Spiets

3. DIENA 6:07

Mājā valdīja klusums. Bērni vēl gulēja. Es atradu Džūliju ēdamistabā - viņa stāvēja pie loga un lūkojās uz sētas puses pagalmu. Bija ieslēgti mauriņa smidzinātāji, tie šņāca un klik­šķēja. Džūlija turēja rokā kafijas tasi un nekustīgi skatījās pa logu.

"Mēs esam atpakaļ," es sacīju.

Viņa pagriezās. "Viss kārtībā?"

Es sniedzu mazo viņai. "Tā izskatās."

"Paldies Dievam," viņa teica, "es tā uztraucos, Džek." Ta­ču viņa nepaņēma Amandu un nepieskārās mazajai. "Es tā uztraucos."

Viņas balss bija savāda, atsvešināta. Nemaz neizklausījās, ka viņa būtu uztraukusies, viņa it kā mehāniski atkārtoja pieklā­jības frāzes, kā deklamējot citā kultūrā sakņotu rituālu, kurš viņai patiesībā nav saprotams. Viņa iedzēra malku kafijas.

"Visu nakti nevarēju aizmigt," viņa teica. "Es biju ļoti no­bažījusies. Es jutos drausmīgi. Mīļais Dievs." Viņas acis aiz­šāvās pie manas sejas, tad novērsās. Viņa izskatījās vainīga.

"Negribi viņu paņemt?"

"Es, uh…" Džūlija papurināja galvu un pamāja kafijas tasei savā rokā. "Ne tagad," viņa sacīja. "Jāapskatās tic smidzinātāji. Vēl apslīcinās manas rozes." Un viņa izgāja pagalmā.

Es skatījos, kā viņa aiziet līdz pagalma tālākajam galam un apstājas, raudzīdamās uz smidzinātājiem. Viņa pameta skatienu uz manu pusi, tad sarīkoja veselu izrādi, pārbaudīda­ma taimeri pie sienas. Viņa atvēra vāciņu un ieskatījās iekšā. Es neko nesapratu. Tikai pirms nedēļas dārznieki bija smidzi­nātājus noregulējuši. Varbūt viņi bija noregulējuši nepareizi.

Amanda man uz rokām nošņaukājās. Es aiznesu viņu uz bērnistabu, apmainīju autiņu un noliku viņu gultā.

Kad es atgriezos, Džūlija virtuvē runāja pa mobilo tālru­ni. Vēl viens no viņas jaunajiem ieradumiem. Viņa vairs tik­pat kā neizmantoja mājas tālruni, bet runāja pa savu mobi­lo. Kad es viņai par to apjautājos, viņa teica, ka tas vienkārši esot ērtāk, jo viņai esot daudz tālsarunu un darbavieta ap­maksājot mobilā rēķinus.

Es palēnināju gaitu un gāju pa paklāju. Es dzirdēju viņu sakām: "Jā, sasodīts, protams, bet mums tagad jābūt uzmanī­giem…"

Viņa pacēla acis un ieraudzīja mani. Viņas balss acumir­klī mainījās. "Labi, uh… paklau, Kerola, man šķiet, to var nokārtot, piezvanot uz Frankfurti. Tad aizsūti faksu un ziņo man, kā viņš reaģēs, skaidrs?" Un viņa aizcirta tālruņa vāci­ņu. Es iegāju virtuvē.

"Džek, man riebjas aiziet, kamēr bērni vēl guļ, bet…"

"Tev jābrauc?"

"Baidos, ka jā. Darbā kaut kas atgadījies."

Es ieskatījos rokas pulkstenī. Ceturksnis pāri sešiem. "Labi."

Viņa teica: "Tad tu, ah… ar bērniem…"

"Protams, es tikšu galā."

"Paldies. Es tev vēlāk piezvanīšu."

Un aizgāja.

Es biju tā pārguris, ka nespēju skaidri domāt. Mazulīte jo­projām gulēja un, ja paveiksies, nogulēs vēl vairākas stundas. Sešos ieradās saimniecības vadītāja Marija un salika brokastu bļodiņas. Bērni paēda, un es vedu viņus uz skolu. Man tikai ar pūlēm izdevās palikt nomodā. Es žāvājos.

