X paaudze

slavenības mirst

Ir pagājušas kādas trīs stundas kopš Tailera zvana, un cilvēki mani šodien dzen ārprātā. Es vienkārši nespēju tikt ar to galā. Paldies Dievam, ka šovakar jāstrādā. Lai cik drausmīgs ir šis darbs, lai cik garlaicīgs, lai cik vienmuļš, tas notur mani sliedēs.

Tobiass aizveda Elvisu uz mājām un tā arī neatgriezās. Klēra ar nicinājumu noliedz iespēju, ka tie viņu krāpj. Šķiet, ka viņa zina kaut ko tādu, ko es nezinu. Varbūt viņa atklās savu noslēpumu vēlāk.

Gan Dags, gan Klēra īgņojas uz dīvāniem un nerunā viens ar otru. Viņi nemierīgi loba zemesriekstus, mezdami raupjās mizas pārpildītā 1974. gada Spokeinas Pasaules izstādes pelnu traukā. (Tas bija gads, kad daudz lija, un kurā ēkas bija uzceltas no burbuļūdens alumīnija skārdeņu vāku cilpiņām.)

Dags ir sarūgtināts par to, ka Elvisa viņam šodien nepievērsa ne drusciņas uzmanības, un Klēra joprojām nav pierunājama atgriezties savā mājā plutonija dēļ. Šī piesārņojuma lieta ir satraukuši viņu vairāk, nekā mēs bijām gaidījuši. Viņa apgalvo, ka tagad paliks dzīvot pie manis uz mūžīgiem laikiem: "Radiācija ir izturīgāka pat par misteru Frenku Sinatru, Endij. Esmu šeit uz ilgu laiku."

Klēra tomēr ir gatava iet sirojumos uz savu dzīvesvietu — ne ilgāk kā uz piecu minūšu sirojumu dienā — lai sadabūtu savas mantas. Viņas pirmais ceļojums bija tik bailīgs, kādu varētu gaidīt no viduslaiku zemnieka, kurš ieiet mēra apsēstā pilsētā, vicinādams beigtu kazu, lai aizgainītu ļaunos garus.

"Kas par drosmi!" izšauj Dags, uz ko Klēra atbild ar niknu skatienu. Es saku viņai, ka, manuprāt, viņa to uztver pārāk nopietni. "Tava māja spīd un laistās, Klēra. Tu uzvedies kā māņticīga lauķe."

"Jūs abi varat smieties, bet nevienam no jums dzīvojamā istabā nav Černobiļas."

"Tiesa."

Viņa izspļauj mazu mutanta zemesriekstu un ieelpo. "Tobiass ir prom pavisam. Es jūtu. Iedomājieties, visizskatīgākā cilvēka miesa, ar kuru man jebkad izdevies sastapties — Staigājošais Orgasms — prom uz mūžīgiem laikiem."

"Man tā neliekas, Klēra," es saku, lai gan dziļi iekšā zinu, ka viņai taisnība. "Varbūt viņš vienkārši apstājies kaut kur paēst."

"Nevajag, Endij. Pagājušas jau trīs stundas. Un viņš paņēma līdzi somu. Es vienkārši nesaprotu, kāpēc viņš tik pēkšņi aizbrauca."

Es gan.

Abi suņi tikmēr kāri blenž uz riekstiem, kurus šķin Dags un Klēra.

"Vai zināt, kāda ir ātrākā metode, lai atbrīvotos no suņiem, kas diedelē pie pusdienu galda?" es jautāju, saņemdams neskaidri nomurminātas atbildes. "Iedodiet viņiem gaļas vietā burkāna gabalu vai olīvu, un iedodiet to viņiem ar godīgu sejas izteiksmi. Viņi paskatīsies uz jums tā, it kā jūs būtu jucis, un nozudīs dažu sekunžu laikā. Saprotams, jūs būsit arī krities viņu acīs."

Klēra ir mani ignorējusi. "Tas, protams, nozīme, ka man būs jāseko viņam uz Ņujorku." Viņa pieceļas un dodas uz durvīm. "Rādās, zēni, ka man šogad būs baltie Ziemsvētki. Jēziņ, apsēstības ir šausmīgas." Viņa aplūko savu seju spogulī, kas karājas pie durvīm. "Vēl nav ne trīsdesmit gadu, un mana augšlūpa jau sāk sarauties. Esmu nolemta." Viņa aiziet.

