās gan. Paskaties tikai — cik vareni. Un, ko domā, es esmu arī izgudrojis, kā tikt vaļā no visa pasaules plutonija — droši un pavisam. Esmu bijis tik gudrs, kamēr visi bija prom."

"Man prieks dzirdēt, ka esi atrisinājis mūsu laiku lielāko problēmu, Dag. Kāpēc man ir tāda sajūta, ka tu man par to pastāstīsi?"

Izgāztuves hronometrēšana — tendence, raugoties uz

PRIEKŠMETIEM, MĒĢINĀT APTUVENI NOTEIKT LAIKU, KAS BŪS VAJADZĪGS, LAI TIE GALĪGI SADALĪTOS: "SLĒPJU ZĀBAKI IR VISĻAUNĀKIE. TĪRA PLASTMASA. Tie paliks, kamēr Saule kļūs par supernovu."

"Tu gan esi attapīgs. Jādara tā…" Vējš ienes ziedlapu sauju tieši Daga tīklā. "Ņem visu plutoniju, kas mētājas apkārt, vai zini, tos lielos gabalus, ko spēkstacijās izmanto durvju atstutēšanai. Ņem šos lielos durvju bloķētājus un pārlej tos ar tēraudu, gluži kā M&JVI konfektes, iekrauj tos raķetē un aizšauj projām no Zemes. Tā rīkojoties, ja raķete nogāžas, ir tikai jāaiziet, jāsavāc M&.M un jāmēģina vēlreiz. Bet raķetes nenogāzīsies, un plutonijs tiks aizšauts tieši uz Sauli.

"Izklausās sakarīgi, Dag, bet ja nu raķete nogāžas ūdenī un plutonijs nogrimst?"

"To izšauj Ziemeļpola tuvumā, lai tas nokristu uz ledus. Un, ja tas arī nogrimst, pēc tā aizsūta zemūdeni. Pilnīgi par visu ir padomāts. Vai es neesmu varen gudrs?"

"Vai esi pārliecināts, ka nevienam tas vēl nav iešāvies prātā?"

"Varbūt ir. Bet tik un tā ir vislabākā ideja, kāda vien dzirdēta. Starp citu, tev šovakar jāpalīdz man apkalpot pie bāra Banija Holendera lielajā ballē. Ierakstīju tevi sarakstā. Būs jautri. Protams, gadījumā, ja vējš šodien nesaplosīs gabaliņos mūsu mājas. Jēziņ, paklausies tikai, kādas brāzmas."

"Un, Dag, kas ir ar Skiperu?"

"Kas tad ir ar viņu?"

"Vai domā, ka viņš tevi nosūdzēs?"

"Ja viņš to izdarīs, es to noliegšu. Tu arī to noliegsi. Divi pret vienu. Es netaisos tikt apsūdzēts kriminālnoziegumos."

Doma par jebko kriminālu vai ar cietumu saistītu liek man sastingt. Dags to nolasa manā sejā: "Nerausties, zēniņ! Tik tālu nekad nenonāks. Es apsolu. Un vai zini, ko. Tu neticēsi, kad uzzināsi, kam piederēja mašīna…"

Desmitie— jauna gadsimta pirmā desmitgade.

"Kam?"

"Banijam Holenderam. Vīram, kura ballē mēs šovakar apkalposim." "Ak Kungs."

Raustīgi, baložu pelēki prožektoru gaismas punkti raustās un šaudās zem šīvakara apmākušamies debesīm kā tikko izlaists Pandoras lādes saturs.

Esmu Laspalmasā, aiz Banija Holendera vizuļiem nobārstītā Jaungada pasākuma rūpīgi apgādātā bāra. Jaunbagātnieku sejas spiežas tuvāk manējai, vienlaikus izspiežot no manis dzērienus (bagāti iznireļi vienmēr attiecas pret personālu kā pret mēsliem) un cenšoties iegūt manu atzinīgo novērtējumu un, iespējams, manus seksuālos pakalpojumus.

