X paaudze

PIRMĀ DAĻA SAULE IR TAVS IENAIDNIEKS

Septiņdesmito gadu beigas, kad man bija piecpadsmit gadu, es iztērēju visu naudu līdz pēdējam penijam, kas man bankā bija, lai reaktīvajā lidmašīnā Boeing 747 pārlidotu pāri kontinentam uz Brendonu Manitobas štatā, tālu Kanādas prērijās, un piedzīvotu pilnu saules aptumsumu. Savos jaunajos gados, tievs kā zīmulis un praktiski albīns, es droši vien izskatījos dīvaini, kad klusi ievācos TraveLodge motelī, lai pavadītu nakti vienatnē, laimīgi skatoties sniegaino kabeļtelevīzijas programmu un dzerot ūdeni no lielām stikla glāzēm, kas mazgātas un no jauna ievietotas papīra ieliktņos tik daudzas reizes, ka izskatījās kā noberztas ar smilšpapīru.

Taču nakts drīz beidzās, un, pienākot aptumsuma rītam, es izvairījos no organizētajiem autobusiem un devos uz pilsētas nomali ar sabiedrisko transportu. Nonācis tur, es aizgāju tālu uz priekšu pa dubļainu sānceļu un iegāju kāda fermera laukā — tur auga kāds graudaugs krūšu augstumā un labības zaļumā, kas čabēja, tā lapām atstājot uz manas ādas nelielas, svilinošas brūcītes kā papīra griezumus, kad gāju tam cauri. Un, kad pienāca noteiktā tumsas stunda, minūte un sekunde, es šajā laukā atgūlos uz muguras starp garajiem, zaļoksnējiem labības stiebriem, klusajā kukaiņu sīkoņa un aizturēju elpu, tur izjuzdams noskaņu, no kuras man kopš tā laika nekad nav izdevies īsti atbrīvoties, — tumsas, neizbēgamības un valdzinājuma noskaņu, kas noteikti ir saglabājusies vairumam jaunu cilvēku kopš laika sākotnes, atliecot galvu, skatoties debesīs un vērojot, kā tās satumst.

Pusotru desmitgadi vēlāk manas izjūtas ir tikpat divējādas, un es sēžu uz savas īrētās vasarnīcas priekšējās verandas Palmspringsā, Kalifornijas štatā, apkopdams abus savus suņus, saozdams lauvmutīšu naksnīgo kanēļa dvesmu un iedarbīgu peldbaseina hlora dvaku, kura atplūst no pagalma, un gaidīdams rītausmu.

Es lūkojos uz austrumiem pāri Sanandreasas ieplakai, kas stiepjas ielejas vidū kā pārvārītas gaļas gabals. Pavisam drīz saule eksplodēs pār šo ieplaku un iegāzīsies manā dienā kā Vegasas šovmeiteņu rinda, kas uzdrāžas uz skatuves. Mani suņi arī skatās. Viņi zina, ka gaidāms nozīmīgs notikums. Šie suņi, vai zināt, ir tik gudri, bet dažkārt tie mani uztrauc. Teiksim, es slauku no viņu purniem šo bāli dzeltenīgo, biez-pienveidīgo pļuru, diezgan līdzīgu sieram uz mikroviļņu krāsnī uzsildītas picas, un jūtos šausmīgi, jo man ir aizdomas, ka suņi (lai arī viņu apburošās, melnās jaukteņu acis grib mani pārliecināt par pretējo) atkal ir vandījušies pa atkritumu tvertnēm

LIDOJIET LIDMAŠĪNĀS KAMĒR VEL VARAT

aiz kosmētiskās ķirurģijas centra, un es varu apzvērēt, ka viņu purni ir izrotāti ar japijiem atsūktiem taukiem. Tas, kā viņiem izdodas pārkost pret koijotiem drošos sarkanos plastmasas maisus, kuros atbilstoši Kalifornijas štata noteikumiem tiek iesaiņoti gaļas atkritumi, stāv pāri manai saprašanai. Ārsti laikam ir nejauki vai slinki. Vai gan tādi, gan tādi.

Šī pasaule.

Kad es jums saku.

Savā mazajā vasarnīcā es dzirdu aizcērtamies trauku skapja durtiņas. Mans draugs Dags droši vien sadabū manai draudzenei Klērai kādu cieti saturošu uzkodu vai cukurotu gardumu. Vai, vēl ticamāk, cik nu viņus pazīstu, mazu mēriņu džina ar toniku. Viņiem ir savi ieradumi.

