Spiets

2.DIENA 9:02

Mums bija vajadzīgs vājpiens, "Toastie-O" pārslas, aPop- Tarts"cepumi, "Jell-O" deserts, trauku mazgāšanas šķīdums un vēl kaut kas, taču es nespēju izburtot savu rokrakstu. Devi­ņos no rīta stāvēju lielvcikalā starp plauktiem, lauzīdams gal­vu par saviem ķeburiem. Kāda balss sacīja: "Sveiks, Džek! Kā sviežas?"

Pacēlis galvu, es ieraudzīju Rikiju Morzi, vienu no i(Xywwsv nodaļu vadītājiem.

"Sveiks, Rikij! Un tev?" es paspiedu viņam roku, no tie­sas priecādamies, viņu sastopot. Rikijs man vienmēr bija pa­ticis. Viņš bija iededzis, ar gaišiem, ezītī apcirptiem matiem un platu smaidu - ja ne "SourceForge / ^ krekliņš, viņu vieg­li varētu noturēt par sērfotāju. Rikijs bija tikai dažus gadus jaunāks par mani, taču viņā jautās mūžīgas jaunības gars. Es biju viņa pirmais darba devējs, uzreiz pēc koledžas, un viņš strauji bija izvirzījies vadībā. Ar savu līksmo dabu un mun­dro izturēšanos Rikijs bija kļuvis par ideālu projektu vadītā­ju, par spīti savai nosliecei neatbilstoši novērtēt problēmas un dot vadībai ncrcālistiskas cerības par projekta pabeigšanas ter­miņiem.

Kā bija stāstījusi Džūlija, tas aXymos"dažkārt bija radījis sa­režģījumus: Rikijam gadījās dot solījumus, kurus viņš nespēja pildīt. Un dažkārt viņš neteica gluži visu taisnību. Taču viņš bija tik līksms un pievilcīgs, ka visi viņam vienmēr piedeva. Vismaz es tā darīju, kad viņš strādāja pie manis. Es biju itin lepns par viņu un uzskatīju viņu par tādu kā jaunāko brālīti. Kad viņš pārgāja uz "Xymos", es rakstīju viņam rekomendāciju.

Rikijs stūma iepirkumu ratiņus, kas bija piekrauti ar pa­pīra autiņiem lielās plastikāta pakās: ari viņam mājās bija ma­zulis. Es apjautājos, kāpēc viņš ir veikalā, nevis darbā.

"Mērijai ir gripa un kalpone ir Gvatemalā. Tāpēc pietei­cos šo to nopirkt."

"Skatos, tu ņem "Huggics"" es sacīju. "Es pats vienmēr pē rku "Pa mpersv."

"Man šķiet, "Huggies"labāk uzsūc," viņš atbildēja. "Tur­klāt "Pampērs" ir pārāk cieši. Tie saspiež mazā kājiņu."

"Bet "Pampcrs" ir slānis, kas novada mitrumu, un tā di- bentiņš paliek sauss," es sacīju. "Ar "Pampcrs" mums ir ma­zāk izsitumu."

"Kad es mēģināju tos lietot, lipekļi taisījās vaļā. Un, ja tic ir pilni, tad viss notek gar kāju, un tad man ir lielāka noņem­šanās. Nezinu, man tikai šķiet, ka "Huggies"ir kvalitatīvāki."

Stumdama garām savus ratiņus, mums ašu skatienu uz­meta kāda sieviete. Sākām smieties, jo droši vien izskatījās, it kā mēs piedalītos reklāmā.

"Tad paklau, kā ir ar tiem "darīts"*." Rikijs skaļi sacīja sievietes mugurai, taču viņa rikai virzījās tālāk pa eju starp plauktiem.

"Bļāviens, taisnība, tad viņi galu galā vinnēja vai pakāsa?" es kasīdamies atsaucos.

Mēs pasmejamies, tad sākām kopā stumt savus ratiņus uz priekšu. Rikijs sacīja: "Gribi zināt patiesību? Mērijai patīk "Hitjļgies", un ar to ari sarunai beigas."

"Es zinu, kā tas ir," atbildēju.

Rikijs, ielūkojies manos ratiņos, sacīja: "Es skatos, tu pērc organisko vājpienu…"

"Izbeidz," es atsaucos. "Kā iet pa darbu?"

"Zini, tur viss ir sasodīti labi," viņš teica. "Tā tehnoloģija izskatās lieliski, ja es pats drīkstu tā teikt. Mēs tikko to de­monstrējām naudas večiem, un viss bija gludi."

"Džūlijai sokas labi?" vaicāju, cik nevērīgi vien spēdams.

"Jā, viņai sokas lieliski. Cik man zināms," Rikijs atbildēja.

Uzmetu viņam ašu skatienu. Vai viņš pēkšņi bija kļuvis atturīgs? Vai viņa seja bija sastingusi, muskuļi savilkti? Vai viņš kaut ko slēpa? Nespēju to noteikt.

"Patiesībā es viņu diezgan reti redzu," Rikijs teica. "Pē­dējā laikā viņas šeit tikpat kā nav."

"Es ari viņu redzu diezgan reti," sacīju.

