Spiets

MĀJAS 1. DIENA 10:04

Viss vienmēr iznāk citādi, nekā tu esi gaidījis.

Es nebiju plānojis kļūt par mājsaimnieku. Par vīru, kurš dzīvo mājās. Par tēti uz pilnu slodzi, sauciet to kā gribat - pienācīga apzīmējuma tam nav. Taču tieši tāds es esmu jau pusgadu. Nupat es Sanhosē centrā pirku glāzes aCrate & Barrel"veikalā un, tur grozīdamies, pamanīju, ka viņiem lielā izvēlē ir šķīvju paliktņi. Mums vajadzēja jaunus šķīvju palikt­ņus: ovālie, pītie, ko Džūlija bija nopirkusi pirms gada, bija krietni nolietoti un pinumā bija ieķēries zīdaiņu ēdiens. Tā kā tie bija pīti, tos diemžēl nevarēja mazgāt. Tāpēc es apstā­jos pie vitrīnas, lai paskatītos, vai viņiem nav tādu paliktņu, kādi mums varētu noderēt, un atradu vienus, gaiši zilus, tīri jaukus, un nopirku ari baltas servjetes. Tad manu skatienu piesaistīja dzelteni paliktņi, jo tie izskatījās tik tiešām koši un pievilcīgi, un es nopirku arī tos. Plauktā nebija sešu, bet es spriedu, ka mums būtu vajadzīgi seši, tāpēc palūdzu pārde­vējai palūkot, vai krājumā nav vēl. Kamēr viņa meklēja, es noliku paliktni uz galda un novietoju uz tā baltu šķīvi, un tam blakus - dzeltenu servjeti. Izskatījās visnotaļ līksmi, un es sāku prātot, vai labāk nevajadzētu nopirkt astoņus, nevis sešus. Tad iepīkstējās mans mobilais tālrunis.

Zvanīja Džfilija.

"Sveiks, dārgum."

"Sveika, Džūlij. Kā klājas?" es vaicāju. Fonā bija dzirdams mehānisma troksnis, tāda kā vienmērīga elšana. Droši vien elektronu mikroskopa vakuumsūknis. Viņas laboratorijā bija vairāki clcktronmikroskopi.

"Ko tu dari?" viņa jautāja.

"Vispār jau pērku šķīvju paliktņus."

"Kur?"

" "Crate and Barrel" veikalā."

Viņa iesmējās. "Vai tu tur esi vienīgais vīrietis?" "Nē…"

"Ai, jā, tas ir labi," viņa teica. F>s nojautu, ka šī saruna Džūliju itin nemaz neinteresē. Viņai prātā bija kas cits. "Klausies, es gribēju tev teikt, Džek, ka ļoti atvainojos, bet te atkal būs jāsēž līdz vēlam vakaram."

"Ahā…" Nesdama dzeltenos paliktņus, atgriezās pārde­vēja. Turēdams tālruni pie auss, es māju, lai viņa nāk tuvāk. Pacēlu trīs pirkstus, un viņa nolika uz letes trīs paliktņus. Džūlijai es jautāju: "Vai viss kārtībā?"

"Jā, tikpat plānprātīgi kā vienmēr. Šovakar mēs pa satelī­tu raidām demonstrāciju videokonferencēm Āzijā un Eiro- pā, un mums te neiet satelīta savienojums, jo tas video krāms, ko viņi atsūtīja… ak, tu jau negribi zināt… nu, īsi sakot, mēs aizkavēsimies par divām stundām, dārgum. Varbūt ilgāk. La­bākajā gadījumā būšu atpakaļ ap astoņiem. Vai tu vari pa­barot bērnus un nolikt viņus gulēt?"

"Protams," es atbildēju. Un tā arī bija. Es pie tā biju pie­radis. Pēdējā laikā Džūlija mēdza strādāt ļoti ilgi. Lielāko- ries viņa pārradās mājās tad, kad bērni jau gulēja. aXymos Tcchnologyfirma, kurā viņa strādāja, kārtējo reizi mēģināja iegūt jaunas investīcijas - divdesmit miljonu dolāru - un spriedze bija liela. Jo sevišķi tāpēc, ka aXymos" strādāja ar tehnoloģijām, kuras firmā dēvēja par "molekulāro ražošanu", bet parasti visi sauca par nanotehnoloģijām. Investētāju vidē nanotehnoloģijas šajos laikos nebija populāras. Pārāk daudzi kapitāli pēdējos desmit gados bija nosviluši tādu produktu dēļ, kuri it kā tepat vien bija, taču tā arī neiznāca no laboratori­jas. Investētāji uzskatīja, ka nanotehnoloģijas ražo vienus vie­nīgus solījumus, nevis produktus.

Džūlijai tas nebija jāstāsta; viņa pati bija konsultējusi di­vus investējošus uzņēmumus. Pēc izglītības būdama bērnu psiholoģe, viņa galu galā bija kļuvusi par speciālisti "tehno­loģiju inkubācijā", palīdzēja iesācējām tehnoloģiju kompā­nijām atsperties. (Viņa mēdza jokot, ka vēl aizvien nodar­bojoties ar bērnu psiholoģiju.) Galu galā viņa beidza konsultēt firmas un vienā tādā sāka strādāt pilnu slodzi. Šo­brīd viņa bija "Xymos" viceprezidente.

Džūlija bija teikusi, ka "Xymos" ir izdarījuši vairākus re­volucionārus atklājumus un savā sterā bija tālu apsteiguši pā­rējos. Viņa teica, ka tikai pēc dažām dienām var sagaidīt piln­vērtīgu komerciāla produkta modeli. Taču es viņas sacīto uztvēru maķenīt skeptiski.

"Klau, Džck, gribu tevi brīdināt," viņa vainīgā balsī bil­da, "Ēriks satrauksies."

"Kāpēc?"

"Nu… es viņam solīju, ka būšu uz spēli."

"Bet kāpēc, Džūlij? Mēs taču runājām par tādiem solīju­miem. Tu nekādi nevarēji tikt uz to spēli. Tā sākas trijos. Kā­pēc tu viņam teici, ka būsi?

"Es domāju, ka man izdosies."

Es nopūtos. Tā izpaužas viņas rūpes, es sev sacīju. "Labi. Neuztraucies, dārgumiņ. Es tikšu galā."

"Paldies. Ā, zini, Džek? Par tiem paliktņiem. Dari, ko gri­bi, tikai nepērc dzeltenus, labi?"

Un viņa nolika klausuli.

Vakariņās es pagatavoju spageti, jo par spageti nekad nebi­ja ķīviņu. Astoņos mazie jau gulēja, un Nikola beidza pildīt mājas darbus. Viņai bija divpadsmit gadu un bija jāiet gulēt desmitos, kaut ari viņai negribējās, lai kāds no viņas draugiem to zinātu.

Mazākajai, Amandai, bija tikai deviņi mēneši. Viņa bija sākusi rāpot pa visu māju un pieturēdamās cēlās kājās. Ēri­kam bija astoņi gadi; viņš bija futbolists un labprāt spēlētu visu laiku, kad nebija pārģērbies par bruņinieku un netrcn- kāja vecāko māsu ar plastmasas zobenu rokā.

Nikolai dzīvē bija iestājies kautrības periods; Ērikam nebija mīļākas izpriecas kā pagrābt viņas krūšturi un skraidīt pa māju, kliedzot: "Nikijai ir krūšturis! Nikijai ir krūšturis!", bet Nikola, kurai pašcieņa neļāva dzīties viņam pakaļ, sakoda zo­bus un kliedza: "Tēti? Viņš atkal tā dara! Tēti!" Un man bija jāiet, jānoķer Ēriks un jāsaka viņam, lai vairs neaiztiek māsas mantas.

