Spiets

5. diena 21:10

Džūlijas kabriolets bija noskrējis no ceļa apmēram piecas jūdzes no mājām. Tas bija nokritis piecdesmit pēdu dziļā, stā­vā gravā, ievelkot dziļu sliedi starp salviju puduriem un ka­diķu krūmiem. Pēc tam tas laikam bija vēlies, jo šobrīd tas gulēja slīpi, ar riteņiem uz priekšu. Es redzēju tikai mašīnas apakšu. Saule bija norietējusi un gravā bija tumšs. Trīs ātrās palīdzības mašīnas stāvēja uz ceļa ar ieslēgtām sarkanām bāk­ugunīm, un glābēju brigādes jau rāpās lejup gar nostiepta­jām virvēm. Man acu priekšā tika uzstādīti pārnēsājamie pro­žektori, un vraku appludināja asa, zila gaisma. Dzirdēju visapkārt sprakšķam rācijas.

Es stāvēju augšā uz ceļa kopā ar policistu, kas bija atbraucis ar motociklu. Jau biju lūdzis atļauju nokāpt lejā un uzklau­sījis aizliegumu: man bija jāpaliek stāvam uz ceļa. Dzirdē­dams rāciju trokšņus, jautāju: "Vai viņa ir ievainota? Vai mana sieva ir ievainota?"

"Tūlīt uzzināsim." Viņš bija mierīgs.

"Un tas otrs?"

"Mirklīti," viņš sacīja. Ķiverē viņam bija radioaustiņas, jo viņš uzreiz sāka runāt klusā balsī. Tur bija daudz kodētu ap­zīmējumu. Es dzirdēju: "… te četri-nulle-divi, prasu scpti- ņi-trīs-deviņi…"

Es stāvēju pie kraujas malas un lūkojos lejup, pūlēdamies kaut ko saskatīt. Šobrīd ap mašīnu rosījās strādnieki, daži ne­bija redzami aiz apgāztā korpusa. Šķita, ka pagājis ilgs laiks.

Policists sacīja: "Jūsu sieva ir bez samaņas, taču viņa ir… Viņa bija piesprādzējusies un nav izkritusi no mašīnas. Viņi domā, ka viss ir kārtībā. Dzīvības pazīmes ir stabilas. Viņi sa­ka, mugurkauls neesot traumēts, bet… viņa… izskatās, ka vi­ņai ir lauzta roka."

"Bet citādi viss ir kārtībā?"

"Tā viņi domā." Atkal apklusis, viņš klausījās. Es dzirdē­ju, kā viņš saka: "Man te ir vīrs, tāpēc astoņi-septiņi." Atkal pievērsies man, viņš teica: "Jā. Viņa nāk pie samaņas. Viņu aizvedīs uz slimnīcu paskatīties, vai nav iekšējo orgānu asi­ņošanas. Un viņa ir salauzusi roku. Bet viņi saka - viss esot kārtībā. Viņu šobrīd liek uz nestuvēm."

"Paldies Dievam," es sacīju.

Policists pamāja ar galvu. "Nelāgs posms."

"Tā ir gadījies ari iepriekš?"

Viņš pamāja. "Reizi pāris mēnešos. Parasti ne tik laimīgi."

Atvēru mobilo tālruni un piezvanīju Elenai, teicu, lai vi­ņa paskaidro bērniem, ka viss ir kārtībā, mamma nav nopietni ievainota. "Jo sevišķi Nikolai," cs piekodināju.

"Es par to parūpēšos," Elena man apsolīja.

Aizvēru tālruni un atkal pagriezos pret policistu. "Un kā ir tam otram?" es vaicāju.

"Viņa mašīnā bija viena."

"Nē," paliku pie sava. "Kopā ar viņu bija vīrietis."

Viņš parunāja radioaustiņas, tad pievērsās man. "Viņi sa­ka - nē. Nekas neliecinot, ka tur bijis vēl kāds."

"Varbūt viņš ir izsviests ārā," es minēju.

"Šobrīd viņi jautā jūsu sievai…" Viņš ieklausījās. "Viņa ap­galvo, ka esot bijusi viena."

"Kādas muļķības," cs noteicu.

Viņš palūkojās manī, paraustīja plecus. "Tā viņa apgalvo." Atrās palīdzības mašīnu bākugunīm zibot, es nespēju izprast viņa sejas izteiksmi. Taču viņa tonis pauda: vēl viens, kurš ne­pazīst paša sievu. Es aizgriezos un skatījos pāri ccļa malai.

