X paaudze

TEV JĀIZVĒLAS SĀPĒM GARLAICĪBU

pateicis kaut ko trāpīgu, un tas bija jautri, un gājāt vel tālāk: "Starp citu," jūs sacījāt, "mūsdienās vairs neredz tik daudz putnu kā kādreiz, vai ne? Un, vai zini, ko es nesen dzirdēju? Ka pie Kārību jūras vairs nav palicis neviena gliemežvāka, jo visus paņēmuši tūristi. Un, vai neesi kādreiz, lidojot mājās no Eiropas, atrodoties piecas jūdzes virs Grenlandes, domājis, ka fotoaparātu, skotu viskija un cigarešu pirkšana augšā, atklātā kosmosā, ir tāda kā — nezinu — ačgārna7 ."

Tad jūsu draugs eksplodēja, nosaukdams jūs par īstu mūdzi, un teica: "Kāpēc tev, pie velna, visu laiku jābūt tādam pesimistam? Vai tad pilnīgi visā jāsaskata kaut kas nomācošs?"

Jūs atbildējāt: "Pesimists? Moi7. Man liekas, precīzāk būs sacīt — reālists. Tu gribi teikt, ka varam nobraukt visu ceļu šurp no Losandželosas, pa ceļam redzot varbūt kādas desmittūkstoš kvadrātjūdzes ar lielveikaliem, un tev varbūt nav itin ne vismazītiņākās nojausmas, ka kaut kas kaut kur ir sagājis ļoti, ļoti šķērsām?"

Viss šis strīds, protams, ne pie kā nenoved. Tādi strīdi nekad ne pie kā nenoved, un jūs varbūt apvaino vecmodīgā pesimismā. Gala rezultāts ir tāds, ka jūs viens stāvat rindā pie Vons veikala kases numur trīs ar kāršrozēm un briketēm vakara bārbekjū, jūsu vēders ir sarāvies un skābes pilns aiz skro-bes, un jūsu labākais draugs sēž ārā, mašīnā, uzsvērti izvairoties no jums un klausoties bigbenda mūziku no AM radiostacijas, kas raida slidotavu mūziku no Katīdralsitijas lejā, ielejā.

IZDZĪVOTĀJISMS— tendence iztĒloties, kĀdu baudu CILVĒKS GŪS, PĒDĒJAIS PALICIS DZĪVS UZ ZEMES: "Es UZBRAUKTU AUGŠA AR HELIKOPTERU UN MESTU MIKROVIĻŅU KRĀSNIS LEJĀ UZ TAKOBELU."

Platoniskā ēna — bezseksa draudzība ar pretējā dzimuma pārstāvi. X PAAUDZE 85

Bet daļu no jums tomēr pievelk jums priekša rinda stāvošā, tuklā (pēc jebkuriem standartiem) vīra iepirkšanās ratiņu saturs. Tētīt, viņam tur ir pa druskai no visa kā! Diētiskā kola lielās plastmasas pudelēs, mikroviļņu krāsnīs gatavojamu kūku mīklas maisījums ar vaniļas aromātu, kam pievienotas cepamās veidnes (desmit minūtes ērtību; desmit miljoni gadu Piekrastes rajona pašvaldības atkritumu izgāztuvē) un galoniem, spageti mērces pudelēs… pag', ja viņa ģimene ievēro tādu diētu, viņi noteikti cieš no briesmīgiem aizcietējumiem, un, klau, vai tas uz viņa kakla nav palielināts vairogdziedzeris7. "Tētīt, piens tagad ir tik zemā cenā," jūs nosakāt pie sevis, ievērojot cenas birku uz kādas no viņa pudelēm. Jūs saožat košļājamās gumijas statīva saldo ķiršu smaržu un nelasītus žurnālus — lētus un vilinošus.

Bet pēkšņi noraustās elektrība.

Gaismas kļūst spilgtākas, tad atkal parastas, blāvas, tad izdziest. Nākamā pārtrūkst fona mūzika, kam seko pieaugoša skaļuma sarunu troksnis, līdzīgi kā kinoteātrī, kad pārtrūkst filma. Ļaudis jau dodas uz septīto eju, lai paķertu sveces.