Tāda tagad bija mana dzīve. Sākumā, kad es biju zaudē­jis darbu "MediaTronics", man bija interesanti izšķirt bērnu sāncensības izraisītos ķīviņus. Un nereti šķita, ka tas, ar ko biju noņēmies darbā, nemaz nav tik ļoti atšķirīgs.

"Mcdia Tronics" es biju vadījis programmēšanas nodaļu, ganījis bariņu jaunu, talantīgu programmētāju. Četrdesmit gadu vecumā es biju par vecu, lai pats strādātu par program­mētāju: kodu rakstīšana ir jaunu cilvēku darbs. Tāpēc es va­dīju komandu, un tas aizņēma visu manu darba laiku; tāpat kā lielākā daļa Silīcija ielejas programmētāju, arī mana ko­manda, šķiet, dzīvoja nemitīgās sadauzītu "Porsche", neuzti­cību, neveiksmīgu romānu, vecāku kašķu un tablešu lietoša­nas seku krīzē, tam visam piedevām vēl bija arī forsēts darba grafiks ar nakts maratoniem, kurus izturēt palīdzēja neskai­tāmas diētiskās kolas un čipsu kastes.

Taču šis darbs bija aizraujošs, mēs atradāmies nozares pir­majās rindās. Mēs rakstījām programmas, ko paši saucām par dalītās paralēlās datu apstrādes jeb uz aģentiem bāzētām pro­grammām. Šīs programmas modelēja bioloģiskos procesus, radot datorā virtuālus aģentus un tad liekot šiem aģentiem mijiedarboties, lai risinātu reālās pasaules problēmas. Viena no mūsu programmām, piemēram, imitēja skudru barošanos - kā skudras atrod īsāko ceļu pie barības -, lai maršrutētu plūsmu lielā telefonu tīklā. Citas programmas atdarināja ter­mītu, bišu spieta vai medībās izgājušu lauvu bara uzvedību.

Tas bija interesanti, un es droši vien joprojām tur strādātu, ja nebūtu uzņēmies šādu tādu papildu atbildību. Beidzamajos "MediaTronics" pavadītajos mēnešos mani iecēla par drošības pārzini nolīgta konsultanta vietā - tas bija pie mums nostrādā­jis divus gadus, taču nebija spējis atklāt firmas pirmkoda zādzī­bu, un tad šis kods parādījās kādā Taivānā ražotā programmā. Jāpiezīmē, ka tas bija manas nodaļas pirmkods - programma­tūra dalītai datu apstrādei. Šis kods tad ari bija nozagts.

Mēs zinājām, ka tas ir mūsu kods, jo Lieldienu olas nebi­ja aiztiktas. Programmētāji vienmēr noslēpj savos kodos Liel­dienu olas, tādus knibučus, kuri nekalpo nekādam derīgam mērķim un programmā ir iebāzti tikai tāpēc, lai būtu intere­santāk. Tā Taivānas firma nevienam no tiem nebija ne pirk­stu pielikusi; mūsu kodu viņi tirgoja "uz svara". Un tā, no­spiežot Alt-Shift-M-9, atvērās logs, kurā bija redzams kāda mūsu programmētāja kāzu datums. Klaja zādzība.

Mēs, protams, tiesājāmies, taču uzņēmuma direktors Dons Gross vēlējās būt drošs, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. Tā­pēc viņš iecēla mani par drošības pārzini, un es biju tik pikts par šo zādzību, ka to ari uzņēmos. Tas nebija pilnas slodzes darbs; es joprojām vadīju mūsu nodaļu. Pirmais, ko izdarīju, kļuvis par drošības sistēmas vadītāju, - sāku pārraudzīt darba staciju izmantojumu. Tas bija visnotaļ saprotami: mūslaikos astoņdesmit procentu firmu kontrolē, ko viņu darbinieki dara pie datoriem. Tas tiek veikts vai nu ar video palīdzību, vai reģistrējot taustiņsitienus, vai meklējot elektroniskajā pastā noteiktus atslēgvārdus… īsi sakot, visas iespējamās procedūras.

Dons Gross bija ciets rieksts, bijušais jūras kājnieks, un tā arī nebija zaudējis savas armijnieka manieres. Kad es viņam pastāstīju par jauno sistēmu, viņš teica: "Bet manu terminālu tu taču nekontrolē, ko?" Protams, nē, es atbildēju. Patiesībā es kontroles programmas biju uzlicis visiem firmas datoriem, viņējo ieskaitot. Un tieši tā es pēc divām nedēļām atklāju, ka Donam ir mīlas dēka ar kādu grāmatvedības meiteni, un viņš ir atļāvis tai braukt ar firmas mašīnu. Es aizgāju pie viņa un pastāstīju, ka, spriežot pēc grāmatvedes Džcinas elektro­niskā pasta, viņai ir dēka ar kādu nenoskaidrotu cilvēku un izskatās, ka viņa bauda tādas privilēģijas, uz kādām viņai nav tiesību. Teicu, ka nezinu, kas ir šis cilvēks, bet, ja viņi turpi­nās sazināties pa elektronisko pastu, es drīz to noskaidrošu.

Es spriedu, ka Dons sapratīs mājienu, un viņš tiešām to saprata. Taču tagad viņš tikai sūtīja inkriminējošās vēstulītes no mājām, neaptverdams, ka tās iet caur firmas serveri un nonāk manās rokās. Tā uzzināju, ka viņš "ar atlaidēm" pār­dod programmatūru ārzemju izplatītājiem un saņem prāvus "konsultanta honorārus" kādā Kaimanu salu bankas kontā. Tas nepārprotami bija nelikumīgi, un es nevarēju to ignorēt. Apspriedos ar savu advokātu Geriju Mārderu, kurš ieteica man aiziet no darba.

"Aiziet?" es parjautāju.

"Jā. Protams."

"Kāpēc?"

"Kāda starpība, kāpēc. Tu esi saņēmis labāku piedāvāju­mu. Tev radušās problēmas ar veselību. Vai varbūt kaut kādi ģimenes apstākļi. Nepatikšanas mājās. Galvenais - tiec no tu­rienes prom. Aizej."

"Paga, paga," es teicu. "Tu domā, ka man ir jāaiziet no darba tāpēc, ka viņš pārkāpj likumu? Vai tāds ir tavs ietei­kums?"

"Nē," Gerijs atbildēja. "Mans advokāta ieteikums ir tāds: ja tu esi uzzinājis par kaut kādām nelikumībām, tavs pienā­kums ir par tām ziņot. Bet mans drauga ieteikums ir turēt muti ciet un aši aizvākties no turienes."

"Izskatās diezgan gļēvulīgi. Man šķiet, es paziņošu inves­toriem."

Gerijs nopūtās. Viņš uzlika roku man uz pleca. "Džek," viņš teica, "lai investori paši tiek galā. Tinies no turienes!"

Man nešķita, ka tas ir pareizi. Es biju dusmojies par to, ka ir nozagts mans kods. Tagad es sāku domāt, vai tas patiešām bija nozagts. Varbūt tas bija pārdots. Mēs bijām privāts uzņē­mums, un es visu pastāstīju vienam no padomes locekļiem.

