X paaudze

PIEDZĪVOJUMS BEZ RISKA IR DISNEJLENDA

Klēra runā pa telefonu no Ņujorkas ar nekad agrāk nedzirdētu pašapziņas pieskaņu — vairāk slīpraksta, nekā parasti. Pēc īsām brīvdienu frāzēm es ķēros pie lietas un uzdodu Lielo Jautājumu: "Kā tev gāja ar Tobiasu?"

"Comme gi, comme ga. Te vajadzīga cigarete, čabulīt — pagaidi — šajā kastē kādai vajadzētu būt. Bulgāri, paskat tikai. Mammas jaunais vīrs Armāns ir nāvīgi biezs. Viņam pieder mārketinga tiesības uz tām divām mazajām podziņām uz pogu telefoniem — zvaigznīti un kastīti, kas abās pusēs nullei. Tas ir tas pats it kā tev piederētu mārketinga tiesības uz mēnesi. Vai vari aptvert?" Es dzirdu klikšķus, kad viņa aizdedzina vienu no Armānam nočieptajām Sobranje. "Jā. To-biass. Nu, jā. Smags gadījums." Dziļa ieelpa.

Klusums.

Izelpa.

Es zondēju: "Kad tu viņu beidzot satiki?"

"Šodien. Vai vari iedomāties? Piecas dienas pēc Ziemsvētkiem. Neticami. Man bija padomā visdažādākie plāni, lai sastaptos ātrāk, bet tas mūlāps tos visu laiku izjauca. Beidzot mēs sarunājam paēst pusdienas Soho, par spīti tam, ka pēc iepriekšējas nakts ballešanas kopa ar Alanu un viņa draudziņiem es jutos kā izvemta pele. Man pat izdevās ierasties Soho laicīgi — izrādījās, protams, ka tas restorāns vairs nedarbojas. Nolāpītie kooperatīvie dzīvokļi, tie visu sabojā. Tu tagad nepazītu Soho, Endij. Tas izskatās pēc Disneja atrakciju parka, tikai frizūras un suvenīri ir labāki. Visiem ir IQ 110, bet uzpūtušies tā, it kā tas būtu 140, un katrs otrais cilvēks uz ielas ir japānis un nēsā līdzi Endija Vorhola vai Roja Lihtenšteina albumus, kas ir vērti tikpat cik urāns to svarā. Un visi izskatās tik pašapmierināti."

"BetTobiass?"

"Jā, jā, jā. Tātad esmu ieradusies par agru. Un ārā ir a-u-k-s-t-s, Endij. Drausmīgi auksts, tā ka ausis krīt nost, un tā nu man jāpavada pārāk ilgs laiks veikalos, kur es skatos uz grabažām, kurām parasti neveltītu pat nanosekundi laika — tikai lai sasildītos. Tā nu es esmu vienā no šiem veikaliem, un ko gan es ieraugu iznākam no Mērijas Bunas galerijas, ja ne Tobiasu kopā ar kādu patiešām labi koptu vecu dāmu. Nu, ne pārāk vecu, bet padzīvojušu, un viņai mugurā bija puse Kanādas kopējās kažokādu produkcijas. Viņa labāk izskatītos kā vīrietis, nevis kā sieviete. Nu, tāda paskata. Un, palūkojusies uz viņu vēl kādu brītiņu, es pēc viņas izskata nopratu, ka tai jābūt Tobiasa mātei, un fakts,

NEUZTRAUCIES. MĀT… JA LAULĪBAnebŪs veiksmiga, mes vienmĒr VARAM ŠĶIRTIES

ka viņi strīdējās, apstiprināja šo teoriju. Viņa man atgādina to, ko mēdza teikt Elvisa — ja viens no pāra pēc izskata pārāk izceļas, tad viņiem jācer, ka piedzims zēns, nevis meitene, jo meitene drīzāk izskatīsies pēc dīvainītes, nevis pēc skaistules. Tad nu Tobiasa vecākiem piedzima viņš, nevis meitene. Man ir skaidrs, no kurienes viņam tā āriene. Es piegāju sasveicināties."

"Un?"

