X paaudze

BEIDZ PĀRSTRĀDĀT PAGĀTNI

Anonīmo alkoholiķu sanāksmēs tavi žūpu brāļi kļūst nikni, ja nelaid pār lūpu klausītāju priekšā. Ar to es domāju sirds izkratīšanu — ir patiešām jāuzvanda sapuvušie grozi ar pussadalījušamies kaķēniem un slepkavību rīkiem, kas guļ mūsu personīgo ezeru dzelmēs. AA locekļi grib dzirdēt šausmu stāstus par to, cik tālu esi nolaidies savā dzīvē, un tu nekad nevari būt kritis pietiekami zemu. Stāsti par pāridarījumiem laulātajiem, naudas šķērdēšanu un urīna nesaturēšanu sabiedrībā tiek gan novērtēti, gan gaidīti. To es zinu pilnīgi droši, jo esmu gājis uz šīm sanāksmēm (šausminoši sīkumi par manu dzīvi sekos vēlāk), un esmu redzējis šo paššaustīšanās procesu darbībā un dusmojies, ka man pašam trūkst stāstu par pietiekami nekrietnu uzdzīvi, ar ko padalīties.

"Nekad nebaidies skatītājiem izklepot slimas plaušas gabaliņu," sacīja vīrs, kurš reiz sēdēja man blakus kādā sanāksmē, vīrs, kura āda bija kā puscepta pīrāga garoza un kuram bija pieci pieauguši bērni, kas vairs neatbildēja uz viņa telefona zvaniem. "Kā gan lai cilvēki palīdz sev, ja nespēj pieķerties tavu šausmu atlūzai? Cilvēki grib šo mazo atlūzu, viņiem tā ir vajadzīga. Šis mazais plaušu gabaliņš padara viņu pašu atlūzas mazāk šausminošas." Vēl neesmu dzirdējis otru tik lielisku stāstu stāstīšanas raksturojumu. Šādi guvis iedvesmu no sanāksmēm Anonīmo alkoholiķu organizācijā, es iedibināju stāstīšanas politiku pats savā dzīvē, "gulētiešanas stāstu" politiku, kura mums ir kopīga ar Dagu un Klēru. Tas ir vienkārši — mēs izdomājam stāstus un stāstām tos cits citam. Vienīgais noteikums — nedrīkst otru pārtraukt, gluži kā Anonīmajos alkoholiķos, un beigās nedrīkst kritizēt. Šī nekritiskā atmosfēra mums lieti noder, jo visi trīs tik drausmīgi baidāmies izrādīt savas jūtas. Vienīgi šāds nosacījums ļāva mums paļauties citam uz citu.

Klēra un Dags metās šajā spēlē kā pīlēni upītē.

"Es patiešām ticu," reiz sākumā, pirms vairākiem mēnešiem sacīja Dags, "ka ikvienam zemeslodes iedzīvotājam ir dziļš, tumšs noslēpums, kuru viņš nekad neizstāstīs nevienai dzīvai dvēselei, kamēr vien dzīvos. Ne sievai, ne vīram, ne mīļotajam cilvēkam, ne mācītājam. Nekad.

Man ir savs noslēpums. Jums ir savējie. Jā, ir gan — es redzu, ka smaidāt. Jūs tagad domājat par savu noslēpumu. Nu, aiziet, klājiet vaļā! Kāds tas ir? Drātējāt savu māšeli? Sēdējāt aplī un onanējāt? Apēdāt savu kaķu, lai zinātu, kā garšo? Pārgulējāt ar svešu cilvēku un gribētu vēl? Nodevāt draugu? Pastāstiet man. Jūs varat man palīdzēt, nemaz to nezinādami."

Lai nu ka, šodien mes gatavojamies stāstīt gulētiešanas stāstus piknika laikā, atrodamies uz Indiāņu avēnijas un taisāmies tūlīt nogriezties uz Interstate 10 šosejas, lai dotos

AUGSNE NAV

DOKUMENTS

rietumu virziena, braucam sagrabējušajā, mūžvecajā, sarkanajā sābā, Dags sēž pie stūres un paziņo mums, ka viņa mazajā, sarkanajā mašīnā pasažieri ne tik daudz "brauc", cik "trans-portējas": "Mēs transportējamies uz savu pikniku ellē."

Elle ir Vestpalmspringsvilidžas pilsētiņa — izbalējis un bez lapām palicis krāsains Flintstonu komikss par neizdevušos dzīvojamo māju celtniecības projektu piecdesmitajos gados. Pilsētiņa atrodas uz smacējoši karsta kalna dažas jūdzes tālāk ielejā, un no tās ir redzama Interstate 10 šosejas mirdzošā alumīnija kaklarota, kuras abas joslas stiepjas no Sanbernardino rietumos uz Blaitu un Fīniksu austrumos.

Laikmetā, kad gandrīz viss nekustamais īpašums tiek iekārots un apbūvēts, Vestpalmspringsvilidža ir īsts retums — modernas un gandrīz pamestas drupas, ja neskaita dažas lāga dvēseles Airstream treileros un autofurgonos, kuras mūs piesardzīgi noskata, kad ierodamies caur pilsētiņas laipno sargposteni — pamestu Texaco degvielas uzpildes staciju, kuru apjož stiepļu žogs un nokaltušu un nomelnējušu Washing-tonia palmu rinda, kuras izskatās kā apstrādātas ar Agent Orange herbicīdu. Noskaņa neskaidri atgādina uzņemšanas laukumu filmai par Vjetnamas karu.

