X paaudze

TU NEESI TAVS EGO

Mes vairs neesam uz galvenās ielas, bet neapgaismotā sānieliņā, kur muļķīgā kārtā ir nolikts Daga dārgais "sēdeklis". Automašīnas pakaļējā daļā mētājas kartona kastes ar papīriem, drēbēm un citām panckām, kā grāmatveža garāžas izpārdošanā. Izskatās, ka kāds gatavojies milzīgā steigā pazust no pilsētas. Šajā miestā tas nav nekas neparasts.

"Es pavadīju nakti mazā mammiņas un papiņa motelī pilnīgā nomalē. Uz sienām bija zaraini priežkoka paneļi, piecdesmito gadu lampas un briežu attēli…"

"Dag, kāp nost no mašīnas. Es patiešām šeit jūtos neomulīgi. "

"…un tur smaržoja pēc tiem mazajiem rozā moteļa ziepju gabaliņiem. Ak vai, kā man patīk to smarža! Tik īslaicīga."

Mani pārņem šausmas — Dags ar savas cigaretes gailošo ķirškrāsas galu dedzina caurumu mašīnas jumtā. "Dag! Ko tu dari, izbeidz! Tūlīt izbeidz!"

"Endrū, runā klusāk. Lūdzu. Kur ir tava savaldība?"

Dags, kā jau minēju, ir vandalis. Es mēģinu saprast viņa rīcību, bet man tas neizdodas; kādas Cutlass Supreme sa-skrāpēšana pagājušajā nedēļā bija tikai viens atgadījums garā līdzīgu notikumu virknē. Šķiet, ka viņš aprobežojas tikai ar auto, kuru uzraksti uz buferiem viņam šķiet riebīgi. Tā arī ir — palūkojoties uz šīs automašīnas aizmuguri, atklājas uzraksts "Pajautā man par mazbērniem".

"Nāc atpakaļ, Palmer. Es beigšu. Pēc mirkļa. Turklāt es gribu atklāt tev noslēpumu."

Es apstājos.

"Tas ir noslēpums, kas attiecas uz manu nākotni," viņš saka. Par spīti veselajam saprātam es atgriežos.

"Tas ir tik stulbi, tā caurumu dedzināšana, Dag."

"Mieru, zēniņ! Tas ir viegls likumpārkāpums. Kalifor-nijas štata kriminālkodeksa 594. pants. Sitiens pa pirkstiem. Turklāt neviens jau neredz."

Viņš notrauc mazu pelnu plēksni no cigaretes cauruma. "Es gribu, lai man ir viesnīca Kalifornijas dienvidos. Un man liekas, ka tas ir reālāk, nekā tev šķiet."

"Ko?"

"To es gribu darīt nākotnē. Būt viesnīcas īpašnieks."

"Lieliski. Tagad ejam."

"Nē," viņš aizdedzina vēl vienu cigareti, "vispirms es tev pastāstīšu par savu viesnīcu."

"Tikai ātri."

"Es gribu atvērt to Sanfelipē. Tā atrodas Kalifornijas zemesraga austrumos. Tas ir mazītiņš miestelis, kam apkārt ir tikai smiltis, pamestas urāna raktuves un pelikāni. Es atvērtu mazu viesnīcu tikai draugiem un ekscentriskām personībām, un pie manis strādātu tikai meksikānietes jau gados un pārsteidzoši skaisti sērfotāju un hipiju zēni un meitenes, kam smadzenes no pārmērīgas narkotiku lietošanas pārvērtušās Šveices sierā. Tur būtu bārs, kur visi spraustu pie griestiem vizītkartes un naudu, un vienīgie gaismas avoti būtu desmitvatīgas spuldzītes, kas paslēptas aiz sakaltušiem kaktusiem pie griestiem. Mēs pavadītu vakarus, mazgādami cinka ziedi cits citam no deguniem, dzerdami ruma kokteiļus un stāstīdami stāstus. Ļaudīm, kas stāstītu labus stāstus, nebūtu jāmaksā par mājvietu. Uz tualeti neviens nedrīkstētu iet, kamēr nebūtu ar flomāsteru uzrakstījis uz sienas smieklīgu joku. Un visu numuru sienas klātu zaraini priežu dēļi, un kā suvenīru ikviens saņemtu tikai mazu ziepju gabaliņu."