"Jā, viņa daudz laika pavada tajā rūpnīcu kompleksā. Šo­brīd pats galvenais notiek tur." Rikijs žigli palūkojās uz ma­ni. "Nu, to jauno ražošanas procesu dēļ."

Ņemot vērā, cik aXymos" rūpnīcas bija sarežģītas, tās bija uzbūvētas rckordīsā laikā. Ražošanas cehā tika no atsevišķiem atomiem savāktas molekulas - molekulu fragmentus sasprau­da kopā kā "Lcjļo" klucīšus. Liela daļa šā darba bija jāveic vakuumā, un tam bija nepieciešami ārkārtīgi spēcīgi mag­nētiskie lauki. Tāpēc rūpnīcai bija grandiozi sūkņu agregāti un jaudīgas dzesēšanas ierīces magnētu atdzesēšanai. Bet, kā bija sacījusi Džūlija, liela daļa tehnoloģiju bija izstrādātas tieši šai rūpnīcai: nekas tāds nekad vēl nebija būvēts.

"Pārsteidzoši, ka to rūpnīcu izdevās uzcelt tik ātri," es sa­cīju.

"Mjā, mēs visu laiku uzturējām spiedienu. *Molecular Dynamics"clpo mums pakausī. Mēs esam uzcēluši to rūpnīcu un jau ražojam, un patentu pieteikumus varam vest ar kravas mašīnu. Bcl ne "MolDyne", ne "NanoTech" nevarētu būt se­višķi tālu. Pāris mēnešu. Varbūt pusgads, ja mums paveiksies.

"Tātad šobrīd jūs tajā fabrikā taisāt molekulas?" es vaicāju.

"Uz mata, Džek. Visīstākās molekulas. Nu jau pāris ne­dēļu."

"Es nezināju, ka Džūliju interesē tādas lietas." Tā kā Džū­lija bija mācījusies psiholoģiju, es allaž biju uzskatījis viņu par cilvēku speciālisti.

"Es tev teikšu, viņa ir ļoti aizrāvusies ar šīm tehnoloģijām. Tur netrūkst arī programmēšanas," viņš sacīja. "Tu jau sa­proti. Iteratīvie cikli, noregulējot ražošanu."

Pamāju ar galvu. "Ko īsti viņi tur programmē?" es vaicāju.

"Dalīto datu apstrādi. Daudzaģentu tīklus. Tā mēs panā­kam, ka atsevišķas vienības koordinējas, darbojas kopā."

"Tas viss ir tāpēc, lai uztaisītu to medicīnas kameru?"

"Jā." Viņš brīdi paklusēja. "Citstarp." Viņš nemierīgi pa­skatījās uz mani, it kā būtu pārkāpis vienošanos par konfi­dencialitāti.

"Tev nekas nav jāsaka," es bildu.

"Nē, nē," viņš žigli atsaucās. "Apžēliņ, mēs ar tevi esam pazīstami veselu mūžību, Džek." Viņš uzsita man pa plecu. "Turklāt tava sieva ir vadībā. Nu, kas tad ir?" Taču viņš jo­projām šķita nemierīgs. Viņa seja nepauda to pašu, ko vārdi. Un, sacīdams "sieva", viņš novērsa skatienu no manis.

Saruna tuvojās beigām, un es jutu, ka mani pārņem sasprin­dzinājums, tas neveiklais sasprindzinājums, kas rodas domājot, ka tas otrs kaut ko zina, bet tev nesaka - jo ir apjucis, jo nezi­na, kā lai to pasaka, jo negrib jaukties iekšā, jo to pat piemi­nēt ir pārāk bīstami, jo uzskata, ka tev pašam tas jānoskaidro.

Sevišķi tad, ja runa ir par tavu sievu. Piemēram, ja viņa tevi krāpj. Viņš skatīsies uz tevi tā, it kā tu būtu staigājošs sirdzējs, it kā būtu pienākusi dzīvo miroņu nakts, taču tev neko neteiks. Mana pieredze liecina, ka puiši nekad nesaka viens otram, ja kaut ko zina par viņu sievām. Toties sievietes vienmēr pastās­ta citām, ja kaut ko zina par kāda vīra neuzticību.

Tā vienkārši ir.

Taču es jutos tik saspringts, ka man gribējās…

"Skat, cik jau ir pulkstens," Rikijs sacīja, man plati uzsmaidījis. "Es jau kavējos, Mērija mani nositīs, man jā­skrien. Viņa jau tāpat ir sapīkusi, jo man uz pāris dienām ir jāaizbrauc uz to rūpnīcu. Tātad manis nebūs pilsētā un kal­pone ir prom…" Viņš paraustīja plecus. "Pats saproti."

"Jā. Lai tev veicas!"

"Cau, vecais. Turies!"

Mēs apmainījāmies ar rokasspiedieniem. Vēlreiz nomurmi­nājis atv adas, Rikijs aizstūma savus ratiņus gar stūri un nozuda.