"Liekas, Tobiass bija atvieglots, ka var tikt vaļā no strīda. Viņš mani noskūpstīja, un ārā bija tik auksts, ka mums tik tikko nesasala kopā lūpas, un tad viņš mani apgrieza riņķī, lai iepazīstinātu ar šo sievieti, teikdams: "Klēra, tā ir mana māte, Elena." Iedomājies — sacīt kādam savas mātes vārdu tā, it kā tā būtu anekdote. Cik rupji.

Lai nu kā, Elena vairs ne tuvu nebija tā sieviete, kas pirms daudziem gadiem Vašingtonā dejoja sambu, turēdama rokā limonādes kausu. Viņa izskatījās tā, it kā kopš tā laika būtu krietni sarāvusies, viņas rokassomiņā es sajutu grabam vairākas tablešu pudelītes. Pirmais, ko viņa man saka, ir: "Ak, cik veselīga jūs izskatāties. Tik iedegusi." Pat nesasveicinās. Māte izturējās pietiekami pieklājīgi, bet man liekas, ka viņa lietoja to balsi, kurā runā ar veikalu pārdevējām.

Kad es pateicu Tobiasam, ka restorāns, uz kuru mēs gatavojāmies iet, ir slēgts, viņa piedāvāja aizvest mūs pusdienās uz "savu restorānu" tālāk no centra. Man tas likās mīļi, Tobiass svārstījās, bet tam nebija nekāda iespaida, jo Elena viņu neņēma vērā. Man liekas, ka viņš nekad neļauj mātei sastapt cilvēkus, kas ir viņam svarīgi, un viņu bija pārņēmusi ziņkāre.

Tā nu mēs devāmies uz Brodveju — viņi abi silti kā lāči migā savās kažokādās (Tobiasam, riebeklim tādam, bija mugurā kažokādu mētelis), bet mani kauliņi tā vien grabēja oderētajā kokvilna. Elena stāstīja man par savu mākslas priekšmetu kolekciju ("Es dzīvoju mākslai"), kamēr mēs tipinājām uz šo sabrukušo, karbonizēto ēku fona, kas smaržoja pēc sālītām zivīm kā kaviārs, pieauguši vīrieši ar zirgastēm un Kenzo smaržām un garīgi slimi, ar AIDS inficējušies bezpajumtnieki, kam neviens nepievērsa tikpat kā nekādu uzmanību."

"Uz kādu restorānu jūs aizgājāt?"

"Mēs braucām ar taksi. Aizmirsu nosaukumu — kaut kur austrumu sešdesmitajās ielās. Bet tiop chic gan. Mūsdienās viss ir tres trop chic — mežģīnes un sveces, un speciāli audzētas pundurnarcises, un slīpēts stikls. Tur jauki smaržoja, tā kā pēc pūdercukura, un viņi vienkārši ģība Ele-nas priekšā. Mums ierādīja atsevišķu kabīni ar ērtiem sēdekļiem, un ēdienkartes bija uzrakstītas ar krītu uz īpašām tāfelēm — man tas ļoti patīk, jo šādās vietās ir tik omulīgi. Bet dīvaini bija tas, ka viesmīlis pagrieza ēdienkartes tāfeli tikai pret mums ar Tobiasu. Bet, kad es gāju to palabot, Tobiass sacīja: "Nevajag. Elenai ir alerģija pret visiem zināmajiem ēdieniem. Vienīgais, ko viņa šeit ēd, ir prosa ar garšvielām un lietus ūdens, ko cinka kannā atved no Vermontas."

Es sāku par to smieties, bet ļoti drīz pārstāju, kad Elenas grimase lika man saprast, ka tas patiešām tā arī ir. Tad ieradās viesmīlis, lai pateiktu, ka viņai zvana pa telefonu, un viņa pazuda uz visu maltītes laiku.

"Ā, ja nu tas tevi interesē, Tobiass lika nodot sveicienus," saka Klēra, aizdedzinādama vēl vienu cigareti.

"Paskat! Cik uzmanīgs."