"Sava mūža esmu gājis uz randiņiem ar trim sievietēm," saka mans priekšnieks un kaimiņš misters Makarturs, "un divas no viņām es apprecēju."

Ir tās pašas dienas vēls vakars, un mēs esam Lany's. Divi nekustamo īpašumu sīkuļi no Indio dzied "aijajā" publiskajā mikrofonā, kurš pieder mūsu dziedātājai Loreinai, kas patlaban paņēmusi pārtraukumu savā izrādē kopā ar savu astmatisko elektronisko "ritma draudziņu" un dzer baltvīnu, un izstaro skumju valdzinājumu, sēdēdama bāra galā. Patukšs vakars, draņķīgas dzeramnaudas. Mēs ar Dagu slaukām glāzes — savādi nomierinoša nodarbe — un klausāmies, kā misters M. taisa savu kroņa numuru. Mēs sakām viņam priekšā viņa tekstu; tas ir kā skatīties Boba Houpa TV speciālizlaidumu, bet ar mājas skatītāju piedalīšanos. Viņš nekad nav jocīgs, bet ir jocīgs.

Vakara nagla bija kāds padzīvojis caurkritis tips ar Žažas Gāboras frizūru, kurš izvēma Sidecar kokteiļu straumi uz paklāja pie lēto datorspēļu automāta. Tas šeit ir rets gadījums; lai arī marginalizēti, Lany's klienti labi pārzina etiķeti. Taču pats interesantākais attiecībā uz šo atgadījumu

Gaisa ģimene— viltus kopības sajūta, kas tiek izjusta starp kolēģiem biroja vidē.

notika pēc īsa brīža. Dags teica: "Mister M.! Endij! Nāciet un paskatieties…" Starp nekaitīgajām kukurūzas un spageti formām uz paklāja mētājās apmēram trīsdesmit pussagremotas želatīna kapsulas. "Tā, tā. Ja šis dzīves spēlē neskaitās trāpījums desmitniekā, tad es nezinu, kas skaitās. Endrū, izsauc paramediķus."

Tas notika pirms divām stundām, un pēc testosteronālas pozēšanas un savu medicīnisko zināšanu demonstrēšanas paramediķiem ("Nolādēts," saka Dags, "varbūt nedaudz Rin-gera šķīduma?") mēs tagad uzklausām mistera M. mīlas dzīves vēsturi — apburošu līdz kāzu naktij taupīšanās stāstu, pārpildītu ar šķīstiem pirmajiem, otrajiem un trešajiem randiņiem, gandrīz tūlītējām laulībām un pārlieku daudziem bērniem drīz pēc tam.

"Un tā meitene, ko jūs neapprecējāt!" es pavaicāju.

"Viņa nozaga manu mašīnu. Fordu. Gold. Ja viņa to nebūtu izdarījusi, es droši vien būtu apprecējis arī viņu. Tolaik es nebiju īpaši izvēlīgs. Atceros, kā zem galda situ kulakā desmitreiz dienā un domāju, cik aizvainotai jājūtas meitenei, ja randiņi nenoved līdz laulībām. Es biju vientuļš; tas bija Albertā. Toreiz mums nebija MTV."

Mes ar Klēru sastapām misteru un misis M., "Filu & Airīnu" kādā brīnišķīgā dienā pirms vairākiem mēnešiem, kad paskatījāmies pāri sētai un mums uzklupa dūmu mākuļi un mistera M. laimīgie bļāvieni, kurš bija aplicis priekšautu

IZGUDRO NO JAUNA

ar uzrakstu "PUSDIENAS GALDĀ". Mēs tikām aši uzaicināti uz sētas otru pusi un dzērām burbuļūdeni no skārde-nēm un stūmām vaigos "Airīnasburgerus". Varena izklaide. Un tieši pirms tam, kad misters M. iznāca dārzā ar savu ukuleli, Klēra man pačukstēja: "Endij, man liekas, pastāv visai augsta iespējamība, ka viņu mājai pie otra sāna ir šinšillu būris." ("Šinšillu audzētāji ēd liellopu gaļu!")

Līdz pat šai dienai mēs ar Klēru to vien gaidām, kad Airīna mūs pavilks sāņus, lai klusinātā balsī aizrautīgi klāstītu par kosmētikas produktu markām, kuras viņa izplata, un preču kaudzēm viņas garāžā, kas līdzinās daudziem tūkstošiem negribētu, nevienam neatdodamu kaķēnu. "Dārgumiņ, mani elkoņi bija kā priežu miza, pirms es izmēģināju šo."

