Spiets

6. diena 15:12

Visi piegāja pie loga; apdauzīdami galvu, mēs mēģinājām skaddes uz visām pusēm. Ciktāl es redzēju, apvārsnis bija tīrs. Nekas nebija manāms.

"Kur viņi ir?" es jautāju.

"Tuvojas no dienvidiem. Ir redzami monitoros."

v

"Cik?" jautaja Cārlijs.

"Četri."

"Četri!"

"Jā, četri."

Uz dienvidiem no mums bija galvenā ēka. Šķūņa dienvi­du sienā logu nebija.

"Mēs neko neredzam," sacīja Deivids. "Cik strauji viņi tuvojas?"

"Strauji."

"Vai mums pietiks laika aizskriet?"

"Nedomāju."

Dcivids sarauca uzacis. "Viņš nedomā. Jēziņ!"

Un, pirms es biju paspējis kaut ko pateikt, Deivids pie- drāzās pie tālākajām durvīm, atrāva tās vaļā un izgāja ārā, saulē. Vaļējo durvju taisnstūri mēs redzējām, ka viņš, acis ar plaukstu noēnojis, skatās uz dienvidiem.

"Deivid!"

"Deivid, ko tu, ellē, dari!"

"Deivid, tu, pakaļa!"

"Es mēģinu ieraudzīt…"

"Nāc atpakaļ!"

"Stulbais ķēms!"

Taču Bruks stāvēja, kur stāvējis, ar plaukstām sargādams acis.

"Es vēl neko neredzu," viņš sacīja. "Un neko nedzirdu. Paklau, varbūt mēs varam mēģināt skriet… uff, nevaram vis." Viņš ieskrēja atpakaļ, durvīs paklupa, uzķepurojās kājās un aizcirta durvis, cieši aizvilka tās sev aiz muguras, raustīdams tverekli.

"Kur viņi ir?"

"Nāk," viņš atbildēja. "Viņi nāk!" No saspringuma viņam drebēja balss. "Jēzu, viņi nāk!" Viņš ar abām rokām vilka tverekli, likdams lietā visu savu svaru, atkal un atkal murmi­nādams: "Nāk… viņi nāk…"

"Vareni," noteica Cārlijs. "Tas mūlāps ir salūzis."

Es piegāju pie Dcivida un uzliku roku viņam uz plcca. Sa­raustīti elpodams, Dcivids rāva tverekli.

"Deivid," es klusi sacīju, "nomierinies! Dziļi ieelpo!"

"Es tikai… es tikai viņus… nedrīkst laist…" Viņš svīda, viss viņa augums bija saspringts, plecs zem manas delnas trīcēja. Vistīrākā panika.

"Deivid!" es sacīju. "Dziļi ievelc elpu, labi?"

"Man vajag… vajag… vajag… vajag…"

"Kārtīgi ievelc elpu, Deivid…" Es pats ieelpoju, rādīdams priekšzīmi. "Tā būs labāk. Nu, mēģini. Kārtīgi ieelpo…"

Deivids māja ar galvu, pūlēdamies dzirdēt, ko es saku. Viņš īsi ieelpoja. Tad atsāka elsot.

"Labi, Deivid, labi, tagad vēlreiz…"

Vēl viena ieelpa. Pamazām viņa elsošana palēninājās. Viņš beidza trīcēt.

"Labi, Deivid, tā ir labi…"

Man aizmugurē ierunājās Čārlijs:

"Es jau zināju, ka tas džeks ir nojūdzies. Paskaties, ar vi­ņu jārunā kā ar tādu sasodītu zīdaini."

Es pār plecu uzmetu Čārlijam niknu skatienu. Viņš tikai paraustīja plecus.

"Ei, sasodīts, man tak ir taisnība!"

"No tā labāk nekļūst, Čārlij."

"Pie pakaļas!"

"Čārlij, lūdzu, aizveries uz bridi, labi?" teica Rozija.

Es atkal pagriezos pret Deividu. Centos runāt mierīgā bal­sī. "Viss kārtībā, Deivid… Labi, elpo… Tā, tagad palaid vaļā tverekli."

Deivids atteikdamies papurināja galvu, taču izskatījās ap­mulsis, šķita, ka viņam pašam nav skaidrs, ko viņš dara. Viņš strauji samirkšķināja acis, it kā atmostos no transa.

"Palaid vaļā tverekli," es rāmi aicināju. "Tas neko nedod."

Beidzot viņš palaida to vaļā un apsēdās uz grīdas. Galvu rokās paslēpis, viņš sāka raudāt.

"Ak Dievs," izgrūda Čārlijs. "Tā tik vēl trūka."

"Aizveries, Čārlij!"

Rozija piegāja pie ledusskapja un atgriezās ar ūdens pu­deli. Viņa iedeva to Dcividam, un viņš, joprojām raudādams, padzērās. Rozija palīdzēja viņam piecelties kājās un pamāja man, ka turpmāk varu paļauties uz viņu.

Es atgriezos istabas vidū, kur pie datora ekrāna stāvēja pārē­jie. Koda rindiņu vietā uz ekrāna bija redzams kameru rādītais galvenās ēkas ziemeļu fasādes skats. Tur bija četri spieti, kas, sudraboti mirdzēdami, šūpojās augšup un lejup gar ēkas sienu.