"Labi, labi. Es ievēroju tavu sarkasmu. Lai arī te ir jau viens naktī, es tomēr vēl spēju šo to uztvert. Pie kā es paliku? Pareizi — mēs ar Tobiasu pirmreiz bijām vieni. Vai tad es pajautāju viņam to, kas man neliek mieru? Par to, kāpēc

viņš pameta mani Palmspringsa vai kas notiek ar mūsu attiecībām? Protams, ne. Es tur sēdēju un vāvuļoju, un tiesāju ēdienu, kurš, jāsaka, bija patiešām brīnišķīgs: seleriju sakņu salātu remulāde un forele perno mērcē. Mmm.

Maltīte patiesībā drīz bija cauri. Pirms es paguvu attapties, Elena atgriezās un žvīks, esam ārā no restorāna, žvīks, bučas man uz abiem vaigiem un žvīks, viņa ir taksī un brauc uz Leksingtona avēniju. Nav nekāds brīnums, ka Tobiass ir tik rupjš. Ar šitādu audzināšanu.

Tā nu mēs bijām ārpusē uz bruģa, un pilnīgi nekas nenotika. Man liekas, ka runāt mums abiem gribējās vismazāk. Mēs aizstaigājām uz augšu pa Piekto avēniju līdz Metam, kur iekšā bija jauki un silti, pilns ar muzeja atbalsīm un labi ģērbtiem bērniem. Bet Tobiasam vajadzēja sabojāt jebkuru noskaņu, uztaisot milzīgu scēnu pie garderobes, pieprasot, lai tā nabaga sieviete pakar viņa mēteli aizmugurē, lai dzīvnieku tiesību aizstāvji nevarētu apšļākt to ar krāsu. Pēc tam mēs iegājām pie ēģiptiešu statujām. Ak vai, šie cilvēciņi bijuši tik mazmazītiņi.

Vai es runāju pārāk gari?"

"Nē. Tā tik un tā ir Armāna nauda."

"Labi. Galvenais, ka beidzot pie koptu podu lauskām, kad mēs abi jutāmies tik iztukšoti, izliekoties, ka starp mums kaut kas ir, lai gan abi zinājām, ka nekā nav, viņš beidzot nolēma pastāstīt man, ko domā — Endij, pagaidi brītiņu. Es mirstu badā. Aiziešu izlaupīt ledusskapi."

"Tieši tagad? Pašā interesantākajā vietā…" Bet Klēra ir nometusi klausuli. Es izmantoju viņas pazušanu, lai novilktu ceļojuma laikā saburzīto žaketi un ielietu sev glāzi ūdens, ļaujot tam piecpadsmit sekundes tecēt, lai izlaistu no caurulēm sastāvējušos ūdeni. Tad es ieslēdzu lampu un ērti apsēžos uz dīvāna, nolicis kājas uz zema soliņa.

"Esmu klāt," saka Klēra, "ar brīnišķīgu biezpienmaizi. Vai tu rītvakar palīdzēsi Dagam apkalpot pie bāra Banija Holendera ballītē?"

(Kādā ballītē?)

"Kādā ballītē?"

"Dags laikam tev vēl nav pateicis."

"Klēra, ko teica Tobiass?"

Dzirdu, kā viņa ievelk elpu. "Viņš man izstāstīja vismaz daļu patiesības. Teica, ka vienīgais iemesls, kura dēļ viņš man patīkot, esot viņa āriene, un man neesot jēgas to noliegt. (Es jau arī nemēģināju.) Viņš sacīja, ka viņa āriene, esot vienīgais, ko iespējams mīlēt, un ka tad jau viņš tikpat labi varot to izmantot. Vai nav skumji?"

