Spiets

6. diena 22:58

Piešķīlis motociklu, es kopā ar Meju devos uz priekšu un braucu gar kraujas malu, līdz tā kļuva lēzenāka. Bobijs, ska­tīdamies uz Rozijas līķi, palika turpat. Dažās minūtēs cs biju šķērsojis izžuvušo upi un nokļuvis otrā krastā, kur virzījos uz viņa visurgājēja luktura gaismas plankuma pusi.

"Lēnāk, Džek," teica Meja.

Tāpēc es sāku braukt lēnāk, noliecies pār stūri, pūlēdamies saskatīt, kas atrodas zemē mums priekšā. Pēkšņi atkal ietark- šķējās dozimetrs.

"Laba zīme," es sacīju.

Mēs braucām tālāk. Tagad mēs atradāmies tieši pretī Bo- bijam, kurš stāvēja kraujas malā. Viņa braucamā lukturis blāvi apgaismoja zemi mums apkārt, tas bija kaut kas līdzīgs mē­nesnīcai. Es pamāju, lai viņš brauc lejā. Viņš pagrieza savu visurgājēju un devās uz rietumiem. Kad viņa gaisma nozu­da, zeme pēkšņi kļuva tumšāka, noslēpumaināka.

Un tad mēs ieraudzījām Roziju Kastro.

* * *

Rozija gulēja uz muguras, viņas galva bija tā izliekta, ka šķita - viņa lūkojas atpakaļ, tieši uz mani, ieplestām acīm, izstiepusi roku uz manu pusi, bālā plauksta bija atvērta. Vi­ņas sejā bija lūguma - vai šausmu - izteiksme. Bija iestājies nāves stingums, un viņas augums stīvi raustījās, virzoties pāri zemajiem krūmiem un tuksneša kaktusiem.

Viņu vilka prom - taču viņu nevilka neviens dzīvnieks.

"Varbūt izslēdz savu spuldzi," ierosināja Meja.

"Bet cs neredzu, kas to dara… Zem viņas ir kaut kāda ēna…"

"Tā nav ēna," sacīja Meja. "Tie ir viņi."

"Viņi ir tie vilcēji?"

Meja pamāja. "Izslēdz savu spuldzi."

Es izslēdzu lukturīti, kas bija man uz pieres. Mēs stāvē­jām tumsā.

"Man šķita, ka spietiem jaudas pietiek tikai trim stun­dām," es bildu.

"Tā apgalvoja Rikijs."

"Viņš atkal meloja?"

"Vai arī viņi, savā vaļā dzīvojot, ir pārvarējuši šo ierobe­žojumu."

Tam varēja būt nepatīkamas sekas. Ja spieti tagad var sa­glabāt enerģiju visu nakti, tad, iespējams, būs aktīvi ari tad, kad mēs nonāksim līdz viņu slēptuvei. Es biju domājis atrast viņus sabrukušus, daļiņas - izkaisītas pa zemi. Es biju grasī­jies, tā sakot, nogalināt viņus, kamēr viņi guļ. Nupat izskatī­jās, ka viņi neguļ.

Mēs stāvējām tumsā un aukstumā, visu pārdomādami. Visbeidzot Meja jautāja:

"Vai šie spieti nav modelēti pēc kukaiņu uzvedības parauga?"

"Ne gluži," es atbildēju. "Programmā tika veidots plēso- ņas-medījuma modelis. Bet, tā kā spiets ir mijiedarbīgu daļiņu kopums, tad līdz zināmai robežai tas uzvedīsies kā jeb­kurš mijiedarbīgu daļiņu, piemēram, kukaiņu kopums. Kā­pēc tu jautā?"

"Kukaiņi spēj īstenot ieceres, kas pārsniedz vienas paau­dzes mūža ilgumu. Tie spēj izveidot ligzdas, un tam ir vaja­dzīgas vairākas paaudzes. Tā ir taisnība?"

"Tā varētu būt…"

"Tāpēc varbūt kādu brīdi līķi nes viens spiets, un tad, ie­spējams, to pārņem cits. Varbūt to jau ir darījuši trīs vai četri spieti. Tā nevienam no viņiem naktī nav jāfunkcionē trīs stun­das."

