Spiets

5. DIENA 7:10

No rīta pamodies, es ieraudzīju, ka Džūlijas pusē gulta vēl aizvien ir saklāta, viņas spilvens nav saburzīts. Naktī viņa vis­pār nebija pārradusies mājās. Es paskatījos telefona ziņoju­mus: tādu nebija. Ieklīda Ēriks un ieraudzīja gultu. "Kur ir mamma?"

"Nezinu, dēls."

"Vai viņa jau aizbrauca?"

"Varbūt…"

Viņš cieši paskatījās uz mani, tad - uz nesaklāto gultu. Un izgāja no istabas. Viņš negrasījās to apspriest.

Toties es sāku domāt, ka man vajadzētu tā darīt. Iespējams, man pat vajadzētu parunāt ar advokātu. Saruna ar advokātu nemaz nebija kaut kas neatgriezenisks, vien manā prātā tā va­rētu būt. Ja reiz viss bija tik nopietni, tad droši vien vairs ne­kas nebija glābjams. Negribēju ticēt, ka manai laulībai pienā­kušas beigas, tāpēc vēlējos atlikt tikšanos ar advokātu.

Tad nolēmu piezvanīt māsai uz Sandjcgo. Elena bija klī­niskā psiholoģe, viņai bija prakse Lahoijā. Bija diezgan agrs, un cs spriedu, ka viņa vēl nebūs aizgājusi uz darbu; viņa pa­cēla mājas tālruņa klausuli. Par manu zvanu viņa šķita pār­steigta. Es mīlu savu māsu, bet mēs esam ļoti atšķirīgi. Lai nu kā, vienalga viņai īsi pastāstīju par to, kādas aizdomas man bija radušās par Džūliju un kāpēc.

"Tu saki - Džūlija ncpārnāca mājās un nepiezvanīja?"

"Jā."

"Vai tu viņai piezvanīji?"

"Vēl ne."'

"Kā tad tā?"

"Nezinu."

"Varbūt viņa cietusi satiksmes negadījumā, varbūt viņa ir ievainota…"

"Nedomāju."

"Kāpēc?"

"Ja notiek kāds negadījums, par to vienmēr ir kaut kas dzirdams. Nekāda negadījuma nav bijis."

"Izklausās, ka tu esi satraucies, Džek."

"Nezinu. Varbūt."

Bridi māsa klusēja. Tad viņa sacīja: "Džek, tev ir problē­ma. Kāpēc tu neko nedari?"

"Piemēram?"

"Piemēram, aizej pie laulību konsultanta. Vai pie advo­kāta."

"Ak, debess."

"Tu nedomā, ka to vajadzētu?" viņa jautāja.

"Nezinu. Nē. Vēl ne."

"Džek. Naktī viņa ncpārnāca mājās un pat nepapūlējās piezvanīt. Kad šī sieviete dod mājienu, viņa izmanto bom- bardicra tēmēkli. Vai tev vajag vēl klajāk?"

"Nezinu."

"Tu ļoti bieži saki: "Nezinu". Vai tu to apzinies?"

"Jā."

Pauze. "Džek, vai ar tevi viss ir kārtībā?"

"Nezinu."

"Gribi, cs uz pāris dienām pie tevis aizbraukšu? Es varu, nav problēmu. Man vajadzēja doties izbraukumā kopā ar draugu, bet tikko pārpirka viņa firmu. Tāpēc esmu pieeja­ma, ja tu vēlies, lai es aizbraucu."

"Nē. Viss ir labi."

"Droši zini? Es par tevi raizējos."

"Nē, nē," cs sacīju. "Nevajag raizēties."

"Vai tev ir depresija?"

"Nē. Kāpēc?"

"Guli labi? Nodarbojies ar sportu?"

"Puslīdz. Ar sportu gan ir diezgan trūcīgi."

"Ahā. Vai atradi darbu?"

"Nē."

"Izredzes?"

"īsti nekādu. Nē, nav."

"Džek," viņa teica. "Aizej pie advokāta!"

"Varbūt mazliet vēlāk."

"Džek! Kas tev lēcies? Klausies, ko tu man stāstīji. Tava sieva pret tevi izturas salti un nikni. Viņa tev melo. Viņa dī­vaini izturas pret bērniem. Nešķiet, ka viņa rūpētos par savu ģimeni. Viņa ir īgna un bieži nav mājās. Kļūst arvien ļau­nāk. Tu domā, ka viņai ir attiecības ar kādu citu. Vakarnakt viņa vispār neieradās un nepiezvanīja. Un tu taisies ļaut, lai tā vienkārši notiek, neko nedarīdams?"

"Nezinu, ko lai dara."

"Es tev teicu. Aizej pie advokāta."

"Tu tā domā?"

"Jā gan. Tieši tā es domāju."

"Nezinu…"

Viņa nopūtās - ilgs, aizkaitināts šņāciens. "Džek. Paklau­sies. Es zinu, dažreiz tu esi nedaudz pasīvs, bet…"

"Es neesmu pasīvs," cs teicu. Un piebildu: "Ciest neva­ru, kad tu ņemies mani analizēt."

"Tava sieva tevi krāpj, tu domā, ka viņa gatavo prāvu, lai atņemtu tev bērnus, un tu vienkārši ļauj, lai tā notiek. Es to sauktu par pasivitāti."

"Ko tad man vajadzētu darīt?"

"Es tev teicu." Vēl viena aizkaitināta nopūta. "Labi. Es paņemu pāris brīvdienu un braucu pie tevis."

"Elen…"

"Nestrīdies. Es braucu. Vari pateikt Džūlijai, ka cs palī­dzēšu tikt galā ar bērniem. Būšu šodien pievakarē."

"Bet…"

"Nestrīdies!"

Un viņa nolika klausuli.

Es neesmu pasīvs. Esmu apdomīgs. Elcna ir ļoti enerģiska, viņas raksturs ir ideāli piemērots psiholoģes darbam, jo viņai patīk skaidrot cilvēkiem, kas viņiem jādara. Godīgi sakot, es uzskatu, ka viņa ir uzmācīga. Un viņa uzskata, ka es esmu pasīvs.

Tāds ir Elenas viedoklis par mani. Jā, septiņdesmito bei­gās cs devos uz Stenfordu un studēju populāciju bioloģiju - tīri akadēmiska nozare, nekāda praktiska pielietojuma, ne­kāda darba, vienīgi universitātēs. Šajos laikos populāciju bio­loģijā notika apvērsums - to nodrošināja dzīvnieku pētījumi to dzīvesvietās un genoma pētniecības sasniegumi. Gan vie­nam, gan otram bija vajadzīga datoranalīze, izmantojot mo­dernus matemātiskus algoritmus. Man neizdevās atrast tādas programmas, kādas bija vajadzīgas maniem pētījumiem, un sāku tās rakstīt pats. Un nemanāmi ieslīdēju datorzinātnē - vēl vienā nejēdzīgā, tīri akadēmiskā nozarē.