Dažreiz cilvēks nespēj domāt par sāpīgām lietām, nespēj likt savam prātam uz tām koncentrēties. Domas vienkārši aiz­slīd prom - nē, paldies, mainīsim tēmu. Tieši tā man bija šo­brīd. Es nespēju domāt par Džūliju, tāpēc sāku prātot par to, ko Rikijs bija stāstījis par viņu ražošanas uzņēmumu. Un no­spriedu, ka tas droši vien ir taisnība, kaut ari bija pretrunā ar tradicionālajām zināšanām par nanotehnoloģijām.

Nanotehnoloģiju speciālistu vidē jau visai ilgu laiku plau­ka fantāzija, ka, tiklīdz kāds izgudros, kā var ražot atomu līmenī, notiks vesels apvērsums - kā noskrienot jūdzi četrās minūtēs. To darīs visi, plašajā pasaulē no konveijeru lentām sāks straumēm plūst brīnumainas molekulāras radības. Dažu dienu laikā šī pasakainā jaunā tehnoloģija izmainīs cilvēku dzīvi. Tiklīdz kāds izgudros, kā lai to izdara.

Taču tas, bez šaubām, nekad nenotiks. Pati ideja bija ab­surda. Būtībā molekulu ražošana nemaz tik ļoti neatšķiras no datoru ražošanas vai vadības vārstu ražošanas, vai automobi­ļu ražošanas vai jebkā cita ražošanas. Pagāja kāds brīdis, lai to saprastu. Patiesībā atomu samontēšana, lai izveidotu jau­nu molekulu, bija visnotaļ līdzīga datorprogrammas kompi- lēšanai no atsevišķām koda rindiņām. Un pirmajā piegājie­nā datorkods nekad netiek sakompilēts. Programmētājiem vienmēr nākas atgriezties un kaut ko izlabot koda rindiņās. Un pat tad, kad programma ir sakompilēta, tā nekad nesāk strādāt pareizi pirmajā piegājienā. Vai otrajā piegājienā. Vai simtajā piegājienā. Ir jāizķer kļūdas, un atkal jāizķer kļūdas, un atkal jāizķer. Un atkal.

Es vienmēr biju domājis, ka ar šīm ražotajām molekulām būs tāpat - tajās vajadzēs atkal un atkal izķert kļūdas, līdz tās sāks strādāt, kā nākas. Un, ja aXymos" gribēja, lai veseli mole­kulu spieti darbotos kopīgi, tad vajadzēja ari atkļūdot veidu, kā molekulas sazinās savā starpā, lai cik ierobežota arī būtu šī sazināšanās. Jo, ja reiz molekulas sazinās, tātad pastāv primi­tīvs tīkls. Lai to organizētu, būtu saprātīgi programmēt dalītu tīklu. Līdzīgu tam, kādu es biju izstrādājis "MediaTronics

Tāpēc es lieliski varēju iztēloties, kā viņi paralēli ražošanai nodarbojas ar programmēšanu. Bet es nespēju iedomāties, ar ko tur nodarbojas Džūlija. Rūpnīcu komplekss atradās tālu no "Xymos" galvenās ēkas. Tā atradās burtiski "nekurienes vidū" - tuksnesī netālu no Tonopahas, Nevadas pavalstī. Un Džūlijai nepatika atrasties nekurienes vidū.

Es sēdēju bērnu ārsta uzgaidāmajā telpā, jo mazulītei bi­ja pienācis kārtējās potes laiks. Te bija četras mātes, tās šū­poja klēpī slimos bērneļus, kamēr vecākie bērni spēlējās uz grīdas. Visas mātes sarunājās savā staipā un centīgi nepievēr­sa man uzmanību.

Es sāku pie tā pierast. Vīrietis mājās, vīrietis tādā vidē kā bērnu ārsta prakse bija neparasta parādība. Taču tas vienlaikus nozīmēja - kaut kas nav kārtībā. Droši vien kaut kas nav kārtī­bā ar šo vīrieti: viņš nespēj atrast darbu, iespējams, viņš atlaists par dzeršanu vai narkotiku lietošanu, varbūt viņš ir klenderis. Lai kā ari tur būtu, nav normāli, ka dienas vidū vīrietis atrodas ārsta kabinetā. Tāpēc pārējās mātes izlikās, ka manis tur nav, vienīgi palaikam uzmeta bažīgu skatienu, it kā es varētu paklu­sām pielavīties, lai viņas izvarotu, kamēr viņas ir uzgriezušas man muguru. Pat medmāsa Glorija šķita aizdomu pilna. Viņa palūkojās uz mazulīti man rokās - tā neraudāja un tikpat kā nepuņķojās. "Kāda tad varētu būt problēma?"

Es teicu, ka mēs esam atnākuši uz potēm.

"Vai viņa šeit jau ir bijusi?"

Jā, viņa šo ārstu apmeklē kopš dzimšanas.

"Vai jūs esat tuvinieks?"

Jā, es esmu viņas tēvs.

Beidzot mūs aicināja iet iekšā. Ārsts paspieda man roku, izturējās ļoti laipni, nejautāja, kāpēc šeit esmu es, nevis ma­na sieva vai saimniecības vadītāja. Viņš izdarīja divas injek­cijas. Amanda brēca nelabā balsī. Es šūpoju viņu uz pleca, mierināju viņu.

"Var būt neliels uztūkums, neliels, lokāls apsārtums. Pie­zvaniet, ja četrdesmit astoņu stundu laikā tas nepāriet."

