X paaudze

PAMET SAVU ĶERMENI

"Reiz dzīvoja kāda nabaga bagāta meitene vārda Linda. Viņa bija mantojusi milzīgas dzimtas bagātības, kuras bija izaugušas no vergu tirdzniecības Džordžijā, savairojušās jen-kiju tekstilfabrikās Masačūsetsā un Konektikutā, izplatījušās uz rietumiem līdz Monongahelariveras tērauda fabrikām Pensilvānijā un visbeidzot nesušas bagātus avīžu, kinofilmu un kosmiskās aviācijas augļus Kalifornijā.

Bet, ja Lindas dzimtas nauda vienmēr pamanījās augt un pielāgoties savam laikam, tad ģimene to nespēja. Tā saruka, panīka un sarāvās uz iekšu, līdz no tās bija palikusi tikai Linda un viņas māte Dorisa. Linda dzīvoja lielā mūra mājā lauku īpašumā Delavēras štatā, bet viņas māte no Delavēras adreses tikai nosūtīja savas nodokļu deklarācijas. Viņa pat nebija apmeklējusi šo vietu jau daudzus gadus, jo bija augstāko aprindu pārstāve, viņa dzīvoja Parīzē; viņa piederēja pie aprindām. Ja viņa būtu apmeklējusi šo vietu, tad būtu varējusi novērst to, kas notika ar Lindu.

Redziet, Linda uzauga tikpat laimīga kā jebkura bagāta meitene — vienīgais bērns mūra mājas augšējā stāva bērnistabā, kur tēvs katru vakaru lasīja viņai priekšā, kamēr viņa sēdēja tam klēpī. Augšā pie griestiem virpuļoja un dziedāja dučiem pieradinātu kanārijputniņu, kas dažkārt nolaidās, lai nosēstos viņiem uz pleciem un vienmēr nobaudītu jauko barību, ko atgādāja kalpones.

Taču kādu dienu viņas tēvs pārtrauca nākt pie viņas un nekad vairs neatgriezās. Kādu laiku māte palaikam mēdza ierasties un mēģināja lasīt priekšā, bet tas nekad vairs nebija kā agrāk — viņas elpa smirdēja pēc kokteiļiem, viņa mēdza raudāt; viņa spēcīgi sita putniem, kad tie tuvojās, un pēc kāda laika putni to vairs nemēģināja darīt.

Gāja laiks, un Linda savos vēlajos padsmit gados un agrīnajos divdesmitajos kļuva par skaistu, bet ārkārtīgi nelaimīgu sievieti, kura pastāvīgi meklēja vienīgo cilvēku, vienīgo ideju vai vienīgo vietu, kas varētu izglābt viņu no šīs, nu, sacīsim, dzīves. Linda jutās izredzēta, bet bezmērķīga — pilnīgi viena. Un attiecībā uz savu apjomīgo mantojumu viņai bija divējādas jūtas — vainas apziņa par to, ka viņa nav cīnījusies, lai to iegūtu, bet dažkārt arī karaliskuma un varas izjūtas, kas, kā viņa zināja, varēja nest viņai tikai nelaimi. Viņa svārstījās.

Un līdzīgi visiem patiesi bagātiem un/vai skaistiem un/vai slaveniem cilvēkiem, viņa nekad nebija īsti pārliecināta par to, vai cilvēki atsaucas uz viņas īsto es, gaismas drusciņu, kas bija ieslodzīta viņas miesas apvalkā, vai tikai uz laimīgo lozi, kuru viņa bija izvilkusi piedzimstot. Viņa vienmēr sargājās no blēžiem un izspiedējiem, apdziedātājiem un šarlatāniem.