Taču sagadījās tā, ka universitāti beidzu tai laikā, kad ra­dās Silīcija ieleja un bija personālo datoru bums. Firmiņas, kurās iesākumā strādāja pavisam nedaudzi darbinieki, astoņ­desmitajos kļuva stāvus bagātas, un pirmajā, kurā es strādā­ju, man gāja ļoti labi. Es iepazinos ar Džūliju un mēs appre­cējāmies, piedzima bērni. Viss gāja gludi. Mēs abi labi pelnījām, tikai parādoties darbā vien. Mani pārvilināja cita firma: vairāk piemaksu, lielākas prēmijas. Deviņdesmitajos gados es traucos uz priekšu viļņa mugurā. Ap to laiku vairs neprogrammēju, bet pārraudzīju programmatūras izstrādi. Un viss man bija nostājies īstajās vietās, pašam nemaz ne piepūloties. Es biju ņēmis un iekritis savā dzīvē. Man nekad nebija nācies sevi apliecināt.

Tāds bija Elcnas viedoklis par mani. Mans viedoklis bija citāds. Starp Silīcija ielejas uzņēmumiem pastāv vissīvākā sān­censība planētas vēsturē. Visi strādā simt stundu nedēļā. Visi cenšas apsteigt grafikus. Visi saīsina izstrādes ciklus. Šis cikls sākumā bija trīs gadi jaunam produktam, jaunai versijai. Tad - divi gadi. Tad - astoņpadsmit mēnešu. Šobrīd bija runa par divpadsmit mēnešiem: ik gadu - jauna versija. Ja ņem vērā, ka beta atkļūdošana "zelta oriģinālam" prasa četrus mēne­šus, tad reālajam darbam atliek tikai astoņi mēneši. Astoņi mēneši, lai caurskatītu desmit miljonu koda rindu un pārlie­cinātos, ka viss strādā, kā nākas.

īsi sakot, Silīcija ieleja nav piemērota pasīvām personām, un es tāds neesmu. Esmu rosījies kā nesamanīgs ik minūti, ik dienu. Man vajadzēja nemitīgi sevi apliecināt - vai arī ma­ni izsviestu.

Tāds bija mans viedoklis par sevi. Nešaubījos, ka tas bija pareizs.

Taču vienā ziņā Elenai tomēr bija taisnība. Manai karje­rai cauri stiepās spoža veiksmes strēle. Tā kā sākumā biju stu­dējis bioloģiju, man bija priekšrocības, kad datorprogrammas sāka izteikti atdarināt bioloģiskās sistēmas. Patiesībā bija ari tādi programmētāji, kuri šaudījās šurpu turpu starp datorsi- mulācijām un dzīvnieku pētījumiem savvaļā, vienā nozarē apgūto, pielietodami otrai nozarei.

Turklāt cs biju nodarbojies ar populāciju bioloģiju - pētī­jis dzīvu organismu grupas. Un datorzinātne bija attīstījusies masīvu paralēlu tīkla struktūru virzienā, programmējot saprā­tīgu aģentu populācijas. Lai organizētu aģentu populācijas, bija nepieciešams īpašs domāšanas veids, un es šādi domāt biju vingrinājies gadiem ilgi.

Tāpēc biju apbrīnojami piemērots savas nozares tenden­cēm un, kad šī joma uzradās, guvu teicamas sekmes. Es biju īstajā laikā atradies īstajā vietā.

Tas viss bija taisnība.

Uz aģentiem balstītas programmas, kas modelē bioloģis­kas populācijas, reālajā pasaulē kļūst arvien svarīgākas. Piemē­ram, manas programmas, kas atdarināja to, kā skudras meklē barību, kļuva neaizstājamas lielu komunikāciju tīklu pārval­dē. Ari programmas, kas atdarināja darba sadali tennītu kolo­nijās, tika izmantotas debesskrāpjos, kontrolējot termostatus. Tieši tāpat plašam lietojumu spektram bija nepieciešamas pro­grammas, kas atdarināja ģenētisko izlasi. Vienā no program­mām nozieguma aculieciniekiem tika parādītas deviņas sejas un lūgts izvēlēties to, kas bija vislīdzīgākā noziedzniekam, pat ja īstenībā līdzīga nebija neviena; tad programma parādīja vi­ņiem vēl deviņas sejas un atkal lūdza izvēlēties; un no daudzām pakāpēm programma lēni izstrādāja ārkārtīgi precīzu sejas at­tēlu, daudz precīzāku, nekā spētu uzzīmēt jebkurš policijas mākslinieks. Lieciniekiem nevajadzēja teikt, ko viņi atrod katrā sejā; viņi tikai izvēlējās, bet programma attīstīja.

Vēl bija biotehnoloģiju uzņēmumi, kas atklājuši, ka ne­spēj veiksmīgi konstruēt jaunus proteīnus, jo proteīniem bija tendence veidot ērmīgas kombinācijas. Tāpēc tagad tic jau­nus proteīnus "attīstīja," izmantojot ģenētiskās izlases pro­grammas. Visas šīs procedūras tikai pāris gadu laikā bija kļu­vušas par vispārpieņemtu praksi. Un tās palika arvien jaudīgākas, arvien svarīgākas.

Tā ka - jā, biju gadījies īstajā vietā un īstajā laikā. Taču cs nebiju pasīvs - cs biju veiksminieks.

Es vēl nebiju nedz noskalojies dušā, nedz noskuvies. Iegāju vannasistabā, norāvu teniskreklu un skatījos uz sevi spogulī. Mani satrieca tas, cik mīksts izskatījās mans vēders. Nebiju to pamanījis. Protams, man bija četrdesmit un, godīgi sakot, pē­dējā laikā nebiju sevišķi daudz nodarbojies ar sportu. Ne jau tāpēc, ka man būtu depresija. Biju aizņemts ar bērniem un ļoti bieži biju noguris. Man vienkārši negribējās sportot, tas arī viss.

Skatījos uz savu atspulgu un prātoju, vai Elenai ir taisnība.

Ar visām psiholoģiskajām zināšanām ir viena problēma - neviens nespēj tās piemērot sev. Ļautiņi var būt neticami at­jautīgi, kad runa ir par viņu draugu, laulāto, bērnu kļūmēm. Turpretim par sevi viņiem nav it nekādas sajēgas. Tie paši cil­vēki, kuri ar vēsām, skadrām acīm raugās uz apkārtējo pa­sauli, spēj lolot vienīgi fantāzijas par sevi. Psiholoģiskās zi­nāšanas nelīdz, skatoties spogulī. Šis savādais fakts, cik man zināms, nav izskaidrots.

Es personiski vienmēr biju domājis, ka atminējumu var sniegt datorprogrammēšana - procedūra, ko sauc par rekur­siju. Rekursija ir programmas sacilpošana, liekot tai izman­tot pašai savu informāciju un darboties vēl un vēlreiz, līdz iegūts kaut kāds rezultāts. Rekursiju var izmantot noteiktiem datu šķirošanas algoritmiem un tamlīdzīgām lietām. Taču tā jāpielieto uzmanīgi, citādi mašīna var iepiņķēties tā sauktajā nebeidzamajā regresā. Programmēšanā tas ir ekvivalents at­rakciju parku spoguļiem, kas atspoguļo spoguļus un atkal spo­guļus, arvien mazākus un mazākus, līdz pašai bezgalībai. Pro­gramma darbojas, nemitīgi atkārtodama vienu un to pašu, taču nekas nenotiek. Mašīna "uzkaras".

Es vienmēr biju domājis - kaut kas līdzīgs laikam notiek, kad cilvēks pavērš savu psiholoģiskās izpratnes aparātu pret sevi. Smadzenes "uzkaras". Domas process visu laiku notiek, taču nekur neaizved. Kaut kam tādam tur jābūt, jo mēs zi­nām, ka cilvēki spēj bezgalīgi domāt par sevi. Daži gandrīz ne par ko citu nedomā. Tomēr nešķiet, ka savu intensīvo in­trospekciju rezultātā cilvēki mainītos. Tie tā ari nesāk sevi saprast labāk. Patiesa sevis izpratne ir liels retums.