Ēriks sēdēja priekšējā sēdeklī man blakus. Arī viņš žāvājās.

"Miegs nāk?"

Viņš pamāja ar galvai. "Tie vīri mani nemitīgi uzmodinā­ja," viņš teica.

"Kādi vīri?"

"Tie, kas atbrauca naktī."

"Kādi vīri?" es atkārtoju.

"Putekļu sūcinātāji," viņš teica. "Viņi visu izsūca. Un vi­ņi uzsūca ari spoku."

Nikola aizmugures sēdeklī iezviedzās. "Spoku…"

Es teicu: "Man šķiet, tev rādījies sapnis, dēls." Ērikam pē­dējā laikā mēdza rādīties spilgti murgi, no kuriem viņš bieži pamodās nakts vidū. Es biju tikpat kā pārliecināts - tas ir tā­pēc, ka Nikola ļauj viņam skatīties šausmu filmas, zināda­ma, ka tās viņu satrauks. Nikola bija tai vecumā, kad viņas mīļākajās filmās darbojās maskoti slepkavas, kuri noslepka­vo pusaudžus, kas nodarbojušies ar seksu. Tā pati vecā for­mula: tu esi mīlējies - tu mirsti. Taču Ērikam tas viss nebija piemērots. Es daudzas reizes biju Nikolai skaidrojis, ka ne­vajag ļaut viņam to skatīties.

"Nē, tēt, tas nebija nekāds sapnis," Ēriks teica un atkal nožāvājās. "Tie vīri bija īstenībā. Vesels bars."

"Ahā. Un kas bija spoks?"

"Tas bija spoks. Viss sudrabots un spīdīgs, tikai sejas vi­ņam nebija."

"Uhū." Mēs jau piebraucām pie skolas un Nikola ziņoja, ka man vajagot viņu sagaidīt nevis 15:45, bet gan 16:15, jo pēc stundām viņai esot kora mēģinājums, un Ēriks pavēstīja, ka neiešot pie bērnu ārsta, ja viņam būšot jāpotējas. Es at­kārtoju visu vecāku mūžīgo mantru: "Paskatīsimies."

Abi izkūņojās no mašīnas, vilkdami somas sev nopakaļ. Viņiem abiem bija mugursomas, kas svēra apmēram divdes­mit mārciņu. Es nekādi nespēju pie tā pierast. Kad es biju viņu vecumā, bērniem nebija milzīgu mugursomu. Mums vis­pār nebija mugursomu. Tagad tādas, šķiet, bija visiem. Va­rēja redzēt, kā sīki otrklasnieki ietenterē pa skolas durvīm, kā šerpas salīkuši zem savu somu smaguma. Dažiem bērniem bija somas uz ritentiņiem, viņi vilka tās kā bagāžu lidostā. Manam prātam tas nebija aptverams. Pasaule kļuva digitāla; viss bija mazāks un vieglāks. Bet skolas bērni stiepa lielākus smagumus nekā jebkad agrāk.

Pirms dažiem mēnešiem es biju par to jautājis vecāku sa­pulcē. Un direktors bija atbildējis: "Jā, tā ir liela problēma. Mēs visi par to domājam." Un mainīja tēmu.

Arī to es nesapratu. Ja reiz viņi visi par to domā, tad kā­pēc nekas netiek darīts? Kaut gan, protams, tāda ir cilvēka daba. Neviens neko nedara, iekams nav par vēlu. Mēs uzstā­dām krustojumā luksoforu pēc tam, kad bērns ir sabraukts.

Es atkal braucu mājās, iekļaudamies rīta satiksmes gausa­jā plūsmā. Cerēju, ka varbūt izdosies pāris stundu pagulēt. Tas bija vienīgais, par ko spēju domāt.

Marija pamodināja mani ap vienpadsmitiem, spēcīgi kra­tīdama mani aiz pleca. "Mister Formen! Mister Formen!"

Es biju grīļīgs. "Kas ir?"

"Mazā."

Es-acumirklī pamodos. "Kas noticis?"

"Aiziet pie mazās, mister Formen. Viņa visa…" Saimnie­cības vadītāja paberzēja plecu un delmu.

