X paaudze

BRIESMONI EKSISTĒ

Dags ir tikko pārbraucis un izskatās pēc kaut ka, ko šuneļi atvilkuši no Katīdralsitijas izgāztuves. Viņa parasti rozīgie vaigi ir baložu pelēki, un kastaņbrūnie mati ir traki sajukuši kā masu slepkavām, kurš pabāž galvu no burgeru ēstuves un kliedz, ka nemūžam nepadosies. To visu mēs redzam tai pašā brīdī, kad viņš ienāk pa durvīm: viņš ir briesmīgi uzvilkts un nav gulējis. Esmu norūpējies, un pēc tā, kā Klēra nervozi groza pirkstos cigareti, es saprotu, ka arī viņa ir satraukušies. Tomēr Dags izskatās priecīgs, un kas gan vēl vairāk vajadzīgs, bet kāpēc viņa prieks izskatās tik, tik — aizdomīgs?

Liekas, es zinu, kāpēc.

Esmu redzējis šo prieka paveidu jau agrāk. Tas ir no tās pašas neiegrožota atvieglojuma un nomāktas ķiķināšanas sugas, ko esmu redzējis to draugu sejās, kas atgriezušies pēc pusgada Eiropā, — sejas, kurās redzams atvieglojums par iespēju no jauna ļauties lielām automašīnām, pūkainiem, baltiem dvieļiem un Kalifornijas ražojumiem, taču sejas, kurās arī briest neizbēgamā, pa pusei klīniskā "ko lai es iesāku ar savu dzīvi?" depresija, kas gandrīz vienmēr seko svētceļojumam uz Eiropu tikpat droši kā grāmatas nobeigums.

Ak vai.

Taču Dags jau ir pārdzīvojis savu divdesmito gadu vidus lielo krīzi, un šīs lietas, paldies Dievam, notiek tikai vienreiz. Tā ka viņš laikam tikai pārāk ilgas dienas bijis viens — no nerunāšanas ar cilvēkiem var sajukt prātā. Tas patiešam tā ir. īpaši Nevadā.

"Čau, jautrīši! Dāvaniņas visiem!" Dags mums uzsauc, iegrīļodamies pa durvīm, ienesot papīra laupījuma maisu pār Klēras slieksni, uz mirkli apstādamies, lai izokšķerētu Klēras pastu uz gaiteņa galda un dotu mums ar Klēru sekundes daļu, kurā mēs apmaināmies zīmīgiem, paceltu uzacu skatieniem (mēs sēžam uz viņas dīvāniņiem, spēlēdami skrablu), un pietiekami laika, lai viņa pagūtu man iečukstēt: "Dari kaut ko!"

"Čau, saldumiņ," pēc tam saka Klēra, aizklakšķinādama pa dēļu grīdu korķa platformenēs, ko papildina mēļš torea-dora kombinezons ar mirdzošām bikšu starām. "Es tev par godu apģērbos kā Rīno mājsaimniece. Es pat mēģināju izveidot augsto matu sakārtojumu, bet man izbeidzās laka. Tā nu tas savā ziņā izvērtās par nesakārtojamu. Vai iedzersi kaut ko?"

"Vodku ar apelsīnu sulu, ja varētu. Čau, Endij!"

"Čau, Dag," es saku, pieceldamies un iedams viņam garām, ārā pa parādes durvīm. "Iešu pačurāt. Klēras mazmājiņa izdod jocīgas skaņas. Tūlīt būšu atpakaļ. Vai iznāca garš brauciens ?"

"Divpadsmit stundas."

"Gan jau."

nabagohondriia— hipohondrija, kas rodas no veselības apdrošināšanas trūkuma.

Personiskais tabu— mazs dzīves likums, kas robežojas ar

MĀŅTICĪBU; ĻAUJ CILVĒKAM TIKT GALĀ AR IKDIENAS DZĪVI, NEEKSISTĒJOT KULTURĀLĀM VAI RELIĢISKĀM UZSKATU SISTĒMĀM.

Ticis savā tīrajā, bet nekārtīgajā vasarnīca pagalma otrā pusē, es parakņājos vannas istabas skapīša apakšējā atvilknē un atrodu pēc receptes pirktu pudelīti, kas palikusi no tā manas dzīves posma pirms gada vai diviem, kad niekojos ar nomierinošiem līdzekļiem. Es izvelku no pudelītes piecas oranžas 0,5 miligramu Xanax trankvilizatoru tabletītes, nogaidu pačurāšanai atbilstošu laika sprīdi un eju atpakaļ uz Klēras māju, kur tās saberžu viņas garšvielu piestiņā un ieberu iegūto pulveri Daga vodkā ar apelsīnu sulu. "Nu, Dag, tu gan šobrīd izskaties pēc žurku midzeņa, bet lai nu būtu — uz tavu veselību!" Mēs saskandinām (es dzeru burbuļūdeni) un, noraudzījies, kā viņš izmet savu dzērienu, es ar elektrisku vainas triecienu pakausī saprotu, ka esmu iedevis viņam pārāk lielu devu — tagad viņš nevis mazliet atslābs (kā bija paredzēts), bet gan pēc apmēram piecpadsmit minūtēm pārvērtīsies par mēbeli. Klērai to labāk vispār neteikt.

