Spiets

4. DIENA 6:40

Nākamajā rītā sapnis man prātā vēl arvien bija svaigs, dzīvs un mokošs. Tas likās galēji reāls un nemaz nelīdzinājās sapnim.

Džūlija jau bija piecēlusies. Es izkāpu no gultas un apgāju apkārt līdz vietai, kur naktī biju viņu redzējis. Apskatīju paklā­ju, naktsgaldiņu, saburzīto palagu un spilvenu. Nebija nekā ne­parasta, nekā ārkārtēja. Nekur nebija tumšu švīku vai traipu.

Es iegāju vannasistabā un nopētīju viņas kosmētiku - tā glīti rindojās viņai atvēlētajā izlietnes pusē. Viss, ko redzēju, bija gluži ikdienišķs. Lai cik mokošs bija mans sapnis, tas vien­alga bija tikai sapnis.

Taču kaut kas no tā tomēr bija taisnība: Džūlija tiešām izskatījās daiļāka nekā jebkad. Sastapis viņu virtuvē, lejot kafi­ju, redzēju, ka viņas seja nudien izskatās smalkāka, efektīgā­ka. Džūlijas seja vienmēr bija bijusi apaļīga. Tagad tā bija kal­sna, noteikta. Viņa izskatījās kā modelc augstās modes skatēs. Arī viņas augums - kad nu es to redzēju tuvumā - šķita kal­snāks, muskuļaināks. Viņa nebija zaudējusi svaru, viņa vien­kārši izskatījās vingra, sparīga, enerģiska.

"Tu lieliski izskaties," es sacīju.

Viņa iesmējās. "Nespēju iedomāties, kāpēc. Es esmu pār­guruši."

"Cikos tu atbrauci?"

"Ap vienpadsmitiem. Ceru, ka tevi nepamodināju."

"Nē. Bet es redzēju dīvainu sapni."

"Jā?"

"Jā, tas bija…"

"Mammīt! Mammīt!" virtuvē iejoņoja Ēriks. "Tas nav godīgi! Nikola neiet ārā no vannasistabas! Viņa tur sēž jau stundul Tas nav godīgi!"

"Ej, nomazgājies mūsu vannasistabā."

"Bet man vajag manas zeķes, mammīt! Tas nav godīgi!"

Pazīstami sarežģījumi. Ērikam bija viens pāris mīļāko ze­ķu, kuras viņš valkāja diendienā, līdz tās no netīrumiem bija melnas. Kaut kādu iemeslu dēļ citas zeķes viņa atvilktnē vi­ņu neapmierināja. Man tā arī nebija izdevies panākt, lai viņš paskaidro, kāpēc. Taču zeķu aušana no rītiem ar viņu bija lielākā problēma.

"Ērik," es teicu, "mēs esam par to runājuši, tev jāvalkā tīras zeķes."

"Bet šīs ir labās!"

"Ērik. Tev ir milzums labu zeķu."

"Tas nav godīgi, tēt. Viņa tur sēž jau stundu. Nopietni!"

"Ērik, ej sameklē citas zeķes." "Tēt…"

Es tikai norādīju ar pirkstu uz viņa istabas pusi.

"Johaidī." Viņš devās prom, murminādams, cik tas ir ne­godīgi.

Es atkal pagriezos pret Džūliju, lai turpinātu mūsu saru­nu. Viņa dzedri uz mani skatījās. "Tu tā arī neko neesi sa­pratis, ja?"

"Ko?"

"Viņš ienāca, runādams ar mani, un tu iejaucies pa vidu. Tu vienmēr jaucies pa vidu."

Acumirklī sapratu, ka viņai ir taisnība. "Piedod!" es sacī­ju.

"Pēdēja laikā es bērnus tikpat kā nesatieku, Džek. Man šķiet, es būtu spējīga runāt ar viņiem pati, bez tavas iejauk­šanās."

"Piedod! Es ar tādām lietām noņēmos augām dienām, un droši vien…"

"Tur jau arī ir problēma, Džek."

"Es jau atvainojos."