Dags nāk no Toronto Kanādā (dubultpilsonība). Klēra nāk no Losandželosas Kalifornijas štatā. Es, ja nu par to ir runa, nāku no Portlendas Oregonas štatā, taču mūsdienās nav būtiski, no kurienes kurš nāk (jo, kā saka mans jaunākais brālis Tailers, "veikali visos tirdzniecības centros ir vienādi"). Mēs trīs pārstāvam tūristu klasi — milzīgu, globālu grupu, kurai, kā jau sacīju, pievienojos piecpadsmit gadu vecumā, aizlidodams uz Manitobu.

Lai nu kā, šis vakars nebija patīkams nedz Dagam, nedz Klērai, tā ka viņiem bija jānāk un jāielaužas manā teritorijā, lai sūktu kokteiļus un atietu. Viņiem tas bija vajadzīgs. Iemesli bija katram savi.

Tūristu klase— cilvēku grupa, kura nodarbojas ar hronisku ceļošanu uz ilglaicīga darba stabilitātes vai pastāvīgas dzīvesvietas rēķina. tai ir tendence uz neveiksmei nolemtu un ārkārtīgi

DĀRGU TELEFONA SARUNU ATTIECĪBĀM AR CILVĒKIEM, KURUS SAUC SēRŽS

vai Iljana. Ballītēs mēdz runāt par aviokompāniju atlaižu programmām PASTĀVĪGAJIEM KLIENTIEM.

Piemēram, Dags tūlīt pēc diviem nakti beidza darbu Larry's bārā, kur viņš, tāpat kā es, strādā par bārmeni. Kad kopā gājām mājās, viņš pameta mani sarunas vidū un aiznesās uz ielas otru pusi, kur ar akmeni saskrāpēja kādas Cutlass Supreme motora pārsegu un priekšējo stiklu. Šī nav pirmā reize, kad viņš veic šādu impulsīvu vandalisma aktu. Mašīna bija sviesta krāsā, un uz tās bufera bija uzlīme ar uzrakstu MĒS TĒRĒJAM SAVU BĒRNU MANTOJUMU — teksts, kas laikam aizkaitināja Dagu, kurš bija nogarlaikojies un untumains pēc astoņām stundām savā McDarbā ("maza alga, maz prestiža, maz labuma, maz nākotnes izredžu").

Man gribētos, kaut es spētu saprast šo Daga destruktīvo tieksmi; citādi viņš ir tik uzmanīgs puisis — pat tik ļoti, ka reiz nemazgājās veselu nedēļu, kad zirneklis viņa vannā bija noaudis tīklu.

"Es nezinu, Endij," viņš sacīja, aizcirzdams manas tīklotās durvis, sunīšiem tekot pa pēdām; ar savu balto kreklu, greizo kaklasaiti, piesvīdušajām padusēm, divas diennaktis vecajiem rugājiem, pelēkajām platbiksēm ("nevis bikses, bet platbikses") viņš atgādināja mormoņu brošūru dalītāju dueta atbirušo locekli un gandrīz momentā kā alnis riesta laikā iebāza galvu mana Frigidaire ledusskapja dārzeņu nodalījumā, kur zem novītušām salātu lapām atrada lētas šņabja pudeles rasaino virsmu, "vai es vairāk gribu sodīt kādu vecu kraķi par to, ka viņš izšķērdē manu pasauli, vai mani vienkārši uztrauc tas, ka pasaule kļuvusi pārāk plaša — daudz par plašu, lai mēs spētu stāstīt par to stāstus, un nu viss, kas

MCDARBS— zemu apmaksĀts, zema prestiŽa, maz labuma NESOŠS DARBS BEZ NĀKOTNES IZREDZĒM APKALPOJOŠĀ SFĒRĀ CILVĒKIEM, KAS SEVI NOVĒRTĒ PAR ZEMU. ĻAUDIS, KURIEM TĀDA NEKAD NAV BIJIS, TO BIEŽI UZSKATA PAR APMIERINOŠU KARJERU.

mums atlicis, ir šīs atlūzas, druskas un atgriezumi uz buferiem." Viņš skaļi iemalko no pudeles. "Jebkurā gadījumā es jūtos apvainots."

Pulkstenis laikam bija trīs naktī. Dags bija vandaļa eiforijā, un mēs abi sēdējām uz dīvāniem dzīvojamā istabā, skatīdamies uz liesmām kamīnā, kad pēc īsa brīža (bez klauvēšanas) iedrāzās Klēra — viņas īsi apgrieztie ūdeļādas melnuma mati bija sajukuši, un par spīti mazajam augumam viņa izskatījās uzmācīga — efekts, kuru neitralizēja vietējā I.Magnin veikalā aiz Chanel letes strādājot uzkrātais šiks.