Viņi ir mīļi. Viņi nāk no paaudzes, kas tic, ka steiku restorāniem jābūt blāvi apgaismotiem un ledussaltiem (vel-los, viņi patiešām tic steiku restorāniem). Mistera M. degunu klāj blāvs vēnu zirnekļtīkls, tāds, par kāda novākšanu no savu kāju aizmugures ar skleroterapijas palīdzību Laspalmasas mājsaimnieces patlaban maksā bargu naudiņu. Airīna smēķē. Viņi abi valkā sporta tērpus, kas iepirkti lētu apģērbu veikalos — viņi pārāk vēlu dzīvē atklāja savus ķermeņus. Viņi tika uzaudzināti tā, lai ignorētu savus ķermeņus, un tas ir mazliet skumji. Bet tas ir labāk nekā neatklāt tos nemaz. Viņi ir nomierinoši.

Mūsu prātos Airīna un Fils dzīvo pastāvīgos piecdesmitajos gados. Viņi joprojām tic apsveikuma kartīšu nākotnei. Kad es stāstu jociņus par pārmērīgi lielām brendija glāzēm, kas pilnas ar sērkociņu kastītēm, es domāju tieši par viņu pārmērīgi lielo, ar sērkociņu kastītēm pilno brendija glāzi. Šī glāze stāv dzīvojamajā istabā uz galda — tā ir tipiska stāvvieta ierāmētiem Makarturu pēcteču fotoattēliem, galvenokārt mazbērniem ar disproporcionāliem matu sakārtojumiem Feras Fosetas stila, kas šķielē ar jaunam kontaktlēcām un nez kāpēc izskatās nolemti savādām nāvēm. Klēra reiz ieskatījās kādā vēstulē, kas stāvēja uz sānu galda, un viņa atcerējās, ka izlasījusi teikumu, kurā rakstītājs žēlojies, ka metālgriezē-jam bijušas vajadzīgas divarpus stundas, lai sasniegtu Makar-turu pēcteci, kurš bijis uzdurts uz stieņa avarējušā traktorā.

Mēs paciešam Airīnas un Fila viegli rasistiskos kalam-būrus un sīkos gājienus, kas apdraud mūsu planētas eksistenci ("Es nekad nevarētu braukt ar mazāku mašīnu par manu Cutlass Supreme"), jo viņu eksistence darbojas kā nomierinošs līdzeklis citādi nedaudz no kontroles izgājušā pasaulē. "Dažkārt," saka Dags, "man patiešām ir grūti atcerēties, vai kāda slavenība ir mirusi vai ne. Bet tad es saprotu, ka tas nemaz nav svarīgi. Negribu izklausīties pretīgs, bet tāda savā ziņā ir mana attieksme pret Airīnu un Filu — bet šo vārdu labākajā nozīmē, protams."

Lai nu kā…

Misters M. sāk stāstīt anekdoti Dagam un man par prieku: "Atcerējos labo. Floridas pludmalē sēž trīs veci žīdi…" (Šoreiz rasistisks jociņš.) "Viņi sarunājas, un viens pajautā otram: "Kur tad tu ņēmi naudu, lai atbrauktu atvaļinājumā uz Floridu?" Un otrs atbild: "Manā fabrikā izcēlās ugunsgrēks. Ļoti skumji, bet laimīgā kārtā apdrošināšana man to atlīdzināja."

DĪŽĀŠANĀS— neĒrtĪbas sajŪta, ko JAUNIEM CILVĒKIEM RADA VECI CILVĒKI, KURI NESASKATA SMIEKLĪGO SAVĀ RĪCĪBĀ. KĀRENA AIZ KAUNA VAI MIRA, KAD VIŅAS TĒVS AR LIELU IZRĀDĪŠANOS NOGARŠOJA PUDELI NESEN RAŽOTA VĪNA, PIRMS ĻĀVA TO IELIET GLAZĒS, KAD ĢIMENE SĒDĒJA STēAK HUT RESTORĀNĀ.

Labi. Tad viņš prasa otram, kur viņš ņēmis naudu, lai atbrauktu atvaļinājumā uz Maiamibīču, un tas otrs čalis saka: "Dīvaini, bet, gluži kā manam draugam, arī manā fabrikā izcēlās ugunsgrēks. Paldies Dievam, es biju apdrošinājies.""