"Ko viņi dara?" cs jautāju.

"Mēģina tikt iekšā."

"Kāpēc viņi to dara?" es vaicāju.

"Mēs īsti nezinām," atbildēja Meja.

Brīdi skatījāmies klusēdami. Mani atkal satrieca spietu uz­vedības mērķtiecīgums. Tie man atgādināja lāčus, kuri mēģi­na ielauzties treileri, lai tiktu pie barības. Pie katrām durvīm un aizvērtajiem logiem tie apstājās, bridi palidinājās augšup un lejup gar malām, tad devās pie nākamā loga vai durvīm.

"Un viņi vienmēr tā pārbauda durvis?" es jautāju.

"Jā. Kāpēc tu prasi?"

"Tāpēc, ka izskatās - tic neatceras, ka durvis ir hermētis­ki noslēgtas."

"Jā," sacīja Cārlijs. "Tie patiešām neatceras."

"Tāpēc, ka viņiem nepietiek atmiņas?"

"Vai nu tā," viņš atbildēja, "vai ari šī ir cita paaudze."

"Tu domā, ka šie ir jauni spieti, nevis tic, kas bija no rīta?" "Jā."

Es paskatījos rokaspulkstenī. "Ik pēc trim stundām rodas jauna paaudze?"

Čārlijs paraustīja plecus.

"Nemāku sacīt. Mēs tā arī neesam atraduši, kur viņi vai­rojas. Es tikai prātoju."

Ja tiešām jaunas paaudzes rodas tādā tempā, tas nozīmē, ka spietu kodā iebūvētais evolūcijas mehānisms, lai kāds ari tas būtu, progresē tikpat strauji. Parasti ģenētiskie algoritmi, kuri modelē vairošanos, lai panāktu risinājumus… tātad, pa­rasti tiem vajadzīgas 500 līdz 5000 paaudzes, lai notiktu uzla­bojums. Ja šie spieti vairojas ik pa trim stundām, tas nozīmē, ka pēdējo divu nedēļu laikā ir radušās aptuveni 100 paaudzes. Un pēc 100 paaudzēm uzvedība ir daudz noteiktāka.

Meja, vērodama tos monitorā, sacīja:

"Par laimi, tie paliek pie galvenās ēkas. Rādās, tic nezi­na, ka mēs esam šeit."

"Kā viņi to varētu zināt?" cs jautāju.

"Viņi to nezina," sacīja Cārlijs. "Viņu galvenā sensorā mo­dalitāte ir redze. Var jau būt, ka, paaudzēm nomainoties, tie ir ieguvuši ari šādu tādu dzirdi, taču primārā tik 1111 tā paliek redze. Ja viņi kaut ko neredz, tas viņiem neeksistē."

Pie mums pienāca Rozija, kopā ar viņu bija Deivids. Viņš sacīja:

"Lūdzu piedodiet, veči."

"Viss kārtībā."

"Ir jau labi, Deivid."

"Pats nezinu, kas uznāca. Es vienkārši to nespēju izturēt."

"Neuztraucies, Deivid," sacīja Cārlijs. "Mēs visu sapro­tam. Tu esi psihs un tu salūzi. Pilnīgi skaidrs. Viss kārtībā."

Rozija aplika roku Deivdam ap plecicm, viņš skaļi izšņau­ca degunu. Rozija skatījās monitorā.

"Kas ar tiem šobrīd notiek?" viņa jautāja.

"Izskatās, ka viņi nezina, ka mēs esam šeit." "Ahā…"

"Cerams, ka tā arī paliks."

"Uhū. Un ja tā nebūs?" Rozija jautāja.

Es par to domāju. "Ja tā nebūs, mēs paļausimies uz cau­rumiem PREDPRET premisās. Izmantosim programmas vājās vietas."

"Un proti?"

"Mēs izveidosim baru," es sacīju.

Čārlijs iezviedzās. "Jā, lieliski, mēs izveidosim baru… un pilnā kaklā lūgsim Dievu!"

"Es runāju nopietni," es sacīju.

Pēdējo trīsdesmit gadu laikā zinātnieki ir pētījuši plēso- ņas-medījuma mijiedarbību visdažādākajās izpausmēs, no lauvām un hiēnām līdz karotājskudrām. Tagad mēs daudz labāk sapratām, kā upuri aizstāvas. Tādi dzīvnieki kā zebras vai ziemeļbrieži nedzīvo baros tāpēc, ka būtu sabiedriski: pul­cēšanās barā ir aizsardzība pret plēsoņām. Ja dzīvnieku ir daudz, ir nodrošināta paaugstināta modrība. Uzbrūkošie plē­soņas bieži apmulst, kad bars pajūk uz visām pusēm. Daž­kārt tic vispār met mieru medībām. Ja plēsoņām parāda daudz kustīgu mērķu, tic nevienu nemēdz vajāt.

