X paaudze

EROTIZE INTELIĢENCI

Styrofoam termosu vāki un salauztas slēpes — leti, vulgāri, indīgi priekšmeti, kas vai nu sadalīsies pāris minūšu laikā, vai paliks būtībā nemainīgi, līdz mūsu galaktika kļūs par supernovu.

O, man neriebjas Tobiass. Un, dzirdot ārpusē piebraucam viņa mašīnu, es saprotu, ka redzu viņā kaut ko, par ko būtu varējis kļūt arī pats, kaut ko, par ko varam kļūt mēs visi, ja pietrūks modrības. Kaut ko trulu un pašapmierinātu, kas tirgojas ar savu masku, pildītu ar tādu niknumu un nicinājumu pret cilvēci, tādām prasībām, ka vienīgā barība, kas šādam radījumam atlikusi, ir viņa paša miesa. Viņš ir kā pasažieris slimnieku pilnā lidmašīnā, kura nogāžas augstu kalnos, un izdzīvojušie, neuzticēdamies cits cita orgāniem, uzkož paši savus apakšdelmus.

"Kendij, mīļumiņ!" mākslotā sirsnībā iebļaujas Tobiass, aizcirzdams manas tīklotās durvis, kad Klēras mājā nav atradis neko citu kā vien kaudzē sabrukušo Dagu. Es novaik-stos, izlikdamies, ka mani interesē TV Guide un nomurminādams "sveiki". Viņš ierauga žurnālu: "Sēnalu lasāmviela, ko? Man likās, ka esi intelektuālis."

"Savādi no tevis dzirdēt par sēnalu lasāmvielu, Tobias…"

"Kas ir?" viņš nobļaujas kā cilvēks ar Sony Walkman pilnā skaļumā, kam tiek pajautāts ceļš. Tobiass īsti nepievērš uzmanību objektiem, kas pilnībā nerotājas viņa saulītē.

armanisms— pēc džordžo armani — apsēstība ar viengabalaino un (vēl svarīgāk) kontrolēto itāliešu apģērbu ētosu. armanisms, tāpat kā japāņu minimālisms, liecina par dziļu iekšēju vajadzību pēc kontroles.

Vāja peldspēja— apjauta, ka biji labāks cilvēks, kad tev bija mazāk naudas.

X PAAUDZE 111

"Nekas, Tobias. Klēra ir vannas istaba," es piebilstu, norādīdams uz to pusi tieši mirklī, kad Klēra pagriežas ap stūri, čivinādama un likdama galvā mazas meitenes beretīti.

"Tobias!" viņa iesaucas un pieskrien viņam klāt, lai saņemtu vieglu skūpstu, taču Tobiass ir krietni apjucis, atrodot viņu tik intīmā atmosfērā pie manis un atsakās skūpstīties.

"Atvainojiet," viņš saka, "izskatās, ka esmu šeit ko iztraucējis." Mēs ar Klēru pārgriežam acis par faktu, ka Tobiass redz dzīvi kā ne sevišķi uzjautrinošu franču restorāna komēdiju, kas mērķēta tikai uz viņu. Klēra tomēr pasniedzas un viņu noskūpsta. {Viņš, protams, ir gara auguma.)

"Dags vakar vakarā manā mājā izgāza plutoniju. Viņi ar Endiju šodien to satīrīs, bet līdz tam brīdim esmu apmetusies šeit uz dīvāna. Nu, pēc tam, kad Dags attapsies. Viņš ir bezsamaņā uz mana dīvāna. Viņš pagājušonedēļ bija Ņū-meksikā."

"Man būtu vajadzējis iedomāties, ka viņš izdarīs kaut ko tik stulbu. Vai viņš būvēja bumbu?"

"Tas nebija plutonijs," es piebilstu, "bet gan trinitīts, tas ir nekaitīgs."

Tobiass to ignorē. "Un ko viņš īsti darīja tavā mājā?"

"Tobias, vai to domā, ka esmu tava tele7. Viņš ir mans draugs. Endijs ir mans draugs. Es šeit dzīvoju, vai atceries?"

Tobiass apķer viņu ap vidu — izskatās, ka viņam uznācis rotaļīgs noskaņojums. "Izskatās, ka vajadzēs pārzāģēt šo jauno dāmu tieši vidū pušu." Viņš pierauj viņas kājstarpi pie savējās, un man ir tāds kauns, ka neko nespēju pateikt. Vai cilvēki patiešām tā runā? "Ko, Kendij — izskatās, ka viņa kļūst lecīga. Ko tu saki — vai man viņu apbērnot?"

Klēras seja šajā mirklī liecina, ka viņa pārzina feministu runasveidu un dialektiku, bet nav spējīga piemeklēt atbilstošu citātu. Viņa faktiski ķiķina, saprazdama, ka šī ķiķināšana

kāda apskaidrotaka, ne tik hormonālā nākotnes brīdi tiks izmantota pret viņu.

Tobiass izvelk Klēru pa durvīm. "Es balsoju par to, ka mēs uz brīdi aizejam uz Daga māju. Kendij, pasaki savam draudziņam, lai pāris stundas mūs netraucē, ja sadomās piecelties. Čau!"

Durvis aizcertas vēlreiz, un, kā jau allaž ar pāriem, kuri nevar vien sagaidīt pārošanos, pieklājīgas atvadas izpaliek.