"Viņa visa - kas?"

"Aiziet pie mazās, mister Formen."

Es izģeņģerēju no gultas un devos uz bērnistabu. Amanda gultiņā stāvēja kājās, turēdamās pie redelēm. Viņa lēkāja un laimīgi smaidīja. Viss šķita normāli, izņemot to, ka viņas ķer­menis no vienas vietas bija violeti zilā krāsā. Kā liels zilums.

"Ak kungs," es izdvesu.

Es nespēšu izturēt vēl vienu slimnīcas apmeklējumu, ne­spēšu izturēt vēl kādus balti tērptus ārstus, kuri tev neko ne­saka, nespēšu vēlreiz par visu baidīties. Man joprojām nebija spēka pēc aizvadītās nakts. Iedomājoties, ka ar manu meitu kaut kas nav kārtībā, man vēders sarāvās čokurā. Piegāju pie Amandas, kura no prieka iegrudzinājās un man uzsmaidīja. Viņa izstiepa man pretī rociņu, tvarstīdama gaisu - tā viņa aicināja, lai es viņu paņemu uz rokām.

Tad nu es viņu paņēmu. Izskatījās, ka viņa jūtas labi, viņa uzreiz saķēra mani aiz matiem un, kā vienmēr, mēģināja no­raut brilles. Izjutu atvieglojumu, lai ari tagad spēju labāk ap­lūkot v iņas ādu. Tā izskatījās kā apdauzīta - asinsizplūduma krāsā -, taču tāds bija absolūti viss viņas ķermenītis. Šis krā­sas vienmērigums biedēja.

Galu galā es nolēmu piezvanīt neatliekamās palīdzības no­daļas ārstam. Izzvejoju no kabatas viņa vizītkarti, kamēr Amanda centās noraut man brilles. Ar vienu roku spiedu nu­mura pogas. Es ļoti daudzas lietas pratu izdarīt ar vienu ro­ku. Sazvanīt izdevās uzreiz; viņš šķita pārsteigts.

"Ā," viņš teica. "Es tieši šobrīd grasījos jums zvanīt. Kā jūtas jūsu meita?"

"Nu, izskatās, ka viņa jūtas labi," es sacīju, atliekdams gal­vu, lai Amanda nevarētu aizsniegt manas brilles. Viņa ķiķi­nāja; tā bija spēle. "Viņa jūtas labi," es teicu, "bet ir tā, ka…"

"Vai viņa gadījumā nav dabūjusi zilumus?"

"Jā," es atbildēju. "Patiesībā - jā, ir gan. Tāpēc ari es jums zvanu."

"Zilumi ir uz visa viņas ķermeņa? Vienmērīgi."

"Jā," es teicu. "Tieši tā. Kāpēc jūs tā jautājat?"

"Mjā," ārsts atbildēja, "ir gatavas visas viņas analīzes, un tur viss ir kārtībā. Pilnīgā kārtībā. Veselīgs bērns. Vienīgais, ko mēs vēl gaidām, ir MRI rezultāts, bet MR aparāts ir salū­zis. Viņi saka, tas būšot salabots pēc pāris dienām."

Es vairs nespēju izlocīties un purināt galvu; noliku Amandu atpakaļ gultiņā, lai varētu parunāt. Tas viņai, protams, nepati­ka, viņa saviebās, gatavodamās iebrēkties. Iedevu viņai cepu­mu briesmonlti, un viņa apsēdās un sāka spēlēties. Es zināju, ka ar cepumu briesmonīti pietiks apmēram piecām minūtēm.

"Vienalga," teica ārsts, "man prieks, ka viņa jūtas labi."

Es teicu, ka ari man par to prieks.

Sekoja pauze. Ārsts nokremšļojās.

"Mister Formen, jūsu iestāšanās veidlapā es pamanīju, ka esat ierakstījis - jūsu profesija ir programmatūras inženieris."

"Tā gan."

"Vai tas nozīmē, ka jūs esat iesaistīts ražošanā?"

"Nē. Es nodarbojos ar programmu izstrādi."

"Un kur jūs to darāt?"

"Ielejā."

"Varbūt jūs, piemēram, strādājat kādā rūpnīcā?"