Tas ir otrās šķiras pūlis: TV nauda pret kino naudu; pārāk daudz uzmanības, kas pievērsta ķermenim pārāk vēlā dzīves posmā. Samērā izskatīgi, bet mazliet par grezniem; iedegu-šu, korpulentu ļaužu nodevīgais pseidoveselīgums; seju anonimitāte, kas sastopama tikai pie zīdaiņiem, vecākiem ļaudīm un pārmērīgi daudzas plastiskās operācijas pārcietušiem cilvēkiem. Jūtama slavenību dvesma, bet patiesībā nevienas nav klāt; pārāk daudz naudas un par maz slavenu cilvēku var būt nāvējošs maisījums. Un, lai gan ballīte pavisam noteikti aiziet uz urrā, pazīstamo mirstīgo trūkums sanikno saimnieku, Baniju Holenderu.

METAFORĀZE— nespĒja uztvert metaforas.

DORIANGREJISMS— nevĒlĒŠanĀs ar ELEGANCI ĻAUT SAVAM ĶERMENIM UZRADĪT NOVECOŠANĀS PAZĪMES.

Banijs ir vietēja mēroga slavenība. Viņš ir producējis kādu veiksmīgu izrādi Brodvejā 1956. gadā — "Skūpsti mani, spogulīt" vai kaut kādas tamlīdzīgas muļķības, un izbraucis uz šiem lauriem jau gandrīz trīsdesmit piecus gadus. Viņam ir spīdīgi, sirmi mati, kas izskatās pēc lietū aizmirstas avīzes, un glūnīgs skatiens, kas dara viņu līdzīgu pedofilam — neskaitāmu sejas ādas pacelšanas operāciju rezultāts, kas izdarītas, sākot ar sešdesmitajiem gadiem. Bet Banijs zina daudz pretīgu jociņu un labi izturas pret darbiniekiem — labākā iespējamā kombinācija — tā ka tas kompensē viņa trūkumus.

Dags atkorķē baltvīna pudeli: "Banijs izskatās tāds, it kā viņam zem lieveņa būtu aprakti gabalos sacirsti skauti no jaunākās grupiņas."

"Mums visiem zem sliekšņiem ir aprakti gabalos sacirsti skauti no jaunākās grupiņas," saka Banijs, pielavījies (par spīti korpulencei) no aizmugures un sniegdams Dagam savu glāzi. "Ar lediņu-pediņu, lūdzu." Viņš pamirkšķina, nogroza pakaļu un pazūd.

Rets gadījums — Dags nosarkst. "Man liekas, ka nekad neesmu redzējis cilvēku, kam būtu tik daudz noslēpumu. Žēl viņa mašīnas. Man gribētos, kaut tas būtu kāds, kurš man nepatīk."

Vēlāk runādams ar Baniju, es netieši pieskaros sadedzinātās mašīnas tēmai, mēģinot savā prātā atbildēt uz kādu jautājumu: "Lasīju avīzē par tavu mašīnu, Banij. Vai tai uz bufera nebija uzlīme ar uzrakstu "Pajautā man par mazbērniem" ?

"Ak tā. Draudziņi no Vegasas mani drusku iznesa cauri. Jauki zēni. Par viņiem nerunāsim." Diskusija beigusies.

Holendera villa ir būvēta laikos, kad notika pirmās nosēšanās uz Mēness, un atgādina ārkārtīgi uzpūtīga un briesmīgi ļauna šīs ēras dārgakmeņu zagļa izfantazētu midzeni.

Paaugstinājumu un spoguļu, ka biezs. Noguči skulptūras un Koldera mobilie darinājumi; visi kaltās dzelzs darbi ir par atoma orbītu tēmu. Bārs ar tīkkoka pārklājumu bez pūlēm varētu līdzināties bāram kādā veiksmīgā Londonas reklāmas aģentūrā Tvigijas laikos. Apgaismojums un arhitektūra ir veidota tā, lai pirmkārt liktu visiem izskatīties bur-vīgi.

Par spīti slavenību deficītam ballīte ir four-vīga, kā praktiski visi nepārtraukti atgādina cits citam. Tāds sociāls radījums kā Banijs zina, kā iekustināt ļautiņus. "Balle nav nekāda balle bez rokeriem, transvestītiem un modeļiem," viņš noskandē, nostājies blakus apsildāmajiem šķīvjiem, kas piekrauti ar dīrātām pīlēm Čīles melleņu mērcē.