Un es jau atkal biju uzgaidāmajā telpā un mēģināju iz­zvejot kredītkarti, lai samaksātu. Mazulīte raudāja. Tad pie­zvanīja Džūlija.

"Sveiks. Ko tu dari?" Viņa droši vien dzirdēja meitiņas raudas.

"Maksāju bērnu ārstam."

"Esmu piezvanījusi nelaikā?"

"Tā varētu būt…"

"Labi, klausies, es tikai gribēju teikt, ka beigšu ātrāk - nu tad vienreiz! - un būšu mājās uz vakariņām. Kā tev šķiet, varbūt man kaut ko nopirkt pa ceļam?"

"Tas būtu vareni," es sacīju.

Ērika futbola treniņš ievilkās. Laukumā jau bija tumšs. Šis treneris allaž vilka treniņu garumā. Es staigāju gar laukuma malu, prātodams, vai nevajadzētu sūdzēties. Ir tik grūti sa­prast, kad tu lutini savu bērnu un kad tu ar pilnām tiesībām viņu aizstāvi. Nikola piezvanīja no sava mobilā, lai pavēstī­tu, ka viņas teātra mēģinājums ir beidzies - kāpēc es viņu nesagaidot? Kur es esot? Es teicu, ka vēl arvien gaidu Ēriku, un apjautājos, vai kāds nevar viņu aizvest uz mājām.

"Tēt…" viņa aizkaitināta izsaucās. Varētu nodomāt, ka biju licis viņai vilkties mājup rāpus.

"Klau, es esmu iestrēdzis."

Ļoti sarkastiski: "Nu un tad?"

"Domā, kā tu runā, jaunkundzi"

Taču pēc dažām minūtēm futbols pēkšņi tika pārtraukts. Laukumā izbrauca liels, zaļš apkopes furgons un izkāpa divi maskās un lielos gumijas cimdos tērpušies vīri ar baloniem uz muguras. Viņi grasījās izsmidzināt nezāļu apkarošanas lī­dzekli vai kaut ko tamlīdzīgu, un visiem bija jāvācas prom no laukuma.

Es piezvanīju Nikolai un teicu, ka mēs aizbrauksim viņai pakaļ.

"Kad?"

"Mēs jau braucam."

"No tā sīkā utes treniņa?

"Izbeidz, Nika!"

"Kāpēc viņam vienmēr ir priekšroka?"

"Viņam vienmēr nav priekšroka."

"Nē, ir gan. Viņš ir sīks ute."

"Nikola…"

"Pie-dod."

"Pēc pāris minūtēm būsim klāt." Es pārtraucu savienoju­mu. Šais laikos bērni attīstās daudz ātrāk. Pusaudžu vecums viņiem iestājas, tiklīdz viņiem paliek vienpadsmit gadu.

Pussešos bērni bija mājās un siroja pa ledusskapi. Nikola ēda lielu satītā siera ņuku. Es liku viņai izbeigt: pēc tam vi­ņa neēdīs vakariņas. Tad atsāku klāt galdu.

"Kad tad būs vakariņas?"

"Drīz. Mamma atvedīs."

"Uhū." Viņa uz dažām minūtēm nozuda un tad atgrie­zās. "Viņa saka - viņa atvainojoties, ka nav piezvanījusi, bet viņa būs mājās vēlu."

"Ko?" Es patlaban lēju ūdeni uz galda saliktajās glāzēs.

"Viņa atvainojas, ka nav piezvanījusi, bet mājās viņa būs vēlu. Es tikko ar viņu runāju."

"Jēziņ." Tas bija kaitinoši. Es vienmēr centos neizrādīt sa­vu aizkaitinājumu bērnu klātbūtnē, taču dažreiz kaut kas pa­spruka. Es nopūtos. "Labi."

"Es tiešām ļoti gribu ēst, tēt."

"Pasauc brāli un ejam uz mašīnu," es teicu. "Mēs doda­mies uz ēstuvi autobraucējiem."

Vakarā, kad es nesu mazulīti uz gultiņu, mans elkonis aiz­ķērās aiz fotogrāfijas, kas stāvēja dzīvojamajā istabā uz grā­matplaukta. Tā ar troksni nokrita uz grīdas; es apstājos un to pacēlu. Tajā bija redzama Džūlija un Ēriks Saules ielejā, kad Ērikam bija četri gadi. Viņi abi bija slēpošanas tērpos; Džūlija palīdzēja viņam mācīties slēpot un starojoši smaidīja. Blakus stāvēja cita fotogrāfija - mēs ar Džūliju kāzu vienpa­dsmitajā gadadienā Konā; es biju ģērbies kliedzoši košā hava­jiešu kreklā, viņai ap kaklu aplikta krāsainu ziedu vija, un mēs saulrietā skūpstījāmies. Tas bija burvīgs brauciens; patiesībā mēs bijām itin pārliecināti, ka Amanda tika ieņemta tur. Es atcerējos, kā vienu dienu Džūlija, pārnākusi no darba, teica: "Dārgum, atceries, tu apgalvoji, ka tie maitai/ esot bīsta­mi?" Es atbildēju: "Jā…" Un viņa sacīja: "Nu, teiksim šādi: tā ir meitenīte," un es biju tik ļoti pārsteigts, ka zelteris, ko tobrīd dzēru, saskrēja man degunā, un mēs abi sākām smie­ties.