"Es dzirdēju, ko tu teici, bet nedomāju, ka tu patiešām atvainojies, jo neredzu, ka tu darītu kaut ko, lai izmainītu savu nemitīgo iejaukšanos."

"Džūlij," es sacīju. Tagad es jau centos apvaldīt dusmas. Ievilku elpu. "Tev taisnība. Atvaino, ka tā notika!"

"Tu vienkārši mani apklusināji," viņa teica, "un tu neļauj man runāt ar maniem bērniem…"

"Džūlij, nolādēts, tevis nekad šeit nav\"

Ledains klusums. Tad: "Es pilnīgi noteikti šeit esmu," vi­ņa teica. "Neuzdrīksties apgalvot, ka manis nav."

"Pagaidi brītiņu, pagaidi! Kad tu šeit esi? Kad tu pēdējo reizi biji mājās uz vakariņām, Džūlij? Vakar ne, aizvakar ne, aizaizvakar ne. Visu nedēļu tevis nebija, Džūlij. Tevis šeit nav."

Viņa nikni pablenza uz mani. "Nezinu, ko tu mēģini pa­nākt, Džek. Nesaprotu, kādu spēli tu te spēlē."

"Es nespēlēju nekādu spēli. Es tev kaut ko jautāju."

"Es esmu laba māte un sabalansēju darbu, kas man prasa daudz spēka, ļoti daudz spēka, un savas ģimenes vajadzība/ Un no tevis nesaņemu pilnīgi nekādu palīdzību."

"Ko tu runā?" cs jautāju, mana balss kļuva arvien spalgā­ka. Tas viss šķita arvien nereālāk.

"Tu mani pārtrauc, tu mani sabotē, tu noskaņo bērnus pret mani," viņa sacīja. "Es redzu, ko tu dari. Nedomā, ka es neredzu. Tu mani vispār neatbalsti. Pēc visiem mūsu lau­lības gadiem, jāsaka, tā izturēties pret savai sievu ir pretīgi."

Un viņa izsoļoja no virtuves, dūres sažņaugusi. Viņa bija tik nikna, ka nepamanīja - aiz durvīm stāv Nikola un to vi­su dzird. Un ieplestām acīm skatās uz mani, kamēr viņas mā­te pabrāžas viņai garām.

Mēs braucām uz skolu. "Viņa ir traka, tēt."

"Nē, nav."

"Tu pats zini, ka tā ir. Tu tikai izliecies."

"Nikola, viņa ir tava māte," es sacīju. "Tava māte nav tra­ka. Šobrīd viņa ļoti smagi strādā."

"To tu teici jau pirms nedēļas, pēc tās izplēšanās."

"Nu, tā arī ir."

"Agrāk jūs neplēsāties."

"Šobrīd ir liela spriedze."

Nikola nosprauslojās, sakrustoja rokas, skatījās uz priek­šu. "Nesaprotu, kā tu viņu paciet."

"Un es nesaprotu, kāpēc tu klausies to, kas uz tevi neat­tiecas."

"Tēt, kāpēc tu gvelz tādas blēņas?"

"Nikola…"

"Pie-dod. Bet kāpēc tu nevari runāt pa īstam, nevis visu laiku viņu aizstāvēt. Tas, ko viņa dara, nav normāli. Es zinu, ka tu domā - viņa ir traka."

"Nedomāju," es teicu.

Ēriks, sēdēdams aizmugures sēdeklī, ieblieza viņai pa pa­kausi. "Tieši tu jau šeit esi traka," viņš paziņoja.

"Aizveries, smirdīgais stulbeni!"

"Pati aizveries, zebiekstes pirdien!"

"Es vairs nevēlos dzirdēt neko tādu no jums abiem," ska­ļi sacīju. "Neesmu īstajā noskaņojumā."

Tobrīd mēs jau iegriezāmies aplī iepretim skolai. Bērni ķe­purojās ārā no mašīnas. Nikola izlēca no priekšējā sēdekļa, pagrieza muguru, lai izvilktu savu mugursomu, uzmeta man vienu skatienu un aizskrēja.