Arī šis variants mani nebūt neiepriecināja. "Tas nozīmē, ka spieti sadarbojas," es sacīju. "Tas nozīmē, ka tie ir koor­dinēti."

"Par to pagaidām nav šaubu."

"Vienīgais - tas nav iespējams," es viņai teicu. "Viņiem taču nav sazināšanās spēju."

"Tas nebija iespējams pirms vairākām paaudzēm," Meja iebilda. "Tagad tas ir iespējams. Atceries, pie tevis viņi lido­ja, izkārtojušies V veidā? Viņi savstarpēji saskaņojās."

Taisnība. Es tikai to vēl nebiju aptvēris. Stāvēdams tur, tuksneša naktī, es domāju - ko vēl es neesmu aptvēris? Pie­miedzis acis, ielūkojos tumsā, pūlēdamies kaut ko saskatīt.

"Uz kurieni tic viņu nes?" es jautāju.

Meja atvilka manas mugursomas rāvējslēdzēju un izņēma nakts redzamības brilles. "Uzliec!"

Es grasījos palīdzēt viņai sadabūt viņas brilles, taču viņa jau bija veikli noņēmusi mugursomu un izvilkusi savas bril­les. Viņa kustējās ātri un pārliecināti.

Es uzmaucu brilles, sakārtoju elastīgo lenti un nolaidu lē­cas pār acīm. Tās bija jaunās, ceturtās paaudzes brilles, kurās attēls bija redzams blāvās krāsās. Gandrīz uzreiz ieraudzīju tuksnesi Roziju. Viņas līķis nozuda aiz krūma, viņu nesa aiz­vien tālāk un tālāk.

"Ahā, tad uz kurieni tic viņu nes?" cs vēlreiz jautāju. Ru­nādams es pacēlu brilles augstāk un uzreiz ieraudzīju, kurp tic viņu nes.

Iztālēm tas izskatījās pēc dabiska veidojuma - tumšas ze­mes uzkalns, apmēram piecpadsmit pēdu plats un sešas pē­das augsts. Erozija bija iegrebusi tajā dziļas, vertikālas sprau­gas, tāpēc uzkalns mazliet izskatījās pēc milzīga, uz sāna noguldīta zobrata. Šo veidojumu viegli varēja nepamanīt, no­turot par kaut ko dabisku.

Taču tas nebija dabisks. Un nc jau erozija bija izveidojusi tā formu. Gluži otrādi - es skatījos uz mākslīgu būvi: līdzī­gus pūžņus darina Āfrikas termīti un citi sabiedriski kukaiņi.

Uzlikusi brilles, Meja kādu bridi skatījās klusēdama, tad sacīja: "Vai tu gribi teikt, ka tas ir pašorganizējošas uzvedī­bas rezultāts? Un uzvedība, kuras rezultātā to varēja uzbū­vēt, ir vienkārši radusies pati no sevis?"

"Vispār jā," cs sacīju. "Tieši tā arī notika."

"Grūti noticēt."

"Saprotu."

Meja bija laba bioloģe, taču viņa nodarbojās ar primātiem. Viņa bija radusi pētīt mazas, ar augsti attīstītu saprātu apvel­tītu dzīvnieku populācijas, kurām bija varas hierarhijas un grupu vadoņi. Viņas izpratnē kompleksai uzvedībai bija jā­sakņojas kompleksā intelektā. Un viņa tikai ar grūtībām ap­tvēra, kāds spēks piemīt pašorganizējošai uzvedībai ļoti lielā stulbu kustoņu populācijā.

Vispār jau tic bija dziļi cilvēciski aizspriedumi. Cilvēki do­mā, ka jebkurā organizācijā ir viena vadība. Valstīm ir pārval­des. Korporācijām ir valdes. Skolām ir direktori. Armijām ir ģenerāļi. Cilvēki sliecas uzskatīt, ka bez vienas vadības orga­nizācijā iestājas haoss un neko nozīmīgu paveikt nav iespējams.