"Nē. Es strādāju birojā."

"Skaidrs." Pauze. "Vai drīkstu jautāt, kur?"

"Patiesībā šobrīd esmu bezdarbnieks."

"Skaidrs. Saprotu. Cik ilgu laiku?"

"Pusgadu."

"Skaidrs." īsa pauze. "Mjā, labi, es tikai gribēju to no­skaidrot."

"Kāpēc?" es jautāju.

"Kā, lūdzu?"

"Kāpēc jūs uzdodat man šos jautājumus?"

"A. Tie ir veidlapā."

"Kādā veidlapā?" es jautāju. "Es aizpildīju visas slimnīcas veidlapas."

"Sī ir cita veidlapa," viņš teica. " VDB pieprasījums. Ve­selības un drošības biroja pieprasījums."

"Kādēļ?" es vaicāju.

"Ir ziņas par citu gadījumu," viņš teica, "kas ir ļoti līdzīgs tam, kas notika ar jūsu meitu."

"Kur?"

"Sakramento, Centrālajā."

"Kad?"

"Pirms piecām dienām. Bet tā ir pilnīgi citāda situācija. Tur bija četrdesmit divus gadus vecs dabas pētnieks, kas kal­nos bija nakšņojis zem klajas debess. Kaut kādi specifiski ziedi vai kaut kas tamlīdzīgs. Nu, un viņš nonāca Sakramento slimnīcā. Un viņam bija tā pati klīniskā norise, kas jūsu mei­tai - pēkšņs, neizskaidrojams sākums, drudža nav, sāpīga eri- tēmatiska reakcija."

"Un, izmeklējot ar MR, pārgāja?"

"Es nezinu, vai viņam veica MRI" ārsts atbildēja. "Bet, kā rādās, šis sindroms - lai kas tas arī būtu - ir pašierobe- žots. Ļoti pēkšņi sākas un pilnīgi negaidīti beidzas."

"Tagad viņš ir vesels? Tas dabas pētnieks?"

"Viņš jūtas labi. Dažas dienas bija tic zilumi, un tas arī viss."

"Labi," es noteicu. "Man prieks to dzirdēt."

"Man jau likās, ka jūs gribēsiet to zināt," viņš sacīja. Tad pateica, ka varbūt piezvanīs man vēl, ja radīsies vēl kādi jau­tājumi, vai tā drīkstētu? Es teicu, lai zvana, kad vien vēlas. Viņš mani uzaicināja zvanīt, ja Amandai kaut kas mainīsies, es pateicu, ka tā arī darīšu, un noliku klausuli.

Amanda bija pametusi cepumu briesmonīti, piecēlusies kājās un ar vienu roku turējās pie gultiņas redelēm, bet ar otru sniedzās pēc manis, ar pirkstiņiem tvarstīdama gaisu.

Paņēmu viņu rokās - un tai pašā brīdī viņa norāva man brilles. Es ķēru pēc tām, bet viņa sajūsmā spiedza. "Aman­da…" Taču bija jau par vēlu; viņa nosvieda tās zemē.

Es samirkšķināju acis.

Bez brillēm es lāgā neredzu. Šīs bija metāla ietvaros, ta­gad tās bija grūti saskatīt. Es nometos četrrāpus, joprojām turēdams mazuli, un lokiem vilku plaukstu pa grīdu, cerē­dams uztaustīt brilles. Tas neizdevās. Piemiedzu acis, parā­pos uz priekšu, atkal nobraucu ar roku pa grīdu. Joprojām nekā. Tad es pamanīju zem gultiņas kaut ko nozibam. Es no­liku mazuli un parāpoju zem gultiņas, atguvu brilles un uzli­ku tās uz deguna. Kaut kur tam pa vidu atsitos ar galvu pret gultiņu un atkal sagumu.

Un tad pēkšņi es skatījos uz elektrības kontaktligzdu, kas atradās sienā zem gultiņas. Ligzdai bija pievienota maza plastmasas kastīte. Es izvilku to ārā un apskatīju. Tas bija di­vas collas liels kubs, pēc izskata spriežot - sprieguma izlīdzi­nātājs, parasts komcrcprodukts, ražots Taivānā. Plastmasā bija iekausēti ieejas un izejas spriegumi. Aizmugurē bija balta uz­līme, uz kuras bija rakstīts "PROP. SSVT" un svītru kods. Šā­das uzlīmes uz sava inventāra priekšmetiem līmē firmas.