Gandrīz šķiet, ka ir vajadzīgs kāds cits, kurš spēj pateikt, kas tu esi, kurš noliek tev acu priekšā spoguli. Un tas, ja tā padomā, ir ļoti ērmīgi.

Vai varbūt tā nemaz nav.

Mākslīgā intelekta nozarē pastāv sens jautājums par to, vai programma vispār spēj sevi apzināties. Lielākā daļa program­mētāju teiktu, ka tas nav iespējams. Ir mēģināts to panākt, taču nekas nav izdevies.

Taču šim jautājumam ir ari fundamentālāka versija, filo- sofisks viedoklis par to, vai jebkāda mašīna spēj saprast, ko īsti tā dara. Daži saka - arī tas neesot iespējams. Mašīna ne­spēj sevi izprast tāpat, kā cilvēks nespēj iekost sev zobā. Un šķiet, ka tas nav iespējams; cilvēka smadzenes ir vissarežģī­tākā struktūra zināmajā universā, taču par sevi smadzenes jo­projām zina ļoti maz.

Pēdējos gadus trīsdesmit bija ierasts šādus jautājumus pa­mētāt piektdienas vakarā pēc darba, alu dzerot. Tic nekad netika uztverti nopietni. Taču beidzamajā laikā šie filosofiskie jautājumi ir ieguvuši jaunu nozīmīgumu, jo strauji progresē­jusi noteiktu smadzeņu funkciju reproducēšana. Ne jau visu smadzeņu, tikai atsevišķu funkciju. Piemēram, pirms mani atlaida, mana programmētāju brigāde izmantoja daudzaģen­tu datu apstrādi, lai iemācītu datoriem lasīt, pamanīt datu plūsmā vienādas secības, saprast dabiskās valodas, izvēlēties svarīgākos uzdevumus un nomainīt tos. Sajās programmās bū­tiskākais bija tas, ka mašīnas mācījās vārda vistiešākajā nozī­mē. Uzkrājot pieredzi, tās savus darbiņus paveica arvien la­bāk. Cilvēki par sevi neko tādu nevar apgalvot.

Iezvanījās tālrunis. Elcna. "Vai tu piezvanīji savam advo­kātam?"

"Vēl ne. Dieva dēļ!"

"Es dodos 14:10 uz Sanhosē. Tiksimies ap pieciem tavā mājā."

"Paklau, Elcn, tas galīgi nav nepieciešams…."

"Zinu. Es vienkārši dodos izbraukumā. Man vajag atpūs­ties. Uz drīzu redzēšanos, Džek!" Un viņa nolika klausuli.

Ahā, māsa ir izlēmusi mani audzināt.

Tik un tā nebija jēgas zvanīt advokātam šodien. Man bija pārāk daudz darāmā. Bija jāaizbrauc uz ķīmisko tīrītavu, un cs to izdarīju. Pāri ielai bija "Starbucksun tur iegriezos, lai paņemtu līdzi latte.

Un tur bija Gerijs Mārdcrs, mans advokāts, blakus loti jau­nai blondīnei džinsos ar zemu jostas vietu un īsā krekliņā - vēders palika neapsegts. Viņi maigojās rindā pie kases. Blon- dīnīte neizskatījās daudz vecāka par koledžas audzēkni. Es biju pārsteigts un jau griezos, lai dotos prom, kad Gerijs ma­ni pamanīja un pamāja ar roku.

"Sveiks, Džek!"

"Sveiks, Gerij."

Viņš izstiepa roku un es to paspiedu. Viņš teica: "Sasvei­cinies ar Melisu!"

"Sveika, Melisa!"

"Ā, sveiks." Izskatījās, ka šis traucējums viņu mazliet kaiti­na, tomēr līdz galam pārliecināts es nebiju. Viņai bija tas tuk­šais skatiens, kāds dažām jaunām meitenēm rodas vīriešu tuvumā. Man ienāca prātā, ka viņa droši vien ir tikai kādus sešus gadus vecāka par Nikolu. Ko viņa dara kopā ar tādu vīrieti kā Gerijs?

"Un tātad. Kā klājas, Džek?" Gerijs teica, apslidinādams roku ap Melisas kailo vidukli.

"Labi," es atbildēju. "'Visnotaļ labi."

"Jā? Tas ir jauki." Taču, raudzīdamies uz mani, viņš rau­ca pieri.

"Nu, uff, jā…" Es stāvēju minsdnādamies, juzdamies muļ­ķīgi šīs meitenes priekšā. Viņa nepārprotami vēlējās, kaut cs aizvāktos. Taču cs domāju, ko teiks Elcna: tu uzskrēji virsū savam advokātam un pat neko nepajautāji?

Tāpēc cs teicu: "Gerij, vai tev neatrastos brītiņš laika?"

"Protams." Viņš iedeva meitenei naudu, ar ko samaksāt par kafiju, un mēs pagājām malā.

Pieklusināju balsi. "Klausies, Gerij," cs teicu, "šķiet, man vajadzīga tāda advokāta konsultācija, kas specializējies laulī­bu šķiršanas prāvās."

"Kāpēc?"

"Tāpēc, ka man šķiet - Džūlijai ir mīlas dēka."

"Tev tā šķiet? Vai arī tu skaidri zini?"

"Nē. Es nezinu skaidri."

"Tātad tev vienkārši ir aizdomas." "Jā."

Gerijs nopūtās. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani.

Es sacīju: "Un ir vēl šis tas. Viņa ir sākusi teikt, ka es no­skaņojot bērnus pret viņu."

"Mīlestības atsavināšana," viņš noteica, pamādams ar gal­vu. "Modīgākā juridiskā klišeja. Kad viņa to apgalvo?"

"Kad mēs strīdamies."

Vēl viena nopūta. "Džek, pāri strīdoties sarunā visādas cū­cības. Tas vēl neko nenozīmē."

"Man šķiet, ka nozīmē gan. Ks baidos, ka nozīmē."

"Tas tevi uztrauc?"

"Jā."

"Vai tu esi bijis pie laulību psihologa?"

"Nē."

"Aizej!"

"Kāpēc?"

"Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka tā vajag. Tu esi precējies ar Džūliju jau ilgu laiku, un pagaidām, cik man zi­nāms, viss lielākoties ir bijis labi. Un otrkārt - tāpēc, ka tev jāsāk veidot raksturojums, kā tu mēģini glābt laulību, kas būs pretrunā ar pretenzijām par mīlestības atsavināšanu."

"Jā, bet…"

"Ja tev ir taisnība un viņa ir sākusi gatavot prāvu, tad tev jābūt ārkārtīgi uzmanīgam, draugs. Pret apsūdzību mīlestības atsavināšanā ir grūti cīnīties. Bērni ir pikti uz mammu, un viņa paziņo, ka tā ir tava vaina. Kā tu vari pierādīt, ka tas nav taisnība? Nekā. Plus vēl tas, ka tu daudz uzturies mājās - ir pavisam viegli iztēloties, ka apsūdzība varētu būt pamato­ta. Tiesa uzskatīs, ka tu esi neapmierināts un apvainojies uz savu strādājošo sievu." Viņš pacēla roku. "Es zinu, es zinu, ka tas galīgi nav taisnība, Džek, taču tas ir vienkāršs pamato­jums, to cs gribu teikt. Un viņas advokāts to izmantos. Savā aizvainojumā tu esi noskaņojis bērnus pret viņu."