Tas pats attiecas uz putnu un zivju bariem - ja grupa pār­vietojas koordinēti, plēsoņām ir grūtāk izvēlēties, kuram ba­ra dalībniekam uzbrukt. Plēsoņām ir tieksme uzbrukt tam dzīvniekam, kurš kaut kādā ziņā atšķiras. Tas ir viens no ie­mesliem, kālab tic tik bieži uzbrūk mazuļiem - nc tikai tā­pēc, ka tie ir vieglāks laupījums, bet ari tāpēc, ka tie izskatās citādi. Tāpat plēsoņas biežāk nogalina tēviņus, nevis mātī­tes, jo nedominējošiem tēviņiem ir tieksme klaiņot netālu no bara, un tie ir vieglāk pamanāmi.

Hanss Krūks, pirms trīsdesmit gadiem pētot Scrcngcti hi­ēnas, noskaidroja, ka, iezīmējot kādu dzīvnieku ar krāsu, tas nākamajā uzbrukumā noteikti tiks nogalināts. Tāds spēks ir atšķirībai.

Tāpēc doma bija vienkārša. Turēties kopā. Būt līdzīgiem.

Tad mums bija izredzes.

Tomēr cs cerēju, ka tik dramatiska mūsu situācija nekļūs.

Spied uz brīdi nozuda. Tic bija aizlidojuši pie citas labo­ratorijas ēkas sienas. Mēs saspringti gaidījām. Pēdīgi tie at­kal parādījās. Tie vēlreiz sāka lidot gar sienu, citu pēc cita pārbaudīdami logus un durvis.

Mēs visi skatījāmies monitorā. Deivids Bruks svīda auma­ļām. Viņš ar piedurkni slaucīja pieri.

"Cik ilgi viņi tā turpinās?"

"Tik ilgi, cik viņiem, draņķiem, labpatiks," atbildēja Cārlijs.

"Vismaz tik ilgi, kamēr atkal nesacelsies vējš," sacīja Meja. "Un neizskatās, ka tas varētu notikt drīz."

"Ak kungs," teica Deivids. "Nezinu, kā jūs, veči, varat to izturēt."

Viņš bija bāls; sviedri no uzacīm pilēja viņam uz brillēm. Izskatījās, ka viņš kuru katru brīdi var noģībt.

"Deivid!" es sacīju. "Vai tu negribi apsēsties?"

"Varbūt tiešām."

"Labi."

"Nāc, Deivid,!" aicināja Rozija. Viņa aizveda Deividu uz telpas otru galu un nosēdināja viņu uz grīdas pie izlietnes. Viņš apkampa ceļgalus ar rokām un nodūra galvu. Rozija sa­mērcēja papīra dvieli ar aukstu ūdeni un uzlika viņam uz skausta. Viņas kustības bija maigas.

"Tas idiots," Cārlijs, galvu kratīdams, sacīja. "Tā tikai mums vēl trūka."

"Čārlij," bilda Meja. "Šādi tu nepalīdzi…"

"Nu un tad? Mēs esam iesprostoti šai draņķa šķūnī, tas, maita, nav hermētiski noslēgts, mēs neko nevaram darīt, ne­kur nevaram aiziet un viņš te jūdzas nost, padarīdams visu vēl ļaunāku."

"Jā," Meja klusi atbildēja, "tieši tā arī ir. Un tu nekādā ziņā nepalīdzi."

Čārlijs pablenza uz viņu un sāka dūkt tēmu no "Miglas zonas".

"Čārlij!" es uzsaucu. "Pievērs uzmanību!"

Es vēroju spietus. To uzvedība bija tikko manāmi mainī- jusies.Tic vairs nelipa ldāt pie ēkas. Šobrīd tie līkloču kustī­bā virzījās prom no sienas uz tuksneša pusi, tad atkal atpa­kaļ. Šai savdabīgi līganajā dejā piedalījās visi spieti.

Arī Meja to pamanīja. "Jauna uzvedība…"

"Jā," cs teicu. "Esošā stratēģija neguva panākumus, tā­pēc viņi mēģina kaut ko citu."

"Tas viss ir pie pakaļas, nekas viņiem neiznāks," sacīja Čār­lijs. "Var līkumot, cik gribas, nevienas durvis tas neatvērs."

Pat šobrīd es kā apburts vēroju šo iegūto uzvedību. Līkloči kļuva arvien izvērstāki, spieti atvirzījās no ēkām arvien tā­lāk. Viņu stratēģija turpināja mainīdes. Tā attīstījās mūsu acu priekšā.

"Pārsteidzoši," es teicu.

"Sīkie sūdubambuļi," sacīja Čārlijs.

Viens no spietiem jau atradās pavisam tuvu beigtajam tru­sim. Tas pieplīvoja līdz dažu jardu atstatumam, tad atkal aiz- virmoja uz galvenās ēkas pusi. Man kaut kas ienāca prātā.

"Cik labi tic spieti redz?"

Austiņās atskanēja klikšķis. Pieslēdzās Rikijs.

"Tic redz pasakaini," viņš teica. "Tieši tam jau viņi galu galā bija domāti. Redze divtūkstoš pieci," viņš teica. "Fan­tastiska izšķirtspēja. Labāka nekā jebkuram cilvēkam."

