X paaudze

REKONSTRUĒ

Mes ar Klēru tā arī neiemīlējāmies viens otra, lai gan abi ļoti centāmies. Tā gadās. Lai nu kā, šis droši vien ir tikpat labs brīdis kā jebkurš cits, lai pastāstītu kaut ko par sevi. Ar ko lai sāku? Nu, mani sauc Endrū Palmers, man ir gandrīz trīsdesmit gadu, es studēju valodas (specializējos japāņu valodā), nāku no lielas ģimenes (plašāk par to vēlāk), un esmu piedzimis ar ektomorfu ķermeni, vieni kauli un āda. Taču, iedvesmojies no kādas rindkopas popārta mākslinieka mistera Endija Vorhola dienasgrāmatā — rindkopas, kurā viņš pauž savas skumjas, piecdesmito gadu vidū uzzinājis, ka viņam būtu varējis būt ķermenis, ja vien viņš būtu trenējies (iedomājieties, kā tas ir, kad ķermeņa nav!) — es saņēmu stimulu rīkoties. Es iedibināju garlaicīgu treniņu režīmu, kas pārvērta manu krūškurvi no putnu būrīša baloža krūtežā. Un tā, man tagad ir ķermenis — viena problēma no kakla nost.

Taču, kā jau teicu, nekad neesmu bijis iemīlējies, tā gan ir problēma. Liekas, ka es vienkārši visiem kļūstu par draugu, un varu jums teikt, ka man tas patiešām riebj. Es gribu iemīlēties.

Vai vismaz man liekas, ka gribu.

Neesmu pārliecināts. Tas izskatās tik… juceklīgi.

Labi, labi, es vismaz atzīstu faktu, ka negribu visu mūžu nodzīvot viens, un, lai to ilustrētu, es jums pastāstīšu slepenu stāstu, stāstu, kuru nestāstīšu pat Dagam un Klērai šajā mūsu šodienas tuksneša piknikā. Tas ir šāds:

Reiz dzīvoja jauns cilvēks vārdā Edvards, kurš ļoti cienīgi dzīvoja viens. Viņa cienīgums bija tik liels, ka, katru vakaru pulksten astoņpadsmitos trīsdesmit vienatnē gatavodams savu maltīti, viņš vienmēr parūpējās, lai tā būtu garnēta ar mazu, spridzīgu pētersīļa zariņu. Tieši tā viņš domās dēvēja pētersīļa izskatu — spridzīgs. Spridzīgs un cienīgs. Viņš arī vienmēr pacentās tūlīt pēc vienatnē ieturētās vakara maltītes nomazgāt un noslaucīt traukus. Tikai vientuļi cilvēki nerūpējās par savām vakariņām un trauku mazgāšanu, un, lai arī Edvarda dzīvē nebija vajadzības pēc cilvēkiem, viņš uzskatīja, ka būt vientuļam ir zem viņa goda. Jāņem vērā, ka dzīve varbūt nebija sevišķi jautra, bet likās, ka tajā ir mazāk cilvēku, kas varētu viņu kaitināt.

Tad kādu dienu Edvards nevis slaucīja traukus, bet iedzēra alu. Tāpat vien. Lai atpūstos. Tad no viņa vakariņām pazuda pētersīlis un parādījās vēl viens alus. Viņš tam izgudroja mazus aizbildinājumus. Es neatceros, kādi tie bija.

Drīz vien vakariņas pārvērtās par sasaldēta ēdiena vientuļo "tankš" uz mikroviļņu krāsns grīdas, ko pavadīja viskija

BEMBIFIKĀCIJA— dzĪvu radĪbu ar miesu un asinĪm GARĪGA PĀRVĒRŠANA ANIMĀCIJAS FILMU PERSONĀŽOS AR BURŽUĀZISKIEM JŪDU KRISTIEŠU UZSKATIEM UN MORĀLI.