"Tās ir blēņas."

"Protams. Es zinu." Viņš uzsita man pa plecu. "Tāpēc aizej pie laba psihologa. Ja nezini, piezvani uz manu biroju un Bārbara tev ieteiks pāris cienījamu konsultantu."

Piezvanīju Džūlijai, lai pateiktu, ka uz pāris dienām at­brauks Elena. Protams, Džūliju cs nesazvanīju, tikai viņas balss pastu. Atstāju pagaru ziņu, paskaidrodams, kas īsti no­tiek. Tad devos iepirkties, jo, ja pie mums dzīvos Elena, va­jadzēja papildināt krājumus.

Kad es stūmu ratiņus starp lielveikala plauktiem, man pie­zvanīja no slimnīcas. Tas atkal bija bezbārdainais ārsts no ne­atliekamās palīdzības nodaļas. Viņš zvanīja, lai uzzinātu, kā klājas Amandai, un es teicu, ka zilumi ir gandrīz pazuduši.

"Tas ir labi," viņš teica. "Man prieks to dzirdēt."

"Kā ar MR7?" es vaicāju.

Ārsts atbildēja, ka MRI rezultāti neesot vērā ņemami, jo ierīce esot salūzusi un Amanda nemaz neesot izmeklēta. "Īste­nībā mēs uztraucamies par visiem pēdējo pāris dienu dariem," viņš teica. "Jo ierīce acīmredzot bija lēnām bojājusies."

"Kā - bojājusies?"

"To bija skārusi korozija vai kaut kas tamlīdzīgs. Visas at­miņas mikroshēmas bija pārvērtušās pulveri."

Es atcerējos Ērika MP3 atskaņotāju, un man pārskrēja šer­muļi. "Kā tas varēja atgadīties?" es jautāju.

"Prātīgākais minējums - ka koroziju izraisījusi kaut kāda gāze, kas izlauzusies no sienas caurulēm, domājams, nakts laikā. Piemēram, hlora gāze. Vienīgais, kas nav skaidrs, - bo­jātas bija rikai atmiņas mikroshēmas. Pārējām mikroshēmām nekas nebija noticis."

Jo tālāk, jo dīvaināk. Un vēl dīvaināk viss kļuva pēc pāris minūtēm, kad piezvanīja Džūlija, itin jautra un mundra, lai paziņotu, ka pievakarē būs mājās un viņai būs vesela jūra lai­ka, lai pagatavotu vakariņas.

"Būs jauki satikt Elenu," viņa teica. "Kāpēc viņa atbrauks?"

"Man šķiet, viņai vienkārši gribējās izkustēties."

"Nu, tas ir jauki, ka viņa pāris dienu te padzīvos. Tev būs pieauguša cilvēka sabiedrība."

"Un kā vēl," es sacīju.

Gaidīju, kad viņa paskaidros, kāpēc naktī nebija pārradu- sies mājās. Taču viņa pateica tikai: "Klau, man jāskrien, Džek, vēlāk parunāsim…"

"Džūlij," es teicu, "pagaidi mirklīti!"

"Kas ir?"

Vilcinājos, nezinādams, kā lai to pasaka. Es tcicu: "Va­karnakt cs par tevi uztraucos."

"Jā? Kāpēc?"

"Kad tu nepārradies mājās."

"Dārgum, es tev zvanīju. Es biju iestrēgusi rūpnīcā. Vai tu nepaskatījies saņemtās ziņas?"

"Paskatījos…" '

"Un manas ziņas tur nebija?"

"Nē, nebija." '

"Jā, es nezinu, kas gadījās. Es atstāju tev ziņu, Džek. Vis­pirms es piezvanīju uz mājām un klausuli pacēla Marija, bet viņa nespēja, tu jau saproti, tas bija pārāk sarežģīti… Tāpēc es piezvanīju tev uz mobilo un atstāju ziņu, ka esmu iestrē­gusi rūpnīcā uz visu nakti."

"Nu, es to nesaņēmu," cs teicu, pūlēdamies, lai ncizklau sās, ka esmu sabozies.

"Piedod, dārgum, bet painteresējies telefonu kompānijā. Labi, klausies, man tiešām jāiet. Tiksimies vakarā, labi? Buča!"

Un viņa nolika klausuli.

Izvilku no kabatas savu mobilo tālruni. Nekādu ziņu ne­bija. Paskatījos zvanu sarakstā. Vakarnakt nebija reģistrēts ne­viens zvans.

Džūlija man nebija zvanījusi. Neviens nebija man zvanījis.

Mani pārņēma slīkšanas sajūta, jau atkal draudēja iegrim­šana depresijā. Jutos noguris, nespēju pakustēties. Stīvi skatī­jos uz produktiem lielveikala plauktos. Nevarēju atcerēties, kālab biju šeit ieradies.

Biju tikko izlēmis iet ārā no lielveikala, kad man saujā ie­zvanījās mobilais tālrunis. Es atvēru vāciņu. Zvanīja Tims Bergmans, vīrs, kurš aMcdiaTronics" tagad strādāja manā vietā. "Vai tu sēdi?" viņš jautāja.

"Nē. Kāpēc?"

"Man uzdots tev paziņot kaut ko ļoti dīvainu. Saņemies!"

"Labi…"

"Dons grib tev zvanīt."

Dons Gross bija uzņēmuma vadītājs, tas, kurš bija mani izsviedis. "Kāpēc?"

"Viņš grib tevi atkal pieņemt darbā."

" Ko viņš grib?"

"Jā. Es zinu. Tas ir ārprāts. Atkal pieņemt tevi darbā."

"Kāpēc?" cs jautāju.

"Mums ir šādas tādas problēmas ar dalītajām sistēmām, kuras mēs esam pārdevuši klientiem."

"Ar kurām?"

"Nu, ar PREDPRET"

"Tā taču ir no vecajām," es sacīju. "Kurš to pārdeva?" PREDPRET bija sistēma, ko mēs bijām izstrādājuši vairāk nekā pirms gada. Kā lielākā daļa mūsu programmu, tā balstī­jās uz bioloģiskiem modeļiem. PREDPRET bija mērķa mek­lēšanas problēma, kuras pamats bija plēsoņas un tā medījuma dinamika. Taču tās struktūra bija ārkārtīgi vienkārša.

"Nu, aXymos" vēlējās kaut ko ļoti vienkāršu,"sacīja Tims.

"Jūs pārdevāt PREDPRET "Xymos">"

"Tieši tā. īstenībā - licenci. Ar uzturēšanas līgumu. Tur jau ir tas ārprāts."

"Kāds?"

"Izskatās, ka tā nestrādā, kā nākas. Mērķa meklēšana ir sagājusi sviestā. Šķiet, ka bieži vien programma savu mērķi pazaudē."

"Tas mani nepārsteidz," es sacīju, "jo mēs ncspecificējām pastiprinātājus." Pastiprinātāji ir programmas atsvari, kas uz­tur mērķus. Tic ir vajadzīgi tādēļ, ka satīklotie aģenti spēj mācīties, un tātad tie spēj mācīties arī, pazaudējot mērķi. Ir vajadzīgs veids, kā saglabāt sākotnējo mērķi, lai tas nepazūd. Patiesībā var diezgan viegli sākt domāt par aģentu program­mām kā par bērniem. Programmas aizmirst savas mantiņas, pazaudē, palaiž tās vaļā.