Es nomurminu ko piekrītošu, bet domāju par to, ko Dags teica pagājušonedēļ — ka Tobiasam ir kāds cits, apšaubāms iemesls tikties ar Klēru — braukt pāri kalniem, ja viņš varētu dabūt jebkuru. Tā ir būtiskāka atzīšanās, vismaz man. Klēra nolasa manas domas:

"Bet nebija tā, ka tikai es viņu izmantotu. Viņš sacīja, ka mana galvenā pievilcība viņa acīs esot viņa pārliecība, ka es zinot kādu dzīves noslēpumu — ka man esot kāda burvju apjauta par dzīvi, kas dodot man spēku atteikties no ikdienišķas dzīves. Viņš sacīja, ka viņu interesējot dzīves, ko tu, Dags un es esot sev izveidojuši šeit, nomalē, Kalifornijā. Un ka viņš gribējis šo noslēpumu iegūt sev — iecerētās bēgšanas labad — taču, paklausoties mūsu sarunas, viņš sapratis, ka

KONTROLE NAV KONTROLE

viņam tas nekad pa īstam neizdosies. Viņam nekad nebūs tik daudz spēka, lai dzīvotu pilnīgā brīvībā. Likumu trūkums viņu biedētu. Es nezinu. Man tas izklausījās pēc nepārliecinošas muldēšanas. Tas izklausījās mazliet pārāk slaidi, it kā kāds būtu viņu samācījis. Vai tu tam noticētu?"

Es, protams neticētu nevienam vārdam, bet atturos paust savu viedokli. "Es tur iekšā nejaukšos. Bet tas vismaz beidzās gludi, bez pēcdzemdību komplikācijām…"

"Gludi? Zini, iziedami no galerijas un iedami uz augšu pa Piekto avēniju, mēs pat nodziedājām to dziesmiņu, kas saucas "paliksim draugi". Patiešām nesāpīgi. Bet tieši tad, kad mēs abi kopā gājām un salām, un domājām, cik vienkārši esam izkļuvuši no nepatīkamas situācijas, es atradu to kociņu.

Tas bija Y formas zars, izkritis no parka sakopēju automašīnas. Forma tieši kā radīta ūdens āderu meklēšanai. Saproti! Tā nu bija reize, kad priekšmeti mūs uzrunā no tās, nezināmās puses! Tas mani nudien pamodināja, un nekad visā savā mūžā es nebiju tik instinktīvi tiekusies pēc kāda priekšmeta, it kā tas būtu neatņemama manis sastāvdaļa — kā kāja vai roka, ko es nejauši būtu pazaudējusi pirms divdesmit septiņiem gadiem.

Es noliecos uz priekšu, pacēlu to rokās, viegli paberzēju, saskrāpēdama pret mizu savus melnos ādas cimdus, tad satvēru stakles abus galus un pagriezu rokas uz iekšu — klasiskajā ūdens āderu meklētāja pozā.

Tobiass teica: "Ko tu dari? Met to zemē, man kļūst neērti tevis dēļ," gluži kā varētu gaidīt, bet es no tā neatlaidos visu ceļu, kamēr gājām pa Piekto un nonācām līdz Elena 's kaut kur ap piecdesmito numuru, uz kurieni gājām dzert kafiju.

Izrādījās, ka Elena's ir tāda milzīga trīsdesmito gadu Moderne kooperatīvā ēstuve ar popa eksploziju gleznām, nikniem, maziem klēpja sunīšiem un apkalpotāju, kura virtuvē skrāpēja loterijas biļetes. Pilns komplekts. Viņa ģimenei patiešām ir ekstremāla gaume.

Bet, ienākot pa durvīm, es jutu, ka sātīgais ēdiens un negulētā nakts liek sevi manīt. Tobiass aizgāja uz dibentelpu piezvanīt, bet es novilku jaku un kurpes un atgūlos uz dīvāna, lai atietu un pavērotu, kā aiz Lūpukrāsas ēkas gaist saule. Tā bija kā pilnīga iznīcināšana — šis acumirklīgais, neskaidrais, kamenīgais, bezrūpīgais pēcpusdienas nogurums, kas nekad nemēdz uznākt vakaros. Pirms es vēl paguvu to izanalizēt, biju pārvērtusies par mēbeli.