Izrādījās, ka arī viņš bija iesaistīto vidū. Nākamajā dienā mani padzina no darba par rupju nevērību un sliktu pienāku­mu pildīšanu; lai saņemtu atlaišanas pabalstu, man vajadzēja parakstīt veselu kaudzi vienošanos par noslēpuma neizpauša­nu. Šos dokumentus manā vietā nokārtoja mans advokāts, nopūzdamies ik reizi, kad ieraudzīja kārtējo papīru.

Kad viss beidzās, mēs izgājām ārā, pienainajā saules gais­mā. Es teicu:

"Nu, tas vismaz ir beidzies."

Viņš pagriezās un ieskatījās man acīs. "Kāpēc tu tā saki?" viņš vaicāja.

Jo, protams, nekas nebija beidzies. Kaut kādā mistiskā vei­dā man bija uzspiesta kauna zīme. Man bija teicama kvalifi­kācija, un es strādāju ļoti pieprasītā jomā. Bet, aizgājis uz dar­ba intervijām, es ik reizi redzēju, ka tas nevienu neinteresē. Silīcija ieleja aizņem daudz vietas, tomēr tā ir maza. Visi visu zina. Pēdīgi es nonācu pie intervētāja, kuru mazliet pazinu - pie Teda Lcndova. Gadu iepriekš es biju trenējis viņa puiku pirms Mazās līgas beisbola sacīkstēm. Kad intervija bija bei­gusies, es viņam jautāju:

"Ko tu esi par mani dzirdējis?"

Viņš papurināja galvu. "Neko, Džek."

Es teicu: "Ted, es desmit dienu laikā esmu bijis uz des­mit intervijām. Pasaki!"

"Nav nekas sakāms." "Ted"

Viņš pastumdīja savus papīrus, skatīdamies uz tiem, nevis uz mani. Viņš nopūtās. "Džeks Eormens. Kārtības traucētājs. Nesadarbojas. Kareivīgs. Karstgalvīgs. Nav komandas spēlē­tājs." Brīdi vilcinājies, viņš teica: "Un vēl tu, domājams, esi iesaistīts kaut kādos darījumos. Te nav rakstīts, kādos, bet kaut kādos tumšos darijumos. Savtīgos nolūkos."

uEs- savtīgos nolūkos?" es pārjautāju. Mani pārņēma dus­mu uzplūds un es sāku kaut ko runāt, taču attapos, ka droši vien izskatos karstgalvīgs un kareivīgs. Tāpēc aizvēros un pa­teicu viņam paldies.

Kad gāju prom, viņš teica: "Džek, tevis paša labā. Lai pa­iet mazliet laika. Ielejā viss ātri mainās. Tev ir spēcīgs CV un izcilas prasmes. Nogaidi, kamēr…" Viņš paraustīja plecus.

"Pāris mēnešu?"

"Es teiktu - četrus. Varbūt piecus."

Es kaut kā zināju, ka viņam ir taisnība. Pēc Šīs sarunas pār­stāju tik ļoti pūlēties. Sāka klīst baumas, ka "MediaTronics"

ejot pa burbuli un droši vien būšot tiesas darbi. Nākotnē sā­ka vīdēt iespējamā manis reabilitācija, taču pagaidām neva­rēju darīt neko citu, kā vien gaidīt.

Dīvainā sajūta, kas radās, no rīta neejot uz darbu, palē­nām izzuda. Džūlija savā darbā strādāja ilgāk un bērniem bija savas prasības: ja es biju mājās, viņi vērsās pie manis, nevis pie mūsu saimniecības vadītājas Marijas. Es sāku vadāt viņus uz skolu, sagaidīt pēc stundām, vest pie ārsta, ortodonta, uz futbola treniņiem. Pāris pirmās reizes manis pagatavotās va­kariņas bija katastrofa, bet pamazām es iemanījos.

Un, iekams pats biju to pamanījis, es jau pirku šķīvju pa­liktņus "Crate & Barrel" un pētīju galda klājumus. Un tas šķita pilnīgi normāli.

Džūlija pārradās ap pusdesmitiem. Es skatījos televīzijā "Giants" spēli, īsti nepievērsdams tai uzmanību. Viņa ienāca un noskūpstīja mani uz skausta. Viņa teica:

"Sīkie jau guļ?"

"Izņemot Nikolu. Viņa vēl pilda mājasdarbus."

"Ak kungs, vai tad nav pārāk vēls, lai viņa vēl būtu augšā?"

"Nē, saulīt, " es teicu. "Mēs vienojāmies. Šogad viņa drīkst iet gulēt desmitos, atceries?"

Džūlija paraustīja plecus, it kā neko tādu neatcerētos. Un varbūt neatcerējās arī. Bija notikusi savdabīga lomu maiņa: vienmēr par bērniem visu labāk bija zinājusi viņa, bet tagad tas biju es. Dažkārt Džūlija tādēļ jutās neveikli, kaut kādā ziņā uztverdama to kā varas zaudējumu.

"Kā klājas mazajai?"

"Saaukstēšanās gājusi mazumā. Viņa vairs tikai puņķojas. Ēd labāk."

Kopā ar Džūliju devāmies uz guļamistabām. Viņa iegāja mazulītes istabā, noliecās pār gultiņu un maigi noskūpstīja aizmigušo bērnu. Uz viņu skatīdamies, es domāju - māte bērnu aprūpē tā, kā neviens tēvs nekad nespēs. Džūlijai ar oērniem bija tāda saikne, kādas man nekad nebūs. Vai vis­maz šī saikne bija citāda. Viņa ieklausījās mazulītes klusajā elpā un teica: "Jā, viņai ir labāk."

Tad viņa aizgāja uz Ērika istabu, noņēma no segas elek­tronisko spēlīti un, saraukusi pieri, palūkojās uz mani. Juz­damies mazliet aizkaitināts, paraustīju plecus: es zināju, ka Ēriks spaida spēlītes taustiņus, kad viņam jau vajadzēja gu­lēt, bet biju pārāk aizņemts, lai noliktu mazulīti gulēt laikus, un nepievērsu puikam uzmanību. Nodomāju, ka Džūlija va­rētu būt saprotošāka.

Tad viņa iegāja Nikolas istabā. Nikola sēdēja pie sava por­tatīvā datora, taču, kad ienāca māte, aizcirta vāku. "Cau, mammu."

"Ir jau vēls."

"Nē, mammu…"

"Tev bija jāpilda mājasdarbi."

"Es jau izpildīju."

"Tad kāpēc tu neesi gultā?"

"Tāpēc, ka…"

"Es negribu, ka tu caurām naktīm sēdi, datorā pļāpāda­ma ar saviem draugiem."

"Mammu…" viņa sāpīgā balsī sacīja.

"Tu katru dienu satiec viņus skolā, ar to arī pietiek."

"Mammu…"

"Nemaz neskaties uz savu tēvu. Mēs jau zinām, ka viņš darīs visu tā, kā tu gribi. Tagad ar tevi runāju es."

Viņa nopūtās. "Es zinu, mammu."

Šādas sarunas Džūlijai ar Nikolu gadījās arvien biežāk. Droši vien šai vecumā tas ir normāli, tomēr nolēmu iesaistī­ties. Džūlija bija nogurusi un, kad bija nogurusi, viņa kļuva stīva un mēģināja visu kontrolēt. Es apliku roku viņai ap ple­ciem un teicu:

"Tiešām, jau ir vēls. Nevēlies tasīti tējas?"

"Džek, nejaucies iekšā."

"Es nejaucos, es tikai…"

"Nē, tu jaucies. Es runāju ar Nikolu, un tu jaucies iekšā, gluži tāpat kā vienmēr."