"Elles vecis," viņa paziņoja, liekot mums ar Dagu apmainīties zīmīgiem skatieniem. Paķērusi no virtuves glāzi noslēpumaina dzēriena, viņa nozvēlās uz mazā dīvāniņa, neuztraukdamās par draudošo modes katastrofu, ko uz viņas melnās vilnas kleitas izraisīs daudzās suņu spalvas.

"Klau, Klēra, ja tavs randiņš bija pārāk smags, lai par to runātu, varbūt tu varētu mums to attēlot, nospēlējot nelielu izrādi ar lellītēm."

"Ļoti, smieklīgi, Dag. Ļoti. Jēziņ! Kārtējais biržas dar-bonītis un kārtējās nouvelle vakariņas ar putnu barību un Evian ūdeni. Un arī viņš, protams, bija izdzīvotājs. Visu vakaru runāja par pārvākšanos uz Montānu un ķimikālijām, ko bērs savā benzīnbākā, lai tā nesadalītos. Es nevaru tā turpināt. Man drīz būs trīsdesmit. Es jūtos kā krāsainas karikatūras varone."

Viņa apskatīja manu praktiski (un nekādā ziņā ne satriecoši) iekārtoto istabu — telpu, ko galvenokārt atdzīvināja lētas, zemas kvalitātes navaho cilts indiāņu segas. Tad viņas seja atslāba. "Tas vecis jau nu arī izgāzās. Kasīdralsitijā uz 111. šosejas ir tāds veikals, kur pārdod izbāztus cāļus. Mēs braucām tam garām, un man tādu sagribējās, tā ka es bezmaz noģību, tie bija tik glīti, bet Dens (tā viņu sauca) saka:

"Paklausies, Klēra, tev nevajag cāli," uz ko es atbildēju: "Ne jau tur tā lieta, Den. Lieta tā, ka es gribu cāli." Šajā mirklī viņš ķērās pie ārkārtīgi garlaicīgas lekcijas lasīšanas par to, ka vienīgais iemesls, kāpēc man griboties cāli, esot tas, ka tie tik labi izskatās veikala skatlogā, un kopš brīža, kad es to dabūšot, es sākšot izgudrot dažādus iespējas, kā tikt no tā vaļā. Tiesa gan. Bet tad es mēģināju viņam ieskaidrot, ka izbāzti cāļi ir pats svarīgākais dzīvē un jaunās attiecībās, bet mans skaidrojums pajuka kaut kur pusceļā — analoģija kļuva pārāk samocīta — un iestājās "vai cilvēku dzimumam" klusums — tā klusē pedanti, kuri domā, ka runā ar plānprātiņiem. Man gribējās viņu nožņaugt."

"Cāļi?" pārprasīja Dags.

"Jā, cāļi."

"Ahā." '

"Jā."

"Koo-ko-ko-ko-ko."

Atmosfēra kļuva reizē muļķīga un drūma, un pēc dažām stundām es pārcēlos uz verandu, kur esmu šobrīd, tīrīdams no savu suņu purniem iespējamos japiju taukus un vērodams saules gaismas pirmo sārtošanos Koačellas ielejā, kur atrodas Palmspringsa. Tālumā kalna galā es redzu mistera Boba Houpa, komiķa, seglu formas māju kūstam uz klintīm kā Dalī pulksteni. Es jūtos mierīgs, jo mani draugi ir tuvumā.

"Polipu laiks," Dags paziņo, pienākdams un apsēzdamies man blakus, iepriekš notraucis vībotņu putekšņus no ļodzīgā lieveņa.

"Tas nu gan ir riebīgi, Dag," saka Klēra, apsēzdamās man otrā pusē un uzklādama man uz pleciem segu (man mugurā ir tikai apakšveļa).

"Nemaz nav riebīgi. Patiesībā tev kādu dienu ap pusdienlaiku vajadzētu papētīt trotuārus pie patio restorāniem Rančomirāžā. Ļaudis birdina polipus ka blaugznu plēksnes, un, kad ej tiem pāri, sajūta ir tāda kā staigājot pa Rice Krispies pārslu kārtu."

"Ššš…!" es saku, un mēs visi pieci (neaizmirstiet suņus) palūkojamies uz austrumiem. Es nodrebinos un cieši ietinos segā, jo man salst vairāk nekā biju pamanījis, un domāju par to, ka mūsdienās visas lietas šķiet nākušas taisni no elles — pretējais dzimums, darbi, ballītes, laika apstākļi… Vai varētu būt tā, ka mēs šai vietai vairs neticam? Vai varbūt mums visiem tika piesolītas debesis vēl dzīves laikā, un tas, ko beigās saņēmām, nespēj solītajam līdzināties.

Varbūt kāds pa vidam tika piekrāpts. Gribētos gan zināt.