Es droši vien nogulēju vairākas stundas. Kad pamodos, ārā bija tumšs un temperatūra bija nokritusies. Man bija uzsegta arapaho indiāņu sega, un stikla galds bija pieblīvēts ar drazām, kuru tur pirms tam nebija: kartupeļu čipsu pakām, žurnāliem… Bet man tas viss neko neizteica. Zini, kā dažreiz pamosties no pēcpusdienas snaudas ar nemierīgiem drebuļiem? Tieši tā notika ar mani. Es nevarēju atcerēties ne kas es esmu, ne kur es esmu, ne kāds tagad gadalaiks, neko. Zināju tikai, ka esmu. Es jutos tik plaši atvērta, tik ievainojama kā milzīgi liels lauks, no kura tikko novākta labība. Kad Tobiass iznāca no virtuves un teica: "Čau, Čučubumbulīt," man uznāca atmiņas zibsnis, un tas bija tāds atvieglojums, ka es sāku kaukt. Tobiass pienāca man klāt un sacīja: "Klau, kas noticis? Neraudi tajā segā… nāc šurp, mazā." Bet es tikai saķēru viņa roku un mežonīgi elsoju. Viņš laikam apjuka.

Kad tas kādu brīdi bija turpinājies, es nomierinājos, izšņaucu degunu papīra salvetē, kas mētājās uz kafijas galdiņa, tad pasniedzos pēc sava āderu koka un turēju to sev pie krūtīm. Tobiass sacīja: "Ak Dievs, tu taču nebūsi atkal iecen-trējusies uz to zariņu, ko? Paklausies, man tiešām nenāca ne prātā, ka šķiršanās tevi tā ietekmēs. Piedod."

"Ka, lūdzu?" es saku. "Paldies, es gluži labi tieku gala ar mūsu šķiršanos. Neglaimo sev. Es domāju par ko citu."

"Un proti?"

"Proti, es beidzot droši zinu, kādā cilvēkā iemīlēšos. Tas mankļuva skaidrs, kamēr es gulēju."

"Padalies tajā ar mani, Klēra."

"Varbūt tu to sapratīsi, Tobias. Kad aizbraukšu atpakaļ uz Kaliforiju, es ņemšu šo stakli un aiziešu tuksnesī. Es tur pavadīšu ikvienu sekundi sava brīvā laika, meklēdama dziļi paslēptās ūdens āderes. Es cepināšos karstumā un nostaigāšu neskaitāmas jūdzes pa tukšumu — varbūt redzēšu kādu skrē-jējdzeguzi vai varbūt man iekodīs kāda klaburčūska vai cits mošķis. Un kādu dienu, es nezinu, kad, es pāriešu pāri smilšu kāpai un atradīšu kādu, kurš arī meklēs ūdens āderi. Un es nezinu, kas būs šis cilvēks, bet tieši viņā es iemīlēšos. Kādā, kurš meklē ūdens āderes, gluži kā es."

Es pasniedzos pēc kartupeļu čipsu pakas, kas stāvēja uz galda. Tobiass man saka: "Tas patiešām ir vareni, Klēra. Noteikti uzvelc apspīlētas bikses bez apakšbiksītēm, un varbūt tad noķersi kādu mašīnu un varēsi nodarboties ar rokeru seksu ar svešiem vīriešiem kravas automašīnās."

Bet es ignorēju viņa komentāru, un tad, sniegdamās pēc kartupeļu čipsu pakas uz stikla galda, es aiz tās ieraudzīju Honolulu Choo-Choo nagu lakas pudelīti.

Nu, jā.

Tobiass redzēja, ka es to paņemu un blenžu uz etiķeti. Viņš pasmaidīja, bet manas smadzenes iztukšojās un tad

JAUNAJĀKARTĪBĀ

TU

IESPĒJAMS NEKO NENOZĪMĒSI

piepildījās ar to šausminošo sajutu — līdzīgu tam Daga šausmu stāstam, kur varonis brauc Chrysler K-Cai un pēkšņi saprot, ka priekšējā sēdekļa ir paslēpies klaidonis slep-kavnieks ar virves gabalu.

Es paķēru kurpes un sāku vilkt tās kājās. Tad savu jaku. Es īsi pateicu, ka man pienācis laiks doties. Tad Tobiass arī sāka šaustīt mani ar savu lēno, ņurdošo balsi. "Tu esi tik cēla, vai ne, Klēra? Meklē mazas, smalkas atklāsmes kopā ar saviem tizlajiem siltumnīcas draudziņiem Palmu Ellē, vai ne7. Vai zini, ko es tev teikšu, man patīk mans darbs šeit, pilsētā. Man patīk šīs darba stundas un galvas lauzīšana, un cīņa par naudu, un statusa simboli, lai arī tev liekas, ka esmu slims, ja vēlos jebko no tā."