STS PAR SKŪPSTIEM (hIPERKARMA)— dziĻi iesakŅojusies ticĪba, ka sods KAUT KĀDĀ ZIŅĀ VIENMĒR BŪS DAUDZ SMAGĀKS PAR NOZIEGUMU — OZONA CAURUMI PAR PIESĀRŅOJUMU.

un ledus klinkstoņa attiecīga glāzē. Nabaga Edvardam saka apnikt gatavošana un ēšana vienatnē, un drīz vien viņa vakariņas veidoja tas, ko vien viņš spēja uzsildīt mikroviļņu krāsnī no vietējā Citcle K veikala uzsildāmo produktu nodaļas — teiksim, vēršgaļas un pupiņu burito, ko viņš noskaloja ar poļu ķiršu brendiju, kurš viņam bija iegaršojies gara, miegaina darba laikā vasarā, kuru viņš bija pavadījis aiz vietējā komunistu grāmatveikaliņa "Envers Hodža" drūmās letes, kur tikpat kā neiegriežas klienti.

Bet pat tāda gatavošana un ēšana Edvardam šķita pārāk sarežģīta, un vakariņas beigās izvērtās par glāzi piena, kurā iejaukts tas, ko varēja ar atlaidēm dabūt alkoholisko dzērienu nodaļā. Viņš sāka aizmirst, kādu sajūtu rada stingri izkārnījumi, un fantazēja par to, ka viņam acīs ir dimanti.

Vēlreiz: nabaga Edvards — šķita, ka viņa dzīve zaudē kontrolē]amību. Piemēram, kādu vakaru Edvards apmeklēja viesības Kanādā, bet nākamajā rītā pamodās Štatos divu stundu brauciena attālumā no viesību vietas, un pat neatcerējās, kā pārbraucis mājās vai šķērsojis robežu.

Redziet, ko Edvards domāja — viņam likās, ka viņš savā ziņā ir ļoti gudrs zēns. Viņš bija gājis skolā un zināja lielu daudzumu vārdu. Viņš varēja jums pastāstīt, ka veronika ir caurspīdīga auduma gabals, kurā tikusi ietīta Jēzus seja, vai ka laktācija ir laikposms no govs atnešanās līdz aizlaišanai. Vārdi, vārdi, vārdi.

Edvards iedomājās, ka izmanto šos vārdus, lai izveidotu savu personīgo pasauli — maģisku un skaistu telpu, kurā varēja dzīvot vienīgi viņš — telpu, kuras proporcijas atbilda divkāršam kubam, kā to definējis britu arhitekts Ēdams. Šajā telpā varēja ieiet tikai pa tumši krāsotām durvīm, kas bija apsistas ar ādu un zirga astriem, kas apslāpēja jebkura cilvēka klauvējienus, kurš mēģināja ienākt un, iespējams, traucēt Edvarda koncentrēšanos.

Šajā telpā viņš bija pavadījis desmit bezgalgaru gadu. Lielu daļu sienu klāja ozola grāmatplaukti, piebāzti ar sējumiem; ierāmētas kartes karājās pie pārējām sienu daļām, kuras bija nokrāsotas dziļu, dziļu peldbaseinu safīra krāsā. Grīdu viscaur klāja tumšzili Austrumu paklāji, bet tos savukārt — ziloņkaula krāsas spalvu kārtiņa, kas bija izkritušas Edvarda drošajam un uzticamajam spanielam Ludvigam, kurš Edvardam visur sekoja. Ludvigs uzticīgi uzklausīja Edvarda pikantos, lakoniskos izteikumus par dzīvi, kurus viņš bieži vien tika izteicis, sēdēdams pie sava galda, kur pavadīja lielāko dienas daļu. Pie sava galda viņš arī lasīja un smēķēja savu kalabaša pīpi, caur logiem ar svina rūtīm vērdamies ārā uz ainavu, kas mūžīgi bija lietaina rudens pēcpusdiena Skotijā.