Tā domājot, bija grūti noticēt, ka ārkārtīgi muļķīgas ra­dības, kuru smadzenes nav lielākas par kniepadatas galviņu, spēj uzbūvēt celtnes, kas ir sarežģītākas par jebkuru cilvēku būvētu ēku. Taču tā desām ir.

Klasisks piemērs ir Āfrikas termīti. Šie kukaiņi no zemes veido pilīm līdzīgus paugurus, kuru diametrs var sasniegt simts pēdu un spirāles uzvijas divdsmit pēdu augstumā. Lai novērtētu šo veikumu, iztēlojieties, ka termīti ir cilvēku augu­mā - tad pauguri būtu jūdzi augsti debesskrāpji piecu jūdžu diametrā. Un, gluži tāpat kā debesskrāpjos, termītu paugurā ir sarežģīta iekšējā arhitektūra, lai nodrošinātu svaigu gaisu, izvadītu lieko ogļskābo gāzi un siltumu, un tā tālāk. Šajās būvēs ir dārzi ēdamā audzēšanai, mitekļi karaliskajai ģimenei un dzīves telpa vairāk nekā diviem miljoniem termītu. Nav divu pilnīgi vienādu termītu pūžņu; katrs ir būvēts individuāli, lai atbilstu konkrētās vietas prasībām un priekšrocībām.

Tas viss tiek paveikts bez arhitekta, bez brigadiera, bez galvenā pārrauga. Tāpat arī termītu gēnos nav iekodēts bū­ves rasējums. Šie milzīgie veidojumi rodas, sekojot relatīvi vienkāršiem likumiem, kuriem atsevišķi termīti paklausa sa­dzīvē. (Piemēram, šādiem: "Ja tu saod, ka te ir bijis cits ter­mīts, noliec šeit dubļu piciņu.") Taču iznākums neapšaubā­mi bija sarežģītāks par jebkuru cilvēku celtu ēku.

Patlaban mēs skatījāmies uz jaunu būvi, ko bija uzcēlušas jaunas radības, un jau atkal bija grūti aptvert, kā tas ir noti­cis. Galu galā, kā spiets spēj sakraut kalnu? Tomēr es sāku apjēgt, ka šajā tuksnesī prašņāt, kā kaut kas noticis, ir veltī­gi. Spieti mainījās ātri, gandrīz katru minūti. Dabiskā, cilvē­ciskā vēlme to izprast bija tukša laika šķiešana. Kad tu būsi to aptvēris, viss jau atkal būs citādi.

Bobijs pierūcināja ar savu visurgājēju un izslēdza lukturi. Mēs klusējot stāvējām zem zvaigžņotajām debesīm.

"Ko darīsim?" Bobijs jautāja.

"Sekosim Rozijai," es atbildēju.

"Rādās, ka Roziju velk uz to pauguru," viņš sacīja. "Tu gribi teikt, ka ari mēs līdīsim tur iekšā?"

"Jā," es sacīju.

Paklausot Mejas ierosinājumam, līdz uzkalnam mēs gā­jām kājām. Ar smagajām mugursomām uz pleciem bija va­jadzīgas gandrīz desmit minūtes, līdz mēs nonācām paugura tuvumā. Apmēram piecdesmit pēdu attālumā mēs apstājā­mies. Kaut kas šķebinoši smirdēja, nāsīs cirtās pretīga puvu­ma un trūdu dvaka. Tā bija tik spēcīga, ka man vēders sarā­vās čokurā. No uzkalna iekšpuses it kā izsūcās arī blāvi zaļa blāzma.

"Tu tiešām gribi tur līst?" Bobijs čukstus jautāja.

"Ne uzreiz," čukstēja Meja. Viņa norādīja sānis. Rozijas līķis tika nests pa uzkalna nogāzi. Kad viņa nokļuva līdz tā malai, brīdi augšup slējās viņas stīvās kājas. Tad viņas līķis ap­griezās otrādi un viņa nozuda uzkalna iekšienē. Taču tas ne­notika uzreiz; vairākas sekundes virs malas rēgojās viņas gal­va un izstieptās rokas, it kā viņa ķertos pie tukša gaisa. Tad viņa lēni noslīdēja zemāk un izgaisa.