Es nedomāju, ka Džūlija ir traka, taču kaut kas pilnīgi no­teikti bija mainījies, un, prātā vēlreiz atskaņojot šārita saru­nu, es izjutu nemieru cita iemesla dēļ. Daudzas viņas piezī­mes izldausījās tā, it kā viņa gatavotu tiesas darbus pret mani. Metodiski, soli pa solim, klāstīja:

Tu mani apklusini, tu neļauj man runāt ar maniem bēr­niem.

Es šeit esmu, tu tikai to neievēro.

Es esmu laba māte un sabalansēju darbu, kas man prasa daudz spēka, ļoti daudz spēka, un savas ģimenes vajadzības.

Tu mani vispār neatbalsti. Tu mani pārtrauc, tu mani sabotē.

Tu noskaņo bērnus pret mani.

Es bez pūlēm varēju iztēloties, kā viņas advokāts šādi iz­sakās tiesā. Un es zināju, kāpēc. Saskaņā ar rakstu, ko nesen biju izlasījis žurnālā "Redbook", "mīlestības atsavināšana" tie­sā šobrīd bija modīgs arguments. Tēvs noskaņo bērnus pret māti. Saindē viņu prātiņus ar vārdiem un darbiem. Kamēr mamma ir nevainojama, kā vienmēr.

Katrs tēvs zina, ka tieslietu sistēma ir bezcerīgi neobjektī­va par labu mātēm. Tiesas vārdiem pasludina vienlīdzību, un tad nolemj, ka bērnam ir vajadzīga māte. Arī tad, ja viņas nekad nav mājās. Ari tad, ja viņa to nemitīgi iekausta vai aiz­mirst pabarot. Kamēr viņa tos ncgalē nost vai nelauž viņiem kaulus, tiesas acīs viņa ir pienācīga māte. Un arī tad, ja viņa galē tos nost, tēvs var prāvu zaudēt. Vienam no maniem "MediaTronics" draugiem bijusī sieva lietoja heroīnu, gadu gadiem viņa te pārtrauca durties un izgāja rehabilitāciju, te atsāka lietot. Beigās viņi izšķīrās, un viņiem bija kopīga aiz­bildniecība. Tika uzskatīts, ka viņa nelieto, taču bērni apgal­voja, ka tā neesot. Mans draugs uztraucās. Viņš negribēja, lai bijusī sieva sadūrusies ved bērnus ar mašīnu. Viņš negribēja, lai bērniem apkārt slaistās narkotiku tirgotāji. Tāpēc viņš de­vās uz tiesu, lai prasītu pilnu aizbildniecību, un zaudēja. Ties­nesis paziņoja, ka viņa sieva patiesi cenšoties uzveikt savu at­karību un bērniem esot vajadzīga māte.

Tāda bija realitāte. Un nupat man izskatījās, ka Džūlija sāk gatavot šādu prāvu. Man pār kauliem pārskrēja šermuļi.

Ap to bridi, kad es, šādi prātodams, biju notriecis sevi pu­tās, iezvanījās mans mobilais tālrunis. Tā bija Džūlija. Viņa zvanīja, lai atvainotos.

"Lūdzu, piedod man! Es šodien sarunāju muļķības. Es tā nemaz nedomāju."

"Ko?"

"Džek, es zinu, ka tu mani atbalsti. Skaidrs, ka tu tā dari. Bez tevis es nespētu tikt galā. Tas ir ļoti svarīgi, ka tu noņē­mies ar bērniem. Pēdējā laikā es īsti netieku ar sevi galā. Tas bija stulbi, Džek. Piedod, ka es tev to sarunāju."

Likdams nost tālruni, nodomāju - man vajadzēja to ie­rakstīt.

Desmitos man bija tikšanās ar manu darba aģenti Anniju Džerārdu. Mēs satikāmies Beikcra ielā kādas kafejnīcas sau­lainajā pagalmā. Mēs vienmēr sēdējām ārā, lai Annija varētu smēķēt. Viņa bija izvilkusi savu portatīvo datoru un iesprau­dusi bezvadu modemu. Mutē viņai bija cigarete un viņa mie­dza acis, sargādamās no dūmiem.