Viena no glābēju mašīnām bija izstiepusi tērauda roku ar vinču, kas nokarājās gravā. Tika nolaista trose. Es redzēju, kā strādnieki pūlas noturēties kājās uz stāvās nogāzes, stipri­nādami nestuves pie vinčas. Nespēju saskatīt nestuvēs Džūli­ju, viņa bija piesprādzēta, apsegta ar sudrabotu folijas segu. Viņa sāka celties augšup, izgāja cauri zilas gaismas konusam, tad nozuda tumsā.

Ierunājās policists.

"Viņi jautā par narkotikām vai zālēm. Vai jūsu sieva lieto kādas narkotikas vai medikamentus?"

"Vismaz cs neko tādu nezinu."

"Alkohols? Vai viņa bija dzērusi?"

"Vīnu vakariņu laikā. Vienu vai divas glāzes."

Policists aizgriezās un atkal sāka klusi runāt tumsā. Es dzirdēju, kā viņš pēc klusuma brīža saka: "Tas ir apstiprināts."

Nestuves, ceļoties augšup, lēni griezās. Viens no strādnie­kiem, ticis līdz nogāzes vidum, izstiepa roku un tās sakārto­ja. Nestuves turpināja celties augšup.

Es nespēju skaidri saskatīt Džūliju, līdz beidzot nestuves bija vienā līmenī ar ceļu un glābēji tās apgrieza un atāķēja no troses. Viņa bija apdauzījusies; kreisais vaigs bija sarkans un pietūcis un piere virs kreisās acs arī bija sarkana. Laikam viņa bija ļoti spēcīgi sasitusi galvai. Viņas elpa bija sekla. Pie­gāju pie nestuvēm. Viņa ieraudzīja mani un teica: "Džek…" un mēģināja pasmaidīt.

"Mierīgi," cs biltki.

Viņa ieklepojās. "Džek. Tas bija negadījums."

Mediķi šobrīd manevrēja ap motociklu. Man bija jāska­tās, kur lieku kāju. "Protams."

"Tas nebija tā, kā tu domā, Džek."

"Kas, Džūlij?" es vaicāju. Izskatījās, ka viņa murgo. Vi­ņas balss te uzradās, te pazuda.

"Es zinu, ko tu domā." Viņas plauksta satvēra manu del- mu. "Apsoli man, ka tu tajā neiesaistīsies, Džek."

Es neko neteicu, vien gāju viņai blakus.

Viņa saspieda stiprāk. "Apsoli, ka paliksi ārpusē."

"Apsolu," es sacīju.

Tad viņa atslābinājās, palaida vaļā manu roku. "Tas ne­skar mūsu ģimeni. Ar bērniem viss būs kārtībā. Ar tevi būs labi. Tikai paliec ārpusē, labi?"

"Labi," es teicu, vienkārši vēlēdamies viņu nomierināt.

"Džek?"

"Jā, dārgā, es esmu šeit."

Mēs bijām nonākuši pie tuvākās ātrās palīdzības mašīnas. Durvis atvērās. Viens no glābējiem vaicāja: "Jūs esat viņas radinieks?"

"Es esmu viņas vīrs."

"Gribat braukt līdzi?"

"Jā."

"Leciet iekšā!"

Es pirmais iekāpu mašīnā, tad viņi ieslidināja ari nestuves, viens no glābēju brigādes iekāpa un aizcirta durvis. Mēs sā­kām kustēties, sirēnām gaudojot.

Mani acumirklī pastūma malā divi feldšeri, kuri darbojās ap Džūliju. Viens, abalstījis paliktni, rakstīja piezīmes, otrs ie dūra sistēmu ari viņas otrā rokā. Mediķus uztrauca viņas asins­spiediens - tas kritās. Tas bija nopietns iemesls bažām. Tā visa laikā cs Džūliju neredzēju, taču dzirdēju viņas murmināšanu.

Mēģināju pievirzīties tuvāk, taču feldšeri mani atstūma. "Ļaujiet mums strādāt, ser. Jūsu sieva ir ievainota. Mums jā­strādā."

Visu atlikušo ceļu cs nosēdēju uz atlokāma sēdeklīša un tvēros pie sienas ik reizi, kad mašīna līkumos sasvērās. Nupat jau Džūlija nepārprotami murgoja, viņa pļāpāja blēņas. Es dzirdēju kaut ko par "melnajiem mākoņiem", kuri "vairs nav melni". Tad viņa sāka tādu kā lekciju par "pusaudžu dumpī- gumu". Viņa pieminēja Amandas un Ērika vārdu, jautāja, vai ar viņiem viss kārtībā. Viņa šķita uzbudināta. Mediķi pūlējās viņu nomierināt. Beidzot viņa sāka atkārtot: "Es nedarīju ne­ko sliktu, cs negribēju darīt neko sliktu." Ātrās palīdzības mašīna traucās tumsā.