Tas viss bija neprognozētā uzvedība. Tā nebija ieprogram­mēta, taču radās kā programmēšanas rezultāts. Un acīmre­dzot aXymos" tieši tā arī bija gadījies.

"Mjā," teica Tims, "Dons domā, ja reiz tu vadīji koman­du tad, kad šī programma tika uzrakstīta, tātad tieši tu ari spēsi to savest kārtībā. Turklāt tava sieva ieņem augstu ama­tu "Xymos"vadībā, tātad, ja tu piebiedrosies komandai, viņu priekšniekiem būs mierīgāks prāts."

Es nebiju pārliecināts, ka tā tiešām varētu būt, tomēr ne­ko neteicu.

"īsi sakot, tāda ir situācija," turpināja Tims. "Es tev zva­nu, lai pajautātu, vai Dons var tev piezvanīt. Jo viņš negribē­tu tikt atraidīts."

Sajutu spējas dusmas. Viņš negribētu tikt atraidīts. "Tim," cs teicu, "cs nevaru atkal tur strādāt."

"Ai, tu nemaz šeit nestrādāsi. Tu strādāsi aXymos" rūpnīcā."

"Jā? Kā tad tā?"

"Dons pieņems tevi darbā kā ārštata konsultantu. Kaut kā tamlīdzīgi."

"Ahā," novilku, cik neuzticīgi vien spēdams. Šis priekš­likums šķita caurcaurēm neveiksmīga ideja. Pēdējais, ko es vēlējos darīt, bija atkal strādāt tam kuņasdēlam Donam. Un atgriezties darbā tai pašā uzņēmumā, no kura tu esi izsviests - jebkāda iemesla dēļ, lai kā tas būtu nokārtots -, vienmēr ir slikta ideja. Tas zināms visiem.

Bet, no otras puses, ja cs piekristu strādāt par konsultan­tu, tad atkristu manas "glabāšanas laika" problēmas. Un tā es tiktu ārā no mājas. Tas daudz ko atrisinātu. Pēc kāda brī­ža es sacīju. "Paklau, Tim, man jāpadomā."

"Tu gribi man piezvanīt vēlāk?"

"Jā. Labi."

"Kad tu zvanīsi?" viņš teica.

Viņa balsī bija skaidri jaušams saspringums. Es teicu: "Tas tev ir steidzami, ja?"

"Nu, jā, savā ziņā. Es jau teicu - tas līgums ir tīrais ār­prāts. Pieci programmētāji no tavas toreizējās komandas prak­tiski dzīvo tajā "Xymos" rūpnīcā. Un netiek nekādā galā. Ja tu mums nepalīdzēsi, tad mums jāmeklē kaut kur pavisam citur."

"Labi, piezvanīšu tev rīt," es sacīju.

"Rīt no rīta?" viņš deva mājienu.

"Labi," es teicu. "Jā, rīt no rīta."

Tima zvana dēļ man tagad vajadzētu justies labāk, taču tā nebija. Aizvedu mazulīti uz parku un kādu brīdi šūpoju. Viņa spēja šūpoties divdesmit-trisdesmit minūšu bez pārtrau­kuma un vienmēr sāka raudāt, kad ņēmu viņu ārā. Vēlāk cs sēdēju uz smilšu kastes betona apmales, kamēr viņa rāpoja apkārt un slējās kājās, turēdamās pie betona bruņurupučiem un citām rotaļlietām. Viens no vecākajiem ķipariem viņu ap­gāza, taču viņa neraudāja, tikai atkal piecēlās kājās. Izskatī­jās, ka viņai patīk dzīvoties starp vecākiem bērniem.

Skatījos uz viņu un domāju par to, ka jāatsāk strādāt.

"Tu, protams, teici jā," man sacīja Elena. Mēs bijām vir­tuvē. Viņa bija tikko atbraukusi, melnais čemodāns neizkra­vāts stāvēja stūrī. Elena izskatījās gluži tāda pati kā agrāk - joprojām tieva kā maiksts, sparīga, gaišmataina, hiperaktīva. Izskatās, ka mana māsa nekad nekļūs vecāka. Viņa dzēra tē­ju, kas bija pagatavota ar tējas maisiņiem, ko viņa bija atve­dusi līdzi. Speciāla organiskā pusfermentētā tēja no speciāla Sanfrancisko veikala. Arī tur nekas nebija mainījies - Elena allaž bija pārmēru izvēlīga ēdiena ziņā, pat bērnībā. Pieaugu­si viņa braukāja apkārt ar savām tējām, savām salātu mērcēm, saviem vitamīniem, glīti iesaiņotiem pauspapīra maisiņos.

"Nē," es atbildēju. "Es neteicu jā. Es teicu, ka padomāšu par to."

"Padomāsi? Vai tu joko, Džek? Džek, tev vajag atgriez­ties darbā. Tu pats to zini." Viņa vērtējoši skatījās uz mani. "Tu esi nomākts."

"Neesmu vis."

"Tev vajadzētu padzert manas tējiņas," viņa teica. "Tā ka­fija nenāk par labu taviem nerviem."

"Tējā ir vairāk kofeīna nekā kafijā."

"Džek! Tev vajag atgriezties darbā."

"Es zinu, Elen."

"Un, ja tas ir konsultanta darbs… Vai tas nebūtu ideāli? Atrisinātu visas tavas problēmas?"

"Nezinu," es sacīju.

"Patiešām? Ko tu nezini?"

"Es nezinu, vai man ir pastāstīts viss," cs sacīju. "Nu, ja "Xymos" ir radušās problēmas, kā tas nāk, ka Džūlija man neko nav teikusi?"

Elena papurināja galvu. "Man šķiet, Džūlija pēdējā laikā tev necik daudz nestāsta." Viņa skatījās uz mani. "Tad kā­pēc tu nepiekriti uz līdzenas vietas?"

"Man vispirms šis tas jānoskaidro."

"Kas tev ir jānoskaidro, Džek?" Viņas tonis liecināja par neticību. Elena izturējās tā, it kā man būtu kāda psiholoģis­ka problēma, ko vajadzētu atrisināt. Māsa sāka mani izrīkot, un mēs kopā bijām pavadījuši tikai pāris minūšu. Mana ve­cākā māsa atkal izturējās pret mani, it kā es būtu puišelis. Piecēlos kājās. "Paklau, Elen," es teicu. "Visu mūžu esmu strādājis šajā biznesā un zinu, kā tas notiek. Ir divi iespēja­mie iemesli, kāpēc Dons grib mani atgūt. Pirmais - firma ir sprukās, un viņi domā, ka es varu palīdzēt."

"Tieši tā viņi apgalvo."

"Jā. Tieši tā viņi apgalvo. Taču ir arī otra iespēja - viņi visu ir saputrojuši tā, ka tur vairs nekas nav glābjams - un viņi to zina."

"Tad viņiem ir vajadzīgs kāds vainīgais?"

"Jā. Viņiem ir vajadzīgs peramais zēns."

Viņa sarauca pieri. Redzēju, ka viņa vilcinās. "Vai tu tie­šām tā domā?"

"Es nezinu, tur jau tā lieta," cs sacīju. "Bet man tas ir jā­noskaidro."