"Kaut ko atradi?" vaicāju, apsēzdamies viņai pretī.

"Jā, patiesībā atradu gan. Divas ļoti labas iespējas."

"Vareni," atsaucos, maisīdams savu latte. "Pastāsti!"

"Kā būtu ar šo? Galvenais pētījumu analītiķis aIBMjā­strādā ar moderno dalīto sistēmu arhitektūrām."

"Tieši mans lauciņš."

"Man arī tā likās. Te nu tev ir īstā kvalifikācija, Džek. Tu esi vadījis sešdesmit cilvēku pētījumu laboratoriju. Pamatal­ga divi piecsimt, piecu gadu laikā arvien lielākas prēmijas, plus autorhonorāri par visu, kas tavā laboratorijā izstrādāts."

"Izklausās vareni. Kur?"

"Armonkā."

"Ņujorkā?" Es pašūpoju galvai. "Neiet cauri, Annij. Kas vēl?"

"Vadīt komandu daudzaģentu sistēmu izstrādē apdrošinā­šanas kompānijai, kas nodarbojas ar datu "izrakšanu". Tā ir fantastiska iespēja, un…"

"Kur?"

"Ostinā."

Es nopūtos. "Annij. Džūlijai ir darbs, kas viņai patīk, viņa tam ir nodevusies ar visu sirdi, un viņa nebūs ar mieru šobrīd to pamest. Mani bērni iet skolā, un…"

"Cilvēki visu laiku maina dzīvesvietas, Džek. Visiem bēr­ni iet skolā. Bērni pierod."

"Bet ar Džūliju…"

"Arī citiem ir strādājošas sievas. Viņi tik un tā pārceļas."

"Es zinu, bet lieta tāda, ka Džūlija…"

"Vai tu esi ar viņu to pārrunājis? Vai jūs vispār esat par to runājuši?"

"Nu, nē, tāpēc ka es…"

"Džek." Annija cieši lūkojās manī pāri datora ekrānam. "Beidz muldēt niekus. Tu neesi tādā situācijā, lai atļautos būt izvēlīgs. Tev sāk rasties problēmas ar "glabāšanas laiku"."

" Ar glabāšanas laiku," es atkārtoju.

"Tieši tā, Džek. Tu jau sešus mēnešus nestrādā. Augstajās tehnoloģijās tas ir ilgs laiks. Darba devēji spriež - ja reiz tev tik ilgi nav izdevies atrast darbu, tātad ar tevi kaut kas nav kārtībā. Viņi nezina, kas, bet vienkārši pieņem, ka tu dau­dzas reizes esi noraidīts, daudzi uzņēmumi tevi nav paņēmuši. Ļoti drīz tevi pat neaicinās uz pārrunām. Ne Sanhosē, ne Ar- monkā, ne Ostinā, ne Kembridžā. Vilciens aizgājis. Vai tu mani dzirdi? Vai tu saproti, par ko es runāju?"

"Jā, bet…"

"Nekādus bet, Džek! Tev jāparunā ar sievu. Tev jāatrod veids, kā tikt ārā no šī plaukta."

"Bet es nevaru atstāt Ieleju. Man jāpaliek šeit."

"Te nemaz nav tik labi." Viņa atkal izgaismoja ekrānu. "Kur vien es pieminu tavu vārdu, tā uzreiz dzirdu… Paklau, kas tajā "MediaTronics" īsti notiek? Vai Donam Grosam iz­virzīs apsūdzību?"

"Es nezinu."

"Jau mēnešiem ilgi klīst visādas baumas, bet šķiet, nekas nenotiek. Tevis paša labā ceru, ka tas notiks drīz."

"Es kaut ko nesaprotu," es teicu. "Man ir lieliska piere­dze "karstā" jomā, daudzaģentu datu dalītajā apstrādē, un…"

"Karstā?" viņa pārjautāja, piemiegdama acis. "Dalītā datu apstrāde nav karsta, Džek. Sasodīts, tā ir radioaktīva. Ielejā visi saprot, ka mākslīgajā dzīvībā revolūcija sāksies no dalītās apstrādes."