"Un kā viņi veido attēlu?" cs jautāju. Tās tomēr bija ti­kai atsevišķu daļiņu virtenes. Tāpat kā ar acs vālītēm un nū­jiņām, lai no visām ievadēm iegūtu attēlu, bija vajadzīga cen­trālā datu apstrāde. Kā šī apstrāde notika?

"Khm…" Rikijs nokrekšķējās. "Fs īsti nezinu."

"Tā parādījās nākamajās paaudzēs," sacīja Čārlijs.

"Tu gribi teikt, ka redzi viņi attīstīja paši?"

"Jā."

"Un mēs nezinām, kā viņi to dara…"

"Jā. Mēs zinām tikai, ka dara."

Mēs skatījāmies, kā spiets ieslīpi peld prom no sienas, tu­vojas trusim, tad atkal atgriežas pie sienas. Pārējie spieti at­radās tālāk tuksnesī un uzvedās tāpat. Virmoja dziļāk tuk­snesī, tad peldēja atpakaļ.

"Kāpēc tu tā prasi?" Rikijs austiņās jautāja.

"Tāpēc."

"Tu domā, ka viņi atradīs to trusi?"

"Trusis mani neuztrauc," es atbildēju. "Izskatās, ka viņi jau ir tam garām."

"Kas tad?"

"Oho!" bilda Meja.

"Ej nost!" Cārlijs iesaucās un lēni izpūta elpu.

Mēs skatījāmies uz tuvāko spietu, uz to, kurs tikko bija palidojis garām trusim. Spiets bija atkal aizpeldējis tuksnesī, iespējams, kādu desmit jardu attālumā no truša. Taču tad viņš nevis atgriezās, kā līdz šim, bet apstājās tuksnesī. Tas nekus­tējās uz priekšu, toties sudrabotais stabs cilājās augšup un le­jup.

"Kāpēc viņš to dara?" es jautāju. "Kāpēc viņš tā cilājas?"

"Tam ir kāds sakars ar attēlveidošanu? Fokusēšanos?"

"Nē," es attraucu. "Es gribēju zināt, kāpēc viņš apstājās."

"Programma "uzkārās"?"

Papurināju galvu. "Šaubos."

"Kas tad?"

"Man šķiet, viņš kaut ko redz."

"Piemēram?" jautāja Cārlijs.

Man bija bail, ka es zinu atbildi. Spiets veidoja ārkārtīgi augstas izšķirtspējas kameru kopā ar dalītā intelekta tīklu. Un īpaši labi dalītie tīkli prata pamanīt sistēmu. Tādēļ dalītā tīkla programmas izmanto apsardzes sistēmās, seju pazīšanai, vai tādēļ, lai savāktu kopā arheologu atraktās māla lauskas. At­rast sistēmu datos tīkli spēja labāk nekā cilvēka acs.

"Kādu sistēmu?" Čārlijs jautāja, kad es viņam to pateicu. "Tur ārā nekā atrodama nav, tikai smiltis un kaktusu ērkšķi."

"Un pēdas," sacīja Meja.

"Ko? Tu gribi teikt - mūsu pēdas? Ko mēs atstājām, nāk­dami šurp? Negvelz, Meja, tās smiltis piecpadsmit minūšu lai­kā jau ir aizpūstas. Nekādu pēdu tur vairs nav."

Mēs skatījāmies, kā spiets tur karājas, cilādamies kā elpo­jot. Šobrīd mākonis bija gandrīz pilnīgi melns, tikai retumis nozibēja sudrabs. Tas palika uz vietas desmit vai piecpadsmit sekundes, pulsēdams augšup un lejup. Pārējie spieti turpinā­ja savu līkloču gaitu, turpretim šis stāvēja kā stāvējis.

Čārlijs iekoda lūpā. "Jūs tiešām domājat, ka tas kaut ko redz?"

"Nezinu," cs teicu. "Iespējams."

Pēkšņi spiets pacēlās augstāk un atkal sāka virzīties uz priekšu. Tomēr tas nenāca uz mūsu pusi, bet gan pa diago­nāli virzījās pāri tuksnesim, uz elektrostacijas ēkas durvju pusi. Nonācis pie šīm durvīm, tas apstājās un virmoja uz vietas.

"Kas par draņķību?" jautāja Čārlijs.

Es zināju atbildi. Meja arī. "Tas tikko sadzina mums pē­das," viņa sacīja. "Atpakaļgaitā."

Spiets bija izsekojis ceļu, pa kuru mēs bijām gājuši no dur­vīm pie truša. Bija viens jautājums: ko tas darīs tālāk?

Nākamās piecas minūtes bija saspringtas. Spiets gāja pats savās pēdās un atgriezās pie truša. Brīdi tas virmoja ap trusi, lēnos puslokos virzīdamies uz priekšu un atpakaļ. Tad atkal pa ierasto taciņu atgriezās pie elektrostacijas durvīm. Brīdi tur pakavējies, spiets devās atpakaļ pie truša.

Šādi spiets rīkojās trīs reizes. Citi spieti tikmēr turpināja līkumot ap ēku un šobrīd nebija redzami. Vientuļais spiets atgriezās pie durvīm, tad atkal devās pie truša.