Zināt, Dags un Klēra daudz smaida, gluži kā daudzi cilvēki, ko pazīstu. Taču vienmēr esmu domājis, vai viņu smaidos nav kaut kas mehānisks vai ļaunprātīgs, jo tas, kā viņi tur lūpu kaktiņus savilktus uz augšu, šķiet mazliet, neteiksim, māksloti, bet piesardzīgi. Sēžot kopā ar viņiem, pār mani nāk neliela apskaidrība. Tā ir apskaidrība par to, ka smaidi, kurus viņi nēsā ikdienā, ir tie paši smaidi, ko nēsā ļaudis, kurus Ņujorkā uz ielas visu acu priekšā apkāsuši — labsirdīgi, bet tomēr — kurus apkāsuši kāršu blēži, un kuri nevar izrādīt savas dusmas, jo tā neklājas, kuri negrib izskatīties pēc sliktiem spēlētājiem. Šī doma ir gaistoša.

Virs mēļā Džošua kalna iznirst pirmā saules strēle, bet mēs trīs esam mazu drusciņu stilīgāki, nekā mums pašiem nāk par labu, mēs nevaram vienkārši ļaut šim mirklim notikt. Dagam jāapsveic šī blāzma ar jautājumu mums, ar drūmu alborādu: "Kas jums nāk prātā, kad ieraugāt sauli? Ātri! Kamēr neesat pārāk ilgi par to domājuši un sabeiguši savu atbildi. Esiet godīgi. Esiet šaušalīgi. Klēra, tu pirmā."

Klēra uztver šo ievirzi: "Nu, tā, Dag. Es redzu fermeri Krievijā, un viņš brauc ar traktoru pa kviešu lauku, bet saules gaisma viņam ir nākusi par ļaunu — gluži ka izbalējušai melnbaltai fotogrāfijai vecā žurnālā Life. Un ir notikusi arī kāda cita savāda parādība — saule ir sākusi izstarot nevis savus starus, bet vecu Life žurnālu smaržu, un šī smarža iznīcina viņa ražu. Kvieši izdilst, kamēr mēs runājam. Viņš raud, sabrucis pār sava traktora stūri. Viņa kvieši mirst no saindēšanās ar vēsturi."

"Labi, Klēra. Ļoti pārdabiski. Endij? Un tu?"

"Ļauj man brīdi padomāt."

"Labi, tad es pateikšu. Kad es domāju par sauli, man nāk prātā Austrālijas sērfinga zaķis, kādus astoņpadsmit gadus veca, kaut kur Bondibīčā, kura pamana savu pirmo keratozes veidojumu uz sava liela. Savā galviņā viņa kliedz un jau kaļ plānus par to, kā nozagt mātei valiumu. Un tagad tu pasaki man, Endij, par ko tu domā, kad ieraugi sauli?"

Es atsakos piedalīties viņa šausmās. Es atsakos iesaistīt savā vīzijā cilvēkus. "Es domāju par vietu Antarktīdā, kuru sauc par Vandas ezeru un kur vairāk nekā divus miljonus gadu nav lijis lietus."

"Tā gan. Un viss?"

"Jā, viss."

Iestājas klusums. Un lūk, ko es nesaku: šī pati saule liek man domāt arī par karaliskiem mandarīniem un stulbiem taureņiem, un slinkām karpām. Un par sajūsminošām granātkoku

Vēsturiskā nepietiekamība— dzīve laika periodā, kad, šķiet, nekas nenotiek. starp izteiktākajiem simptomiem minama atkarība no laikrakstiem, žurnāliem un tv ziņu raidījumiem.

Vēsturiskā pārsātinātība— dzīve laika periodā, kad notikumu, šķiet, ir pārāk daudz. starp izteiktākajiem simptomiem minama atkarība no laikrakstiem, žurnāliem un tv ziņu raidījumiem.

asins lāsēm, kas sūcas caur mizas plīsumiem augļiem, kuri pūst koka zarā kaimiņa pagalmā — lāsēm, kas karājas pie saviem vecajiem, brūnajiem ādas avotiem kā rubīni, liecinot par spēcīgo sēklotnes auglīgumu iekšpusē.

Stilīguma vairodzinš ir pārāk smags arī Klērai. Viņa pārtrauc klusumu, teikdama, ka dzīvot dzīvi kā izolētu, īsu, stilīgu mirkļu virkni nav veselīgi. "Vai nu mūsu dzīves kļūst par stāstiem, vai tās vispār nav iespējams nodzīvot."

Es piekrītu. Dags piekrīt. Mēs zinām, ka tieši tāpēc pametām savas dzīves un ieradāmies tuksnesī — lai stāstītu stāstus, tādējādi padarot par sakarīgiem stāstiem mūsu pašu dzīves.