Pagrozīju kubiņu plaukstā. No kurienes tas bija uzradies? Pēdējā pusgada laikā šajā mājā galvenais biju es. Es zināju, kas kur atrodas. Un Amandai istabā pilnīgi noteikti nebija vajadzīgs sprieguma izlīdzinātājs. Tāds nepieciešams tikai ju­tīgai elektroniskai aparatūrai, piemēram, datoriem.

Piecēlos kājās un palūkojos apkārt, lai redzētu, vai vēl kaut kas nav mainījies. Pārsteigts ieraudzīju, ka mainījies bija viss - taču tikai mazliet mainījies. Uz Amandas naktslampiņas kupola bija Vinnija Pūka tēli. Es allaž pret gultiņu pagriezu Tīģeri, jo Tīģeris viņai bija pats mīļākais. Šobrīd uz gultiņas pusi bija pagriezts ī-ā. Pārtīšanas galdiņa pārklājs vienā stūri bija notraipīts; man šis traips vienmēr bija apakšā pa kreisi. Tagad tas bija augšā pa labi. Ziedes pret autiņu izraisītiem izsitumiem es turēju uz plaukta pa kreisi, tur, kur viņa neva­rēja aizsniegt. Tagad tās atradās pārāk tuvu, viņa varētu tās paķert. Un tā joprojām…

Man aiz muguras nostājās kalpone. "Marij," es teicu, "vai jūs uzkopāt šo istabu?"

"Nē, mister Formen."

"Bet istaba ir citāda," es sacīju.

Viņa paskatījās apkārt un paraustīja plecus. "Nē, mister Formen. Tāda pati."

"Nē, nē," es neatlaidos. "Tā ir citāda. Skatieties!" Es no­rādīju uz lampas kupolu, uz pārtinamo galdiņu. "Citāda!"

Viņa atkal paraustīja plecus. "Labi, mister Formen." Vi­ņas sejā bija lasāms apjukums. Vai nu viņa nesaprata, ko es saku, vai ari domāja, ka esmu jucis. Un droši vien es arī iz­skatījos mazliet jucis, pieaudzis vīrietis, kas ir apsēsts ar Vin­nija Pūka lampas kupolu.

Parādīju viņai plaukstā noslēpto kubu. "Vai jūs agrāk esat tādu redzējusi?"

Viņa papurināja galvu. "Nē."

"Tas bija zem gultiņas."

"F"s nezinu, mister Formen." Viņa aplūkoja to, pagrozīja šurpu turpu. Tad paraustīja plecus un atdeva man atpakaļ. Viņa rīkojās nevērīgi, taču viņas skatiens bija modrs. Es sāku justies neomulīgi.

"Labi, Marij," es teicu. "Viss ir kārtībā."

Viņa noliecās, lai paceltu mazuli. "Es viņu pabarošu."

"Jā, labi."

Izgāju no istabas, juzdamies savādi.

Joka pēc es paskatījos, ko par aSSVT"vir uzzināt tīmek­lī. Tiku pie saitēm ar Srī Sivas Višnu templi, ar "Waffen-SS" treniņu skolu Konicā, escsicšu rcgālijām afor sale", "Studentu servisu", veidņu koka sijām "VT 20K'\ ar Vispasaules tī­mekļa pārlūkprogrammu sarakstu, grupu ar nosaukumu ".Slinjļshot Venus", Šveices Šaušanas federāciju… Jo dziļāk me­žā, jo vairāk malkas.

Es uzgriezu datoram muguru.

Skatījos pa logu.

Marija bija iedevusi man iepirkumu sarakstu, ko bija uz­rakstījusi ar savu neveiklo roku. Man neapšaubāmi vajadzēja paspēt iepirkties, pirms es braucu pakaļ bērniem. Taču es ne­kustējos. Bija brīži, kad mājas dzīves nemitīgais ritums mani it kā iznīcināja, lika man justies izskalotam un tukšam. Tā­dos mirkļos man vienkārši vajadzēja dažas stundas pasēdēt.