Man jāatzīst, ka Daga viesnīca izklausās apburoša, bet man arī gribas tikt projām. "Vareni, Dag. Nu, tava ideja patiešām ir varena, bet tagad gan tīsimies, labi?"

"Laikam gan. Es…" viņš paskatās lejup uz vietu, kur dedzinājis caurumu ar cigareti, kamēr es biju novērsies. "Ak vai…"

"Kas noticis?"

"Sūdi vagā."

Ogle ir nokritusi no cigaretes gala un ievēlusies kastē ar papīriem un citiem loriņiem mašīnā. Dags nolec no mašīnas, un mēs abi sastinguši noskatāmies, kā nokaitēti sarkanais punkts izēdas cauri dažām avīzes lapām, rada iespaidu, ka ir pazudis, tad pēkšņi izdod skaņu "vuff!", kastei uzliesmojot suņa rējiena ātrumā, apgaismojot mūsu šausmu pārņemtās sejas savā acumirklīgajā dzeltenajā, izsmejošajā jautrībā.

"Ak Dievs!"

"Zūdam!"

Es jau esmu prom. Mēs abi laižamies prom pa ielu, sirds kāpj pa muti, mēs atskatāmies tikai vienreiz, kad esam divu kvartālu attālumā no šīs vietas, un arī tad tikai uz īsu brīdi, lai ieraudzītu pašu ļaunāko iespējamo scenāriju — Aaston Martin karstā iekuru ekstāzē ir apņēmušas kūsājošas aveņkrāsas lavas liesmas, kas veļas uz ielas.

"Velns parāvis, Belinghauzen, tas ir visstulbākais no taviem sūda trikiem, ko jebkad esi pastrādājis!" Un mēs atkal skrienam, es priekšā Dagam, mani aerobikas treniņi liek sevi manīt.

Dags pagriežas ap stūri man aiz muguras, kad es dzirdu apslāpētu balsi un būkšķi. Pagriezies es ieraugu, kā Dags uzskrien virsū nevienam citam kā Skiperam, Morongoveli-jas klaidonim no ielejas augšgala, kurš dažkārt sēž Larry's (iesauka cēlusies no viņa TV situāciju komēdijas kuģa kapteiņa cepures).

"Sveiks, Dag! Bārs jau ciet?"

"Sveiks, Skip! Ja gan. Man svarīgs randiņš. Jāskrien," viņš saka, jau attālinādamies un rādīdams ar pirkstu uz Ski-peru kā japijs, kurš nepārliecinoši solās kopā paēst pusdienas.

Desmit Teksasas kvartālus tālāk mēs apstājamies pārguruši, aizelsušies, izpildīdami gārdzošu klanīšanos līdz zemei austrumnieku stilā. "Nevienam nav jāzina par šito mazo misēkli, Endrū. Skaidrs? Nevienam. Pat Klērai ne."

"Vai es izskatos pēc kretīna? Jēziņ."

Ehē, ehē, ēhē.

"Un Skipers?" es prasu, "vai viņam nepieleks, kas parlietu?"

"Viņam? Nekā. Viņa smadzenes jau gadiem pārvērtušās karburatora šļurā."

"Vai esi pārliecināts?"

"Jā." Mēs atgūstām elpu.

"Aši. Nosauc desmit mirušus rudmatainos," Dags nokomandē.

"Ko?"

"Tev ir piecas sekundes. Viens. Divi. Trīs…"

Man pielec. "Džordžs Vašingtons, Denijs Kejs…"

"Viņš nav miris."

"Ir gan."

"Labi, lai būtu. Tev papildpunkti."

Atlikušais gājiens līdz mājām nav diez cik jautrs.