Viņš to, protams, saka, pilnībā pārliecināts, ka visi šie ļaudis (un vēl citi) šeit ir klāt. Nepiespiesti ballēties var tikai beztiesiskie — jaunieši, patiesi bagāti vecāki cilvēki, līdz riebumam skaistie, nenormālie, no sabiedrības izstumtie… Līdz ar to sarīkojumā patīkami trūkst japiju — novērojums, kuru es izsaku Banijam, kad viņš deviņpadsmito reizi nāk pēc savas vodkas ar toniku. "Ja uz balli ielūdz japeļus, tad tikpat labi var ielūgt kokus, draudziņ," viņš saka. "O, skat — re, kur gaisa balons!" Viņš pazūd.

Dags šovakar ir savā elementā; apkalpošana pie bāra ir tikai blakuslieta viņa personiskajā dienaskārtībā, kas sastāv no kokteiļu dzeršanas (viņa bārmeņa ētika ir zem katras kritikas) un dzīvas pļāpāšanas un dedzīgiem strīdiem ar viesiem. Lielāko daļu laika viņš pat neatrodas pie bāra, bet klejo apkārt pa māju un pilnībā apgaismoto kaktusu dārza teritoriju, tikai pa laikam atgriezdamies ar ziņojumiem.

"Endij, es tikko vareni pavadīju laiku. Palīdzēju tam filipīniešu puisim mest rotveileriem atkaulotus cāļu līķus. Viņi uz šo vakaru ir iesprostoti. Un tā zviedru dāma ar bioniskā paskata neilona kājas šinu to visu filmēja uz 16 milimetru

filmas. Saka, ka Lesoto iekritusi izrakumos, kas gandrīz pārvērtuši viņas kājas teļa gaļas kotletēs."

"Lieliski, Dag. Vai tu, lūdzu, nevarētu padot man divas pudeles sarkanā?"

"Protams." Viņš padod man vīnu, tad aizdedzina cigareti, pat pavirši nemēģinādams izlikties, ka apkalpo pie bāra. "Parunāju arī ar to Van Klijku — to superveco dāmu platajā havajiešu kleitā un lapsādās, kurai Rietumos pieder puse avīžu. Viņa man pastāstīja, ka viņas brālis Klifs viņu pavedis Monterejā Otrā pasaules kara sākumā un tad kaut kā pamanījies aiziet bojā uz zemūdenes pie Helgolandes. Kopš tā laika viņa var dzīvot tikai karstā, sausā klimatā, kas pretējs nolemtām un sašautām zemūdenēm. Bet, spriežot pēc tā, kā viņa to stāstīja, šķiet, ka viņa to stāsta visiem."

Kā Dags izvilina šādas lietas no svešiniekiem?

Pa krietnu gabalu pie galvenās ieejas, kur kādus septiņpadsmit gadus vecas meitenītes no Ielejas ar bezveidīgiem nāru matiem dejo frugu ar kādu ierakstu producentu, es redzu ienākam dažus policistus. Ballīte ir tāda, ka es neesmu pārliecināts, vai tie nav vienkārši Banija sagādāti "tipi", lai uzkurinātu atmosfēru. Banijs runā ar policistiem un smejas, Dags viņus neredz. Banijs čāpo šurp.

"Hen Bellinghausen, ja es būtu zinājis, ka esi nelabojams noziedznieks, es būtu tevi ielūdzis, nevis nolīdzis. Kārtības sargi tevi grib redzēt pie durvīm. Es nezinu, ko viņi grib, draudziņ, bet, ja taisīsi scēnu, esi tik labs un izdari to efektīgi."

OBSKŪRISMS— tieksme piebĀrstĪt ikdienu ar MAZPAZĪSTAMĀM ATSAUKSMĒM (AIZMIRSTĀM FILMĀM, MIRUŠĀM TELEVĪZIJAS ZVAIGZNĒM, NEPAZĪSTAMĀM GRĀMATĀM, VAIRS NEPASTĀVOŠĀM VALSTĪM, UTT.) KĀ SUBLIMĒJOŠS LĪDZEKLIS, LAI PASPĪDĒTU GAN AR SAVU IZGLĪTOTĪBU, GAN VĒLĒŠANOS NOROBEŽOTIES NO MASU KULTŪRAS PASAULES.