Man negribējās kustēties. Ne tagad.

Prātoju, vai šovakar Džūlija man piezvanīs, un es prātoju, vai viņai būs kāds jauns aizbildinājums. Prātoju, ko es darī­šu, ja kādudien viņa ienāks pa durvīm un pavēstīs, ka mīl kā­du citu. Prātoju, ko es darīšu, ja tai laikā man joprojām ne­būs darba.

Prātoju, kad es atkal dabūšu darbu. Kamēr manas domas klejoja, dīki grozīju plaukstā mazo sprieguma izlīdzinātāju.

Tieši pie mana loga auga liels koraļļkoks ar biezām lapām un zaļu stumbru. Mēs bijām iestādījuši pavisam sīku kociņu īsi pēc ievākšanās šajā mājā. Stādīja, bez šaubām, puiši no kokaudzētavas, taču mēs visi bijām ārā. Nikolai bija plast­masas lāpstiņa un spainītis. Ēriks autiņos rāpoja pa mauriņu. Džūlija bija apbūrusi strādniekus un viņi palika līdz vēlam vakaram, lai pabeigtu darbu. Kad tie bija aizbraukuši, es vi­ņu noskūpstīju un notraucu netīrumus viņai no deguna. Vi­ņa sacīja: "Kādu dienu tas būs lielāks par visu mūsu māju."

Tomēr galu galā tā nenotika. Viens zars vētrā nolūza, tā­pēc tas izauga mazliet greizs. Koraļļkokam ir mīksta kok­sne, zari viegli lūst. Tas tā arī neizauga lielāks par māju.

Taču man atmiņā tas viss bija kā dzīvs; raudzīdamies pa logu, es atkal redzēju mūs, izgājušus pagalmā. Bet tās bija tikai atmiņas. Un ļoti baidījos, ka tās jau ir novecojušas.

Gadiem ilgi strādājot ar daudzaģentu sistēmām, cilvēks sāk tvert dzīvi šo programmu terminos.

Lielā mērā daudzaģentu vidi var uzskatīt par kaut ko lī­dzīgu šaha galdiņam, un aģenti ir šaha figūras. Aģenti mijie­darbojas uz galdiņa, lai sasniegtu mērķi, gluži tāpat kā šaha figūras virzās, lai gūtu uzvaru spēlē. Atšķirība ir tāda, ka aģen­tus neviens nebīda. Tic patstāvīgi mijiedarbojas, lai nodroši­nātu rezultātu.

Ja tu esi izstrādājis aģentus, kuriem ir atmiņa, tie var kaut ko zināt par savu vidi. Tie atceras, kur uz galdiņa tie ir atra­dušies un kas tur notika. Tic spēja atgriezties noteiktās vie­tās ar noteiktiem nolūkiem. Programmētāji mēdz sacīt, ka aģentiem ir priekšstati par vidi, kurā tie funkcionē, un tie rī­kojas, vadoties pēc šiem priekšstatiem. Tas nav pavisam pre­cīzi, taču tikpat labi tā varētu arī būt. Tā izskatās.

Taču interesanti, ka ar laiku dažiem aģentiem izveidojas kļūdaini priekšstati. Vai nu motivāciju konflikta, vai kāda cita iemesla dēļ tie sāk rīkoties nepareizi. Vide ir mainījusies, bet viņi it kā to nezina. Tie neatlaidīgi rīkojas saskaņā ar noveco­jušiem paraugiem. To uzvedība vairs neatspoguļo realitāti, kā­da pastāv uz šaha galdiņa. Tie it kā ir iestrēguši pagātnē.

Evolūcijas programmās šādi aģenti aiziet bojā. Tiem nav bērnu. Citās daudzaģentu programmās tos vienkārši nostumj pie malas, tic nonāk perifērijā, kamēr galvenais aģentu trie­ciens turpinās. Dažām programmām ir "gružu aizvākšanas" modulis, kas laiku pa laikam tos atsijā un novāc no galdiņa.