"Un tu to izdarīsi…"

"Piezvanot dažiem cilvēkiem. Varbūt ierodoties rūpnīcā pārsteiguma vizītē, rit no rīta."

"Labi. Izklausās saprātīgi."

"Priecājos, ka tu esi piekritusi." Manā balsī negribot ie­zagās aizkaitinājums.

"Džek," viņa sacīja. Viņa piecēlās kājās un mani apkam­pa. "Es vienkārši uztraucos par tevi, tas arī viss."

"Paldies," es sacīju. "Taču tu man nepalīdzi."

"Labi. Tad kā es varu tev palīdzēt?"

"Pieskati bērnus, kamēr es runāju pa telefonu!"

Nolēmu vispirms piezvanīt Rikijam Morzem, puisim, ko biju sastapis liclveikalā, pērkot "Huggies". Ar Rikiju mani saistīja ilgas attiecības, turklāt viņš strādāja aXymos" un pic- tiekami nevērīgi izturējās pret informāciju, tā ka varēs man pateikt, kas īsti tur notiek. Vienīgā nelaime bija tāda, ka Ri­kijs uzturējās Ielejā, un viņš jau bija man teicis, ka galvenā norises vieta šobrīd ir rūpnīca. Tomēr ar viņu varēja sākt.

Es piezvanīju viņam uz darbu, taču sekretāre atbildēja: "Diemžēl birojā mistera Morzes nav."

"Kad viņš varētu atgriezties?"

"Nudien nevaru pateikt. Vai nevēlaties atstāt ziņu?"

Es atstāju ziņu Rikija balss pastā. Tad piezvanīju viņam uz mājām.

Atsaucās viņa sieva. Mērija rakstīja disertāciju par Franci­jas vēsturi; cs iztēlojos, kā viņa lasa, šūpodama bērnu, turēda­ma klēpī atvērto grāmatu. Es teicu: "Kā tev klājas, Mērij?"

"Labi, Džek."

"Kā klājas mazulītei? Rikijs man teica, ka viņai nemēdz būt izsitumi no autiņiem. Mani moka skaudība." Es centos runāt nevērīgi, it kā būtu piezvanījis tāpat vien patērzēt.

Mērija iesmējās. "Viņa ir laba meitene, un mums nav ko- liku, paldies Dievam. Taču izsitumus Rikijs vienkārši nav re­dzējis," viņa teica. "Mums tādi ir bijuši."

"Patiesībā es meklēju Rikiju," es sacīju. "Vai viņš ir mājās?"

"Nē, Džek. Viņa nav jau nedēļu. Viņš ir tajā Nevadas rūp­nīcā."

"Ā, pareizi." Tagad es atcerējos, ka toreiz, sastopoties licl- veikalā, Rikijs bija to pieminējis.

"Vai tu esi bijis tajā rūpnīcā?" Mērija vaicāja. Man šķita, ka viņas balsī esmu pamanījis nemieru.

"Nē, neesmu, bet…"

"Džūlija tur bieži uzturas, ja? Ko viņa stāsta?"

"Nu, neko daudz. Es saprotu, ka viņiem tur ir jauna teh­noloģija, briesmīgi slepena. Kāpēc tu jautā?"

Viņa vilcinājās. "Varbūt tās ir manas iedomas…"

"Kas?"

"Nu, dažreiz, kad Rikijs zvana, viņš izklausās tāds dīvains."

"Kā tā?"

"Es saprotu, viņš ir izklaidīgs un smagi strādā, bet viņš mēdz sarunāt šo to dīvainu. Ne vienmēr viņš runā saprātīgi. Un viņš šķiet izvairīgs. It kā, cs nezinu, viņš kaut ko slēptu."

"Kaut ko slēptu…"

Viņa īsi iesmējās, sevi nosodīdama. "Es pat iedomājos, vai viņam nav kāda dēka. Zini, tur ir tā Meja Gana, un Rikijam viņa vienmēr ir patikusi. Viņa ir ļoti glīta."

Meja Gana "Media Troni cs" strādāja manā nodaļā. "Es ne­biju dzirdējis, ka viņa ir tajā rūpnīcā."

"Jā. Man šķiet, tur šobrīd ir daudzi 110 tiem, ar kuriem kopā tu strādāji."

"Mjā," es sacīju. "Nedomāju, ka Rikijam ir dēka, Mērij. Tas vienkārši neizskatās pēc viņa. Un tas neizskatās pēc Mcjas."

"Klusie ūdeņi ir tie bīstamākie," viņa teica, acīm redzot, domādama par Meju. "Un es vēl aizvien baroju ar krūti, tā­pēc vēl neesmu zaudējusi svaru, 11u, manas ciskas ir lielas kā vērša sāni."

"Nedomāju, ka…"

"Ejot tās berzējas. Plakšķ."

"Mērij, es esmu pārliecināts…"

"Vai ar Džūliju viss ir kārtībā, Džek? Viņa neizturas dī­vaini?"

"Ne dīvaināk kā parasti," es atteicu, mēģinādams pajo­kot. Tā sacīdams, es jutos nelāgi. Vairākas dienas biju vēlē­jies, lai kāds man kaut ko pastāstītu par Džūliju, taču tagad, kad varēju parunāt ar Mēriju, man negribējās viņai neko stās­tīt. Grasījos turēt muti. Es teicu: "Džūlija smagi strādā, un palaikam viņa ir mazliet jocīga."

"Vai viņa nav pieminējusi melnu mākoni?"

"Uff… nē."

"Jauno pasauli? Par piedalīšanos jaunas pasaules kārtības dzimšanā?"

Tas izklausījās pēc sazvērnieku runām. Tā izsakās tic, ku­rus interesē trīspušu komisija un kuri domā, ka pasaulē valda Rokfclleri. "Nē, nekā tamlīdzīga."

"Viņa nav runājusi par melnu apmetni?"

Es strauji aprāvos. Kļuvu ļoti uzmanīgs. "Ko?"

"Vienvakar Rikijs kaut ko runāja par melnu apmetni, it kā viņu klātu melns apmetnis. Bija vēls, viņš bija noguris un pļāpāja nedomādams."

"Ko viņš teica par to melno apmetni?"

"Neko. Tik vien." Viņa apklusa. "Tu nedomā, ka viņi tur varbūt lieto narkotikas?"

"Nezinu," es atbildēju.

"Saproti, tā spriedze, strādāšana caurām diennaktīm, ne­dabūjot izgulēties. Es baidos par narkotikām."

"Zini, es piezvanīšu Rikijam," es sacīju.

Mērija nodiktēja man viņa mobilā tālruņa numuru un es to pierakstīju. Jau grasījos zvanīt, kad noblīkšķēja durvis un cs dzirdēju Ērika balsi: "Hei, mammu! Kas ir tas tips, kas sēdēja mašīnā tev blakus?" Piecēlos un pa logu paskatījos uz piebraucamo ccļu. Tur stāvēja Džūlijas "BMW" kabriolets, jumts bija nolaists. Es ieskatījos pulkstenī. Bija tikai 16:30.

Es izgāju hallē un ieraudzīju, ka Džūlija apkampj Ēriku. Viņa teica: "Droši vien vējstiklā atspīdēja saule. Mašīnā vai­rāk neviena nav."

"Bija gan! Es redzēju."

"Ak tā?" Viņa atvēra ārdurvis. "Ej, paskaties vēlreiz!" Ēriks izgāja mauriņā. Džūlija man uzsmaidīja. "Viņš domā, ka mašīnā kāds ir."