Banijs atkal nozūd, un Daga seja nobāl. Viņš sašķoba grimasi manā virzienā un tad iziet pa vaļējām stikla durvīm, projām no policistiem uz pagalma zemāko galu.

"Pjetro," es saku, "vai vari uz brīdi mani aizvietot? Man jāaiziet kaut ko nokārtot. Uz desmit minūtēm."

"Atnes man arī," saka Pjetro, domādams, ka eju uz autostāvvietu paskatīties, kā sastāv ar vielām. Bet es, protams, eju pakaļ Dagam.

"Ilgi esmu domājis, kāda būs sajūta šajā brīdī," saka Dags, "šajā brīdī, kad mani beidzot pieķers. Patiesībā es izjūtu atvieglojumu. It kā tikko būtu aizgājis no darba. Vai esmu tev kādreiz stāstījis par čali no piepilsētas, kurš briesmīgi baidījās saķert STS?" Dags ir dzēris pietiekami, lai būtu atklāts, bet ne tik daudz, lai rīkotos stulbi. Viņa kājas nokarājas no cementa pludcaurules vecā upes gultnē pie Banija mājas, kur es viņu atrodu.

"Desmit gadus viņš nelika mieru savam ārstam, pieprasīdams noņemt asins paraugus un izdarīt Vasermana testus, kamēr beidzot (kā viņš to panāca, es nezinu) viņš tiešām arī kaut ko saķēra. Tad nu viņš teica savam ārstam: "Ak tā… Nu, tad jau laikam būs jāpalieto penicilīns." Viņš izārstējās un nekad vairs par šo slimību nedomāja. Viņš vienkārši gribēja, lai viņu pieķer. Tas arī viss."

Es nevaru iedomāties muļķīgāku vietu, kur patlaban sēdēt. Pārplūdes caurules patiešām ir pārplūdes caurules. Vienu brīdi viss ir uz Ūsiņu, nākamajā mirklī tev gāžas virsū balti putojoša vībotņu, pamestu dīvānu un slīkušu koijotu zupa.

Stāvot zem caurules, es redzu tikai viņa kājas. Akustika ir tāda, ka viņa balss kļūst rezonējoša un zema. Es uzrāpjos augšā un apsēžos viņam blakus. Staro mēnessgaisma, bet mēness nav redzams, un vienīgais gaišais punkts ir viņa cigarete. Viņš aizmet tumsā akmeni.

"Tev labāk vajadzētu iet atpakaļ uz balli, Dag. Nu, kamēr kruķi vēl nesāk bakstīt ar pistoli Banija viesus, pieprasot atklāt tavu slēptuvi vai kā tamlīdzīgi."

"Drīz iešu. Dod man brītiņu laika… šķiet, Daga Vandaļa dienas ir pagājušas, Endij. Cigareti?"

"Tagad ne."

"Es tev kaut ko pateikšu. Šobrīd esmu nedaudz apdullis. Vai tu nevarētu izstāstīt man īsu stāstiņu — noderēs jebkurš — un tad es iešu."

"Dag, šis patiešām nav īstais brīdis…"

"Tikai vienu stāstu, Endij, un jā, šis ir īstais brīdis."

Esmu dimbā, bet dīvainā kārtā man ienāk prātā kāds īss stāsts. "Lai notiek. Te būs. Kad pirms vairākiem gadiem studentu apmaiņas programmas ietvaros biju Japānā, es reiz dzīvoju pie kādas ģimenes, kurai bija meitiņa, kādus četrus gadus veca. Smuka mazulīte.

Tad nu pēc tam, kad biju ievācies, (es tur sabiju kādu pus gadu) viņa atteicās atzīt manu klātbūtni mājā. Tas, ko es sacīju viņai pie vakariņu galda, tika ignorēts. Gaitenī viņa gāja man garām kā tukšai vietai. Proti, viņas pasaulē es vis-pāi neeksistēju. Tas, protams, bija ļoti apvainojoši; visiem patīk uzskatīt sevi par tādu apburošu cilvēcisku būtni, kuru dzīvnieki un mazi bērni instinktīvi apbrīno.