Bobijs notrīcēja.

"Tā. Ejam!" nočukstēja Meja.

Viņa spēra pirmos soļus savā klusajā gaitā. Viņai seko­dams, es pūlējos iespējami mazāk trokšņot. Bobijs iedams brīkšķinājās un būkšķinājās. Meja apstājās un uzmeta viņam bargu skatienu.

Bobijs pacēla rokas, kā sacīdams - ko cs varu darīt?

"Skaties, kur liec kājas!" Meja nočukstēja.

"Es jau skatos," viņš čukstus atbildēja.

"Neskaties vis."

"Te ir tumšs, es neredzu."

"Jagribēsi, redzēsi."

Neatcerējos, kad vēl būtu redzējis Meju izrādām aizkaiti­nājumu, tomēr šobrīd mēs visi izjutām spriedzi. Turklāt vēl šī drausmīgā smirdoņa. Meja pagriezās un atsāka klusītēm vir­zīties uz priekšu. Bobijs sekoja, trokšņodams tāpat kā pirmīt. Mēs bijām nogājuši tikai dažus soļus, kad Meja apstājās un pacēla roku, liekot, lai viņš paliek stāvam.

Bobijs papurināja galvu - nē. Viņš nepārprotami nevēlē­jās palikt viens.

Meja satvēra viņu aiz pleca, stingri pamāja uz zemi un no­čukstēja: "Tu paliec šeit!" "Nē…."

"Tevis dēļ mēs visi būsim pagalam," viņa čukstēja.

"Es apsolu!" viņš čukstēja pretī.

Viņa papurināja galvu un rādīja zemē. Sēdi!

Pēdīgi Bobijs apsēdās.

Meja paraudzījās uz mani. Es palocīju galvu. Mēs atsākām iešanu. Nu jau mēs bijām divdesmit pēdu attālumā no uz­kalna. Smaka bija kļuvusi gandrīz neizturama. Man vēders rāvās čokurā; baidījos, ka varu sākt vemt. Turklāt, atrazda­mies tik tuvu, mēs atkal dzirdējām dobjo trinkšķoņu. Šīs ska­ņas, nevis visa pārējā dēļ, man sagribējās bēgt prom no šejie­nes. Taču Meja neapstājās.

Kāpjot pa uzkalna nogāzi, mēs pieliecāmies, pēc tam no- gūlāmies pie kraujas malas. Zaļajā atblāzmā, kas nāca no apakšas, es varēju saskatīt Mejas seju. Smirdoņa mani nezin kāpēc vairs neuztrauca. Droši vien biju pārāk nobijies.

Meja iebāza roku mugursomas sānkabatiņā un izvilka īk­šķa lieluma kameru tievā izbīdāmā kātā. Viņa izņēma sīciņu šķidro kristālu ckrāniņu un nolika to mums pa vidu. Tad pār- slidināja kameru pāri malai.

Ekrānā bija redzamas zaļas, gludi viļņainas sienas. Nekur nekas nekustējās. Viņa pagrozīja kameru šurpu turpu. Rozi­ja nebija manāma.

Meja palūkojās uz mani, norādīja uz savām acīm. "Gribi paskatīties?"

Es pamāju.

Mēs lēni jo lēni virzījāmies uz priekšu, līdz redzējām pāri malai.

Viss bija citādi, nekā es biju gaidījis.

Uzkalns vienkārši sašaurināja jau esošu alu, bija prāvs - vismaz divdesmit pēdu plats. Bija redzams nogruvums, kas sākās pie uzkalna kraujas un beidzās pie cauruma klintī, pa labi no mums. Zaļā atblāzma nāca no šī cauruma.