Tad - fotogrāfija, kurā Džūlija cep groziņkūkas kopā ar Nikolu, kura ir tik maza, ka sēž uz virtuves letes un viņas kājas nesniedzas līdz malai. Tolaik viņai nevarēja būt vairāk par pusotru gadu. Nikola koncentrēdamās rauc pierīti, vadot milzīgo mīklas karoti gluži šķērsām, bet Džūlija pūlas ne- smieties.

Un fotogrāfija, kurā mēs ejam pārgājienā Kolorādo, Džū­lija tur pie rokas sešgadīgo Nikolu, bet es nesu uz pleciem Ēriku, mana krekla apkaklīte ir tumša 110 sviedriem - vai no kā ļaunāka, ja pareizi atceros to dienu. Ērikam laikam bija kādi divi gadi; viņš vēl staigāja autiņos. Atceros - viņam šķi ­ta jautri aizsegt man acis, kamēr es nesu viņu pa taku.

Pārgājiena fotogrāfija bija ieslīdējusi ietvarā un sagriezu­sies šķībi. Es padauzīju pa ietvaru, mēģinādams to iztaisnot, taču tā nekustējās. Ievēroju, ka vairākas citas fotogrāfijas bi­ja izbalējušas vai pie stikliem lipa emulsija. Par šīm bildēm neviens nerūpējās. Mazulīte šņākuļoja man rokās, berzēda­ma acis ar dūritēm. Bija laiks iet gulēt. Noliku fotogrāfijas atpakaļ uz plaukta. Tās bija vecas ainas no citas, laimīgākas dzīves. No citas dzīves. Šķita, ka man ar to vairs nav nekāda sakara. Tagad viss bija citāds.

Pasaule tagad bija citāda.

Tovakar es atstāju vakariņu galdu uzklātu - kluss pārme­tums. Ap desmitiem pārradusies mājās, Džūlija to ieraudzī­ja. "Piedod, dārgum."

"Zinu, tu biji aizņemta," es sacīju.

"Jā. Lūdzu, piedod."

"Piedodu," es teicu.

"Tu esi vislabākais." Stāvēdama durvīs, viņa pameta man gaisa skūpstu. "Ieiešu dušā," viņa sacīja un devās prom pa gaiteni. Noraudzījos, kā viņa iet.

Pa ceļam viņa ieskatījās mazulītes istabā, tad iespruka ta­jā. Pēc brīža izdzirdēju viņas dūdošanu un mazulītes grudzi- nāšanu. Piecēlos un devos pa gaiteni viņai pakaļ.

Tumšajā bērnistabā viņa turēja mazulīti rokās, pieglaudu­si degunu pie viņas vaidziņa.

"Džūlij… tu viņu pamodināji," es teicu.

"Nē, nemaz, viņa jau bija pamodusies. Pareizi, mazo pai- jiņ? Tu biji pamodusies, vai ne, čabulīt?"

Mazā ar dūrītēm paberzēja acis un nožāvājās. Viņa pavi­sam noteikti izskatījās pamodināta.

Džūlija tumsā pagriezās pret mani. "Es viņu nepamodi- nāju. Patiešām. Nemaz. Kāpēc tu uz mani tā skaties?"

"Kā skatos?"

"Tu zini, kā. Apsūdzoši."

"Es tevi ne par ko neapsūdzu."

Mazā iešņukstējās un tad sāka raudāt. Džūlija pataustīja vi­ņas autiņu. "Man šķiet, viņa ir slapja," viņa teica un, pasnie­gusi bērnu man, izsoļoja no istabas. "Rīkojies, nevainojamais."

Mūsu starpā bija radusies spriedze. Kad biju pārģērbis ma­zuli un atkal nolicis viņu gulēt, dzirdēju, kā Džūlija iznāk no dušas, aizcirzdama durvis. Kad Džūlija sāka blīkšķināt dur­vis, tā bija zīme, ka man ir jāiet viņu nomierināt. Taču šova­kar man negribējās to darīt. Mani kaitināja tas, ka viņa bija pamodinājusi mazo, un mani kaitināja tas, ka uz viņu nevar paļauties, - viņa paziņo, ka būs mājās agri, un pat nepiezva­na, lai pateiktu, ka nebūs. Mani biedēja tas, ka viņa varbūt ir kļuvusi tik neuzticama tāpēc, ka viņas uzmanību novērš jau­na mīla. Vai varbūt viņai vienkārši vairs nerūpēja ģimene. Ne­zināju, ko lai ar to visu iesāk, taču man nebija vēlēšanās no­gludināt spriedzi mūsu vidū.

Es vienkārši ļāvu, lai viņa blīkšķinās. Viņa aizcirta savu slīddurvju skapi tik spēcīgi, ka koks ieplaisāja. Viņa nolamājās. Tā bija vēl viena pazīme, ka man skriešus jāmetas pie viņas.