Situācija bija arī kaitinoša, taču tur neko īsti nevarēja darīt; nekādas pūles no manas puses nespēja piedabūt viņu pateikt manu vārdu vai kaut kā reaģēt uz manu klātbūtni.

Tad, kādu dienu pārnācis mājās, es ieraudzīju, ka papīri manā istabā ir sagriezti gabalos — vēstules un zīmējumi, pie kuriem kādu laiku biju strādājis — sagriezti un saplēsti ar acīm redzamu maza bērna ļaunprātīgo rūpību. Es biju briesmīgi saniknots. Kad viņa pēc īsa brīža devās garam manai istabai, es nespēju novaldīties un sāku diezgan skaļi viņu bārt par to, ko viņa bija izdarījusi gan japāņu, gan angļu valodā.

Man, protams, uzreiz pēc tam bija nelāga sajūta. Viņa devās projām, un es domāju, vai esmu aizgājis par tālu. Bet pēc pāris minūtēm viņa atnesa man savu iemīļoto vabolīti mazā kastītē (izplatīts Āzijas bērnu laika kavēklis), paķēra mani aiz rokas un izveda dārzā. Tur viņa sāka man stāstīt par sava kukainīša slepeno dzīvi. Redzi, viņai bija jātiek par kaut ko nosodītai, pirms viņa varēja uzsākt sazināšanos. Tagad viņai varētu būt gadu divpadsmit. Apmēram pirms mēneša saņēmu no viņas pastkarti."

Man liekas, ka Dags neklausījās. Viņam būtu vajadzējis to darīt. Bet viņš tikai gribēja dzirdēt kādu balsi. Mēs aizmetām vēl dažus akmeņus. Tad, ne no šā, ne no tā, Dags man vaicā, vai es zinot, kā miršot.

"Bellinghauzen, nevajag tik slimīgi izrunāties, labi? Ņem un aizej, tiec galā ar policiju. Viņi droši vien grib tikai uzdot jautājumus. Tas arī viss."

"Fermez la bouche, Endij. Tas bija retorisks izteikums. Ļauj, es tev pastāstīšu, kā es miršu. Tas būs tā. Es būšu septiņdesmit gadus vecs un sēdēšu šeit, tuksnesī, nekādu protēžu — visi mani paša zobi — tērpies pelēkā tvīdā. Es stādīšu puķes — tievas, trauslas puķes, kas ir veltas pūles tuksnesī — kā tās mazās komiksu puķītes, kas klauniem galvās, mazos klaunu cepuru formas podiņos. Vienīgā skaņa būs

SAULE NAV IENAIDNIEKS

karstuma sanešana, un mans ķermenis, salicis par lāpstu, kas šķindēs pret akmeņaino augsni, nemetis ēnu. Saule atradīsies tieši virs galvas, un aiz manis atskanēs šie briesmīgie spārnu plīkšķi — skaļāki, nekā ar spārniem spēj izdot jebkurš putns.

Lēni apgriezies, es gandrīz kļūšu akls, ieraugot, ka zemē ir nolaidies eņģelis — zeltains un kails, galvas tiesu garāks par mani. Es nolikšu zemē mazo puķu podiņu, ko turēšu rokās — tas savā ziņā liekas neveikli. Un es vēlreiz ievilkšu elpu, pēdējo reizi.

Tad eņģelis pacels manus trauslos kaulus un paņems mani savās rokās, un tad tas būs tikai laika jautājums, līdz es bez skaņas un pilnīgā mīlestībā tikšu aiznests tieši saulē."

Dags aizsviež cigareti un ar dzirdi no jauna pievēršas ballītei, kas neskaidri sadzirdama pāri novadgrāvim. "Nu, Endij. Vēli man veiksmi," viņš saka, nolēkdams no cementa caurules, tad pasper dažus soļus, apstājas, pagriežas un saka man: "Paklau, pieliecies uz brīdi man tuvāk." Es paklausu, un viņš mani noskūpsta, manā prātā iedarbinādams filmas par šķidriem lielveikala griestiem, kuri kaskādē paceļas pret debesīm. "Tā. Es vienmēr esmu gribējis to izdarīt."

Viņš atgriežas lielajā, spožajā ballē.