Manā priekšā bija ieeja ļoti lielā alā. Gulēdami uz kraujas malas, pašu alu mēs neredzējām, taču trinkšķoņa liecināja, ka iekšā ir rosība. Meja atvāza kameras saliecamo kātu līdz galam un piesardzīgi ieslidināja kameru caurumā. Drīz mēs varējām redzēt, kā izskatās tālāk. Ala bija neticami dabiska un milzīga: kādas astoņas pēdas augsta un desmit pēdu pla­ta. Klints sienas bija palsi baltas, un šķita, ka tās klāj tā pati viela, ko mēs bijām redzējuši uz Rozijas līķa.

Un Rozijas līķis atradās pavisam netālu no ieejas. Mēs re­dzējām viņas roku, tā rēgojās pie līkuma klints sienā. Tomēr aiz līkuma nekas nebija saskatāms.

Meja ar zīmēm man jautāja - gribi kāpt lejā?

Es lēni palocīju galvu. Man šeit nepatika, man nepatika tas, ka man nav ne jausmas, kas gaida aiz līkuma. Taču īste­nībā mums nebija izvēles.

Viņa pamāja atpakaļ, uz Bobija pusi. Pasaukt viņu?

Papurināju galvu - nē. No viņa šeit nebūs nekāda labuma.

Meja pamāja un sāka ļoti lēni slidināt no pleciem savas mugursomas lences. Viņa nesacēla ne mazāko troksnīti, bet te pēkšņi sastinga. Burtiski sastinga: viņai nekustējās nc mus­kulis.

Ieskatījos ekrāniņā. Tad ari es sastingu.

Alas gaitenī bija ienācis kāds stāvs, kas šobrīd modri stā­vēja pie ieejas un lūkojās apkārt.

Tas bija Rikijs.

Viņš izturējās tā, it kā būtu kaut ko izdzirdējis vai arī cita iemesla dēļ kļuvis modrs. No uzkalna kores joprojām lejup karājās videokamera. Tā bija pavisam niecīga; es nezināju, vai viņš var to saskatīt.

Es saspringti raudzījos ekrāniņā.

Kameras izšķirtspēja nebija sevišķi laba, un ekrāns bija ma­nas plaukstas lielumā, tomēr ari tāpat bija skaidrs, ka tur stāv Rikijs. Es nesapratu, ko viņš tur dara - un kā vispār viņš tur nokļuvis. Tad alas gaitenī iznāca vēl viens cilvēks.

Arī tas bija Rikijs.

Es žigli palūkojos uz Meju, taču viņa joprojām bija pilnī­gi nekustīga, līdzīga statujai. Tikai viņas acis kustējās.

Es ar skatienu ieurbos ekrānā. Video izšķirtspējas ietvaros abi cilvēki izskatījās pavisam vienādi. Vienāds apģērbs, vie­nādas kustības, vienādi žesti un plecu raustīšana. Sejas īsti ne­varēja saskatīt, tomēr man palika iespaids, ka tās ir rūpīgāk izzīmētas nekā pirmīt.

Šķita, ka viņi kameru nav pamanījuši.

Viņi palūkojās debesīs, tad bridi raudzījās uz nogruvumu un tad, pagriezuši mums muguru, atgriezās alas dzīlēs.

Meja joprojām nekustējās. Viņa bija sastingusi jau gandrīz minūti un šai laikā nebija nc acu pamirkšķinājusi. Tagad šie cilvēki bija nozuduši un…

Alas gaitenī iznāca vēl viens cilvēks. Tas bija Deivids Bruks. Viņš kustējās lempīgi, iesākumā - stīvi, taču drīz vien kļuva lunkanāks. Man šķita, ka es noskatos, kā leļļu teātra aktieris pilnveido kustības, lai viņa marionete kustētos iespējami ti­cami. Tad Dcivids kļuva par Rikiju. Pēc tam atkal par Dei­vidu. Un šis Deivids pagriezās un aizgāja.

Meja joprojām nogaidīja. Viņa gaidīja veselas divas minūtes un tikai tad izvilka savu kameru. Viņa ar īkšķi norādīja, ka mums jāiet atpakaļ. Mēs kopā līdām prom no kraujas malas, prom no šī uzkalna, un klusi attālinājāmies pa naksnīgo tuksnesi.

