X paaudze

OTRĀ DALA ARĪ JAUNZĒLANDEI UZMET ATOMBUMBU

Pirms piecām dienam — nākamajā diena pēc mūsu piknika — Dags pazuda. Citādi nedēļa pagājusi kā parasti, mēs ar Klēru esam rāvusies pa saviem McDarbiem — es jaucu dzērienus Lany's bārā un pieskatīju vasarnīcas (es maksāju zemāku īri apmaiņā pret nelielu apsardzes darbu) un Klēra mēģināja iesmērēt vecenēm makus par piectūkstoš dolāriem.

Mēs protams, domājam, kur Dags palicis, bet pārāk norūpējušies neesam. Viņš acīm redzami ir vienkārši kaut kur aizdagojies, iespējams, šķērsojis robežu Meksikali un devies rakstīt heroiskas kuplejas starp milzu saguaro kaktusiem, vai varbūt viņš ir Losandželosā, kur apgūst datordizaina sistēmas vai uzņem melnbaltu super-8 filmu. Īsi, radoši izvirdumi, kas ļauj viņam izciest īsta darba garlaicību.

Un tam nav nekādas vainas.

Taču man būtu gribējies, lai viņš iepriekš dod kādu brīdinājumu, lai man nebūtu darbā jāraujas pušu, lai glābtu viņa ādu. Viņš zina, ka misters Makarturs, bāra īpašnieks un mūsu priekšnieks, piedos viņam jebkurus grēkus. Viņš aši izspers kādu joku, un viņa prombūtne tiks aizmirsta. Kā pagājušo reizi:

"Nekad vairs, mister M. Starp citu, cik lezbiešu vajadzīgs, lai ieskrūvētu spuldzīti?"

Misters Makarturs saviebjas. "Dagmar, šššl Dieva dēļ, nevajag kaitināt klientus!" Noteiktos nedēļas vakaros starp Lany's viesiem ir arī ķebļu svaidīšanas entuziasti. Lai arī kautiņi bārā ienes zināmu krāsainību, tie tikai palielina mistera Makartura apdrošināšanas iemaksas. Man gan nav gadījies redzēt, ka Larry's notiktu kāds kautiņš. Misteram M. vienkārši ir paranoja.

"Trīs — viena ieskrūvē spuldzīti, un divas uzņem par to dokumentālu filmu."

Piespiesti smiekli; man šķiet, ka viņš neuztvēra. "Dagmar, tev ļoti labi iznāk, bet, lūdzu, nevajag apvainot dāmas."

"Bet mister Makartur," saka Dags, atkārtojot savu personisko piedziedājumu, "es pats esmu lezbiete. Tikai gadījuma pēc esmu iesprostots vīrieša ķermenī."

Tas, protams, ir par daudz misteram M., citas ēras produktam, depresijas bērnam un krietnas sērkociņu kastīšu kolekcijas īpašniekam no Vaikiki, Bokaratonas un Gatvikas lidostas; misteram Makarturam, kurš kopā ar sievu izgriež atlaižu kuponus, iepērkas vairumā, un neizprot, kāpēc lidmašīnās pirms maltītēm tiek pasniegti mitri, mikroviļņu krāsnīs uzsildīti frotē dvielīši. Dags reiz mēģināja izskaidrot misteram M. "frotē dvielīšu koncepciju": "Kārtējais mārketinga nodaļas sagudrotais gājiens, vai zināt, — lai peoni var noslaucīt no pirkstiem trilleru un romantisko romānu tinti, pirms ķeras klāt ēdamajam. TRes plātīgi. Satriec lauķus." Taču Dags, lai kā arī centās, tikpat labi būtu varējis runāt ar kaķi. Šķiet, ka mūsu vecāku paaudzei nav ne spēju, ne intereses izprast, kā tirgotāji viņus izmanto. Viņi ņem iepirkšanos par pilnu.

Bet dzīve turpinās.

Kur tu esi, Dag?

Dags ir atradies! Viņš ir (padoma tikai) Skotizdžankše-nā, Nevadā, mazliet uz austrumiem no Mohaves tuksneša. Viņš zvanīja: "Tev te patiktu, Endij. Skotizdžankšena ir vieta, kur zinātnieki-atombumbu izgudrotāji, nezinādami, kur likties aiz bēdām par saviem izgudrojumiem, mēdza ierasties un aizliet acis savos forda limuzīnos, ar kuriem viņi pēcāk avarēja un sadega aizās; pēc tam atnāca mazie tuksneša dzīvnieciņi un viņus apēda. Cik garšīgi. Cik bibliski. Kā man patīk tuksneša taisnīgums."

"Mūdzis tāds! Man bija jāstrādā dubultmaiņa, jo tu aizbrauci un neko nepateici."

"Man bija jātiek projām, Endij. Piedod, ja iegrūdu tevi ķezā."

"Dag, ko tu, pie velna, dari Nevadā?"

"Tu to nesaprastu."