Apmeklētājiem, protams, bija aizliegts ienākt šajā burvju telpā, tika ielaista tikai kāda misis Jorka, kura nesa viņam pārtiku — vecmāmiņa ar apaļu galvu, tērpusies tvīdā, ar roku izgrebta no speciālas formas — kura piegādāja Edvardam viņa dienišķo (kā gan citādi) ķiršu brendiju vai, ar laiku, četrdesmit unču tilpuma fack Daniels pudeli un glāzi piena.

Jā, Edvarda istaba bija izsmalcināta telpa, dažkārt tik izsmalcināta, ka tai bija ļauts pastāvēt tikai melnbaltās krāsās, tā ka tā atgādināja vecu viesistabas komēdiju. Vai tā nav elegance?

Tātad. Kas notika?

Kādu dienu Edvards bija uzkāpis pa savām riteņotajām grāmatplauktu kāpnītēm un sniedzās pēc kādas vecas grāmatas, kuru gribēja pārlasīt, mēģinādams novērst savas domas no rūpēm par to, ka misis Jorka todien kavējās ar dienas dzērienu. Bet, nokāpjot no kāpnītēm, viņa kājas iegrima tieši Ludviga mēslu kaudzītē, un viņš ļoti sadusmojās. Viņš devās pie atlasa dīvāna, aiz kura snauda Ludvigs. "Ludvig!" viņš iesaucās, "tu, sliktais suns, tu…"

Bet tālu Edvards netika, jo Ludvigs aiz dīvāna kā uz burvja mājienu un (varat man ticēt) negaidīti pārvērties no dedzīga, sirsnīga, maza, nebēdnīga šuneļa ar optimistiski vēcinošos astes strupulīti zvērojošā, sēpijas brūnā, spīdošā rotveilerā ar melnām smaganām, kurš metās Edvardam pie rīkles tikai par matu neaizsniegdams jūga vēnu, Edvardam šausmās atsprāgstot nost. Tad jaunais Ludvigs-Cerbers metās pie Ed-varda apakšstilbiem ar putām uz ilkņiem un tādu izmisīgu skumju kaucienu, kāds izlaužas no divpadsmit suņu iekšām, kad tiem uz šosejas pārbrauc kravas automašīnas.

Edvards epileptiski uzlēca uz kāpnītēm un brēca pēc misis Jorkas, kuru, kā liktenim labpatikās, viņš tieši tajā mirklī ieraudzīja pa logu. Viņai bija blonda parūka un frotē kleita, un viņa lēca kāda profesionāla tenisista mazajā, sarkanajā sporta mašīnā, uz mūžīgiem laikiem pamezdama Ed-varda dienestu. Viņa izskatījās diezgan satriecoši — viņu dramatiski apgaismoja skarbas, jaunas debesis, kas bija svilinošas un bez ozona — galīgi ne rudens debesis Skotijā.

Nu, jā Nabaga Edvards.

Viņš bija ieslodzīts istabā, un savos riteņoto kāpnīšu augstumos spēja tikai ripināties turp un atpakaļ gar grāmatplauktiem. Dzīve viņa reiz tik burvīgajā istabā bija kļuvusi pilnībā šausminoša. Termostatu nevarēja aizsniegt, un gaiss kļuva spiedīgs un smirdīgs, atgādinot Kalkutu. Un līdz ar misis Jorku, protams, bija pazuduši arī kokteiļi, kas padarītu šo situāciju paciešamu.

SPEKTAKULĀRISMS— aizrauŠanĀs ar EKSTREMĀLĀM SITUĀCIJĀM.

Tikmēr simtkājus un spīļastes, kas ilgi bija gulējuši aiz mazpazīstamām grāmatām augšējos plauktos, pamodināja Edvards, kurš sadrūmis sniedzās pēc sējumiem, ar ko mest Ludvigam, lai turētu šo briesmoni pietiekamā attālumā, lai tas pastāvīgi nesnaikstītos pēc viņa bālajiem, trīcošajiem kāju pirkstiem. Šie kukaiņi rāpoja pa Edvarda rokām. Un uz Ludvigu mestās grāmatas bezrūpīgi atlēca no viņa muguras, radot piparkrāsas kukaiņu lietutiņu, kurš sijājās uz paklāja, kur tos uzlaizīja Ludvigs ar savu garo rozā mēli.