"Dārgā, mēs visi vienojāmies, ka viņa drīkst palikt nomodā līdz desmitiem. Es nezinu, kāpēc šī…"

"Bet ja viņa ir izpildījusi mājasdarbus, viņai jāiet gulēt."

"Tā nebija runāts."

"Es negribu, lai viņa caurām diennaktīm sēž pie datora."

"Tā nemaz nav, Džūlij."

Šai brīdī Nikola apraudājās un pielēca kājās, kliegdama: "Tu visu laiku mani kritizē! Es tevi ienīstu!" Viņa ieskrēja vannasistabā un aizcirta durvis. Mazulīte pamodās no trok­šņa un sāka raudāt.

Džūlija pagriezās pret mani un teica: "Vai tu, lūdzu, ne­varētu vienkārši ļaut man pašai ar to tikt galā, Džek?"

Un es teicu: "Tev taisnība. Piedod! Tev taisnība."

Patiesībā es nebūt tā nedomāju. Jo dienas, jo vairāk uz­skatīju šo māju par manu māju un šos bērnus par maniem bērniem. Viņa ietenterē manā mājā, vēlu vakarā, kad esmu nodibinājis mieru tā, kā man patīk, tā, kā tam jābūt. Bet vi­ņa ierodas un sarīko jandāliņu.

Es nebūt nedomāju, ka viņai ir taisnība. Man šķita, ka vi­ņai nav taisnība.

Turklāt dažu pēdējo nedēļu laikā biju ievērojis, ka šādi in­cidenti kļūst arvien biežāki. Sākumā man likās - varbūt Džū­lija jūtas vainīga par to, ka viņas tik bieži nav mājās. Tad es domāju, ka viņa mēģina atkarot savas tiesības, cenšas atgūt to kontroli pār saimniecību, kas tagad bija manās rokās. Pēc tam nospriedu - tas viss ir tāpēc, ka viņa ir nogurusi vai var­būt tās spriedzes dēļ, kāda viņai jāiztur darbā.

Tomēr beidzamajā laikā man šķita, ka es cenšos aizbildināt viņas izturēšanos. Man sāka rasties sajūta, ka Džūlija ir mainī­jusies. Viņa bija citāda, kaut kādā ziņā saspringtāka, cietāka.

Mazulīte brēca pilnā kaklā. Es izņēmu viņu no gultiņas, apskāvu, dūdoju viņai ausī un vienlaikus iebāzu pirkstu auti­ņa aizmugurē, lai pārbaudītu, vai tas nav mitrs. Tas bija mitrs. Noguldīju viņu uz galdiņa un viņa atkal sāka brēkt, līdz es pakratīju viņas mīļāko grabulīti un ieliku to viņai rokā. Tad viņa apklusa un ļāva apmainīt autiņu, īpaši nespārdīdamās.

"Es to izdarīšu," ienākusi sacīja Džūlija.

"Būs jau labi."

"Es viņu pamodināju, ir tikai godīgi, ja es to izdaru."

"Patiešām, saulīt, viss ir kārtībā."

Džūlija uzlika roku man uz pleca, noskūpstīja mani uz skausta. "Atvaino, es esmu stulbene. Es patiešām esmu no­gurusi. Nezinu, kas man uznāca. Ļauj man pārģērbt mazulī­ti. Es viņu vispār nedabūju redzēt."

"Labi," teicu. Pakāpos sānis, un viņa piegāja pie galdiņa.

"Sveika, paijiņ," viņa teica, pakutinādama mazulītei pa­zodi. "Kā klājas manai mazajai čabulītei?"" Visu šo uzmanī­bas apliecinājumu dēļ mazulītei izkrita no rokas grabulis un viņa sāka raudāt un locīties uz galdiņa. Džūlija nepamanīja, ka brēkšanas cēlonis ir pazudušais grabulis; viņa mierinoši ūboja un mēģināja uzvilkt jaunu autiņu, taču meitiņas locī­šanās un spārdīšanās dēļ tas nebija viegli. "Amanda, izbeidz!"

Es teicu: "Tagad viņa tā dara." Un tā bija taisnība. Aman­dai bija tā stadija, kad viņa aktīvi pretojās autiņu mainīšanai. Un viņa varēja patiešām spēcīgi iespert.

"Nu, viņai nāksies izbeigt. Izbeidz!"

Mazā iebrēcās skaļāk, mēģināja aizgriezties. Viens no li­pekļiem notrūka. Autiņš noslīdēja. Amanda vēlās uz galdiņa malas pusi. Džūlija iegrūda viņai dunku mugurā. Amanda ne mirkli nepārtrauca spārdīties.

"Sasodīts, es teicu - izbeidz!" Džūlija uzkliedza un iesita mazajai pa kāju. Viņa tikai iebrēcās vēl skaļāk, spārdījās spē­cīgāk. "Amanda! Izbeidz! Izbeidz!" Viņa atkal iesita zīdai­nim. "Izbeidz! Izbeidz!"

Mirkli es nereaģēju. Biju apstulbis. Nezināju, ko lai dara. Meitiņas kājas bija koši sarkanas. Džūlija joprojām viņu kaus­tīja. "Saulīt…" es teicu, pieliekdamies tuvāk, "nevajag…"

Džūlija uzsprāga. "Velns parāvis, kāpēc tev vienmēr jālien pa vidu?" viņa auroja, ar dūri iezveldama pa galdiņu. "Kas tā ir par preteklību?"

Un viņa izslāja no istabas.

Es lēni izpūtu elpu un paņēmu rokās mazuli. Amanda ne­remdināmi brēca gan no apjukuma, gan sāpju dēļ. Es sapratu, ka man vajadzēs iedot pudelīti, lai atkal noliktu viņu gulēt. Glaudīju bērnam muguriņu, līdz viņa mazliet nomierinājās. Tad uzvilku viņai autiņu un paņēmu līdzi uz virtuvi, kur gra­sījos uzsildīt pudelīti. Virtuvē bija tumšs, dega tikai dienas gaismas spuldzes virs letes.

Džūlija sēdēja pie galda, dzerdama alu no pudeles, skatīda­mās tukšumā. "Kad tu taisies atrast darbu?" viņa noprasīja.

"Es mēģinu."

"Patiešām? Man šķiet, tu vispār nemēģini. Kad tu pēdējo reizi biji uz interviju?"

"Pagājušajā nedēļā," es atbildēju.

Viņa kaut ko noņurdēja. "Kaut tu ātrāk sāktu strādāt," viņa teica, "jo šādi es jūku vai prātā."

Noriju dusmas. "Es zinu. Visiem ir grūti," es sacīju. Bija vēls vakars un man vairs negribējās strīdēties. Tomēr ar acs kaktiņu es viņu vēroju.

Trīsdesmit sešu gadu vecumā Džūlija bija satriecoši glīta sieviete - miniatūra, ar tumšiem matiem un tumšām acīm, uzrautu degunu; tāda personība, kādu mēdz dēvēt par dzirk­stošu vai mutuļojošu. Atšķirībā no daudziem tehnisko uzņē­mumu vadītājiem viņa bija pievilcīga un saskarsmē pieeja­ma. Viņa viegli iemantoja draugus, viņai bija laba humora izjūta. Pirms daudziem gadiem, kad Nikola bija maza, Džū­lija mēdza pārnest mājās jautrus stāstus par savu kolēģu in­vestoru dīvainībām. Mēs sēdējām pie šī paša virtuves galda un smējāmies, līdz man fiziski kļuva nelabi, bet Nikola, vē­lēdamās piedalīties līksmībā, raustīja viņu aiz rokas un praš­ņāja: "Kas tur ir smieklīgs, mammu? Kas tur ir smieklīgs?" Protams, mēs viņai nekad to neizskaidrojām, taču Džūlijai, šķiet, allaž bija padomā kāds "Ku-kū!" joks tieši Nikolai, un arī viņa varēja smieties kopā ar mums. Džūlijai bija īsts ta­lants saskatīt dzīves smieklīgo pusi. Viņa bija slavena savas nosvērtības dēļ; viņa tikpat kā nekad neļāva vaļu dusmām.