"Dagmar, lūdzu, manu dāvanu," saka Klēra, un viņas balss ir samākslota un un sintētiski mundra, mēģinot kompensēt savas rūpes par Daga stāvokli, kas varētu draudēt ar nepatikšanām.

PUSOTRU REIZI LIETOJAMAS ZVIEDRU MĒBELES

"Visam savs laiks, mazie laimesbērni," saka Dags, aizstreipuļodams pie sava sēdekļa, "visam savs laiks. Es gribu mirkli nomierināties." Mēs iemalkojam, vērodami Klēras midzeni. "Klēra, tava māja ir nevainojami tīra un apburoša, kā vienmēr."

"Vai, paldies, Dag!" Klērai liekas, ka Dags ironizē, bet patiesībā mēs ar Dagu vienmēr esam apbrīnojuši Klēras gaumi — viņas vasarnīca iekārtojuma ziņā ir kvantu pārejas tālu priekšā mūsējām, apgādāta ar kaudzēm ģimenes laupījuma, kas ierauts starp viņas tēva un mātes bagātīgo šķiršanos reizēm Brentvudā.

Klēra ir gatava uz nezin ko, lai tiktu pie iekārotajiem priekšmetiem. ("Manam dzīvoklim jābūt perfektam.") Piemēram, viņa noņēma grīdas segumu un atklāja cietkoksnes pamatu, ko pati ar rokām apstrādāja, nokrāsoja un nobārstīja ar persiešu un meksikāņu grīdsegām. Antīki sudraba kausi un vāzes (Orindžkatrijas sīkumtirgus) atdusas pie sienām, kuras klāj audums. Āra krēsliem līdzīgi Adirondack krēsli no Japānas sarkankoka ar Provansas materiāla spilveniem, kas apdrukāti, izmatojot koka formu.

Arhitektoniskie gremošanas traucējumi— apsēstībai līdzīga nepieciešamība dzīvot "stilīgā" arhitektoniskā vidē. bIeži saistīta ar tādiem fetiša priekšmetiem kā melnbaltas ierāmētas mākslas fotogrāfijas (iecienītā autore daiana ārbusa); primitīvas priežkoka mēbeles; nespodri melnas elektronikas preces, kā televizori, stereo-aparatūra un telefoni; blāvi, pa visu telpu izvietoti apgaismes ķermeņi; lampa, krēsls vai galds, kas atsaucas uz piecdesmitajiem gadiem; griezti ziedi ar sarežģītiem nosaukumiem.

Japāņu minimālisms— visbiežāk piedāvātā telpu dizaina estētika, KO IZMANTO PA KARJERAS KĀPNĒM LĒKĀJOŠI JAUNI CILVĒKI.

Klēras mājoklis ir jauks, taču tajā ir viens patiešām traucējošs materiālās kultūras piemineklis — kaudzēm ragu, to ir dučiem, tie guļ, saķērušies trauslā, kalciju izdalošā mudžeklī istabā blakus virtuvei — telpā, kurai tehniski patiešām būtu bijis jābūt ēdamistabai, nevis kapenēm, kas līdz nāvei pārbiedē meistarus, kuri ieradušies kaut ko salabot.

Apsēstība ar ragu kolekcionēšanu sākās pirms vairākiem mēnešiem, kad Klēra "atbrīvoja" kādus aļņa ragus uz paliktņa no tuvējās garāžas izpārdošanas. Pēc pāris dienām viņa darīja zināmu mums ar Dagu, ka izpildījusi nelielu ceremoniju, lai nomocītā, vajātā dzīvnieka dvēsele varētu nonākt debesīs. Viņa negribēja mums stāstīt, kāda bijusi šī ceremonija.

Drīz atbrīvošanas process izvērtās par nelielu apsēstību. Tagad Klēra glābj ragus, ievietodama avīzē Desert Sun sludinājumus, kuros rakstīts: "Vietējai māksliniecei projekta vajadzībām nepieciešami ragi. Lūdzu zvanīt 323…" Deviņas reizes no desmit uz sludinājumu atsaucas sieviete vārdā Verna ar rullīšiem matos, kas košļā nikotīna gumiju un saka Klērai: "Tu, dārgumiņ neizskaties pēc tipiskas ziloņkaula grebējas, bet vecais ir pagalam, tā ka savāc vien tos draņķus. Man tie tā kā tā vienmēr riebušies."

"Nu, Dag," es saku, sniegdamies pēc papīra turzām, "kotu man atvedi?"

"Rokas nost no preces, lūdzu!" Dags atcērt un aši piemetina: "Pacietību. Lūdzu." Tad viņš iebāž roku turzā un ātri man kaut ko pasniedz, pirms es pagūstu ievērot, kas tas ir. " Un cadeau pour toi."

