X paaudze

PIRKŠANA NAV RADĪŠANA

Suņi, no karstuma jau paguruši, guļ sāba ēna, un, pakaļkājām raustoties, ķersta sapņu trusīšus. Mēs ar Dagu, būdami ogļhidrātu komā, daudz neatpaliekam, un mums ir īstais klausīšanās noskaņojums, kad Klēra uzsāk savu dienas stāstu.

"Tas ir Tekslahomas stāsts," viņa saka mums par lielu prieku, jo Tekslahoma ir mītiska pasaule, kuru esam izdomājuši, lai tajā inscenētu savus stāstus. Tā ir skumja Visuriene, kuras iedzīvotājus vienmēr atlaiž no darba 7-Eleven veikalos un kur jaunieši lieto narkotikas un vingrinās jaunākajās dejās pie vietējā ezera, kur viņi arī fantazē par to, kā būs pieauguši un krāpsies ar čekiem, lai iegūtu milzu bagātību, pa to laiku pētīdami cits cita ādu, lai noskaidrotu, vai ezera ūdens nav atstājis uz tās ķīmiskus apdegumus. Tekslahomieši zog lētus, viltotus smaržūdeņus noplukušos veikaliņos un katru gadu cits citu nošauj pie Pateicības dienas pusdienu galda. Un praktiski vienīgā labā lieta, kas tur notiek, ir auksto, neizteiksmīgo kviešu audzēšana, par kuru Tekslahomieši izjūt saprotamu lep-numu; likums nosaka, ka uz visu iedzīvotāju automašīnu buferiem jābūt uzlīmēm ar tekstu: "Bez fermeriem nav ēdamā".

Dzīve tur ir garlaicīga, bet daži prieciņi tomēr ir atrodami — visi pieaugušie savās kumodēs glabā lielu daudzumu slikti pašūtu, spilgti sarkanu seksa atribūtu. Tas ir biksītes un kutinātāji, kas raķetēs atvesti no Korejas — un es saku "raķetēs" tāpēc, ka Tekslahoma ir asteroīds, kurš riņķo ap Zemi, gads tur pastāvīgi ir 1974. — gads pēc naftas krīzes un gads, pēc kura reālās algas ASV tā arī vairs nepieauga. Atmosfēra satur skābekli, kviešu pelavas un AM radiopārraides. Tā ir vieta, kur ir jauki pavadīt vienu dienu, bet tad tu arī negribi neko citu, kā vien aizvākties no turienes.

Lai nu kā, tagad jūs pazīstat darbības vietu, un mēs varam ielēkt Klēras stāstā.

"Tas ir stāsts par astronautu vārdā Baks. Kādu pēcpusdienu astronautam Bakām radās problēma ar viņa kosmosa kuģi un bija jānosēžas Tekslahoma — Monro ģimenes piepilsētas pagalmā. Baķa kuģa problēma bija tā, ka tas nebija ieprogrammēts tā, lai varētu pārvarēt Tekslahomas gravitāciju — cilvēki uz Zemes bija aizmirsuši viņam pateikt, ka tāds asteroīds vispār pastāv!

"Tā jau vienmēr notiek," sacīja misis Monro, vezdama Baku projām no kuģa, garām šūpolēm pagalmā uz māju, "Keipkanaverāla vienkārši ņem un aizmirst, ka mēs šeit atrodamies."

Tā kā bija dienas vidus, misis Monro piedāvāja Bakām karstas, barojošas pusdienas, kas sastāvēja no sēņu zupas fri-kadeļu krēma un konservētiem, sasmalcinātiem graudiem. Viņa bija priecīga, ka kāds iegriezies, jo viņas trīs meitas bija darbā, bet vīrs — laukā, kur strādāja uz kuļmašīnas.