Tagad, protams, viņa bija pārskaitusies. Pat neskatījās uz mani. Sēdēja tumsā pie apaļā virtuves galda, vienu kāju pār­metuši pār otru, nepacietīgi spārdīdama gaisu un raudzīda­mās tukšumā. Uz viņu lūkodamies, es manīju, ka viņas iz­skats kaut kādā ziņā ir mainījies. Protams, pēdējā laikā viņa bija zaudējusi svaru darba spriedzes dēļ. Viņas sejā bija zudis kaut kāds maigums: vaigu kauli bija kļuvuši izcilnāki, zods šķita asāks. Viņa izskatījās bargāka, taču arī tāda kā elegan­tāka.

Ari ģērbusies viņa bija citādi. Džūlijai mugurā bija tumši svārki un balta blūzīte, parastais biznesa apģērbs. Taču svār­ki bija šaurāki nekā parasti. Un nemierīgās pēdas dēļ es pa­manīju, ka viņai kājās ir augstpapēžu kurpes ar siksniņas aiz­dari. Tādas viņa mēdza saukāt par "maucīgajām" kurpēm. Uz darbu viņa tādas kurpes nekad neāva.

Un tad es aptvēru, ka viss ir kļuvis citāds - viņas manieres, viņas izskats, garastāvoklis, pilnīgi viss - un pēkšņas atskārtas uzplaiksnījumā sapratu, kāpēc: manai sievai ir mīlas dēka.

Ūdens uz plīts sāka tvaikot, izņēmu pudelīti un pieliku to pie elkoņa iekšpuses. Tā bija pārāk uzkarsusi un nāksies mir­klīti pagaidīt, kamēr tā padzisīs. Mazulīte atkal sāka raudāt, un es nedaudz paucināju viņu uz pleca, staigādams pa virtuvi.

Džūlija ne reizi uz mani nepaskatījās. Viņa tikai šūpoja kāju un vērās tukšumā.

Kaut kur biju lasījis, ka esot tāds sindroms. Kad vīrs ne­strādā, viņa vīrišķā pievilcība sarūk, sieva viņu vairs neciena un sāk blandīties apkārt. Es biju to lasījis "Glamour" vai "Redbook" vai kādā no tiem mājā izmētātajiem žurnāliem, kurus šķirstīju, gaidīdams, kamēr veļasmašīna pabeigs ciklu vai mikroviļņu krāsns atkausēs hamburgeru.

Tomēr mani caurstrāvoja apjukums. Vai tā tiešām ir? Var­būt es vienkārši biju noguris un prātā sacerēju nejaucības? Ga­lu galā, kāda tam nozīme, ja arī viņa nēsā šaurākus svārkus un citādas kurpes? Mode mainās. Katru dienu mēs jūtamies citādi. Un vai tas vien, ka dažreiz viņa niknojas, tiešām no­zīmē, ka viņai ir dēka? Protams, ka nē. Jādomā, es vienkārši jūtos nepilnvērtīgs, nepievilcīgs. Droši vien spraucas ārā ma­nis paša nedrošība. Bridi manas domas ritēja pa šo gultni.

Taču kaut kāda iemesla dēļ es tam nespēju noticēt. Biju pārliecināts, ka tā tiešām ir. Kopā ar šo sievieti biju nodzī­vojis vairāk nekā divpadsmit gadu. Es zināju, ka viņa ir citā­da, un sapratu - kāpēc. Jutu, ka tuvumā ir kāds cits, kāds nepiederīgs, mūsu attiecībās kāds ir ielauzies. Es jutu to tik pārliecinoši, ka pats biju pārsteigts. Sajutu to savos kaulos kā sāpes.

Man bija jānovēršas.

* * *

Mazulīte ķērās pie pudelītes, laimīgi grudzinādama. Tum­šajā virtuvē viņa raudzījās man sejā ar to īpašo, koncentrēto skatienu, kāds ir zīdaiņiem. Lūkoties uz viņu bija savā ziņā nomierinoši. Pēc brīža viņa aizvēra acis un viņas mutīte atslā­ba. Nesdams viņu atpakaļ uz istabu, es uzliku viņu uz pleca un sagaidīju atraugu. Lielākoties vecāki, gaidīdami atraugu, pārāk spēcīgi plikšķina saviem bērniem pa muguru. Labāk ir tikai vieglītēm paberzēt muguriņu un dažkārt tikai pavilkt ar diviem pirkstiem gar mugurkaulu. Viņa klusītēm atraugā­jās un atslābinājās.

Noliku viņu gultiņā un izslēdzu naktslampiņu. Tagad vie­nīgais gaismas avots istabā bija akvārijs, kas zaļi zils burbuļoja stūrī. Pa tā dibenu pakaļ burbuļiem vilkās plastmasas nirējs.

Pagriezdamies, lai ietu ārā, ieraudzīju durvīs Džūlijas si­luetu, viņas tumšie mati bija izgaismoti no aizmugures. Vi­ņa bija mani vērojusi. Nespēju izprast viņas sejas izteiksmi. Viņa paspēra soli uz priekšu. Es saspringu. Džūlija apķērās man ap kaklu un piespieda galvu man pie krūtīm.

"Lūdzu, piedod man," viņa teica. "Es patiešām esmu stul­bene. Tu dari brīnišķīgu darbu. Es vienkārši esmu greizsirdī­ga, tas ari viss." Mans plecs bija mitrs no viņas asarām.

"Es jau sapratu," teicu, viņu apskaudams. "Viss ir kārtībā."

Gaidīju, vai mans augums atslābināsies, taču tā nenotika. Es biju aizdomu pilns un modrs. Jutu tādu kā naidīgumu pret viņu, un tas neizgaisa.

Viņa izgāja no dušas un ienāca guļamistabā, ar dvieli slau­cīdama savus īsos matus. Es sēdēju gultā, mēģinādams no­skatīties spēli līdz beigām. Man ienāca prātā, ka agrāk viņa nemēdza iet dušā vakarā. Džūlija vienmēr bija mazgājusies dušā no rīta, pirms darba. Apjautu, ka tagad viņa bieži, pār­nākusi mājās, uzreiz devās uz dušu un tikai pēc tam gāja sa­sveicināties ar bērniem.

Mans augums joprojām bija sasprindzis. Izslēdzu televi­zoru. Es jautāju: "Kā izdevās demonstrācija?"

"Kas?"

"Demonstrācija. Vai tad tev šodien nebija demonstrācija?"

"Ā," viņa teica. "Ak, jā. Bija gan. Viss bija labi, kad nu mums beidzot bija izdevies to palaist. Vācijas investori ne­noskatījās visu līdz beigām laika starpības dēļ, bet… klau, vai tu nevēlies to redzēt?" "Kā?"

"Man ir kopija. Gribi redzēt?"

Es biju pārsteigts. Paraustīju plecus. "Labs ir, lai notiek."

"Īstenībā es gribētu zināt, ko tu par to domā, Džek."