"Tā gan," es pamāju ar galvu.

Pēdējos gados mākslīgo intelektu kā datoristu ilglaicīgo mērķi bija aizstājusi mākslīgā dzīvība. Mērķis ir uzrakstīt programmas, kam piemīt visas dzīvu būtņu īpašības - spēja adaptēties, sadarboties, pielāgoties pārmaiņām. Daudzas no šīm īpašībām robotzinātnē ir sevišķi svarīgas, un to īstenoša­nas sākums ir dalītās datu apstrādes jomā.

Dalītā datu apstrāde nozīmē, ka tu izkliedē savu darbu pa vairākiem procesoriem vai ari pa datorā radītu virtuālu aģen­tu tīklu. Ir vairāki pamatveidi, kā to var izdarīt. Viena iespē­ja ir radīt prāvu diezgan dumju aģentu populāciju, lai tie sa­darbojas mērķa īstenošanas labad - līdzīgi tam, kā skudru kolonija darbojas kopā, lai sasniegtu savus mērķus. Mana ko­manda šai virzienā bija izdarījusi daudz.

Cita metode ir radīt tā dēvēto neirotīklu, kas atdarina nei­ronu tīklu cilvēka smadzenēs. Izrādās, ka pat vienkāršiem nei­ronu tīmekļiem piemīt pārsteidzoša jauda. Šie tīkli spēj mā­cīties. Tic spēj balstīties uz pagātnes pieredzi. Arī šai virzienā mēs bijām šo to paveikuši.

Trešā tehnika ir radīt datorā virtuālus gēnus un ļaut, lai tic virtuālajā pasaulē attīstās, līdz sasniegts kaut kāds mērķis.

Tāpat bija vēl vairākas procedūras. Kopumā ņemot, šīs procedūras pārstāvēja milzīgo lēcienu no senākajiem priekš­statiem par mākslīgo intelektu jeb MI. Sendienās program­mētāji mēģināja uzrakstīt noteikumus, kas aptvertu itin visas situācijas. Piemēram, viņi mēģināja iemācīt datoriem, ka, ja veikalā kāds kaut ko nopērk, pirms iziešanas no veikala ir jā­samaksā. Taču šīs veselajā saprātā balstītās zināšanas izrādījās ārkārtīgi sarežģīti programmējamas. Datori šad un tad kļūdī­jās. Lai izvairītos no kļūdām, nācās pievienot jaunus noteiku­mus. Tad atkal jaunas kļūdas un jauni noteikumi. Galu galā šīs programmas kļuva gigantiskas, miljoniem koda rindu, un tās sāka "nobrukt" tikai savas sarežģītības dēļ. Tās bija pā­rāk lielas, lai būtu iespējams izķert kļūdas. Nevarēja noteikt, no kurienes šīs kļūdas nāk.

Tāpēc sāka izskatīties, ka uz noteikumiem balstīts MI tā arī nekad nesāks funkcionēt. Daudzi izteica briesmīgas pro­gnozes par mākslīgā intelekta galu. Astoņdesmitie gadi bija jauks laiks tiem angļu valodas skolotājiem, kuri uzskatīja, ka datori nekad nesasniegs cilvēka prāta līmeni.

Taču dalītie aģentu tīldi bija pilnīgi cita pieeja. Un arī pro­grammēšanas filosofija bija jauna. Vecā, uz noteikumiem balstītā programmēšana darbojās "no augšas uz leju". Uz­vedības noteikumi tika doti sistēmai kopumā.

Taču jaunajā programmēšanā viss tika darīts "no apakšas uz augšu". Programma viszemākajā struktūrlīmenī definēja atsevišķu aģentu uzvedību. Turpretim tas, kā uzvedas sistē­ma kopumā, nebija definēts. Sistēmas uzvedība radās kā sim­tiem smalku zemākā līmeņa mijiedarbību rezultāts.