Tā ir saritināta antīka kreļļu josta, uz kuras ar krellēm rakstīts "Lielais Kanjons".

"Dag! Tā ir lieliska! Pilnīgi četrdesmitie gadi."

"Man jau likās, ka tev patiks. Un nu mademoiselle…" Dags apcērtas apkārt un pasniedz kaut ko Klārai — Miracle Whip majonēzes burciņu bez etiķetes, kurā ir kaut kas zaļš. "Iespējams, visapburošākais priekšmets manā kolekcijā."

"Mile tendresses, Dag," saka Klēra, aplūkodama kaut ko, kas izskatās pēc olīvkrāsas šķīstošās kafijas graudiņiem, "bet kas tas ir? Zaļas smiltis?" Viņa parāda burciņu man, tad viegli to sakrata. "Es patiešām esmu apmulsusi. Vai tas ir nefrīts?"

"Nefrīts gan tas nav."

Man pār mugurkaulu noskan nepatīkamu drebuļu ma-rimbas partija. "Dag, vai tikai tas nav no Ņūmeksikas?"

"Labi minēts, Endij. Tad tu zini, kas tas ir?"

"Nojaušu."

"Ak tu mazais nerātni!"

"Vai jūs abi nevarētu izbeigt šo tipisko vīriešu padarīšanu un galu galā pateikt man, kas tas ir?" uzstājīgi saka Klēra. "Man vaigi sāp no smaidīšanas."

Es palūdzu Klērai uz mirkli apskatīt viņas dāvanu, un viņa pasniedz burciņu man, bet Dags cenšas man to izraut. Liekas, sāk iedarboties viņa kokteilis. "Radioaktīvs taču tas nav, vai ne, Dag?" es jautāju.

"Radioaktīvs!" iekliedzas Klēra, izbiedēdama Dagu. Burciņa viņam izkrīt un saplīst. Dažos mirkļos neskaitāmas zaļa stikla lodītes eksplodē kā niknu sirseņu spiets, salīzdamas visur — ripodamas pa grīdu, ieveldamās spraugās, dīvāna audumā, zemē pie vīģes koka — visur.

"Dag, kas tas par draņķi?! Satīri to! Aizvāc to no manas mājas!"

"Tas ir trini tīts," nomurmina Dags, vairāk nomākts nekā sarūgtināts, "tas nāk no Alamogordo, kur izmēģināja pirmo neitronbumbu. Karstums bija tāds, ka pārkausēja smiltis pavisam jauna vielā. Es nopirku pudeli dāmu apģērbu veikalā."

"Ak Dievs! Tas ir plutonijs! Tu ienesi manā mājā plu-toniju. Kāds gan tu esi icretīns! Tagad te ir atkritumu izgāztuve." Viņa ievelk elpu. "Es te nevaru vairs dzīvot! Man jāpārvācas! Mana perfektā mājiņa…. Es dzīvoju toksisko atkritumu izgāztuvē…" Klēra sāk drasēt pa virtuvi savās platformenēs, viņas bālā seja histērijā ir kļuvusi gluži sarkana, tomēr viņa nemēģina vainot Dagu, kurš strauji zaudē sajēgu par apkārt notiekošo.

Es muļķīgi cenšos tēlot saprāta balsi: "Paklausies, Klēra. Tas sprādziens bija pirms gandrīz piecdesmit gadiem. Tā viela tagad ir nekaitīga…"

"Tad ņem un izmet visu to nekaitīgumu miskastē, mister Viszini! Tu taču patiesībā netici visām tām runām par nekaitīgumu, ko? Kāds gan tu esi upuris, tu, pāli ar vistas smadzenēm — valdībai neviens netic! Šī viela ir nāve uz nākamajiem četrarpus miljardiem gadu."

Dags uz dīvāna, kur ir jau gandrīz aizmidzis, nomurmina: "Tu pārspīlē, Klērat Tās lodītes ir nostāvējušās. Tās ir tīras."

"Pat nemēģini ar mani runāt, tu, elles P. R. Franken-šteina briesmoni, kamēr neesi atindējis visu šo māju. Līdz tam brīdim es dzīvošu pie Endija. Ar labu nakti!"

Viņa izdrāžas pa durvīm kā aizbraucoša vilciena vagons, atstādama Dagu gandrīz bezsamaņā uz dīvāna, kur viņš ir nolemts drudžainiem, bāli zaļiem murgiem. Klērai varbūt rādīsies murgi, varbūt arī ne, bet, ja viņa kādreiz arī atgriezīsies šajā vasarnīcā, tad nemūžam vairs nespēs te pietiekami cieši gulēt.

Rīt pie Klēras ierodas Tobiass. Un drīz būs Ziemsvētku svinības kopā ar ģimeni Portlenda. Kāpēc gan ir tik neiespējami padarīt vienkāršāku manu dzīvi?