X paaudze

UZPUMPĒ SAVU I Q

cilvēkiem nav jācenšas spīdēt ar stilu; Elvisa man patīk, bet dažkārt viņa nošauj pavisam greizi.

"Skat, kur Vegasas mājsaimniece ķīmiskās terapijas laikā," Tobiass pačukst mums ar Dagu, kļūdaini mēģinādams iegūt mūsu uzticību ar stulbām asprātībām.

"Mēs arī tevi mīlam, Tobias," atbild Dags un uzsmaida meitenēm, sacīdams: "Nu, mazulītes, vai labi izpļāpājāties?" Klēra kaut ko gurdeni atrūc, un Elvisa pasmaida. Dags uzlec kājās, lai noskūpstītu Elvisu, bet Klēra nometas saules izbalinātā, dzeltenā saliekamā guļamkrēslā. Kopējā aina pie peldbaseina jūtami atgādina 1949. gadu, ja neskaita Tobiasa Day-Glo nitrokrāsas zaļās peldbikses.

"Sveiks, Endij," Elvisa pačukst, noliekdamās, lai ieknābtu man vaigā. Tad viņa nomurmina paviršu sveicienu Tobiasam un paņem krēslu arī sev, lai ķertos pie grūtā uzdevuma — noklāt katru sava auguma poru ar PABA 29 krēmu. Dags pielūgsmē vēro katru viņas kustību, viņš ir kā draudzīgs suns, kurš nelaimīgā kārtā pieder saimniekam, kas nekad nav mājās. Klēras ķermenis Dagam otrā pusē aiz nomāktības ir pilnībā sašļucis kā lupatu lelle. Vai viņa uzzinājusi sliktas ziņas vai ko tamlīdzīgu?

"Jauka dieniņa, vai ne?" Elvisa saka, tieši ne pie viena nevērsdamās.

"Nu, šitā laboratorijas žurka nekādi nevar beigt spiest to sviru, ar ko saņem baudas tabletītes."

"Man no tevis jau metas šķērmi, Dag," viņa atbild, "lūdzu, izbeidz!"

Paiet dzīvnieciska stunda, kuras laikā visi klusē. Tobiass, kurš vairs nav uzmanības centrā ar savu Eiropas plātīšanos, sāk kult tukšus salmus. Viņš pieceļas sēdus, nedaudz sāpošas, aplūko izcilni zem savām peldbiksēm un kaķa kustībām saglauž matus. "Nu, Dagvud," (viņš saka Dagmārām) "izskatās, ka esi ķeries pie svariem kopš pēdējas reizes, kad redzēju tevi traucējam satiksmi, demonstrējot savu ķermeni sabiedriskā vietā."

Mēs ar Dagu, gulēdami uz vēdera, saskatāmies, novaik-stāmies un stereoefektā atsākām Tobiasam, lai viņš "sāk dzīvot". Tas liek viņam pievērsties Klērai, kura ir nolikusies guļamkrēslā un nav nekur liekama. Vai esat pamanījuši, cik neiespējami ir aizkaitināt sadrūmušu cilvēku?

Tad viņš pagriež savas plēsoņas acis uz Elvisu, kura tagad lako nagus Honolulu Choo-Choo rozā krāsā. Viņa skatiens acīm redzami ir tāds, kura objektam jāizjūt viņa pārākums. Es skaidri redzu viņu šādi skatāmies, kad viņš ar zilu Saville Row uzvalku mugurā pusdienlaikā nodarbojas ar ēšanas graustošanu Ņujorkas kafejnīcā — ikviena viesmīle ir iekarojama teritorija un viņa dioit de seigneur pierādījums.

"Nu, japīti, ko tu skaties?"

"Es neesmu japītis."

"Esi gan, sasodīts."

"Esmu pārāk jauns. Man nav pietiekami daudz naudas. Iespējams, ka es tāds izskatos, bet tā ir tikai āriene. Kad es tiku pie tādiem labumiem kā lēta zeme un izdevīgi darbi, tie vienkārši savā ziņā… sāka izbeigties."

Sensācija! Tobiasam nav pietiekami daudz naudas? Šī atzīšanās izvilina mani no savām domām, gluži kā kurpi sienot pārtrūkusi kurpju aukla reizēm kaut kādi pārceļ tevi pavisam jaunā apziņas līmenī. Es aptveru, ka Tobiass, neskatoties uz savu masku, ir šin džin rui — X paaudze, gluži kā mēs.

JAPIJI-GRIBĒTĀJI— Xpaaudzes APAKŠGRUPA, KAS UZSKATA MĪTU PAR JAPIJU DZĪVESVEIDU GAN PAR APMIERINOŠU, GAN DZĪVOTSPĒJĪGU. AR TENDENCI UZ LIELIEM PARĀDIEM, PĀRMĒRĪGU KĀDU ĶĪMISKU VIELU LIETOŠANU UN PĒC TRIM GLĀZĒM IZRĀDA VĒLMI RUNĀT PAR PASAULES GALU.

Viņš zina arī to, ka atkal ir uzmanības centra: "Godīgi sakot, cenšanās izskatīties pēc japija ir diezgan nogurdinoša. Man pat liekas, ka es varētu atmest šo triku — tas neatmaksājas. Es pat varētu kļūt par bohēmieti, kā šie trīs. Varbūt pārvākties uz kartona kasti uz RCA ēkas jumta, beigt ēst proteīnu, strādāt par dzīvo ēsmu Aligatoru pasaulē. Šķiet, es pat varētu pārvākties uz šo tuksnesi."

(Lai nolādēta šī doma.)

"Nevajag, ja?" Elvisa cērt pretī. "Es lieliski pazīstu tādus tipus kā tu. Jūs, japīši, visi esat vienādi, un esat man kārtīgi apnikuši. Parādi man savas acis."

"Ko?"

"Parādi man savas acis."

Tobiass pieliecas tuvāk, ļaudams Elvisai saņemt plaukstā savu žokli un nolasīt informāciju no savām acīm, kas ir tik zilas kā holandiešu suvenīru trauki. Viņai ir vajadzīgs šausmīgi ilgs laiks. "Lai nu būtu. Varbūt tu arī neesi tik slikts. Var pat gadīties, ka pēc dažām minūtēm izstāstu tev īpašu stāstu. Atgādini man. Bet tas nav droši. Vispirms pasaki man vienu lietu — kad būsi miris un aprakts, un peldēsi tur, kur nu mēs visi nonāksim, kādas būs tavas labākās atmiņas par zemi?"

"Kā tu to domā? Es nesaprotu."

"Kurš mirklis ir tas, kas, tavuprāt, precīzi apraksta, ko nozīmē būt dzīvam uz šīs planētas? Ko tu paņemsi līdzi"

Klusums. Tobiass nesaprot, ko viņa grib, un es, atklāti sakot, arī ne. Viņa turpina: "Viltus japīšu piedzīvojumi, par kuriem tev bija jāizdod nauda, teiksim, braukšana ar plostu pa ūdenskritumiem vai izjādes uz ziloņiem Taizemē neskaitās. Es gribu dzirdēt par kādu īsu mirkli no tavas dzīves, kas pierāda, ka patiešām esi dzīvs."

Tobiass tūlīt labprātīgi nesniedz informāciju. Man liekas, viņam vispirms vajadzīgs piemērs. "Es varu pateikt," ierunājas Klēra. Visas acis pievēršas viņai. "Sniegs," viņa mums saka. "Sniegs."