Šajā brīdī Dags sāk skaļi smieties, mistera M. anekdošu stāstīšanas ritms nojūk, un viņa kreisā roka, kas slauka māla alus krūzes iekšpusi ar noskrandušu Birds of Arizona trauk-lupatu, pārstāj kustēties. "Paklau, Dag," saka misters M.

"Jā?"

"Kāpēc tu vienmēr smejies par maniem jokiem, pirms vēl esmu ticis līdz galam?"

"Kā, lūdzu?"

"Tieši tā, kā es teicu." Tu vienmēr sāc zviegt, kad esmu ticis tikai līdz pusei, it kā smietos par mani, nevis kopā ar mani." Viņš atsāk slaucīt kausu.

"Klau, mister M. Es nesmejos par jums. Tie ir jūsu žesti, kas ir jocīgi — jūsu sejas izteiksme. Jūs stāstāt kā īsts profesionālis". Jūsu joki ir vareni."

Izklaides graustošana— piedalīšanās tādas šķiras izklaides aktivitātēs, kuru uzskata par zemāku, nekā savējā: "kāren! do-nald! Iesim šovakar uzspēlēt boulingu! Un par kurpēm neuztraucieties… TĀS LAIKAM VAROT NOĪRĒT."

Sarunu graustošana— apzināts prieks, ko konkrēta saruna sagādā tieši tāpēc, ka neprasa intelektuālu piepūli. darbība, kas ļoti lielā mērā ir izklaides graustošanas blakusprodukts.

Nodarbinātības graustošana— iestāšanās tādā darbā, kas ir

KRIETNI ZEM CILVĒKA SPĒJU VAI IZGLĪTĪBAS LĪMEŅA, TĀDĒJĀDI MĒĢINOT IZBĒGT NO PIEAUGUŠA CILVĒKA ATBILDĪBAS UN/VAI IZVAIRĪTIES NO IESPĒJAMĀS IZGĀŠANĀS SAVĀ ĪSTAJĀ ARODĀ.

Misters Makarturs tam notic. "Labi, bet nevajag pret mani izturēties kā pret runājošu roni, skaidrs? Ļauj arī man papriecāties. Esmu cilvēks, turklāt maksāju tev algu." (Pēdējo teikumu viņš pasaka tā, it kā Dags būtu piesiets šajā raibajā, bet pilnīgi bezperspektīvajā McDarbā.)

"Pie kā mēs palikām? Nūja, šie abi vīri pievēršas trešajam, kurš uzdevis viņiem jautājumus, un prasa viņam: "Un tu? Kur tu dabūji naudu, par ko atbraukt brīvdienās šurp uz Floridu?" Un viņš atbild: "Gluži kā jums, draugi, arī manā fabrikā gadījās nelaime. Uznāca plūdi un pārpludināja visu ēku. Laimīgā kārtā viss, protams, bija apdrošināts."

Abi pārējie izskatās krietni apjukuši, un viens no viņiem prasa trešajam: "Man tev ir tikai viens jautājums. Kā tev izdevās izraisīt plūdus?""

Vaidi. Misters M. šķiet iepriecināts. Viņš nostaigā visā garumā gar bāru, kura virsma, gluži kā šaurais pakavveida grīdas laukumiņš ap alkoholiķa tualetes podu, ir leproza cigarešu izdegumu mēness virsma.

Viņš šķērso purpurkrāsas un oranžo paklāju ar Viesta rakstiem, kas iesmaržots pēc kanēļa ar BaiGuaid dezodorantu, un aizslēdz ieejas durvis. Dags pamet man skatienu. Nozīme? Turpmāk man patiešām jābūt uzmanīgākam ar zviegšanu. Taču es redzu, ka Dags, gluži kā es, nevar izšķirties starp pašapmierinātu priecašanos par savādajām anekdošu stāstīšanas paliekām no mistera Makartura laikiem un

Pretupura lietiņa (PUL) — neliels modes aksesuārs, ko valkā

PIE CITĀDI KONSERVATĪVA APĢĒRBA UN KAS PAZIŅO PASAULEI, KA CILVĒKAM IEKŠA VĒL GAIL INDIVIDUALITĀTES UGUNTIŅA: ČETRDESMITO GADU KAKLASAITES UN AUSKARI (VĪRIEŠIEM), FEMINISTU POGAS UN DEGUNA RIŅĶI (sievietēm), un tagad gandrīz pilnībā izmirušās mazītiņās "žurku ASTĪŠU" FRIZŪRAS (ABIEM DZIMUMIEM).

izmisumu par to, ka jādzīvo nākotnes civilizācija, kas pārblīvēta ar saīgušiem, drūmiem japijiem bez jebkādas auras un kurā nemājo Boba Houpa joki.