Atgriezos dzīvojamajā istabā un apsēdos. Paņēmu grāma­tu, ko pašlaik lasīju, un ar skatienu ieurbos lappusē. Mēģinā­ju koncentrēties, taču man, bez šaubām, neizdevās. Es biju nikns un klausījos, kā viņa blīkšķinās pa guļamistabu. Ja vi­ņa tā turpinās, tad pamodinās Ēriku, un man nāksies tikt ar viņu galā. Cerēju, ka tik tālu nenonāks.

Beidzot trokšņi apklusa. Viņa droši vien bija apgūlusies. Ja tā, tad viņa drīz aizmigs. Džūlija spēja aiziet gulēt, kad mēs ķildojāmies. Es nespēju; paliku nomodā un nikni stai­gāju šurpu turpu, pūlēdamies nomierināties.

Kad beidzot likos gulēt, Džūlija bija gandrīz aizmigusi. Es paslīdēju zem segas un apgūlos uz sāna, pagriezies prom no viņas.

Vienos naktī mazulīte sāka kliegt. Es sagramstīju gaismas slēdzi, apgāzu modinātājpulksteni, un pulksteņa radio, no trieciena ieslēdzies, sāka dārdināt rokenrolu. Es lamādamies ķepurojos pa tumsu, līdz beidzot man izdevās ieslēgt lampu un apklusināt radio.

Bērns joprojām kliedza.

"Kas viņai lēcies?" Džūlija miegaini jautāja.

"Nezinu." Es izkāpu no gultas, purinādams galvu, pūlēda­mies pamosties. Es iegāju bērnistabā un ieslēdzu gaismu. Ista­ba šķita ļori koša, klaunu tapetes ļoti dzeltenas un svelošas. Ne no šā, ne no tā nodomāju: kāpēc viņa negrib dzeltenus šķīvju paliktņus, ja reiz visu bērnistabu izkrāsojusi dzeltenu?

Mazā stāvēja kājās gultiņā, turēdamās pie redelēm, un brē­ca, muti plati iepletusi, saraustīti elpodama. Asaras plūda vi­ņai pār vaigiem. Izstiepu rokas viņai pretī un viņa sniedzās pēc manis, un es viņu mierināju. Nospriedu, ka viņai droši vien rādījies slikts sapnis. Kušināju viņu, maigi šūpodams.

Viņa neremdināmi kliedza. Varbūt viņai kaut kas sāpēja, varbūt autiņā kaut kas bija. Es nopētīju viņas ķermenīti. Tieši tad ieraudzīju viņai uz vēderiņa nikni sarkanus izsitumus, kuri švīkās sniedzās viņai pa visu muguru un augšup līdz kaklam.

Ienāca Džūlija. "Vai tu nevari to izbeigt?" viņa jautāja.

"Kaut kas nav labi," es sacīju un parādīju viņai izsitumus.

"Vai viņai ir drudzis?"

Pataustīju Amandas pieri. Viņa bija karsta un nosvīdusi, taču tas varēja būt arī no raudāšanas. Pārējais ķermenītis šķi­ta vēss. "Nezinu. Neizskatās."

Tagad es pamanīju izsitumus uz viņas kājiņām. Vai pirms brīža tic tur bija? Man gandrīz likās, ka es redzu, kā tic iz­platās man acu priekšā. Ja tas bija iespējams, mazā kliedza vēl skaļāk.

"Jēziņ," teica Džūlija. "Es piezvanīšu ārstam."

"Jā, dari tā." Es biju pagriezis mazuli uz muguras - viņa kliedza, kā kliegusi - un rūpīgi aplūkoju visu viņas ķermenī­ti. Izsitumi izplatījās, par to nebija šaubu. Un šķita, ka viņai briesmīgi sāp, viņa brēca, vai īkstis ārā.

"Piedod, mīlulīt, piedod…" es teicu.

Neapšaubāmi izplatās.

Atkal ienāca Džūlija un sacīja, ka atstājusi ziņu ārstam. Es teicu: "Es negaidīšu. Vedīšu viņu uz slimnīcu."

"Tu tiešām domā, ka tas ir nepieciešams?" viņa jautāja.

Es neatbildēju, vienkārši devos uz guļamistabu apģērbties.

Džūlija vaicāja: "Vai tu gribi, lai es braucu kopā ar tevi?"

"Nē, paliec pie bērniem," es atbildēju.

"Esi pārliecināts?"

"Jā."

"Labi," viņa sacīja. Viņa nedrošā gaitā devās atpakaļ uz guļamistabu. Es paķēru mašīnas atslēgas.

Mazulīte kliedza, kā kliegusi.

"Es saprotu, ka tas ir nepatīkami," sacīja interns. "Bet ne­domāju, ka būtu droši dot viņai nomierinošus līdzekļus."

Mēs atradāmies ar aizkariem norobežotā kaktiņā slimnī­cas neatliekamās palīdzības nodaļā. Interns bija noliecies pār manu kliedzošo meitu un ar savu instrumentu pētīja viņas au­sis. Nu jau viss Amandas ķermenis bija spilgti, neganti sar­kans. Viņa izskatījās kā apvārīta.