Es šeit piebildīšu vēl kaut ko par Lindu: viņa bija gudra. Viņa varēja runāt, teiksim, par elementārdaļiņu fiziku — kvarkiem un leptoniem, bosoniem un mesoniem — un viņa varēja pateikt, kurš patiešām pārzina šo tēmu pretstatā tiem, kas par to tikai izlasījuši žurnālā. Viņa varēja nosaukt vairumu puķu un nopirkt visas puķes. Viņa apmeklēja Viljamsas koledžu un kokteiļvakarus ar filmu zvaigznēm samta Manhetenas augstākajā sabiedrībā, ko apgaismoja epi-leptiskas zibspuldzes. Viņa bieži vienatnē brauca uz Eiropu. Viduslaiku mūru ieskautajā Senmalo pilsētiņā Francijas piekrastē viņa dzīvoja mazā istabiņā, kas smaržoja pēc liķiera konfektēm un putekļiem. Tur viņa lasīja Balzaka un Nensi-jas Mitfordas darbus, meklēdama mīlestību, meklēdama kādu ideju un gulēdama ar austrāliešiem, pie reizes plānojot savus nākamos ceļojumus pa Eiropu.

Rietumāfrikā viņa apmeklēja bezgalīgus gerberu un skābeņu augu paklājus — citpasaulīgus laukus, kur psihodēlis-kas zebras košļāja maigos dzinumus, kas izlīda no augsnes vienā naktī, izšķīlušies sēklām, ko no desmitgadēm ilgas komas bija atmodinājušas Kongo pēkšņās lietusgāzes.

Taču meklēto Linda visbeidzot atrada Āzijā — augstu Himalajos starp alpīnistu pamestajiem, rūsošajiem skābekļa baloniem un apātiskajiem, opija pārsātinātajiem un nolemtajiem Aiovas otrā kursa studentu ķermeņiem — tieši tur viņa dzirdēja par ideju, kas iedarbināja viņas dvēseles mehānismus.

Viņa dzirdēja par reliģisku sektu, kurā ietilpa mūki un mūķenes, kas mazā ciematiņā bija sasnieguši svētuma, ekstāzes, atpestīšanas stāvokli, ievērojot stingru diētu un meditējot septiņus gadus, septiņus mēnešus, septiņas dienas un septiņas stundas. Šajā laikā svētais māceklis nedrīkstēja izrunāt nevienu vārdu un veikt nekādas darbības, izņemot ēšanu, gulēšanu, meditēšanu un vēdera iztukšošanu. Taču tika sacīts, ka patiesība, ko varot atrast šī smagā pārbaudījuma beigās, vienmēr esot tik brīnišķīga, ka ciešanas un atsacīšanās esot nieks, salīdzinot ar kontaktu ar Augšieni, kas tiekot sasniegts pēcgalā.

Nelaimīgā kārtā dienā, kad Linda apmeklēja mazo ciematiņu, izcēlās vētra. Viņa bija spiesta griezties atpakaļ, un nākamajā diena viņai bija jāatgriežas Delavera, lai tiktos ar juristiem, kas pārvaldīja viņas nekustamos īpašumus. Viņai tā arī neizdevās apmeklēt svēto ciematu.

Drīz pēc tam viņa kļuva divdesmit vienu gadu veca. Saskaņā ar sava tēva testamentu viņa šajā brīdī mantoja viņa īpašumu lielāko daļu. Dorisa saspringtā mirklī pēc tabakas smaržojošā Delavēras jurista birojā uzzināja, ka mēnesī saņems tikai noteiktu summu, kas gan nebija pieticīga.

No sava vīra īpašumiem Dorisa bija gribējusi saņemt maltīti, bet saņēma uzkodu. Viņa kļuva līķa bāla, un tieši šīs naudas dēļ starp Lindu un Dorisu parādījās nepārvarama plaisa. Dorisa atbrīvojās no pinekļiem. Viņa kļuva par labi polsterētu, spīdīgi lakotu naudas slepenās pasaules pilsoni. Dzīve kļuva par mozaīku, kas sastāvēja no britu ūdensdziedniecības iestādījumu, nopirktu Venēcijas izsūtāmo zēnu, kas lupināja dārgakmeņus no viņas rokassomiņas, NLO meklējumu Andos, kas beidzās bez rezultātiem, sanatorijām pie Ženēvas ezera un Antarktīdas braucieniem, kur viņa uz Karalienes Modās Zemes bāli zilā ledus fona nekaunīgi glaimoja emirātu prinčiem.