Pamanīju viņas balsī aizbildnieciskumu. Mana sieva iesais­tīja mani savā darbā. Lika man justies kā daļai no viņas dzī­ves. Es skatījos, kā viņa atver portfeli un izņem DVD disku. Ielikusi to atskaņotājā, viņa atnāca un apsēdās pie manis gul­tā.

"Ko jūs demonstrējāt?" es vaicāju.

"Jauno medicīniskās attēlveidošanas tehnoloģiju," viņa at­bildēja. "Ja man pašai jāsaka, tā patiešām ir spoža." Viņa ie­rīkojās ērtāk un pieglauda galvu man pie pleca. Ļoti omulī­gi, gluži kā vecajos laikos. Joprojām jutu nemieru, tomēr apliku roku viņai ap pleciem.

"Starp citu," es ierunājos, "kāpēc tu esi sākusi iet dušā va­karā, nevis no rīta?"

"Nezinu," viņa atbildēja. "Vai es tā daru? Laikam gan. Tā šķiet vienkāršāk, dārgum. Rīti vienmēr ir tik sasteigti, un man ir tie konferenču zvani no Eiropas, tie aizņem tik daudz laika… ahā, sākas," viņa teica, norādīdama uz ekrānu. Es re­dzēju melnbaltas švīkas, tad uzradās attēls.

Ierakstā bija redzama Džūlija lielā laboratorijā, kas bija iekārtota kā operāciju zāle. Uz galda gulēja vīrietis, rokā vi­ņam bija intravenozās sistēmas adata, blakus stāvēja aneste­ziologs. Virs galda bija gluda, apaļa metāla plāksne, apmē­ram sešu pēdu diametrā. To varēja pacelt un nolaist zemāk, šobrīd tā bija nolaista. Visās malās bija video monitori. Un priekšplānā, cieši raudzīdamās monitorā, stāvēja Džūlija. Vi­ņai līdzās bija videotehniķis.

"Tas ir drausmīgi," viņa teica, rādīdama uz monitoru. "Kas tie par traucējumiem?"

"Mēs domājam, ka tos izraisa gaisa filtri."

"Tā, tas nav pieļaujams."

"Patiešām?"

"Patiešām."

"Ko jūs gribat, lai mēs izdarām?"

"Es vēlos, lai jūs to salabojat," teica Džūlija.

"Tad mums vajadzēs paaugstināt spriegumu un jums būs…"

"Man vienalga," viņa teica. "Es nevaru rādīt investētājiem šādas kvalitātes attēlu. No Marsa viņi ir redzējuši labākas bil­des. Salabojiet!"

Džūlija man blakus gultā sacīja:

"Nezinu, kāpēc tas viss ir nofilmēts. Tas ir pirms tās de­monstrācijas. Varbūt patin uz priekšu!"

Es nospiedu pults podziņu. Attēls izjuka. Pāris sekunžu no­gaidījis, atkal palaidu filmu.

Tā pati aina. Priekšplānā joprojām stāv Džūlija. Kerola, viņas palīdze, čukst viņai ausī:

"Labi, bet ko tad lai es viņam saku?"

"Saki - nē."

"Bet viņš grib sākt."

"Es sapratu. Bet pārraide sāksies tikai pēc stundas. Saki viņam - nē."

Džūlija gultā man teica:

"Trakais suns - mūsu eksperimenta "trusītis". Viņš bija ļoti nemierīgs. Par visām varēm gribēja, lai mēs sākam."

Palīdze uz ekrāna pieklusināja balsi:

"Man šķiet, viņš nervozē, Džūlij. Es ari nervozētu, ja man iekšā rāpotu pāris miljonu knislīgu radību…"

"Tur nav pāris miljonu un neviens tur nerāpo," teica Džū­lija. "Galu galā tas ir viņa paša izgudrojums."

"Tik un tā."

"Vai tas tur ir anesteziologs?"

"Nē, tikai kardiologs."

"Nu, varbūt tas kardiologs var viņam kaut ko iedot pret šo nervozitāti."

"Jau izdarīts. Injekcija."

Džūlija man blakus gultā sacīja: "Patin uz priekšu, Džek." Es patinu. Attēls aiztraucās uz priekšu. "Tā, šeit."

Atkal ieraudzīju Džūliju stāvam iepretim monitoram, bla­kus bija tehniķis. "Tagad ir pieņemami," Džūlija uz ekrāna sacīja, rādīdama uz attēlu. "Nav nekas izcils, bet pieņema­mi. Tagad parādiet man ST'Af."

"Ko?"

USTM. Elektronmikroskopu. Parādiet man, kāds ir tā attēls!"

Tehniķis bija apjucis. "UL.Mums neviens neko nav teicis par kaut kādiem elektronu mikroskopiem."

"Dieva dēļ, palasiet taču tos nolādētos kadru aprakstus!"

Tehniķis samirkšķināja acis. "Tas ir kadru aprakstos?"

"Vai jās vispār ieskatījāties kadru aprakstos?"

"Piedodiet, rādās, ka esmu palaidis to garām."

"Piedošanai nav laika. Savediet kārtībā!"

"Nevajag tā kliegt."

"Skaidrs, ka vajag kliegt! Man ir jākliedz, jo man apkārt ir idioti!" Viņa pavicināja gaisā roku. "Es grasos iet ēterā, uzrunāt vienpadsmit miljardu dolāru investētājus piecās val­stīs un parādīt viņiem submikroskopisku tehnoloģiju, tikai tāds nieks - mikroskops nav pieslēgts un šo tehnoloģiju ne­viens neredzēs!"

Džūlija gultā sacīja: "Es tā kā drusciņ norāvos ar to puisi. Tas bija kaut kas briesmīgs. Mums tikšķēja minūtes līdz sa­telīta laikam, tas bija stingri rezervēts. Mēs tur neko nevarē­jām mainīt. Vajadzēja paspēt, un tas puika bija pilnīgs pālis. Galu galā tomēr viss strādāja. Patin uz priekšu!"

Uz ekrāna bija redzama nekustīga plāksnīte, uz kuras bi­ja rakstīts:

Privāta demonstrācija Moderna medicīniskā attēlveidošana

"Xymos Technolojļj" Mauntinvjū, Kalifornija Pasaules līderis molekulārajā rūpniecībā

Tad uz ekrāna parādījās Džūlija, kas stāvēja operāciju gal­da un medicīniskā aparāta priekšā. Viņa bija saķemmējusi matus un sakārtojusi blūzīti un svārkus.

"Sveicināti," viņa sacīja, uzsmaidīdama kamerai. "Es es­mu Džūlija Formena no "Xymos Technolojjvun mēs vēla­mies nodemonstrēt tikko izstrādātu revolucionāru medicīnis­kās attēlveidošanas procedūru. Mūsu objekts Pīters Moriss guļ uz galda man aiz muguras. Pēc īsa brīža mēs ieskatīsimies viņa sirdī un asinsvados tik viegli un uzmanīgi, kā vēl nekad nav bijis iespējams."

Viņa sāka iet apkārt galdam, vienlaikus stāstīdama:

"Atšķirībā no sirds katetrizācijas mūsu procedūra ir simt­procentīgi droša. Turklāt, atšķirībā no katetrizācijas, mēs va­ram ieskatīties itin visā ķermenī, visos asinsvados, vienalga, vai tie būtu lieli vai mazi. Mēs ieskatīsimies viņa aortā, ķer­meņa lielākajā artērijā. Un mēs ieskatīsimies arī viņa plaušu alveolās un viņa pirkstu galiņu sīkajos kapilāros. To visu mēs spēsim tāpēc, ka šīs kameras, kuras mēs esam ievietojuši vi­ņa asinsvados, ir mazākas nekā sarkanie asinsķermenīši. Pa­tiesību sakot, krietni mazākas.