"leciklējies," teica Čārlijs. "Tas visu laiku atkārto vienu un to pašu."

"Mums paveicies," cs sacīju. Mani interesēja, vai spiets mainīs savu uzvedību. Pagaidām tas nebija noticis. Un, ja tam bija ļoti neliela atmiņa, tas, iespējams, līdzinājās cilvē­kam ar Alcheimcra slimību, kurš nevar atcerēties, ka to visu ir darījis jau agrāk.

Šobrīd tas puslokos apstaigāja trusi.

"Šaubu nav - icciklējies," atkārtoja Čārlijs.

Es gaidīju.

Man nebija izdevies izskatīt visas izmaiņas, kas šeit bija iz­darītas PREDPRET, tāpēc ka trūka centrālā moduļa. Taču sā­kotnēji programmā bija iebūvēts gadījuma skaitļu elements, kura uzdevums bija tikt galā ar šādām situācijām. Kad PREDPRET neizdevās sasniegt mērķi un nebija nekādu īpa­šu apkārtējās vides iespaidu, kas izraisītu jaunu rīcību, program­mas uzvedība tika mainīta pēc nejaušības principa. Tas ir visno­taļ populārs risinājums. Psihologi, piemēram, šobrīd uzskata, ka jaunu risinājumu radīšanai ir nepieciešams zināms nejaušas uzvedības daudzums. Cilvēks nevar būt radošs, ja nerosās dažā­dos virzienos, un šie virzieni, visticamāk, būs nejauši izvēlēti…

"Oho," noteica Meja.

Uzvedība bija mainījusies.

Spiets virzījās lielākos lokos, atkal un atkal apriņķodams trusi. Un gandrīz uzreiz tas uzgāja citu taku. Uz mirkli ap­stājies, tas pēkšņi pacēlās augšā un sāka taisnā ceļā peldēt pie mums. Tas virzījās tieši pa to pašu ccļu, pa kuru mēs bijām gājuši uz šķūni.

"Nu ir pakaļā," teica Čārlijs. "Manuprāt, mums ir vāks."

Meja un Čārlijs skriešus metās pie loga. Deivids un Rozi­ja piecēlās un pieplaka pie loga, kas bija virs izlietnes. Un cs sāku kliegt:

"Nē, nē! Ejiet nost no logiem!"

"Ko?"

"Tas tver vizuāli, atceraties? Ejiet nost no logiem!"

Noliktavā īsti nebija, kur paslēpties. Rozija un Deivids palī­da zem izlietnes. Čārlijs, nepievērsdams uzmanību viņu protes­tiem, iespraucās viņiem blakus. Meja ieslīdēja kaktā un nozuda ēnainā spraugā, kur nesagāja kopā divu plauktu gali. Viņu va­rēja saskatīt tikai no rietumu loga, un ari tad ar grūtībām.

Iesprakšķējās radio. "Klau, veči?" Tas bija Rikijs. "Viens dodas pie jums. Un, uff… Nē… Tam piebiedrojas divi citi."

"Rikij!" es sacīju. "Ārā no ētera!"

"Ko?"

"Vairs nekādu radiosakaru!"

"Kāpēc?"

"Ārā, Rikij!"

Es nometos uz ceļiem galvenajā telpā aiz kartona kastes. Tā nebija pietiekami liela, lai es varētu pilnīgi noslēpties - pēdas rēgojās ārā -, tomēr mani, tāpat kā Meju, saskatīt ne­bija viegli. No ārpuses vajadzētu lūkoties noteiktā leņķī pa ziemeļu puses logu. Un neko labāku es tik un tā nevarēju darīt.

No turienes, kur es tupēju, varēja redzēt tikai tos, kas bija sakņupuši zem izlietnes. Meju es neredzēju nemaz, ja nu vie­nīgi izbāzis galvu gar kastes stūri. Kad to izdarīju, viņa šķita klusa un savaldīga. Es atkal paslēpos un gaidīju.

Nekas nebija dzirdams, tikai gaisa kondicionieris rūca.

Pagāja desmit vai piecpadsmit sekundes. Es skatījos, kā pa ziemeļu logu virs izlietnes ieplūst saules gaisma. No tās uz grīdas pa kreisi no manis palika balts taisnstūris.

Manas austiņas iesprakšķējās. "Kāpēc nedrīkst būt sakaru?"

"Ka tevi…" nomurdēja Cārlijs.

Es pieliku pirkstu pie lūpām un papurināju galvu.

"Rikij," cs jautāju, "vai viņiem gadījumā nav dzirdes spē­jas?"

"Protams, varbūt neliela, bet…"

"Apklusti un aizvācies no ētera."

"Bet…"

Es sataustīju pie bikšu siksnas raidītāju un to izslēdzu. Pa­māju tiem, kas sēdēja zem izlietnes. Viņi visi izslēdza savus raidītājus.

Čārlijs, bez skaņas kustinot muti, man kaut ko sacīja. Man tas izskatījās pēc: "Tas mūlāps grib mūs nobeigt."

Tomēr pārliecināts es nebiju.