Ēriks, plecus raustīdams, ienāca atpakaļ. "Nu, labi. Pār­skatījos."

"Tieši tā, dārgumiņ." Džūlija panāca uz manu pusi. "Vai Elena ir Šeit?"

"Tikko atbrauca."

"Vareni. Ieiešu dušā un tad mēs parunāsimies. Atvērsim kādu vīna pudeli. Kas tev padomā vakariņām?"

"Esmu sagatavojis steikus."

"Vareni. Vienkārši vareni."

Un, līksmi pamājusi ar roku, viņa aizsoļoja pa gaiteni.

Vakars bija silts, un mēs uzklājām galdu pagalmā. Es uz­klāju sarkani rūtotu galdautu, aplicis savu šefpavāra priekš­autu ar uzrakstu ŠEFA VĀRDS IR LIKUMS, uz bārbekjū grilēju steikus, un mums bija kaut kas līdzīgs klasiskām ame­rikāņu ģimenes vakariņām.

Džūlija bija apburoša un pļāpīga, viņa koncentrēja uzma­nību uz manu māsu, runādama par bērniem, par skolu, par pārmaiņām, kuras vēlējās ieviest mājā. "To logu ņemsim ārā," viņa teica, pamādama uz virtuves pusi, "un ieliksim franču durvis, kas vērsies uz pagalmu. Būs vienkārši vareni." Mani pārsteidza Džūlijas tēlojums. Pat bērni platām acīm vēroja viņu. Džūlija pieminēja, kā viņa lepojoties ar Nikolas lielo lomu gaidāmajā skolas izrādē. Nikola iebilda: "Mammu, man ir slikta loma."

"Ak, nebūt ne, dārgumiņ," teica Džūlija.

"Jā gan. Man ir tikai divi teikumi."

"Bet, dārgumiņ, cs nešaubos, ka tu…"

Iesaistījās Ēriks: ""Skatieties, tur nāk Džons." "Tas izklau­sās ļoti nopietni"."

"Aizveries, zebiekstes sūds!"

"Viņa to skaita vannasistabā vienā laidā," paziņoja Ēriks. "Jau kādas miljons - triljons reizes."

"Kas ir Džons?" jautāja Džūlija.

"Tas ir mans teksts."

"Ā. Nu, vienalga, es nešaubos, ka tu nospēlēsi brīnišķīgi. Un mūsu mazajam Ērikam ir tādi panākumi futbolā, vai ne, mīlulīt?"

"Nākamnedēļ beidzas," saīgdams teica Ēriks. Šoruden Džūlija nebija ieradusies ne uz vienu viņa spēli.

"Tas viņam ļoti nāk par labu," Džūlija teica Elenai. "Ko­mandu sports izkopj sadarbības spējas. Jo sevišķi noderīgi zē­niem - palīdz tikt galā ar to sāncensību."

Elena neko neteica, tikai māja ar galvu un klausījās.

Džūlija šovakar bija gribējusi barot mazulīti un nolikusi augsto krēsliņu līdzās savējam. Taču Amanda bija pieradusi, ka ikkatrā ēdienreizē tiek tēlota lidmašīna. Viņa gaidīja, kad kāds tuvinās karoti viņas mutei, sacīdams: "R-r-r-r-v-r-r-r… lidmašīna brauc… atveriet durvis!" Tā kā Džūlija to nedarī­ja, Amanda bija cieši sakniebusi lūpas. Arī tas ietilpa spēlē.

"Ā, nu, labi. Izskatās, ka viņa nav izsalkusi," Džūlija teica, paraustīdama plecus. "Vai viņa tikko dabūja pudelīti, Džek?"

"Nē," cs atbildēju. "Viņa dabū tikai pēc vakariņām."

"Nu, to cs zinu. Es domāju - pirms tam."

"Nē," es atbildēju. "Pirms tam - nē." Pamāju uz Aman­du. "Vai drīkstu pamēģināt?"

"Protams." Džūlija pasniedza man karotīti, es apsēdos blakus Amandai un sāku tēlot lidmašīnu: "R-r-r-r-v-r-r-r…" Amanda uzreiz plati pasmaidīja un atvēra muti.

"Džeks pasakaini tiek galā ar bērniem, vienkārši pasakai­ni," Džūlija teica Elenai.

"Es domāju - ir labi, ka vīrietis zina, kāda ir dzīve mā­jās," sacīja Elena.

"O, tā ir. Tā tiešām ir. Viņš man ir daudz palīdzējis." Vi­ņa paplikšķināja man pa ceļgalu. "Tu tiešām man esi daudz palīdzējis, Džek."

Man bija skaidrs, ka Džūlija ir pārāk mundra, pārāk jaut­ra. Viņa bija uzskrūvējusies, runāja ātri un acīm redzami cen­tās radīt Elenai iespaidu, ka ģimenē galvenā ir viņa. Es re­dzēju, ka Elena nav tam noticējusi. Taču Džūlija pārāk steidzās, viņa to neievēroja. Es sāku prātot, vai viņa nelieto narkotikas. Varbūt tieši tāds ir viņas savādās uzvedības ie­mesls? Varbūt viņa dzer amfetamīnus?

"Un darbā," Džūlija turpināja, "patlaban iet pavisam ne­ticami. aXymos3> radīs visīstāko revolūciju - tādu revolūciju, kādu visi ir gaidījuši vairāk nekā desmit gadu. Un beidzot tā notiek."

"Piemēram, melnais apmetnis?" es teicu, tēmēdams uz dullo.

Džūlija samirkšķināja acis. "Kas?" viņa papurināja galvu. "Par ko tu runā, dārgum?"

"Par melnu apmetni. Vai tad tu pirms dažām dienām ne­pieminēji melnu apmetni?"

"Nē…" Viņa pakratīja galvu. "Nezinu, par ko tu runā." Viņa atkal pievērsās Elenai. "īsi sakot, visas šīs molekulārās tehnoloģijas tirgū nonāca daudz lēnāk, nekā mēs bijām gai­dījuši. Un beidzot tās patiešām ir klāt."

"Izskatās, ka tu nudien esi sajūsmā," sacīja Elena.

"Man tev jāsaka - tas ir aizraujoši, Elen." Viņa pieklusi­nāja balsi. "Un labākais ir tas, ka mums tas droši vien ienesīs kārtīgu žūksni."

"Tas būtu jauki," teica Elena. "Bet tev laikam nākas strā­dāt ilgas stundas…"

"Nemaz nc tik ļoti," attrauca Džūlija. "Ja tā visu apsver, nav bijis tik slikti. Laikam tikai pagājušajā nedēļā."

Redzēju, kā Nikolai ieplešas acis. Ēriks ēzdams skatījās mātē. Tomēr bērni neko neteica. Es tāpat.

"Tas vienkārši ir pārejas periods," Džūlija turpināja. "Vi­siem uzņēmumiem ir šādi pārejas periodi."

"Protams," Elena sacīja.

Saule rietēja. Gaiss kļuva dzestrāks. Bērni aizgāja. Es pie­cēlos un sāku nokopt galdu. Elena man palīdzēja. Džūlija tur­pināja runāt, tad sacīja: "Es mīļuprāt paliktu, bet man ir šis tas iesākts, un man uz brītiņu jāatgriežas birojā."