"Xymos" mikroapstrādes tehnoloģija tagad spēj ražot šā­das miniatūras kameras, turklāt spēj tās ražot lielā daudzu­mā - lēti, ātri. Lai izveidotu zīmuļa gala lieluma punktu, būtu vajadzīgas tūkstoš šādas kameras. Stundas laikā mēs varam saražot kilogramu.

Nešaubos, ka jūs visi klausāties skeptiski. Mēs labi sapro­tam, ka nanotehnoloģija ir devusi solījumus, kums nav izpil­dījusi. Kā jūs zināt, līdz šim problēma bija tāda, ka zinātnie­ki spēja izstrādāt molekulas lieluma ierīces, bet tās nebija izdevies sākt ražot. Taču "Xymos" šo problēmu ir atrisinājis."

Man pēkšņi pielēca, ko īsti viņa saka.

"Ko?" es iejautājos, izslicdamics taisni. "Vai tu joko? Ja tā būtu taisnība, tas taču būru milzīgs solis uz priekšu, visīs­tākā tehnoloģiskā revolūcija, un tas nozīmē…"

"Tā ir taisnība," Džūlija klusi teica. "Mums Nevadā ir rūpnīca." Viņa smaidīja, priecādamās par manu apstulbumu.

Džūlija uz ekrāna sacīja: "Viena no mūsu kamerām man ir zem elektronmikroskopa, lūdzu," - viņa norādīja uz ekrā­nu - "jūs varat redzēt to salīdzinājumā ar sarkano asinsķer­menīti, kas atrodas tai blakus."

Attēls kļuva melnbalts. Es ieraudzīju sīciņu zondīti, ar ku­ru uz mikroskopa priekšmetu galdiņa bakstīja kaut ko līdzī­gu mazam kalmāriņam - viens gals šim kunkulim bija ko­nisks, no otra rēgojās šķiedru tausteklīši. Tas bija desmit reižu mazāks par sarkano asinsķermenīti, kurš skenējošā elektron- mikroskopa vakuumā izskatījās krunkaini ovāls kā pelēka ro­zīne.

"Mūsu kameras garums ir viena miljardā daļa collas. Kā jūs redzat, tai ir kalmāra apveids," Džūlija sacīja. "Attēlvei- došana notiek degunā. Mikrošķicdriņas astes galā nodrošina stabilitāti, tā darbojas tāpat kā gaisa pūķa aste. Taču tās var arī aktīvi svārstīties un pārvietot "ķermenīti". Džcrij, varbūt mēs varam pagriezt kameru tā, lai būtu redzams deguns… Tā, šeit. Paldies. Lūk, skats no priekšpuses - vai redzat icro- bījumu centrā? Tas ir miniatūrs gallija arsenīda fotonu detek­tors, kas funkcionē kā tīklene, un svītrainā zona tam apkārt

kaut kas līdzīgs radiālam mērķim - ir bioluminiscējoša un apgaismo to, kas atrodas tās priekšā. Ar šo degunu vien ir ie­spējams saskatīt ļoti komplicētas spirālveida molekulu virte­nes. Tā ir mūsu patentētā ATF7 kaskāde. Varat uzskatīt to par primitīvām smadzenēm, kas kontrolē kameras uzvedību

taisnība, šī uzvedība ir ļoti ierobežota, taču mūsu nolūkiem ar to pietiek."

Atskanēja statisko traucējumu šņākoņa un klepus. Attēla stūri atvērās lodziņš un tajā bija redzams Fricis Laidermeijers no Vācijas. Milzīgi resnais investors sagrozījās un jautāja:

"Atvainojiet, mis Formena. Vai jūs, lūdzu, nevarētu man pateikt, kur ir lēca?"

"Lēcas nav."

"Kā tad var būt kamera bez lēcas?"

"Paskaidrošu, kad mēs pie tā nonāksim."

Es bildu: "Tā ir camcra obscuraV

"Pareizi," viņa atsaucās, pamādama ar galvu.

Camera obscura - latīniski tas nozīmē "tumša telpa" - ir vecākā mums zināmā attēlveidošanas ierīce. Romieši bija at­klājuši, ka, izurbinot mazu caurumiņu sienā, aiz kuras ir tum­ša telpa, uz pretējās sienas parādās otrādi apvērsts ārpuses at­tēls. Tas notiek tāpēc, ka gaisma, virzoties cauri jebkurai šau­rai atverei, fokusējas kā lēcā. Pēc tāda paša principa darbo­jas bērnu fotoaparāti ar mazu caurumiņu. Tieši šī iemesla dēļ kopš romiešu laikiem attēlradošās ierīces tiek dēvētas par ka­merām. Bet šajā gadījumā…

"Kā veidojas atvere?" es jautāju. "Vai tur ir kāds cauru­miņš?"

"Man likās, ka tu zināsi," viņa atbildēja. "Par šo daļu esi atbildīgs tu."

"Es?"

"Jā. "Xymos" nopirka licenci dažiem uz aģentiem balstī­tiem algoritmiem, ko uzrakstījusi tava komanda."

"Nē, es to nezināju. Kādiem algoritmiem?"

"Daļiņu tīkla kontrolei."

"Jūsu kameras ir apvienotas tīklā? Visas šīs sīkās kameri- ņas savā starpā sazinās?"

"Jā," viņa teica. "Īstenībā viņas ir spiets." Viņa joprojām smaidīja, uzjautrinādamās par manu reakciju.

"Spiets." Es mēģināju saprast viņas sacīto. Jā, mana ko­manda tiešām bija uzrakstījusi vairākas programmas, ar ku­rām varēja kontrolēt aģentu spieta uzvedību. Šīs program­mas bija veidotas pēc bišu uzvedības parauga. Tām bija daudz noderīgu īpašību. Tā kā spietus veido daudz aģentu, tad spiets spēj atjautīgi reaģēt uz apkārtējo vidi. Saskaroties ar jauniem un negaidītiem apstākļiem, spieta programmas neizjūk: tās it kā aplido šķēršļiem apkārt un turpina ceļu.

Taču mūsu programmas darbojās, radot virtuālus aģentus datorā. Džūlija bija radījusi reālus aģentus reālajā pasaulē. Acumirklī es nesapratu, kā mūsu programmas varēja pielā­got tam, ko darīja viņa.

"Mēs izmantojam tās strukturēšanai," viņa sacīja. "Šī pro­gramma izkārto spietu struktūrā."

Nu, protams. Bija pilnīgi skaidrs, ka viena molekulārā ka­mera nespēj adekvāti reģistrēt nekādu attēlu. Tādējādi attēls jāveido, savienojot miljoniem vienlaicīgi funkcionējošu kame­ru attēlus. Taču šīs kameras telpā ir jāizkārto kaut kādā struk­tūrā, visticamāk, sfēriskā. Te iesaistās programma. Taču tas savukārt nozīmē, ka aXymos"laikam ir radījis ekvivalentu…

"Jūs esat uztaisījuši aci."

"Aptuveni. Jā."

"Bet kur ir gaismas avots?"

"Tas bioluminiscējošais perimetrs."

"Ar tā gaismu nepietiek."

"Pietiek. Skaties!"