Un tā Linda palika viena ar saviem lēmumiem, un, tā kā nebija neviena, kas to aizliegtu, viņa nolēma pati mēģināt sasniegt garīgo atpestīšanu pēc septiņu gadu, septiņu mēnešu un septiņu dienu metodes.

Taču, lai to izdarītu, viņai bija jāveic piesardzības pasākumi, lai nodrošinātos pret apkārtējās pasaules mēģinājumiem apdraudēt viņas pūliņus. Viņa nocietināja savas mājas mūra

SIMULĒSEVI

žogu, paaugstinot to un aprīkojot ar lāzera staru signaliza-cijām, baidoties nevis no laupīšanas, bet no iespējamajiem traucētājiem. Tika sastādīti juridiski dokumenti, kas nodrošināja, lai tiktu nokārtoti tādi jautājumi kā nodokļi. Šie dokumenti arī laikus izskaidroja viņas mērķa raksturu, un stāvēja pa rokai gatavi vicināšanai gadījumā, ja kāds apstrīdētu Lindas veselo saprātu.

Viņa atlaida savus kalpotājus, atstādama tikai vienu kalponi vārdā Šarlote. Automašīnām tika aizliegts iebraukt īpašumā, un pagalmi un dārzi tika pamesti aizaugšanai, lai Lindu netraucētu zāles pļāvēju troksnis. Uz īpašuma perimetra tika nostādīta diennakts apsardze, un tika pasūtīta vēl viena drošības sistēma, kas uzraudzīja sargus, lai to uzmanība neatslābtu. Nekas nedrīkstēja traucēt viņas dienišķo sešpadsmit stundu meditāciju.

Un tā kādā marta dienā sākās viņas klusēšanas periods.

Pagalms tūlīt sāka aizaugt. Rupjās Kentuki zilās zāles mauriņa monokulturu ātri aizraibinaja maigākās vietējās puķes, augi un zālītes. Pūkainās rudbekijas, neaizmirstulītes, zirgskābenes un Jaunzēlandes lini pievienojās zālēm, kas sāka atkarot, mīkstināt un caurdurt ar oļiem nokaisītos ceļus un taciņas. Lapeni pārņēma izstīdzējušas, krāšņas un sāpīgas rožu, dzeloņaugu un to mežeņu formas, lieveni sažņaudza licīnijas, no akmensdārziem kā zupa, kas iet pāri, izšļācās

esisms— indivīda mēģinājumi pašam formulēt sev piemērotu reliģiju tradicionālo reliģisko principu nepārzināšanas dēļ. Visbiežāk sajaukums no reinkarnācijas, personiska dialoga ar neskaidri definētu dieva tēlu, naturālisma un karmiskiem "aci pret aci" principiem.

papīrsērga— pārlieks jūtīgums pret piegružotību.

pirakantas un efejas. Pagalma ievācas neskaitāmi mazi dzīvnieciņi. Vasarā augu galotnes pastāvīgi klāja saules staru dūmaka, ko piebārstīja klusējoši, idiotiski un amniotiski taureņi, naktstauriņi un knišļi. Šajā gaisīgajā šķidrumā spēji mēdza ielauzties izsalkuši, aizsmakuši sīļi un vālodzes. Un tā bija Lindas pasaule. No ausmas līdz rietam viņa raudzījās uz to no sava paklājiņa iekšējā pagalmā, neko neteikdama, ne ar vienu nedalīdamās, neko neatklādama.