"Mēs tikpat labi varam priecāties par viņiem, kamēr viņi vēl ir šeit, Endij," viņš saka. "Paklau, iesim. Varbūt Klērai būs uzlabojies garastāvoklis."

Sabs nav iedarbināms. Tas pārmaiņus izdod tuberku-loznieka cienīgas sausa klepus zalves un apjukuša trusīša klepu, atgādinādams mazu bērnu, kuram dēmoniskas apsēstības lēkmes mijas ar hamburgera gabaliņu atklepošanu. Kāds moteļa viesis, kas apmeties netālu no Larry's stāvvietas, bļauj pa sētas logu "vācieties pakaļā", taču viņa niknums nesabojās mums šo brīnišķīgo tuksneša nakti, kurā mums nāksies kārtējo reizi iet mājup kājām. Vieglais, vēsais gaiss plūst pār manu seju kā sausas porcelāna nogulsnes, un pārāk stāvie kalni ir dzintara krāsā, kā nogrimušā Andiea Doria zemūdens fotouzņēmums. Piesārņojums ir tik neliels, ka perspektīva tiek izķēmota; kalni grib ietriekties man sejā.

Palmas, kuras kā sargkareivji stāv gar 111. šoseju, ielenc mazītiņas, magnēzija spīdumā mirgojošas spuldzes. Palmu lapotnes čab, ielaizdamas svaigu gaisu neskaitāmajiem viegli snauduļojošajiem putniem, žurkām un bugenvilu stīgām, ko tās sevī slēpj.

Mēs ieskatāmies veikalu vitrīnās, kas plātās ar peldkostīmiem fluorescējošās krāsās, kalendāriem, šausmīgām abstraktām gleznām, kas izskatās pēc automašīnu notriektiem dzīvniekiem, kas pārklāti ar spīguļiem. Es redzu cepures, dārgakmeņus un pīrāgus — tik brīnišķīgs laupījums, kas diedelē uzmanību kā bērns, kurš vēl negrib iet gulēt. Es vēlos pārgriezt sev vēderu, izraut sev acis un piebāzt sevi ar šiem skatiem. Zeme.

"Šonakt mēs izskatāmies vai nu pēc Indiānas automašīnu tirgoņa idiotiem dvīņiem," Dags saka par mūsu super-stilīgajām Boba Houpa Golf Classic sarkankrūtīša olas ziluma vējjakām ar baltām saules cepurēm, "vai pēc klaidoņu pāra, kam prātā bezdievīgas, slepkavnieciskas domas. Izvēlies."

"Man, Dag, drīzāk liekas, ka mēs izskatāmies pēc neveiksminiekiem. "

111. šoseja (pazīstama arī kā Palmkanjondraiva) ir pilsētas galvenā medību vieta, kas šovakar ir pārsteidzoši tukša. Dažas biseksuālas blondīnes no Orindžkauntijas apātiski cirkulē turp un atpakaļ dārgos folksvāgenos, kamēr jūras kājnieki skūtām galvām sadauzītos El Camino braukalē apkārt ar suteneru izbļāvieniem, bet ne reizi neapstājas. Šajā pilsētā joprojām valda automašīnu kultūra, un nemierīgākā naktī var rasties sajūta, kā to tik precīzi formulē Dags, "ka esi Deitonā — lielu pupu, burgeru un šeika vietā, kur jaunieši firmīgos zābakos un azbesta jakās ēd nāvējošus frī kartupeļus oranžās plastmasas būdās, kam tāda forma kā GT riepai."

Mēs pagriežamies ap stūri un paejam vēl kādu brīdi.

"Iedomājies, Endrū — pirms četrdesmit astoņām stundām šitais mazais Dagucis bija Nevadā," viņš turpina, apsēzdamies uz motora pārsega apžilbinoši dārgai, zaļai sporta Aston Martin ar paceļamu jumtu un aizdedzinādams cigareti ar filtru. "Iedomājies tik."