Džūlija uz ekrāna bija lēni pagriezusies, norādot uz intrave­nozās sistēmas caurulīti, kas atradās viņai aiz muguras. No tuvumā noliktā ledusspainīša viņa izņēma šļirci. Tās stobrs, šķiet, bija pilns ar ūdeni. "Šajā šļircē," viņa sacīja, "izotoniskā sāls šķīdumā atrodas aptuveni divdesmit miljonu kameru. Pat­laban tās pastāv atsevišķu daļiņu veidā. Taču, kad tās tiks inji­cētas asinīs, to temperatūra palielināsies un drīz tās sapulcēsies un izveidos metafigūru. Gluži tāpat kā putni, salidojot kopā, izveido kāsi."

"Kādu formu tās izveidos?" jautāja kāds no riska kapitā­listiem.

"Steru," viņa atbildēja. "Ar mazu atveri vienā galā. Varat uzskatīt to par kaut ko līdzīgu blastulai embrionālajā attīstī­bā. Taču pēc būtības daļiņas izveido aci. Un šīs acs attēlu vei­dos miljona fotonu detektoru kopējais attēls - tāpat kā cilvē­ka acs veido attēlu no vālīšu un nūjiņu šūnām."

Viņa pagriezās pret monitoru, kas rādīja vēl un vēlreiz atkār­totu animācijas cilpu. Kameras ieslīdēja asinīs kā lavīnveida, neorganizēta masa, kaut kas līdzīgs ņirbošam mākonim. Asinis nokavējoties saplacināja mākoni iegarenā strēlē. Taču dažu se­kunžu laikā strēle sāka apvienoties sfēriskā struktūrā. Sī struktū­ra kļuva arvien izteiktāka, līdz beidzot šķita gandrīz blīva.

"Ja tas jums atgādina īstu aci, tas nav bez pamata. Mēs šeit, "Xymos", nenoliedzami, imitējam organisko morfoloģi­ju," sacīja Džūlija. "Mēs strādājam ar organiskām molekulām un tāpēc apzināmies, ka miljoniem evolūcijas gadu laikā pa­saulē ap mums ir izveidojies ievērojams funkcionējošu mole­kulāru struktūru krājums. Tālab liekam tās lietā."

"Jūs nevēlaties izgudrot riteni?" kāds jautāja.

"Tieši tā. Arī acs ābolu ne."

Viņa deva zīmi, un plakanā antena nolaidās zemāk, līdz atradās tikai dažas collas virs eksperimenta objekta.

"Sī antena iedarbinās kameras un uztvers pārraidīto attē­lu," viņa teica. "Protams, attēlu var noglabāt digitālā formā, uzlabot asumu, palielināt un darīt visu citu, ko jūs varat da­rīt ar digitāliem datiem. Un tā, ja jautājumu vairs nav, mēs varētu sākt."

Viņa iestiprināja šļircē adatu un iedūra to intravenozās sis­tēmas gumijas aizbāznī.

"Fiksējiet laiku!"

"Nulle nulle."

"Sākam!"

Viņa veikli nospieda virzuli. "Kā redzat, es rīkojos ātri," viņa teica. "Mūsu procedūra nepavisam nav smalka un sa­režģīta. Neko nevar sabojāt. Ja mikroturbulcncc, ko rada plūsma adatā, noraus caurulītes dažiem tūkstošiem kameru, tam nav nozīmes. To ir miljoni un vēlreiz miljoni. Atliku li­kām, lai paveiktu savu uzdevumu." Viņa izvilka adatu. "Kār­tībā? Parasti ir jāpagaida apmēram desmit sekunžu, kamēr izveidojas forma, un tad mēs ieraudzīsim attēlu… Ahā, šķiet, kaut kas jau nāk… Un, lūk, te tas ir."

Uz ekrāna bija redzama kamera, kas vērā ņemamā ātru­mā virzījās uz priekšu pa tādu kā asteroīdu lauku. Taču šie asteroīdi bija sarkanie asinsķermenīši - lēkājoši, purpursārti maisiņi, kas kustējās dzidrā, viegli dzeltenīgā šķidrumā. Palai­kam priekšā izšāvās krietni prāvāks baltais asinsķermenītis, bridi aizpildīja visu ekrānu un nozuda. Tas, ko es redzēju, vai­rāk izskatījās pēc videospēles, nevis pēc medicīniska attēla.

"Džūlij," es teicu, "tas ir kaut kas pārsteidzošs."

Džūlija man līdzās pieglaudās ciešāk un pasmaidīja. "Man jau likās, ka tu to novērtēsi."

Džūlija uz ekrāna sacīja: "Mēs esam iekļuvuši vēnā, tā­pēc sarkanie asinsķermenīši nav piesātināti ar skābekli. Šo­brīd mūsu kamera tuvojas sirdij. Jūs redzēsit, kā, virzoties uz priekšu pa venozo sistēmu, asinsvadi kļūst platāki… Jā, ta­gad mēs esam netālu no sirds… Jūs redzat asinīs pulsāciju, to izraisa sirds kambaru saraušanās…"

Tā bija taisnība, es redzēju, kā apstājas kamera, tad pa­virzās uz priekšu, tad apstājas. Tā pārraidīja skaņu, kas nāca no pukstošās sirds. Objekts uz galda gulēja nekustēdamies, plakanā antena nekustīgi karājās virs viņa ķermeņa.

"Mēs tuvojamies labajam priekškambarim un tūlīt ierau­dzīsim trīsviru vārstuli. Mēs aktivizējam viciņu, lai kamera virzītos lēnāk. Lūk, vārstulis! Mēs esam sirdī." Es redzēju sar­kanus vārstus, kā muti, kas atveras un aizveras, un tad ka­mera iešāvās iekšā, sirds kambarī, un atkal izšāvās ārā.

"Tagad mēs dodamies uz plaušām, kur jūs redzēsiet to, ko vēl neviens nav redzējis: šūnu bagātināšanu ar skābekli."

Es skatījos, kā asinsvads strauji kļūst šaurāks un tad šūnas cita pēc citas strauji uzbrieda un aiztraucās, spoži sarkanas. Tas bija ārkārtīgi ātri: nepagāja ne sekunde, kad tās visas bija sarkanas.

"Tagad eritrocīti ir piesātināti ar skābekli," teica Džūlija, "un mēs dodamies atpakaļ uz sirdi."

Es pagriezos pret Džūliju gultā. ^Tas patiešām ir kaut kas fantastisks," es teicu.

Taču acis bija aizvērtas un viņa tikai klusiņām elpoja. "Džūlij?"

Viņa bija aizmigusi.

Džūlijai bija raksturīgi aizmigt, skatoties televīziju. Aiz­migt pašas gatavotas prezentācijas laikā - tas bija visnotaļ sa­protami; galu galā viņa jau to bija redzējusi. Turklāt bija ļoti vēls. Es pats biju noguris. Nospriedu, ka demonstrācijas bei­gas noskatīšos citu reizi. Kaut kā šķita, ka šī bija neparasti gara. Cik ilgi es jau skatos? Pagriezdamies, lai izslēgtu televi­zoru, uzmetu skatienu laika kodam, kas bija redzams ekrā­na apakšā. Cipari traucās, skaitīdami sekundes simtdaļas. Citi cipari, kreisajā pusē, nekustējās. Es saraucu pieri. Viens no tiem bija datums. Pirmīt es tam nebiju pievērsis uzmanību, jo tas bija starptautiskajā formātā - vispirms gads, diena un tad mēnesis. Tur bija rakstīts: 02.21.09.

Divdesmit pirmais septembris.

Vakardienas datums.

Šo demonstrāciju viņa bija ierakstījusi vakar, nevis šodien.

Es izslēdzu televizoru un nodzēsu lampu pie gultas gala. Noliku galvu uz spilvena un mēģināju aizmigt.