Mēs sapulcējāmies simt jardu uz rietumiem, pie brauca­majiem. Meja parakņājās pa mugursomu un izvilka rakstām- paliktni un flomāsteru. Iededzinājusi flomāstera spuldzīti, vi­ņa sāka zīmēt.

"Skaties, kas tevi sagaida," viņa sacīja. "Alai ir šāda mu­te, to tu redzēji. Aiz tā līkuma ir liels caurums grīdā, un ala vītņveidā iet lejup, kādus simt jardus. Tad tu nonāc lielā tel­pā, kas ir apmēram simt pēdu augsta un pārsimt pēdu plata. Vienkārši liela telpa, tas arī viss. Tai nav citu izeju, vismaz cs nevienu nepamanīju."

"Nepamanīji?"

"Es esmu tur bijusi," viņa sacīja, palocīdama galvu.

"Kad?"

"Pirms pāris nedēļām. Kad mēs pirmo reizi sākām mek­lēt spietu paslēptuvi. Es atradu to alu un iegāju iekšā, bet bi­ja diena. Toreiz es neatradu ne mazākās spietu pazīmes." Vi­ņa paskaidroja, ka ala esot bijusi pilna ar sikspārņiem, tic esot itin kā noklājuši griestus, sablīvējušies sārtenā, ņudzošā masā no dziļumiem līdz pašai ieejai.

"Brr," sacīja Bobijs. "Nccicšu sikspārņus."

"Šonakt tur nebija manāms neviens pats sikspārnis."

"Tu domā, ka tic ir padzīti?"

"Drīzāk jau apēsti."

"Ak kungs, veči," galvu purinādams, izgrūda Bobijs. "Es esmu tikai programmētājs. Nedomāju, ka es to spēju. Ne­domāju, ka es spēšu tur ieiet."

Meja nepievērsa viņam uzmanību. Viņa uzrunāja mani:

"Kad ieiesim iekšā, mums jāizliek termīts, un jāturpina to darīt līdz pašam lielajam kambarim. Neesmu pārliecināta, vai mums ir tik daudz termīta."

"Varbūt ari nav," cs atsaucos. Mani mocīja citas bažas. "Ja netiek iznīcināti visi spied un visi asembleri, kas tos ražo, tad mēs esam velti šķieduši laiku. Pareizi?"

Abi pamāja ar galvu.

"Es neesmu pārliecināts, ka tas ir iespējams," es sacīju. "Biju domājis, ka naktī spietiem aptrūkstas jaudas. Biju do­mājis, ka mēs varam tos iznīcināt uz zemes. Bet viņiem nav aptrūcics jaudas - katrā ziņā nc visiem. Un, ja tikai viens no viņiem izsprūk, ja tas izbēg no alas…" Es paraustīju plecus. "Tad tas viss ir bijis veltīga laika šķiešana."

"Pareizi," Bobijs sacīja, mādams ar galvu. "Pareizi. Tā būs veltīga laika šķiešana."

"Mums jāizdomā, kā ieslodzīt viņus tai alā," teica Meja.

"Tas nav iespējams," iebilda Bobijs. "Viņi taču var izli­dot ārā, kad vien viņiem labpatīk."

"Varbūt tomēr ir iespējams," atsaucās Meja. Viņa atkal sāka rakņāties pa savu mugursomu. "Tikmēr būs labāk, ja sadalīsimies!"

"Kāpēc?" Bobijs satraucies vaicāja.

"Dariet tā," attrauca Meja. "Uz priekšu!"

Es savilku ciešāk mugursomu un sakārtoju lences, lai tā nekratītos. Uzstūmu nakts redzamības brilles pierē un sāku solot. Apmēram pusceļā pirms uzkalna ieraudzīju, ka nakts melnumā kustas tumšs stāvs.

Cik klusi vien spēdams, es nokritu pie zemes. Biju trīs pē­das augstu vībotņu biežņā, tātad itin labi noslēpies. Palūko­jies pār plecu, neieraudzīju nc Meju, ne Bobiju: ari viņi bija pieplakuši pie zemes. Nezināju, vai viņi jau ir pašķīaišies. Pie­sardzīgi pastūmu malā to lakstu, kas auga tieši man priekšā, un palūkojos uz paugura pusi.