Tas, ka sistēma nebija ieprogrammēta, varēja sniegt pār­steidzošus rezultātus. Rezultātus, kādus programmētāji ne­bija gaidījuši. Tādēļ tā varēja izskatīties "kā dzīva". Un tā­dēļ šī joma bija tik karsta, jo…

"Džek!"

Annija papliķēja man pa roku. Es samirkšķināju acis.

"Džek, vai tu dzirdēji kaut ko no tā, ko es tev tikko tei­cu?"

"Atvaino!"

"Pievērs uzmanību man, lūdzu," viņa teica. Viņa iepūta man sejā cigaretes dūmus. "Jā, tev ir taisnība, tu esi speciali­zējies "karstā" jomā. Bet tādēļ tikai vēl vairāk jāuztraucas par to glabāšanas laiku. Ja tu būtu elektriķis, kas specializējies optisko diskdziņu jomā, būtu citādi. "Karstajās" jomās viss notiek ātri. Sešos mēnešos rodas un bankrotē uzņēmumi."

"Es zinu."

"Tu riskē, Džek."

"Es saprotu."

"Tātad. Vai tu parunāsi ar savu sievu? Lūdzu?"

"Jā."

"I,abi," viņa noteica. "Skaties, izdari tā. Jo citādi es ne­varēšu tev palīdzēt." Viņa iesvieda kvēlojošo cigareti manas latte atliekās. Tā nočūkstēja un izlaida garu. Viņa aizcirta savu portatīvo datoru, piecēlās un aizgāja.

Mēģināju piezvanīt Džūlijai, taču viņa necēla klausuli. At­stāju ziņu balss pastā. Es zināju, ka pat ieminēšanās par pār- vākšanos ir veltīga laika šķiešana. Viņa pilnīgi noteikti teiks nē - jo vairāk tad, ja viņai ir jauns draugs. Taču Annijai bija taisnība, man draudēja briesmas. Rija kaut kas jādara. Man bija jāvaicā.

Sēdēju mājās pie sava galda, grozīdams rokās SSVT kār­biņu, mēģinādams izdomāt, ko lai iesāk. Pēc pusotras stun­das bija jāsavāc bērni. Es patiešām vēlējos parunāt ar Džūli- ju. Nospriedu vēlreiz zvanīt Džūlijai caur firmas komutatoru - ja nu šādi viņu izdodas sameklēt.

" aXymos Technology»r

"Džūliju Formenu, lūdzu."

"Lūdzu, uzgaidiet." Kaut kāda klasiskā mūzika, tad cita balss: "Misis Formcnas birojs."

Es pazinu Kcrolu, viņas palīdzi.

"Kerol, te Džeks."

"A, sveicināti, mister Formen. Kā jums klājas?"

"Labi, paldies."

"Vai jūs meklējat Džūliju?"

"Jā."

"Viņa visu dienu būs Nevadā, rūpnīcā. Vai man pamēģi­nāt jūs savienot?"

"Jā, lūdzu."

"Mirklīti."

Es gaidīju. Krietnu brīdi.

"Formcna kungs, vēl stundu viņa būs apspriedē. Es ceru, ka pēc tam viņa man piezvanīs. Vai jās vēlaties, lai viņa ar jums sazinās?"

"Jā, lūdzu."

"Vai nevēlaties, lai es viņai nododu kādu ziņu?"

"Nē," es sacīju. "Vienkārši palūdziet, lai viņa man pie­zvana."

"Labi, mister Formen."

Es noliku klausuli un skatījos tukšumā, grozīdams SSVT kārbiņu. Viņa visu dienu būs Nevadā. Džūlija man nebija pat ieminējusies par braukšanu uz Nevadu. Prātā vēlreiz atskaņo­ju sarunu ar Kcrolu. Vai Kerolas balss nebija izklausījusies ne­dabiska? Vai viņa kaut ko slēpa? Es nezināju. Vairs neko nezi­nāju. Es palūkojos pa logu, un manu acu priekšā iedarbojās smidzinātāji, triekdami šļakatu konusus pa visu mauriņu. Bija dienas vidus tveice, laistīšanai nepiemērots laiks. Tā nedrīkstē­ja būt. Smidzinātāji tikai pirms pāris dienām bija salaboti.