Biju pārbijies. Nekad agrāk par ko tādu nebiju dzirdējis - zīdainis kļūst koši sarkans un nepārtraukti kliedz. Es neuzti­cējos šim internam, šķita, ka viņš ir daudz par jaunu, lai bū- "tu kompetents. Viņam nevarēja būt pieredze; viņš izskatījās tā, it kā vēl nekad nebūtu skuvies. Trinos, mīņādamies no vienas kājas uz otru. Sāku justies mazliet vājprātīgs, jo mana meita pēdējās stundas laikā ne mirkli nebija pārstājusi kliegt. Es biju izmocīts. Interns kliegšanai nepievērsa uzmanību. Ne­sapratu, kā viņš to spēj.

"Drudža viņai nav," viņš teica, to atzīmēdams kartiņā, "taču viņas vecuma bērniem tas neko nenozīmē. Līdz ga­dam viņiem vispār var necelties temperatūra, pat ar nopiet­nām infekcijām."

"Vai tas viņai ir?" cs jautāju. "Kaut kāda infekcija?"

"Es nezinu. Es pieņemu, ka vīruss - to izsitumu dēj. Bet jāsagaida asins analīze… ā, labi." Māsiņa, garām ejot, pasnie­dza viņam papīra strēmeli. "Uhh… hmm…" Viņš apklusa. "Mjā…"

"Kas mjā?" es teicu, nemierīgi mīņādamies.

Viņš skatījās uz šo papīru, galvu kratīdams. Neko neat­bildēja.

"Kas mjā?"

"Tā nav infekcija," viņš teica. "Balto asinsķermenīšu skaits ir normāls, olbaltuma frakcijas normālas. Viņai vispār nav imūnaizsardzības."

"Ko tas nozīmē?"

Viņš bija ļoti nosvērts, tikai stāvēja, pieri saraucis, un do­māja. Man ienāca prātā, ka varbūt viņš gluži vienkārši ir stulbs. Tad, kad visu vada HMO labākie ļaudis vairs neiet strādāt medicīnā. Šis zaļknābis varētu būt no jaunās ārstu stul­beņu paaudzes.

"Mums jāpaplašina diagnostikas tīkls," viņš teica. "Es pie­prasīšu ķirurga konsultāciju, neirologa konsultāciju, gaidām dermatologu un infekcionistu. Tas nozīmē, ka daudzi cilvē­ki runās ar jums par jūsu meitu, atkal un atkal uzdos vienus un tos pašus jautājumus, bet…"

"Tas nekas," sacīju. "Es neiebilstu. Tikai… Kā jums šķiet, kas ar viņu ir?"

"Es nezinu, mister Formen. Ja tā nav infekcija, mums jā­meklē citi iemesli šai ādas reakcijai. Viņa nav ceļojusi ārpus valsts?"

"Nē," papurināju galvu.

"Nav pēdējā laikā nonākusi saskarsmē ar smagajiem me­tāliem vai toksīniem?"

"Piemēram?"

"Izgāztuves, rūpnīcas, ķīmiskas vielas…"

"Nē, nē."

"Vai jūs nespējat iedomāties pilnīgi neko, kas varētu būt izraisījis šo reakciju?"

"Nē, neko… pagaidiet, vakar viņai bija potes."

"Kādas potes?"

"Es nezinu, tās, kādas viņai šai vecumā pienākas…"

"Jūs nezināt, kādas potes?" viņš jautāja. Viņa piezīmju bloknots bija atvērts, rakstāmais novietots uz papīra.

"Nē, Dieva dēļ," es aizkaitināts atsaucos. "Es nezinu, kā­das potes. Katru reizi, kad es viņu turp aizvedu, viņa dabū kaut ko citu. Sasodīts, jūs šeit esat ārsts…"

"Viss kārtībā, mister Formen," viņš mierinādams sacīja. "Es saprotu, tas ir liels stress. Varbūt vienkārši pasakiet man, kā sauc jūsu pediatru, es viņam piezvanīšu, labi?"

Es pamāju ar galvu. Ar roku paberzēju pieri. Es svīdu. No­saucu viņam bērnu ārsta vārdu un viņš to pierakstīja savā blok­notā. Es mēģināju nomierināties. Mēģināju domāt skaidri.

Un visu šo laiku mans mazulis kliedza.

Pēc pusstundas viņai sākās krampji.

Tas notika brīdī, kad viens no baltā uzsvārcī tērptajiem konsultantiem, noliecies pār mazuli, viņu izmeklēja. Mazās ķermenītis locījās un mežģījās. Viņa rīstījās, it kā viņai nāk­tu vēmiens. Viņas kājas spazmatiski raustījās. Viņa sāka gārgt. Acis pārgriezās.

Neatceros, ko es tad teicu un darīju, bet ienāca masīvs sani­tārs, tik liels kā futbolists, un aizstūma mani līdz kambarīša sienai, un satvēra manus delmus. Garām viņa milzīgajam ple­cam es skatījos, kā seši cilvēki ņemas ap manu meitu; māsiņa ar Bārta Simsona tcniskreklu mugurā iedūra viņai pierē adatu. Es sāku kliegt un rauties ārā. Sanitārs auroja: "Pievena, pieve- na, pievcna," vēl un vēlreiz. Pēdīgi apjēdzu, ka viņš saka "Pie­res vēna." Viņš paskaidroja, ka vienkārši tiek sākta intravenozā terapija, jo mazulis ir dehidrēts. Tāpēc viņai bija krampji. Ks dzirdēju kaut ko par elektrolītiem, magniju, kāliju.