"Rodas iespaids," saka Dags, kad mēs līķratu gaitā braucam garām benzīntankam, "ka, teiksim, 1958. gadā Badijs Hekets, Džoijs Bišops un bars Vegasas izklaides mākslinieku sametušies kopā, lai šeit taisītu lielo naudu, bet galvenais investors aiztinies, un visa pilsēta vienkārši izmirusi."

Desmitgažu jaukšana — apģērbā: nešķirojot uzvilkt divus vai vairākus apģērba gabalus no dažādām desmitgadēm, lai radītu personīgu noskaņu. šīla = mērijas kvantas auskari (sešdesmitie) +

PILNPAPĒŽU KORĶA PLATFORMENES (SEPTIŅDESMITIE) + MELNA ĀDAS JAKA (PIECDESMITIE UN ASTOŅDESMITIE).

Bet, ka jau sacīts, ciems nav pilnīgi izmiris. Daži ļaudis te tomēr dzīvo, un šiem nedaudzajiem izturīgajiem paveras lielisks skats lejup uz vējdzirnavu parku, kurš robežojas ar šoseju, — desmitiem tūkstošu turbolāpstiņu, kas saliktas uz stabiem un notēmētas uz Sangorgonio kalnu, vienu no Amerikas vējainākajām vietām. Šīs vējdzirnavas ir iecerētas kā gājiens, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas pēc naftas krīzes, un tās ir tik lielas un spēcīgas, ka jebkura to lāpstiņa varētu pārcirst uz pusēm cilvēku. Dīvainā kārtā tās izrādījās gan darbotiesspējīgas, gan tiešām ļāva izvairīties no nodokļu maksāšanas, un to bez trokšņa ģenerētie volti piegādā strāvu gaisa kondicionieriem alkoholiķu ārstēšanas centros un vakuumsūkņiem, ar ko šī reģiona plaukstošā plastiskās ķirurģijas nozare likvidē celulītu.

Klēra šodien ir ģērbusies spilgtās Kapri biksēs, bezpie-durkņu blūzē, šallē un saulesbrillēs — pēc neizdevušās jaunas aktrisītes. Viņai patīk retro izskats, un reiz viņa mums teica — ja viņai būšot bērni, "Es nosaukšu viņus galīgos retro vārdos, teiksim, Medža vai Verna, vai Ralfs. Tādos, kā cilvēkiem restorānvagonos."

Dags savukārt ir tērpies noskrandušās kokvilnas biksēs, gludā kokvilnas kreklā ar garām piedurknēm un mokasīniem basās kājās — būtībā viņa parastā izbijuša mormoņa motīva vieglāka forma. Saulesbriļļu viņam nav, viņš vērsies saulē — kā atgriezies Hakslijs vai Montijs Klifts, kurš gatavojas lomai un cenšas atradināties no narkotikām.

"Kāpēc gan," jautā abi mani draugi, "mēs piešķiram mirušām slavenībām šo šausmīgo uzjautrinošo vērtību?"

Es? Nu, es kā jau es. Izskatās, ka man nekad neizdodas rnodīgi lietot "laiku kā krāsvielu" savā garderobē, kā to dara Klēra, jeb "kanibalizēt laiku", kā šo procesu sauc Dags. Man pietiek ķezu arī ar atrašanos tagadnē. Es ģērbjos tā, lai būtu nesaskatāms, slēpts, lai būtu iederīgs. Maskējies.

Kad nu esam pabraukājuši pa ielām, kuras nav māju, Klēra izvēlas mūsu piknikam Kotonvudas un Safīra avēnijas stūri — ne tāpēc, ka tur būtu kas īpašs (nav nekā, tikai drū-poša asfalta klāta iela, ko atkaro vībotnes un kreozota krūmiļ, bet gan tāpēc, ka "ja labi pacenšas, gandrīz var sajust, cik optimistiski bija celtnieki, kad deva šai vietai nosaukumu."

Nolaižot nograb automašīnas aizmugures mala. Šeit mēs ēdīsim cāļa krūtiņas, dzersim ledus tēju un pārspīlētā priekā apsveiksim koka gabalus un čūsku ādas, ko mums pienesīs suņi. Un mēs stāstīsim cits citam savus gulētiešanas stāstus zem karsti dūcošās saules blakus tukšiem zemes gabaliem, kur alternatīvi sazarotos visumos vēl varētu atrasties tādu kinozvaigžņu kā misters Viljams Holdens un mis Greisa Kel-lija skaistās tuksneša mājas. Šajās mājās abi mani draugi — Dagmars Belinghauzens un Klēra Bakstere — būtu vairāk nekā gaidīti viesi, lai nopeldētos, papļāpātu un iedzertu ledainus ruma dzērienus, kuri būtu tādā krāsā kā saulriets Holivudā, Kalifornijas štatā.

Bet tas jau ir cits, ne šis visums. Šeit mēs trijatā vienkārši apēdam sasaiņotas pusdienas uz zemes, kas ir kaila — tā atbilst tukšam laukumam nodaļas beigās — un tik tukša, ka jebkurš priekšmets, novietots uz tās elpojošās, karstās ādas, kļūst par objektu ironijai. Un šeit, zem lielās, baltās saules, man ir ļauts skatīties, kā Dags un Klēra izliekas, ka dzīvo šajā otrā, viesmīlīgākajā visumā.