Mēs gaidījām.

Noteikti nepagāja vairāk par divām trim minūtēm, taču tās vilkās kā mūžība. Tupot uz cietās betona grīdas, man sāka sāpēt ceļgali. Mēģinādams iekārtoties ērtāk, cs piesardzīgi mainīju po­zu; nu jau es nešaubījos, ka pirmais spiets ir pavisam tuvu. Tas vēl nebija parādījies pie logiem, un cs prātoju, kāpēc tas kavējas. Iespējams, ja reiz tas sekoja mums pa pēdām, tad bija apstājies pārbaudīt mašīnas. Interesanti, kā spieta intelekts uztvers auto­mašīnu? Cik mulsinošas tās droši vien šķiet tādai augstas izšķirt­spējas acij. Bet varbūt tāpēc, ka mašīnas nav dzīvas, spiets nepie­vērsīs tām uzmanību un uzskatīs par lieliem, košiem akmeņiem.

Bet tomēr… Kāpēc tas kavējas?

Ar katru aizritošo sekundi ceļgali sāpēja arvien vairāk. Es mainīju pozu, atbalstīdams svaai uz rokām un paceldams ceļ­galus kā skrējējs pie starta. Man tika dāvāts īslaicīgs atvieg­lojums. Biju tā koncentrējies uz savām sāpēm, ka uzreiz ne­pamanīju, ka mirdzoši baltais taisnstūris uz grīdas vidū kļūst tumšāks, un šis tumšums plešas platumā. Pēc brīža viss taisn­stūris bija kļuvis nomācoši pelēks.

Spiets bija klāt.

Pārliecināts cs nebiju, bet man šķita, ka līdzās gaisa kon- dicioniera rūkoņai skan zema, trinkšķīga dūkoņa. Sēdēdams aiz kastes, cs redzēju, kā logs virs izlietnes kļūst arvien tum­šāks no virmojošajām melnajām daļiņām. Izskatījās, it kā ārā plosītos smilšu vētra. Šķūnī kļuva tumšs. Pārsteidzoši tumšs.

Deivids Bruks, joprojām sēdēdams zem izlietnes, sāka ste­nēt. Čārlijs ar roku aizspieda viņam muti. Viņi skatījās uz augšu, lai ari izlietne neļāva viņiem ieraudzīt logu, kas atra­dās virs viņiem.

Un tad spiets logā pagaisa tikpat žigli, kā bija uzradies. Telpa atkal pielija ar gaismu.

Neviens nekustējās.

Mēs gaidījām.

Pēc brīža tumšs kļuva rietumu sienas logs, tādā pašā vei­dā. Es prātoju, kāpēc spiets nenāk iekšā. Logs nebija hermē­tiski noslēgts. Nanodaļiņas varēja bez grūtībām ieslīdēt pa spraugām. Tomēr izskatījās, ka tās pat nemēģina.

Iespējams, beidzot kāds labums 110 tīkla mācīšanās bija arī mums. Varbūt spieti no pieredzes ap laboratoriju bija uzzi­nājuši, ka durvīm un logiem cauri tikt nav iespējams. Var­būt tāpēc viņi pat nemēģināja.

Šī doma mani uzmundrināja un palīdzēja cīnīties pret sā­pēm ceļgalos.

Rietumu logs vēl bija tumšs, kad atkal satumsa ziemeļu logs virs izlietnes. Šobrīd iekšā skadjās abi spieti reizē. Rikijs bija tei­cis, ka ēkai tuvojoties trīs spieti. Ceturto viņš nebija pieminējis. Es prātoju, kur gan ir trešais. Pēc mirkļa es to uzzināju.

Kā klusa, melna dūmaka pa spraugu zem rietumu durvīm sāka ieplūst nanodaļiņas. Drīz to kļuva vairāk, tās ieplūda pa durvju perimetru. Iekļuvušas tās šķietami bezjēdzīgi virpuļoja un griezās, tomēr cs zināju, ka pēc mirkļa tās iedibinās kārtību.

Tad cs ieraudzīju, ka daļiņas ieplūst arī pa spraugām zie­meļu logā. Pa gaisa kondicionētāja ventilatoriem griestos le­jup traucās vēl viena daļiņu straume.

Nogaidīt vairs nebija jēgas. Es piecēlos un izgāju no savas paslēptuves. Es uzkliedzu, lai visi nāk ārā.

"Nostājieties divās rindās!"

Cārlijs pakampa aWindex" pudeli un nostājās ierindā, no­ņurdēdams:

"Kādas, tavuprāt, ir mūsu sūda iespējas?"

"Neko labāku viņi nedabūs," cs atcirtu. "Reinoldsa liku­mi!13 Man blakus! Trīs četri - uz priekšu!"