Ja arī Elena bija pārsteigta, to izdzirdot, viņa neko neiz­rādīja. Viņa noteica tikai: "Ilgas stundas."

"Tikai pārejas periodā." Viņa pagriezās pret mani. "Pal­dies, ka paliec cietoksnī, dārgum." Pie durvīm viņa pagrie­zās un pameta man gaisa skūpstu. "Mīlu, Džek."

Un aizgāja.

Elena, pieri saraukusi, noskatījās. "Mazliet negaidīti, ko tu saki?"

Paraustīju plecus.

"Vai viņa neatvadīsies no bērniem?"

"Droši vien nē."

"Viņa tā vienkārši ņems un izskries pa durvīm?"

"Jā."

Elena pašūpoja galvu. "Džek," viņa teica, "cs nezinu, vai viņai ir vai nav kāda dēka, bet… ko viņa lieto?"

"Neko, cik man zināms."

"Viņa kaut ko lieto. Es par to nešaubos. Vai tu neteiktu, ka viņa ir zaudējusi svaru?"

"Jā. Mazliet."

"Un ļoti maz guļ. Un ir manāmi rosīga…" Elena nogrozī­ja galvu. "Liela daļa augsta līmeņa darbinieku ir narkomāni."

"Nezinu," es sacīju.

Viņa tikai palūkojās manī.

Es atgriezos savā kabinetā, lai piezvanītu Rikijam, un pa logu redzēju, kā Džūlija atpakaļgaitā ripina pa piebraucamo ceļu. Piegāju pie loga, lai viņai pamātu, taču viņa skatījās pār plecu uz ceļu. Vakara gaismā redzēju koku zaru mestos zel­tītos atspulgus uz vējstikla. Viņa jau gandrīz bija izbraukusi uz ielas, kad man likās - es redzu pasažiera sēdeklī viņai bla­kus kādu sēžam. Šis kāds izskatījās pēc vīrieša.

Mašīnai braucot, viņa vaibsti cauri vējstiklam nebija izšķira­mi. Kad Džūlija izbrauca uz ielas, viņas augums aizsedza man skatu uz pasažieri. Taču izskatījās, ka Džūlija dzīvi ar viņu saru­nājas. Tad viņa, pārslēgusi pārnesumu, atlaidās sēdeklī un mirkli es varēju visu redzēt. Vīrietis bija apgaismots no aizmugures, viņa seja bija ēnā, un šķita, ka viņš tobrīd runā ar Džūliju, jo es joprojām nespēju izšķirt viņa sejas vaibstus, taču pēc tā, kā viņš bija uzmetis kūkumu, nospriedu, ka viņš ir jauns, gadi div­desmit, tomēr pilnīgi drošs es nebiju. Tas bija tikai mirklis. Tad "BMV/"palielināja ātrumu un aizbrauca pa ielu.

Ellē ratā, es nodomāju. Izmetos ārā un skrēju pa piebrau­camo ceļu. Nonācu ielas malā tieši tai brīdī, kad Džūlija ap­stājās pie stopzīmes kvartāla beigās - dega viņas mašīnas bremžu lukturi. Viņa bija kādu piecdesmit jardu attālumā, ielas lampas meta pār viņu zemu, ieslīpu dzeltenu gaismu. Izskatījās, ka mašīnā viņa ir viena, taču es lāgā nevarēju sa­skatīt. Mirkli jutos atvieglots un dumjš. Te nu es biju, stāvē­ju uz ielas bez saprātīga iemesla. Mans prāts mani muļķoja. Mašīnā neviena nebija.

Tad, kad Džūlija nogriezās pa labi, vīrietis atkal uzradās, it kā viņš pirmīt būtu noliecies, lai kaut ko paņemtu 110 cim­du nodalījuma. Un tad mašīna nozuda. Un acumirklī visas manas bēdas bija atpakaļ, tās pārņēma mani kā asas sāpes un izplatījās pa krūtīm un visu manu augumu. Man trūka elpas, es jutos kā apreibis.

Mašīnā tiešām kāds sēdēja.

Vilkos atpakaļ pa piebraucamo ceļu, emocijām bangojot, nezinādams, ko nu lai iesāk.

* * *

"Tu nezini, ko lai iesāk?" noprasīja Elena. Mēs pie izliet­nes noņēmāmics ar katliem un pannām - ar to, kas negāja iekšā trauku mašīnā. Elena slaucīja, es berzu. "Paņem tele­fonu un piezvani viņai."

"Viņa ir mašīnā."

"Viņai mašīnā ir telefons. Piezvani viņai!"

"Ahā," es sacīju. "Un ko es teikšu? Klau, Džūlij, kas ir tas vīrietis, kas sēž mašīnā tev blakus?" Es pakratīju galvu. "Tā būs sūra saruna."

"Tā varētu būt."

"Tur būs šķiršanās, nav divu domu."

Viņa skatījās uz mani. "Tu laikam negribi šķirties, ja?"

"Velns parāvis, nē! Es gribu saturēt ģimeni kopā."

"Tas var izrādīties neiespējami, Džek. Iespējams, ka tu ne­būsi tas, kas lems."

"Tas viss ir pilnīgas muļķības," es sacīju. "Nu, tas vīrietis mašīnā - viņš izskatījās pēc puišeļa, pavisam jauns."

"Un tad?"

"Tas nav Džūlijas stilā."

"Ja?" Elena sarauca uzacis. "Viņam droši vien bija pāri divdesmit vai ap trīsdesmit. Un galu galā vai tu tik labi pa­zīsti Džūlijas stilu?"

"Ei, es esmu nodzīvojis kopā ar viņu trīspadsmit gadu."

Viņa ar troksni nolika vienu no katliem. "Džek! Es sapro­tu, ka to visu varbūt ir grūti pieņemt."

"Tā gan, tā gan." Gara acīm atkal un atkal redzēju, kā mašīna atpakaļgaitā izripo uz piebraucamā ceļa. Man šķita, ka ar otru mašīnā sēdētāju saistās kaut kas savāds, viņa iz­skats kaut kādā ziņā bija dīvains. Es prātā pūlējos saskatīt vi­ņa seju, taču man tas neizdevās. Vaibstus izpludināja vējstikls, mainīgā gaisma, viņai braucot atpakaļgaitā… Nespēju izšķirt nc acis, ne vaigu kaulus, ne muti. Man atmiņā šī seja bija tumša un nenoteikta. Mēģināju to viņai paskaidrot.

"Nav nekāds brīnums."

"Nav?"

"Nav. To sauc par noliegšanu. Paklau, Džek, ir skaidrs, ka pierādījums ir tepat, tev acu priekšā. Tu to redzēji, Džek. Vai tev nešķiet, ka būtu laiks tam noticēt?"

Es zināju, ka viņai ir taisnība. "Jā," es sacīju. "Ir laiks."

Zvanīja tālrunis. Man rokas bija līdz elkoņiem ziepju pu­tās. Palūdzu Elenu atbildēt, taču kāds no bērniem jau bija paņēmis klausuli. Es beidzu berzt bārbckjū grilu, pasniedzu Elenai, lai viņa to noslauka.

"Džek," Elena sacīja, "sāc redzēt lietas tādas, kādas tās patiesībā ir, nevis tā, kā tev gribētos."

"Tev taisnība," cs teicu. "Es viņai piezvanīšu."

Šai brīdī virtuvē ienāca Nikola, viņa bija bāla.

"Tēt? Policija. Viņi grib runāt ar tevi."