Nācēja kājas iezīmējās uz blāvi zaļā spīduma fona. Ķer­meņa augšdaļa iepretim zvaigžņotajām debesīm bija tumša. Novilku zemāk brilles un, brīdi nogaidījis, līdz tās zilgani ie­kvēlojās, ieraudzīju attēlu.

Šoreiz tā bija Rozija. Viņa staigāja šurpu turpu un skatījās uz visām pusēm, viņas augums bija modrs un piesardzīgs. Vienīgais - viņa nekustējās kā Rozija, kustības viņai bija kā vīrietim. Pēc brīža siluets pārtapa par Rikiju. Tas arī kustējās kā Rikijs.

Stāvs pieliecās un it kā lūkojās pāri vībotņu galotnēm. Es prātoju, kas gan to paskubinājis iziet no uzkalna. Nebija ilgi jāgaida, lai to uzzinātu.

Aiz stāva pie apvāršņa rietumu pusē parādījās balta gais­ma. Tā strauji kļuva spoža un drīz es izdzirdu helikoptera propellera griešanos. Droši vien no Ielejas šurp lido Džūlija, es nodomāju. Kāpēc gan viņa par spīti ārstu pavēlēm tā stei­gusies izrakstīties no slimnīcas, lai nakts vidū lidotu šurp?

Lidodams tuvāk, helikopters ieslēdza starmešus. Es vēro­ju zilbaltās gaismas loku, tas vilnīja pār zemi un tuvojās mums. Arī Rikija stāvs to vēroja, tad nozuda skatienam.

Un tad helikopters rēkdams pārlidoja man pāri, uz brīdi apžilbinādams acis ar halogēnstariem. Gandrīz tūdaļ tas strauji sasvērās uz sāniem un lokā virzījās atpakaļ.

Kas, ellē, tur notiek ?

Helikopters lēnā lokā pārlidoja pāri uzkalnam, taču neap­stājās, tad palika gaisā karājamies tieši virs manas paslēptuves.

Biju notverts zilganajā blāzmā. Apvēlos uz muguras un māju helikopteram ar roku, atkal un atkal norādīdams uz laborato­rijas pusi. Bez skaņas pavēlēju: "Prom!" un māju, lai tas lido.

Helikopters laidās zemāk, un man jau šķita, ka tas nolai­dīsies tieši man blakus. Tad tas piepeši atkal sasvērās uz sāniem un devās prom zemā lidojumā uz dienvidiem, uz betona nolaišanās joslas pusi. Rūkoņa noklusa.

Es nospriedu, ka strauji jāmaina atrašanās vieta. Pierausos četrrāpus un, pieliecies sāniski, pavirzījos trīsdesmit jardu pa kreisi. Tad atkal pieplaku pie zemes.

Atskatījies uz pakalnu, ieraudzīju, ka no tā iznāk trīs… nē, četri stāvi. Tic virzījās savrupi, dodamies katrs uz savu pusi. Viņi visi izskatījās pēc Rikija. Es vēroju, kā viņi nokāpj pa nogāzi un ieiet krūmos. Sirds man krūtīs sāka strauji dunēt. Viens no stāviem nāca uz manu pusi. Kad tas pienāca tuvāk, es redzēju, ka tas pagriežas pa kreisi. Tas devās uz turieni, kur cs pirmīt biju gulējis. Nonācis manā iepriekšējā paslēp­tuvē, tas apstājās un grozījās uz visām pusēm.

Tas stāvēja itin tuvu. Ar brillēm cs redzēju, ka šim jauna­jam Rikijam bija pabeigta seja un ari apģērbs bija daudz smal­kāk izstrādāts. Turklāt šis stāvs kustējās tā, ka bija jaušams ķer­meņa svars. Protams, tā varēja būt ilūzija, tomēr es lēsu, ka ir palielinājusies spieta masa, un šobrīd tas svēra savas piecdes­mit mārciņas, varbūt vairāk. Varbūt divreiz vairāk, [a tā tie­šām bija, tad šobrīd svaram pietika masas, lai dotu cilvēkam fiziski jūtamu grūdienu. Tas pat varēja notriekt tevi no kājām.