"Pārbaudi mani." "Nezinu…"

"Tad iztaisi no tā stāstu. No kurienes tu zvani?" "No maksas telefona kādā ēstuvē. Es izmantoju mistera M. zvanu karti. Viņam nekas nebūs pretī."

"Tu patiešām spekulē ar tā vīra labvēlību, Dag. Tev neizdosies mūžīgi izbraukt uz savu šarmu."

"Vai esmu piezvanījis uz konsultāciju līniju? Un tu gribi dzirdēt manu stāstu vai ne?"

Protams, gribu. "Labi, esmu jau aizvēries. Rauj vaļā."

Fonā es saklausu degvielas uzpildes stacijas šķindas un žvīkstošu vēju, ko dzird pat telpās. Nevadās nejaukā

VlENATNĪBAS KULTS - nepiecieŠamĪba pĒc autonomijas par KATRU

CENU, BIEŽI UPURĒJOT ILGLAICĪGAS ATTIECĪBAS. TO BIEŽI IZRAISA PĀRLIEKU AUGSTAS PRASĪBAS PRET CITIEM.

pamestība jau uzdzen man vientulību; es savelku augšup krekla apkaklīti, lai nomāktu drebuļus.

Daga ceļmalas ēstuve, bez šaubām, smird kā sastāvējies bāra paklājs. Neglīti cilvēki ar vienpadsmit pirkstiem spēlē pie letē iebūvētiem datorspēļu automātiem un ēd taukainus gaļas blakusproduktus, kas bagātīgi pārkaisīti garšvielām priecīgās krāsās. Tur ir auksta, mitra migla, kas smird pēc lēta grīdas mazgāšanas līdzekļa, suņiem — jaukteņiem, cigaretēm, kartupeļu biezputras un neveiksmēm. Un pastāvīgie apmeklētāji blenž uz Dagu, redzot, kā viņš šķobās un romantiski nomirst telefona automātā ar saviem traģiskajiem stāstiem, un, raugoties uz viņa netīro balto kreklu, greizi sametušos kaklasaiti un trīcošo cigareti, droši vien gudro, vai jebkurā brīdī pa durvīm nevarētu iegāzties šerifa organizēts robustu pilsoņu — mormoņu bariņš tīros uzvalkos, sasiet viņu ar garu, baltu laso un ar varu aizvest atpakaļ pāri Jūtas štata robežai.

"Stāsts ir tāds, Endij, un es centīšos ātri tikt galā, te tas ir: reiz bija jauns cilvēks, kurš dzīvoja Palmspringsā un nebāza degunu citu darīšanās. Sauksim viņu par Otisu. Otiss pārvācās uz Palmspringsu, jo bija pētījis laika apstākļu tabulas un zināja, ka šī vieta saņem smieklīgi mazu nokrišņu daudzumu. Tādējādi viņš zināja: ja Losandželosas pilsētu kalna otrā pusē kādreiz apbērtu kodolraķešu trieciens, vēju virzieni gandrīz pilnībā pasargātu viņa plaušas no indīgajiem nokrišņiem. Palmspringsā bija viņa personiskā Jaunzēlande — viņa patvērums. Gluži kā pārsteidzoši daudzi citi cilvēki, Otiss daudz domāja par Jaunzēlandi un Atombumbu.

Kādu dienu Otiss pa pastu saņēma kartīti no sena drauga, kurš tagad dzīvoja Ņūmeksikā, divu dienu brauciena attālumā.

Ļaunais slavenību prieks — patīkams satraukums, ko gūst,

RUNĀJOT PAR PLAŠI PAZĪSTAMU CILVĒKU NĀVI.

Un tas, kas Otisu šajā kartīte ieinteresēja, bija fotogrāfija tas priekšpusē — sešdesmito gadu attēls, kurā redzams atombumbas izmēģinājuma sprādziens dienas laikā tuksnesī, uzņemts no lidmašīnas.

Pastkarte lika Otisam iegrimt pārdomās.

Kaut kas šajā attēlā viņu satrauca, bet viņš nevarēja izdomāt, kas īsti.

Tad Otiss izdomāja — mērogs nebija pareizs, sēņveida mākonis bija pārāk mazs. Otisam vienmēr bija licies, ka atomsēnes mākoņi aizņem visas debesis, bet šī eksplozija taču bija mazītiņa signālraķete, kas pazuda starp ielejām un kalnu grēdām, kurās tika uzspridzināta.

Otisu pārņēma panika.

"Varbūt," viņš sevī domāja, "esmu pavadījis visu savu dzīvi, uztraukdamies par mazītiņām plaukšķenēm, kas padarītas par briesmoņiem mūsu prātos un televīzijā. Vai visu šo laiku es būtu varējis kļūdīties7. Varbūt es varu atbrīvoties no Atombumbas bailēm…"

Otisu pārņēma satraukums. Viņš saprata, ka viņam nav citas izvēles kā vien aši ielēkt mašīnā un veikt tālākus pētījumus — apmeklēt īstus izmēģinājumu poligonus un iespēju robežās noskaidrot eksplozijas apmērus. Tā nu viņš veica braucienu pa maršrutu, ko nosauca par Atomceļu — dienvidu