Kad pienāca rudens, viņa mēdza sēdēt, ietinusies Šarlotes pasniegtajās vilnas segās, līdz kļuva pārāk auksts. Tad viņa turpināja vērot savu pasauli caur guļamistabas augstajām stikla durvīm. Ziemā viņa vēroja pasaules miegu, pavasarī redzēja tās atjaunotni un katru vasaru no jauna skatīja tās gandrīz smacējošo dzīvības bagātību.

Un tā turpinājās septiņus gadus, kuru laikā viņas mati nosirmoja, viņai izbeidzās mēnešreizes, āda izkalta un cieši apņēma kaulus, un balss saites atrofējās, tā ka viņa vairs nespēja parunāt, pat ja gribētu.

Kādu dienu neilgi pirms Lindas meditācijas perioda beigām tālu projām pasaules otrā malā Himalajos kāds priesteris vārdā Laski lasīja vācu žurnāla Stern eksemplāru, ko vietējā ciematiņā bija pametuši alpīnisti. Tajā viņš uzdūrās neskaidram, ar teleobjektīvu uzņemtam fotoattēlam, kurā bija redzama sievietes figūra — Linda, kas meditēja apkārtnē, kura izskatījās pēc mežonīga, bagātīga dārza. Lasīdams parakstu zem attēla, kurā bija rakstīts par bagātās amerikāņu mantinieces centieniem, kas bija pievērsusies New Age kustībai, Laski sajuta, ka viņam paātrinās pulss.

Dienu vēlāk Laski sēdēja Japānas aviolīniju lidmašīnā, kas bija ceļā uz Kenedija lidostu, rūpju pilns un izskatīdamies dīvains ar savu vecmodīgo, taisnstūraino koferi un amata tērpu, kad cīnījās ar vēlās pēcpusdienas Eiropadibenēm, ko pie muitas punktiem izlaida lētās aviolīnijas, un cerēja, ka lidostas limuzīns laikus aizvedīs viņu līdz Lindas īpašumam. Laika bija tik maz!

Stāvēdams pie Lindas īpašuma tērauda vārtiem, Laski izdzirda jautrību, kas nāca no sargu mājiņas. Šī nakts, kā viņš bija pareizi sapratis no mazā rakstiņa par Lindu žurnālā Stern, bija viņas meditācijas pēdējā nakts — sargi svinēja gaidāmo atbrīvošanu no saviem pienākumiem. Viņi nolaidīgi izturējās pret saviem pienākumiem. Laski atstāja savu vecmodīgo koferi ārpusē pie vārtiem un klusi iespraucās iekšā, kur neviena netraucēts sāka iet pa saulrieta apgaismotajām piebraucamā ceļa paliekām.

Ābeles bija pilnas ar niknām vārnām, viņa kājas laizīja zilo, ložņājošo eglīšu biežņa; pagurušas saulespuķes balstīja savas galvas uz salauztiem kakliem, un zem tām kā lēnīgas tirgussievas pulcējās gliemeži. Šajā greznumā Laski apstājās un apmainīja savu bāli brūngano talāru pret mirguļojošu metāla krāsas žaketi, ko bija novilcis pie vārtiem un nesis līdzi. Un, sasniedzis Lindas māju, viņš atvēra parādes durvis un iegāja vēsajā, tumšajā klusumā, kas stāstīja viņam par krāšņi izrotātām istabām, kas reti tika lietotas. Nojautas vadīts, Laski uzkāpa pa platām centrālajām kāpnēm, ko klāja paklājs melni sarkanīgā granātābolu sulas krāsā, izgāja cauri daudziem gaiteņiem un nonāca Lindas guļamistabā. Šarlote nevarēja novērot viņa ierašanos, jo uzdzīvoja kopā ar sargiem.

Tad ārējā pagalmā viņš ieraudzīja Lindas sarukušo apveidu veramies saulē, kura tagad bija dzintara krāsā, pa pusei nogrimusi aiz apvāršņa. Laski bija ieradies tieši laikā — pēc dažām sekundēm Lindas klusuma un meditācijas periodam bija jābeidzas.