Tā vai citādi, dažu sekunžu laikā krampji bija beigušies. Bet viņa turpināja kliegt.

Es piezvanīju Džūlijai. Viņa bija nomodā. "Kā viņai ir?"

"Tāpat."

"Joprojām kliedz? Tā ir viņa?"

"Jā." Džūlija fonā dzirdēja Amandu.

"Ak Dievs." Viņa novaidējās. "Ko viņi saka?"

"Viņi vēl neko nezina."

"Ak, nabaga mazulis."

"Viņu jau ir apskatījuši kādi piecdesmit ārsti."

"Vai es varu kaut ko darīt?"

"Nedomāju."

"Labi. Dod ziņu!"

"Labi."

"Es negulēšu."

"Labi."

Neilgi pirms saullēkta konsultantu orda paziņoja, ka mei­tiņai ir vai nu zarnu obstrukcija, vai smadzeņu audzējs, viņi nespējot izšķirties, kas, un nozīmēja magnētiskās rezonanses angiogrāfiju. Kad beidzot Amandu ietipināja izmeklēšanas telpā, debesis jau sāka kļūt gaišākas. Telpas centrā stāvēja lie­la, balta mašīna. Māsiņa man sacīja, ka mazulīte būs mierī­gāka, ja es palīdzēšu viņu sagatavot, un izņēma adatu no Amandas galviņas, jo, izmeklējot ar MR, pacientam Idāt ne­drīkst būt nekādi metāla priekšmeti. Pāri Amandas sejai iz­šļācās asinis, tās ietecēja viņai acī. Māsiņa tās noslaucīja.

Amanda bija piesprādzēta pie baltas plāksnes, kas tika ie- ripināta ietaises dziļumos. Mana meita šausmās skatījās uz MR attēlveidotāju, viņa joprojām kliedza. Māsiņa man sacī­ja, ka es varot pagaidīt blakustelpā kopā ar tehniķi. Es iegā­ju telpā ar stikla logu, pa kuru varēja redzēt MR aparātu.

Tehniķis bija tumsnējs ārzemnieks. "Cik veca viņa ir? Vai tā ir viņa?"

"Jā, viņa. Deviņi mēneši."

"Plaušas viņai ir kārtībā."

"Jā."

"Sākam." Viņš ķimerējās ar saviem kloķiem un skalām, gandrīz neskatīdamies uz manu meitu.

Amanda bija pavisam iekšā mašīnā. Viņas šņukstiem mik­rofonā bija metāliska pieskaņa. Tehniķis nospieda slēdzi un sāka klabēt sūknis; tas sacēla lielu troksni. Tomēr es tik un tā dzirdēju savas meitas kliegšanu.

Un tad pēkšņi viņa apklusa.

Viņa pat nepīkstēja.

"Oho," es sacīju. Paskatījos uz tehniķi un māsiņu. Viņu sejas pauda šoku. Mēs visi iedomājāmies vienu un to pašu - noticis kaut kas šausmīgs. Man sākās sirdsklauves. Tehniķis steidzīgi izslēdza sūkņus un mēs ieskrējām atpakaļ izmeklē­šanas telpā.

Tur gulēja mana meita, joprojām piesprādzēta, smagi el­podama, taču viņa manāmi jutās labi. Viņa kā apstulbusi lē­ni mirkšķināja acis. Āda bija jau ievērojami gaišāka, ar nor­mālas krāsas plankumiem. Izsitumi izbalēja mūsu acu priekšā.

"Sasper mani zibens," teica tehniķis.

Neatliekamās palīdzības nodaļā Amandu negribēja laist mājās. Ķirurgi joprojām domāja, ka viņai ir audzējs vai kri­tiskas problēmas ar zarnām, un viņi vēlējās paturēt Amandu slimnīcā, lai novērotu. Taču izsitumi joprojām vienmērīgi iz­zuda. Tuvākās stundas laikā sārtums izbalēja un izgaisa.

Neviens nespēja saprast, kas bija noticis, un ārsti bija ne­mierīgi. Pieres otrā pusē atkal bija iedurta vēnas adata. Taču mazā ņēmās kāri sūkt no pudelītes, izsalkumā strauji rīdama piena maisījumu, kamēr es turēju pudelīti. Viņa skatījās uz mani ar parasto hipnotizējošo barošanas laika skatienu. Iz­skatījās, ka viņa jūtas visnotaļ labi. Viņa aizmiga man uz ro­kām.

Nosēdēju tur vēl stundu, tad sāku klaigāt, ka man jābrauc atpakaļ pie bērniem, jāved viņi uz skolu. Un drīz pēc tam ārsti pasludināja kārtējo modernās medicīnas uzvaru un pa­laida mani ar mazo mājās. Amanda visu ceļu gulēja ciešā miegā un nepamodās, kad es izņēmu viņu no mašīnas sēdek- līša. Kad nesu viņu pa piebraucamo ceļu uz māju, nakts de­besis jau kļuva palsas.