Bet es jau devos uz durvīm, iedama garām virtuvei, es īsi bet pietiekami skaidri redzēju divas pienbaltas, sakrustotas kājas un cigaretes dūmu mākuli, to visu ierobežoja durvju aile. Tobiass bija uz papēžiem un sekoja man ārā gaitenī pie liftiem. Viņš nerimās un teica: "Vai zini, Klēra, kad pirmoreiz tevi sastapu, man likās, ka man beidzot vienreiz varētu izdoties sasniegt kaut ko dižu. Izkopt sevī kaut ko cildenu. Zini, pakaļā ar visu cēlumu, Klēra. Man nav vajadzīgi mazi, izsmalcināti atklāsmes brīži. Es gribu visu un gribu to tūlīt. Es gribu, lai niknu līdzjutēju bars baksta man galvā ar ledus skaldāmo īlenu, Klēra. Nikni līdzjutēji, kas sarijušies narkotikas. Tu to nesaproti, vai ne?

Es biju nospiedusi lifta pogu un skatījos uz durvīm, kuras nevarēja vien pietiekami ātri atvērties. Viņš aizgainīja vienu no suņiem, kas bija mums sekojis, un turpināja savu tirādi.

"Man vajadzīga darbība. Es gribu būt tvaiks, kas šņākdams izplūst no radiatoriem uz Santamonikas šosejas asfalta pēc tūkstoš automašīnu avārijas, un lai fonā dārd acid roks no sadauzītajam mašīnām. Es gribu būtu vīrs melnajā kapucē, kurš ieslēdz gaisa trauksmes sirēnas. Es gribu būt kails, vēja appūsts, un jāt uz galvenās raķetes tajā barā, kurš lido uz Jaunzēlandi, lai tur sabombardētu ikvienu mazo draņķa cie-mateli."

Durvis, par laimi, beidzot atvērās. Es iegāju iekšā un klusēdama skatījos uz Tobiasu. Viņš joprojām mērķēja un šāva: "Vācies tik ellē, Klēra. Ar visu savu augstprātīgo attieksmi. Mēs visi esam klēpja sunīši; es tikai gadījuma pēc zinu, kurš ir saimnieks. Un zini ko — ja vairāk tādu cilvēku kā tu nolems nespēlēt šo spēli, tādiem kā man būs vieglāk uzvarēt."

Durvis aizvērās, un es uz atvadām tikai pamāju un, kad sāku laisties lejā, es mazliet trīcēju, bet klaidonis aizmugures sēdeklī bija pazudis. Es biju atpestīta no apsēstības, un, vēl nesasniegusi vestibilu, es jau vairs nevarēju noticēt, ka esmu bijusi tik aptaurēti rijīga — gribējusi visu šo seksu, pazemojumus, psiholoģiskās drāmas… Un es tūlīt un uz vietas nolēmu nekad, nemūžam vairs neatkārtot šādu piedzīvojumu. Vienīgais veids, kā tikt galā ar šīs pasaules tobiasiem ir — vispār neielaist viņus savā dzīvē. Padarīt sevi aklu pret viņu piedāvājumiem. Jēziņ, es jutos atvieglota; itin nemaz ne dusmīga."

Mēs abi pārdomājam viņas vārdus.

"Ieēd drusku biezpienmaizes, Klēra. Man vajadzīgs laiks, lai to visu sagremotu."

"Nēe. Nevaru ieēst, esmu zaudējusi apetīti. Kas par dieniņu! Ā, starp citu, vai tu neizdarītu man pakalpojumu? Vai tu varētu ielikt man vāzē puķes, kad rīt atbraukšu? Varbūt tulpes? Man tās būs vajadzīgas."

"Ak tā. Vai tas nozīmē, ka atkal dzīvosi savā vecajā vasarnīcā?"

"Jā." .;. .