Ar brillēm cs redzēju, kā kustas un mirkšķinās šā cilvēka acis. Sejas virsmai bija ādas tekstūra. Mati bija it kā veidoti no atsevišķām šķipsnām. Mute kustējās, mēle nervozi aplai­zīja lūpas. Visā visumā tas bija ļoti līdzīgs Rikijam - mulsi­noši līdzīgs Rikijam. Kad tas pagrieza galvu uz manu pusi, man šķita, ka Rikijs skatās tieši man virsū.

Un domājams, tā ari bija, jo stāvs sāka virzīties taisni pie manis.

Es biju sprukās. Sirds man krūris smagi dauzījās. To cs ne­biju paredzējis, man nebija nekādas aizsardzības, nekādu ie­roču. Bez šaubām, es varēju piecelties un mesties bēgt, taču šeit nebija, kur patverties. Jūdžu jūdzēm apkārt pletās tuk­snesis, un spieti mani noteikti panāks. Pēc īsa brīža es būšu…

Rēkdams atgriezās helikopters. Rikija stāvs palūkojās uz tā pusi un tad pagriezās un metās skriet, burtiski lidodams virs zemes, vairs nepapūlēdamies animēt kājas un pēdas. No­skatoties, kā šis cilvēka atdarinājums piepeši aizplanē pār tuk­snesi, bija spokaina sajūta.

Taču skrēja ari trīs pārējie Rikiji. Skrēja no visa spēka, pār­raidot nekļūdīgi pazīstamu paniku. Vai spieti baidās no heli­koptera? Tā izskatījās. Un cs, uz tiem raudzīdamies, sapra­tu, kāpēc. Kaut ari spieti patlaban bija smagāki un vieliskāki, stipri vēji joprojām varēja tos izkaisīt. Helikopters atradās kā du simt pēdu augstumā, taču lejupejošā gaisa straume bija tik spēcīga, ka spēja izkropļot skrejošos stāvus, daļēji tos sa­placināt. Izskatījās, it kā tic tiktu dauzīti ar veseri.

Stāvi nozuda uzkalnā.

Es atskatījos uz Meju. Viņa bija piecēlusies kājās un stā­vēja izžuvušajā upē, pa rāciju sarunādamās ar helikopteru. Jā, tā rācija viņai bija vajadzīga. Viņa uzkliedza man: "Skrie­nam!" un metās skriešus uz manu pusi. Ar acs kaktiņu pa­manīju Bobiju, kurš joza prom no uzkalna, atgriezdamies pie sava visurgājēja. Tomēr nebija laika par viņu uztraukties. He­likopters karājās gaisā tieši virs uzkalna. Uzvērpās putekļi, tic koda man acīs.

Tad Meja bija man blakus. Noņēmuši brilles, mēs uzvil- kām skābekļa maskas. Viņa pagrieza mani un parāva balona vārstu man aiz muguras. Es to pašu izdarīju ar viņas balonu.

Tad mēs atkal uzlikām nakts brilles. Šķita, ka man gar seju karājas un grab milzums daiktu. Viņa piestiprināja man pie jostas halogēnlukturiti, otru tādu pašu - sev. Pieliekusies man klāt, viņa kliedza: "Gatavs?"

"Jā!"

"Labi, skrienam!"

Domāt nebija laika. Tā ari bija labāk. Helikoptera lejup­ejošā gaisa strāva rēca man ausīs. Mēs kopā, drēbēm plivino­ties, uzķepurojāmies uzkalnā. Pienācām pie kraujas malas, kas biezajā putekļu vērpetē gandrīz nebija saskatāma. Aiz šīs malas mēs neko neredzējām. Mēs neredzējām, kas ir apak­šā.

Meja saņēma mani aiz rokas, un mēs lēcām.