Raudzīdamies uz šo ūdeni, mani pārņēma nomāktība. Šķita, ka viss iet greizi. Man nebija darba, sievas nebija mājās, bērni bija tīrās mokas, ar viņiem noņemdamies, es nemitīgi jutos nekam nederīgs - un tagad vēl šie draņķa smidzinātāji nedarbojas, kā nākas. Tie izsvilinās to sasodīto mauriņu.

Un tad ieraudājās mazulīte.

Es gaidīju Džūlijas zvanu, taču viņa tā arī nepiezvanīja. Sakapāju vakariņām cāļa krūtiņas (āķis ir tāds, ka tām ir jā­būt aukstām, gandrīz sasalušām), jo cāļa pirkstiņi bija otrs ēdiens, par kuru nekad nebija jāķildojas. Es sadabūju rīsus. Apskatīju ledusskapī ieliktos burkānus un nospriedu - lai arī tic bija mazliet pastāvējuši, šovakar vienalga tos izmantošu.

Mizodams burkānus, cs iegriezu pirkstā. Brūce nebija lie­la, taču ļoti asiņoja, un plāksteris asiņošanu neapturēja. Uz dēlīša pilēja asinis, tāpēc es visu laiku līmēju jaunus plākste­rus. Tas bija nomācoši.

Vakariņas bija vēlu, un sīkie niķojās vienā gabalā. Ēriks skaļi gaudās, ka mani cāļa pirkstiņi esot briesmīgi, "McDonald's" esot daudz garšīgāki, kāpēc tad mēs nevarot ēst tos? Nikola izmēģināja dažādus veidus, kā izrunāt savu tekstu, bet Ēriks viņu pusbalsī izmēdīja. Mazulīte izspļāva katru pārslu karoti, līdz es metu mieru un sajaucu tās ar sa­spiestu banānu. Tad viņa ēda kārtīgi. Nezinu, kāpēc man ne­kad agrāk nebija ienācis prātā tā izdarīt. Amanda auga, un vairs negribēja to sājo barību.

Ēriks bija aizmirsis mājasdarbus skolā; cs teicu, lai viņš pie­zvana draugiem un noskaidro, taču viņš to nedarīja. Nikola stundu nosēdēja internetā ar draugiem; ik pa laikam iegrie­zos viņas istabā un liku viņai iet nost no datora, kamēr nav izpildīti mājasdarbi, un viņa atkārtoja: "Vēl vienu minūti, tēt." Mazulīte bija nemierīga, un pagāja ilgs laiks, kamēr vi­ņu aizmidzināju.

Atkal aizgājis uz Nikolas istabu, uzbrēcu: "Tūlīt pat, sa­sodīts!" Nikola sāka raudāt. Ēriks iegriezās patīksminātics. Es apjautājos, kāpēc viņš vēl nav gultā. Viņš ieraudzīja ma­nu sejas izteiksmi un aizmuka. Nikola šņukstēdama paziņo­ja, ka man vajagot viņai atvainoties. Es teicu, ka viņai jau pirms stundas vajadzēja darīt, ko cs viņai liku. Viņa iegāja vannasistabā un aizcirta durvis.

Ēriks no savas istabas auroja: "Es nevaru gulēt tādā jan­dāliņā!"

Es auroju pretī: "Vēl viens vārds, un visu nedēļu bez tele­vizora!"

"Nav godīgi!"

Devos uz guļamistabu un ieslēdzu televizoru, lai noskatī­tos spēles beigas. Pēc pusstundas aizgāju apraudzīt bērnus. Mazulīte mierīgi gulēja. Ēriks bija aizmidzis, nogrūdis uz grī­das visas segas. Es atkal viņu apsedzu. Nikola mācījās. Ierau­dzījusi mani, viņa atvainojās. Es viņu apkampu.

Atgriezos guļamistabā un, kādas desmit minūtes skatījies spēli, aizmigu.