Viņā klausīdamies, cs gribot negribot uztraucos.

Izmeklēšanā tika secināts, ka Džūlija varbūt ir savainota nopietnāk, nekā sākumā domāts. Vēl daudz kas bija jāizpēta: iespējamie iegurņa lūzumi, iespējamā hematoma, iespējamais kakla skriemeļa lūzums, kreisā roka bija salauzta divās vietās - droši vien vajadzēs likt skrūves. Visvairāk ārsti raizējās par viņas iegurni. Pārvczdami viņu uz intensīvās terapijas nodaļu, tie ar viņu rīkojās jau daudz uzmanīgāk.

Taču Džūlija bija pie samaņas, viņa palaikam ieskatījās man acīs un uzsmaidīja, kamēr beidzot aizmiga. Ārsti teica, ka man te nekas neesot darāms; naktī viņi ik pēc pusstundas Džūliju modināšot. Viņi sacīja, ka slimnīcā viņai būs jāpava­da vismaz trīs dienas, varbūt - nedēļu.

Viņi ieteica man atpūsties. Es izgāju no slimnīcas īsi pirms pusnakts.

Ar taksometru aizbraucu līdz katastrofas vietai, kur bija palikusi mana mašīna. Nakts bija auksta. Policijas un ātrās palīdzības mašīnas bija aizbraukušas. To vietā bija ieradusies tehniskā palīdzība ar lielu bezbortu kravas auto, kas patla­ban cēla augšup Džūlijas mašīnu. Vinču vadīja kārns puisis, kas smēķēja cigareti.

"Nav ko skatīties," viņš man teica. "Visi ir slimnīcā."

Es sacīju, ka tā ir manas sievas mašīna.

"Nav braucama," viņš paziņoja. Viņš paprasīja manus ap­drošināšanas dokumentus. Izņēmu tos no kabatas portfeļa un pasniedzu viņam. Viņš sacīja: "Dzirdēju, ka ar jūsu sievu viss ir kārtībā."

"Pagaidām."

"Jums paveicies." Viņš pacēla īkšķi, norādīdams uz ceļa otru pusi. "Vai tie ir kopā ar jums?"

Tur bija apstājies balts busiņš. Sienas bija tīras, bez uzrak­stiem vai logotipiem. Taču uz priekšējām durvīm cs ierau­dzīju melniem burtiem uzrakstītu numuru. Un zem tā bija rakstīts aSSVT VIENĪBA"

"Nē, tie nav kopā ar mani," cs sacīju.

"Jau stundu stāv," viņš teica. "Ārā nekāpj."

Es nespēju saskatīt nevienu no busiņā sēdošajiem: priek­šējie logi bija tumši. Sāku iet pa ielu uz viņu pusi. Izdzirdēju apslāpētu rācijas sprakšķi. Kad biju apmēram desmit pēdu at­tālumā, iedegās gaismas, iedarbojās motors un busiņš, padrā­zies man garām, aiztraucās pa maģistrāli.

Kad tas brauca man garām, cs paspēju ieraudzīt vadītāju. Tas bija ģērbies mirdzošā tērpā no savāda materiāla, tāda kā sudrabota plastikāta, un galvā viņam bija cieša kapuce no tā paša materiāla. Man šķita, ka viņam kaklā pamanīju jocīgu, sudrabotu aparātu. Tas izskatījās pēc gāzmaskas, tikai sudra­botas. Tomēr pārliecināts es nebiju.

Busiņam aizbraucot, pamanīju, ka uz aizmugures bufera ir divas zaļas uzlīmes, divi lieli X. Tas bija "Xymosv logotips. Taču mans skatiens aizķērās aiz numurzīmes. Ncvadas nu­murs.

Šis busiņš bija ieradies no rūpnīcu kompleksa, atbrāzics no tuksneša.

Es saraucu pieri. Pienācis laiks apmeklēt šo rūpnīcu, es no­domāju.

Izvilku mobilo tālruni un piezvanīju Timām Bergmanam. Teicu viņam, ka esmu apsvēris viņa piedāvājumu un tomēr esmu ar mieru strādāt par konsultantu.

"Vareni," Tims sacīja. "Dons ļoti priecāsies."

"Vareni," es teicu. "Kad varu sākt?"