Edvarda situācija patiesi bija drausmīga.

Protams, atlika tikai viena iespēja — atstāt telpu, un tā, skanot Ludviga satracinātajiem, juceklīgajiem kaucieniem, kas Edvardam uzbruka no telpas otra gala, Edvards aizelsies atrāva smagās ozolkoka durvis, adrenalīna dzelzs garšai gal-vanizējot viņa mēli, un briesmīgā steigā, bet noskumis atstāja šo kādreizējo burvīgo istabu pirmo reizi pēc laika, kas šķita ildzis mūžību.

Mūžība patiesībā izrādījās esam apmēram desmit gadu, un skats, ko Edvards ieraudzīja aiz šīm durvīm, viņu patiešām pārsteidza. Visu laiku, kuru viņš bija nošķīries, būdams pikants savā mazajā telpā, pārējā cilvēce bija aizņemta, ceļot ko citu — milzīgu pilsētu, kas celta nevis no vārdiem, bet no attiecībām. Mirguļojoša, bezgalīga Ņujorka, ko veidoja lūpu pomādes, artilērijas šāviņi, kāzu tortes un salocītas kreklu kastes; pilsēta, kas uzcelta no dzelzs, papjēmašē un spēļu kārtīm; neglīta/skaista pasaule, kuras virspusē bija kartons, lāstekas un bugenviliju vītnes. Tās bulvāri bija nesistemātiski, juceklīgi un jukuši. Visur atradās mīnas un peļu slazdi, cilvēkēdāji citplanētieši un melnie caurumi. Un tomēr, par spīti pilsētas caururbjošajam trakumam, Edvards ievēroja, ka tās daudzie iedzīvotāji pārvietojas bez grūtībām, neuztraukdamies par to, ka aiz jebkura stūra var uzglūnēt klauna mesta krējuma torte ar rozītēm, Sarkano brigāžu sitieni pa ceļa kauliņiem vai skūpsts no jaukās kinozvaigznes Sofijas Lorē-nas. Un ceļa norādes bija pilnīgi nesakarīgas. Bet, kad viņš pajautāja kādam iedzīvotājam, kur varētu nopirkt karti, tas paskatījās tā, it kā Edvards būtu traks, un kliegdams aizskrēja.

Tā nu Edvardam nācās atzīt, ka viņš šajā Lielajā Pilsētā ir lauku lempis. Viņš saprata, ka jāapgūst visas iemaņas, pārvarot desmit gadu atpalicību, un šādas izredzes bija biedējošas. Taču, gluži kā lempji apņemas gūt panākumus jaunā pilsētā, jo zina, ka spēj uz visu palūkoties no jaunas perspektīvas, to apņēmās arī Edvards.

Un viņš nosolījās, ka, iekarojis savu vietu šajā pasaulē (ja viņu līdz nāvei neapdedzinās daudzās verdošo smaržu strūklakas vai nesakropļos nebeidzamās autokravas ar nikni čiepstošiem animācijas filmu cāļiem, kas tika vadāti pa pilsētas ielām), viņš uzbūvēs visaugstāko torni no visiem. Šis sudraba tornis stāvēs kā bāka visiem ceļotājiem, kuri, gluži kā viņš, ieradušies šajā pilsētā vēlu savā dzīvē. Un torņa virsotnē būs jumta viesu zāle. Un Edvards zināja, ka šajā viesu zālē darīs trīs lietas: pasniegs tomātu sulas kokteiļus ar maziem citrona ķīlīšiem, spēlēs džezu uz klavierēm, kuras klās cinka aizsargslānis un aizmirstu popmūzikas zvaigžņu fotoattēli, un vēl viņam būs maza rozā būdiņa kaut kur tālāk aizmugurē, pie tualetēm, kur (citstarp) pārdos kartes.