Ja mēs nebūtu tik ļoti pārbiedēti, tad justos smieklīgi, šā­di, cieši sagrupējušies, stumdīdamics šurpu turpu pa visu tel­pu, pūlēdamies koordinēt kustības - pūlēdamies atdarināt putnu baru. Sirds man krūtīs smagi dauzījās. Ausīs kaut kas gaudoja. Bija grūti koncentrēties uz soļošanu. Es apzinājos, ka mums iznāk drausmīgi, taču ātri vien mēs ievingrinājā­mies. Nonākuši pie sienas, mēs apcirtāmics un, saskanīgi kus­tēdamies, devāmies atpakaļ. Es sāku šūpot rokas un katrā solī sist plaukstas. Pārējie darīja tāpat. Tā bija vieglāk koordinēt kustības. Un mēs visi cīnījāmies ar šausmām. Kā vēlāk teica Meja: "Tāda aerobika varētu būt ellē."

Un visu šo laiku mēs skatījāmies, kā pa logu un durvju spraugām šņākdamas iekšā plūst melnas nanodaļiņas. Šķita, ka tas turpinās ilgi, taču droši vien pagāja tikai trisdesmit- četrdesmit sekunžu. Drīz telpa bija pilna ar neizšķiramu mig­lu. Man visu ķermeni durstīja kā adatiņām, un cs nešaubījos, ka pārējie jūt to pašu. Dcivids sāka stenēt, taču viņam bla­kus bija Rozija, kas viņu uzmundrināja un mudināja turēties vienā solī.

Piepeši satriecošā ātrumā migla izklīda, daļiņas saauga di­vos nevainojamas formas stabos, kas stāvēja tieši mums pre­tī, cilādamies kā melni viļņi.

Tik nelielā attālumā spieti izstaroja nepārprotamu drau- dīgumu, gandrīz ļauna vēlējumu. To dobjā trinkšķoņa bija skaidri saklausāma, taču laiku pa laikam es sadzirdēju niknu šņākšanu - kā no čūskas mutes.

Tomēr tas mums neuzbruka. Mūs, gluži kā es biju cerē­jis, paglāba programmas trūkumi. Sastopoties ar koordinē­jušos upuru pulku, šie plēsoņas nonāca strupceļā. Viņi vispār neko nedarīja.

Vismaz pagaidām.

Plauksta sišanai pa vidu Cārlijs iesaucas:

"Ticiet vai neticiet… šī žākstīšanās… strādā!"

"Jā, bet tas… var nebūt ilgi," es atbildēju. Mani māca ba­žas par to, cik ilgi Deivids spēs savaldīt savu uztraukumu. Un mani māca bažas par spietiem. Es nezināju, cik ilgi tie šeit stāvēs un kad izdomās jaunu uzvedību. Es sacīju: "Ierosinu… doties uz tām durvīm… aizmugurē… un vākties prom no še­jienes."

Kad mēs, nonākuši pie sienas, apcirtāmies, es mazliet mai­nīju leņķi uz dibentclpas pusi. Sizdami plaukstas un iedami soli solī, mēs gājām prom no spietiem, kuri, dobji trinkšķē­dami, mums sekoja.

"Un, ja arī mēs tiksim ārā, ko tad?" iešņukstējās Dcivids. Viņam bija grūti ievērot ritmu. Panikas pārņemtam, viņam visu laiku samisējās solis. Viņš svīda un ātri mirkšķināja acis.

"Turpināsim tāpat… turēsimies barā… uz laboratoriju…un iekšā… vai esi gatavs?"

"Jēzu," viņš novaidējās. "Tas ir tik tālu… Es nezinu…" Viņš atkal paklupa un gandrīz zaudēja līdzsvaru. Turklāt viņš nesita plaukstas kopā ar pārējiem. Es gandrīz sajutu viņa šaus­mas, viņa nevaldāmo vēlēšanos mesties bēgšus.

"Deivid, paliec ar mums… ja tu iesi viens… tev neizdosies izsprukt… vai tu dzirdi?"

Deivids novaidējās.

"Es nezinu… Džek… nezinu, vai es spēšu…" Viņš atkal pa­klupa, uzskrēja virsū Rozijai, kura krītot uzgrūdās Cārlijam, kurš viņu noķēra un atkal uzrāva kājās. Taču mūsu bara kār­tība uz bridi izjuka, koordinācija pazuda.

Spieti acumirklī kļuva blīvi melni, saritinājās un savilkās, kā gatavojoties lēcienam. Es dzirdēju, kā Čārlijs pusbalsī no­čukst: "Vāks," un man patiešām uz brīdi šķita, ka viņam ir taisnība un mums ir gals klāt.

Taču tad mēs atguvām ritmu un spieti uzreiz izauga, kļu­va tādi paši kā iepriekš. To blīvais melnums izbalēja. Tic at­kal sāka vienmērīgi pulsēt.Tie mums pa pēdām ielidoja bla­kus telpā. Tomēr tie joprojām neuzbruka. Mēs atradāmies apmēram divdesmit pēdu attālumā no durvīm, tām pašām, pa kurām bijām ienākuši. Man radās cerība. Pirmo reizi man šķita, ka mēs varbūt tiešām spēsim aizbēgt.

Un tad, tai pašā brīdī, viss aizgāja pa pieskari.

Deivids Bruks salūza un laidās prom.

Mēs bijām labi tālu dibcntclpā un jau grasījāmies iet ap­kārt plauktiem, kas stāvēja istabas vidū, kad viņš metās skrie­šus, izjoņoja starp spietiem un, pabrāzies tiem garām, devās uz tālākajām durvīm.