Laski raudzījās uz viņas augumu, kas vel bija tik jauns, bet pārvērties vecenes ķermenī. Un viņam likās, ka tas gandrīz varētu iekrakšķēties, kad viņa pagriezās, atklādama savu bezgala novārgušo seju — miroņa seju, līdzīgu gumijas plostam, kas izlaidis gaisu un pārāk ilgi nostāvējis saulē.

Viņa lēni piecēla savu mezgloto, trauslo ķermeni, līdzīgu bērna izveidotai spageti skulptūrai, kura attēlo neveiklu putnu, un aizšļūkāja pāri pagalmam pa durvīm savā guļamistabā kā maiga vēsma, kas ieplūst slēgtā telpā.

Viņa nelikās pārsteigta, redzot Laski, kurš spīdēja savā metāla krāsas žaketē. Iedama viņam garām, viņa savilka lūpu muskuļus apmierinātā smaidā un devās pie savas gultas. Viņai apguļoties, Laski dzirdēja skaņas, kas atgādināja smilšpapīra beršanos, rupjajai militāra piegriezuma segai slīdot pār viņas kleitu. Viņa nenovērsdamas raudzījās griestos, un Laski pienāca un nostājās viņai līdzās.

"Jūs, Eiropas bērni… un Amerikas bērni…" viņš sacīja, "jūs tik ļoti cenšaties, bet visu pārprotat — jūs ar savām savādajām, mazajām, ar rokām grebtajām reliģijām, ko paši sev izgatavojat. Jā, tev bija jāmeditē septiņus gadus, septiņus mēnešus, septiņas dienas un septiņas stundas saskaņā ar manu reliģiju, bet tas ir pēc mana kalendāra, nevis pēc jūsējā. Pēc jūsu kalendāra šis laiks ilgst tikai nedaudz vairāk par vienu gadu. Tu to darīji septiņas reizes ilgāk, nekā vajadzīgs… tu arī pārcenties…" bet tad Laski apklusa. Lindas acis kļuva līdzīgas tām, ko viņš tajā pēcpusdienā bija redzējis lidostā — imigrantu acīm, kuri gatavojas iznākt pa muitas iestāžu slīdošajām durvīm un beidzot ieiet jaunajā pasaulē, sadedzinājuši aiz sevis visus tiltus.

Jā, Linda bija visu izdarījusi nepareizi, bet viņa tik un tā bija uzvarējusi. Tā bija savāda uzvara, bet tomēr uzvara. Laski saprata, ka ir sastapis kādu, kurš ir pārāks par viņu.

Viņš ātri novilka savu priestera žaketi, kurai bija krietni vairāk par divtūkstoš gadiem, un kurai vienmēr tika pievienoti jauni rotājumi, bet vecie pastāvīgi saira. Zelta un sudraba pavedieni, kas savīti kopā ar jaka vilnu, turēja obsi-diāna lodītes un nefrīta pogas. Tur bija Marko Polo rubīns un 7Up pudeles korķis, ko bija ziedojis pirmais pilots, kurš nosēdās Laski ciematā.

Laski paņēma savu žaketi un apklāja ar to Lindas augumu, ar kuru patlaban notika pārdabiska pārvērtība. Viņa kustību pavadīja viņas ribu krakšķēšana un elsains ekstāzes čīkstiens. "Nabaga mīļais bērns," viņš nočukstēja, noskūpstīdams viņu uz pieres.

Un līdz ar šo skūpstu Lindas galvaskauss ieliecās kā daždien trausli, zaļi plastmasas ogu groziņi, kas, visu ziemu nostāvējuši ārā, sabirst cilvēka rokās. Jā, viņas galvaskauss ieliecās un pārvērtās pīšļos — un gaismas mazumiņš, īstā Linda, pameta viņas veco ķermeni, tad sāka celties debesīs, kur kā mazs, dzeltens putniņš, kas prot dziedāt visas dziesmas, apsēdās uz viņas dieva labās rokas."