Pie izejas kāda vecāka pircēja īgni mēģina izgrūst savus ratiņus caur automātiskajām durvīm, kuras neveras. Kāds no darbiniekiem cenšas paskaidrot, ka nav strāvas. Jūs redzat, kā pa otrām durvīm, kuras palikušas vaļā tajās iesprūdušu iepirkumu ratiņu dēļ, ienāk jūsu labākais draugs. "Radio apklusa, " paziņo jūsu draugs, un, skat — pa fasādes logiem jūs redzat desmitiem lidmašīnu sliežu izzūdam virzienā uz Tventīnainpalmsas Jūras spēku bāzi, kura atrodas tālāk ielejā, — notiek kaut kas liels.

Garīgais epicentrs— vieta, kur cilvēks sevi iztēlojas atombumbas NOMEŠANAS BRĪDĪ; BIEŽI LIELVEIKALS.

Tad sāk kaukt sirēnas — ļaunāka skaņa pasaule, skaņa, no kuras esat baidījies visu mūžu. Te nu tas ir: elles muzikālais pavadījums — gaudojošs, pieaugošs, krītošs un nereāls — tas sagrauj un sajauc gan laiku, gan telpu, kā izbijušam smēķētājam naktī sabrūk laiks un telpa, kad viņš ar šausmām sapņo, ka attapies smēķējam. Taču šeit izbijušais smēķētājs pamostas un ierauga sev rokā degošu cigareti, un šausmas ir pilnīgas.

Skaļrunī dzirdams veikala vadītājs, kurš aicina pircējus mierīgi izklīst, bet neviens par to daudz neliekas zinis. Ratiņi paliek ejās, un ķermeņi bēg, stiepdami un ārā uz ietves mezdami zemē pievāktus rostbifus un Evian minerālūdens pudeles. Autostāvvieta šobrīd ir apmēram tikpat civilizēta kā izpriecu parka buferauto laukums.

Bet resnais vīrs paliek, tāpat kā kasiere, kura ir šķip-snaini blonda, ar kaulainu lauķes degunu un caurspīdīgu, baltu ādu. Viņi, jūsu labākais draugs un jūs paliekat sastinguši, mēmi, un jūsu prāti kļūst par NORAD pasaules mitoloģisko karti ar fona apgaismojumu — cik klišejiski! Un uz tās redzamas raķešu trasējošās trajektorijas, kas zaglīgi, nepielūdzami pārlido Bafina salu, Aleutu salas, Labradoru, Azoru salas, Augšezeru, Karalienes Šarlotes salas, Pjūita zundu, Menas štatu… Tagad atlikuši tikai mirkļi, vai ne?

"Vienmēr esmu sev solījis," saka resnais vīrs tik normālā balsī, ka izrauj jūs pārējos no domām, "ka, šim mirklim pienākot, es izturēšos ar zināmu cieņu neatkarīgi no tā, cik ilgs laiks būs atlicis, tāpēc, jaunkundz," viņš saka, pievērsdamies tieši pārdevējai, "es, lūdzu, gribētu samaksāt par saviem pirkumiem." Pārdevēja, kurai nav citas izvēles, pieņem viņa naudu.

Tad nāk Uzliesmojums.

"Gulieties!" jūs saucat, bet viņi turpina savu darījumu — kā stirnas, ko apžilbinājušas automašīnas ugunis. "Nav laika!" Bet jūsu brīdinājums paliek neievērots.

Un tad, tieši pirms tam, kad fasādes logi kļūst par sa-krokotu, sašķidrinātu, implodējošu sienu — peldbaseina virsma, kādam ienirstot no liela augstuma, raugoties no apakšas,

un tieši pirms jūs apber košļājamās gumijas un žurnālu krusa,

un tieši pirms tam, kad resnais vīrs tiek pacelts gaisā, kur palēninātā kustībā paliek karājamies un uzliesmo, kamēr šķidrumā pārvērtušies griesti paceļas un izlīst uz āru,

tieši pirms tā visa jūsu labākais draugs pastiepj kaklu, noliecas uz to pusi, kur guļat jūs, noskūpsta jūs uz lūpām un pēc tam saka jums: "Tā. Vienmēr esmu gribējis to izdarīt."

Un tas ir viss. Ar klusu karsta vēja brāzmu, kas līdzinās triljonam atvērtu krāšņu durvju un ko esat iedomājies kopš sešu gadu vecuma, viss ir beidzies: tā kā biedējoši, tā kā seksīgi un nožēlas pilni. Gluži kā dzīvē, vai jums tā nešķiet?"