Spieti acumirklī apsviedās un traucās viņam pakaļ.

Rozija kliedza, lai Deivids atgriežas, taču viņš bija kon­centrējies uz durvīm. Spieti vajāja viņu pārsteidzošā ātrumā. Deivids jau bija gandrīz ticis līdz durvīm - viņa roka stiepās pēc tverekļa -, kad viens spiets nolaidās lejup, izklājās gar grīdu viņam priekšā, un tur viss kļuva melns.

Mirklī, kad Dcivids Bruks nonāca uz melnās virsmas, vie­na viņa kāja strauji paslīdēja uz priekšu, it kā viņš būtu uz­kāpis uz ledus. Sāpēs iegaudojies, viņš nogāzās uz betona un nekavējoties pūlējās uzrausties kājās, taču nespēja: viņš visu laiku slīdēja un krita, atkal un atkal. Viņa brilles sašķīda drum­slās, ietvars saspieda degunu. Viņa lūpas klāja melns, virmo­jošs aplikums. Viņš sāka aizclstics.

Rozija joprojām kliedza, bet pār Deividu nolaidās otrs spiets, un melnums izpletās pār viņa seju, līda viņam acīs un matos. Viņš kustējās arvien drudžaināk, žēli stenēdams kā dzīvnieks, tomēr kaut kādā veidā, šādi slīdot un ķepurojoties četrrāpus, viņam izdevās virzīties uz durvju pusi. Pēdīgi viņš rāvās uz priekšu, saķēra tverekli un raušus nostājās uz ceļiem. Beidzamajā izmisīgajā kustībā viņš pagrieza tverekli, atvēra durvis un nokrita.

Šķūnī gaiši iemirdzēja saule… un iekšā ievirmoja trešais spiets.

"Mums kaut kas jādara!" kliedza Rozija un metās skriet uz Dcivida pusi. Kad viņa skrēja man garām, es sakampu vi­ņu aiz delma. Viņa rāvās ārā no mana tvēriena. "Mums vi­ņam jāpalīdz! Mums viņam jāpalīdz!"

"Mēs neko nevaram darīt."

"Mums viņam jāpalīdz."

"Rozij! Mēs neko nevaram darīt."

Patlaban Dcivids valstījās pa grīdu, melns no galvas līdz kājām. Viņu bija ievīstījis trešais spiets. Starp dancojošajām daļiņām viņu bija grūti saskatīt. Šķita, ka Dcivida mute ir tumšs caurums, viņa acu āboli bija pavisam melni. Es nodo­māju, ka viņš droši vien ir akls. Viņš elpoja saraustīti un clsai- ni, klusi rīstīdamies. Spiets plūda viņam mutē kā melna upe.

Viņa ķermenis sāka drebēt. Ar rokām viņš sažņaudza kak­lu. Kājas bungoja pa grīdu. Es nešaubījos, ka viņš mirst.

"Kusties, Džek," teica Cārlijs. "Vācamies reiz prom no šejienes."

"Nedrīkst viņu atstāt!" kliedza Rozija. "Nedrīkst, nedrīkst!"

Deivids slīdēja ārā pa durvīm, saulē. Šobrīd viņš vairs ne­spārdījās tik sparīgi; viņa mute kustējās, taču mēs dzirdējām tikai elsas.

Rozija pūlējās izrauties.

Čārlijs saķēra viņu aiz pleca un sacīja:

"Sasodīts, Rozij…"

"Ej dēt!" Viņa izrāvās no Cārlija tvēriena, uzmina man uz kājas, es aiz pārsteiguma palaidu viņu vaļā, un viņa aizjo­ņoja uz blakustclpu, kliegdama:

"Deivid! Deivid/"

Viņai pretī izstiepās Dcivida roka, melna kā minētājam. Viņa satvēra Deivida delmu. Un tai pašā mirklī viņa nokri­ta, paslīdējusi uz melnās grīdas gluži tāpat kā pirmīt viņš. Vi­ņa visu laiku atkārtoja Deivida vārdu, līdz sāka klepot un vi­ņai ap lūpām uzradās melna apmale.

"Ejam, Dieva dēļ!" iesaucās Cārlijs. "Es nespēju skatī­ties!"

Es nejaudāju pakustināt kājas, nejaudāju kaut kur doties. Pagriezos pret Meju. Viņai pār vaigiem ritēja asaras. Viņa tei­ca:

"Ej!"

Rozija joprojām kliedza Dcivida vārdu, apskaudama vi­ņu, pievilkdama viņa augumu pie krūtīm. Taču izskaūjās, ka viņš pats vairs nekustas.

Čārlijs pieliecās man klāt un sacīja:

"Tā nav tava vaina, velns lai parauj."

Es lēni pamāju. Zināju, ka viņš saka taisnību.

"Bļāviens, šī tev ir pirmā darbadiena!" Cārlijs izstiepa ro­ku un ieslēdza manu sakaru ierīci. "Ejam!"

Es pagriezos pret durvīm, kas bija man aiz muguras.

Un mēs izgājām ārā.