Taču galvenais ir tas, ka tie nespēj izrauties no savas pa­gātnes. Dažkārt tie saņemas un atgriežas sliedēs. Dažkārt tas nav iespējams.

Šādas domas padarīja mani ļoti nemierīgu. Es sagrozījos, ieskatījos pulkstenī. Izjuzdams atvieglojumu, ieraudzīju, ka ir laiks braukt pakal bērniem.

Ēriks izpildīja mājasdarbus mašīnā, kamēr mēs gaidījām Nikolas teātra mēģinājuma beigas. Meita iznāca sliktā gara­stāvoklī: viņa bija domājusi, ka pretendē uz kādu no galve­najām lomām, bet teātra skolotājs bija ieskaitījis viņu statis­tos. "Tikai divi teikumi!" viņa teica, aizcirzdama mašīnas durtiņas. "Gribat zināt, ko es teikšu? Es teikšu: "Skatieties, tur nāk Džons." Un otrajā cēlienā es teikšu: "Tas izklausās ļoti nopietni." Divi teikumi!" Viņa atzvila sēdeklī un aizvē­ra acis. "Nesaprotu, kas misteram Blekijam lēcies!"

"Varbūt viņš domā, ka tu esi tizla," teica Ēriks.

"Žurkas sūds!" Viņa iešķēla brālim pa galvu. "Mērkaķa pakala!"

"Diezgan," es teicu, iedarbinādams mašīnu. "Drošības jos­tas."

"Sīkais smirdsmadzeņu sesks, viņš neko nesaprot," aiz­sprādzēdama jostu, sacīja Nikola.

"Es teicu - diezgan."

"Es saprotu, ka tu smirdi," paziņoja Ēriks. "Smirdone!"

"Diezgan, Ērik."

"Jā, Ērik, klausi tēvu un aizveries!"

"Nikola…" Es palūkojos uz viņu atpakaļskata spogulītī.

"Pic-dod."

Šķita, ka viņa ir par mata tiesu no asarām. "Dārgumiņ, man patiešām žēl, ka tu nedabūji to lomu, kuru gribēji," es viņai teicu. "Zinu, cik ļoti tu to gribēji, tu noteikti esi ārkār­tīgi vīlusies."

"Nē. Man vienalga."

"Nu, man tiešām žēl."

"Nudien, tēt, man vienalga. Tā ir pagātne. Es eju tālāk." Un tad, pēc mirkļa: "Zini, kas to dabūja? Tā sīkā stulbene Keitija Ričardsa! Misters Blekijs ir pilnīgs diņkisl" Un, ie­kams es paspēju ko sacīt, viņa izplūda asarās, skaļi un teatrā­li šņukstēdama. Ēriks palūkojās uz mani un nobolīja acis.

Es braucu mājās, atgādinādams sev, ka jāparunājas ar Ni­kolu par viņas valodiņu - pēc vakariņām, kad viņa būs no­mierinājusies.

Kad es kapāju zaļās pupiņas, lai tās satilptu tvaicēšanas katlā, ieradās Ēriks. Viņš apstājās virtuves durvīs.

"Paklau, tēt, kur ir mans MP3V

"Nav ne jausmas." Tā arī nebiju pieradis pie domas, ka man jāzina, kur atrodas visas viņu mantiņas. Ērika elektro­niskā spēlīte, viņa beisbola cimds, Nikolas krekliņi, viņas ro­kassprādze…

"Nu, es nevaru to atrast." Ēriks joprojām stāvēja durvīs, ne­nākdams tuvāk - ja nu es lieku viņam palīdzēt uzklāt galdu.

"Vai tu meklēji?"

"Visur, tēt."

"Ahā. Savā istabā pameklēji?"

"Visur izmeklējos."

"Lielajā istabā?"

"Jā."

"Mašīnā? Varbūt tu to atstāji mašīnā?" "Nē, tēt."

"Tu neatstāji to skolā, savā skapītī?"

"Mums nav skapīšu, mums ir kastes."

"Jakas kabatā paskatījies?"

"Tēt! Izbeidz! Es visur izmeklējos. Man to vajag."

"Ja reiz tu jau visur izmeklējies, tātad ari es nespēšu to atrast, vai ne?"

"Tēt! Vai tu, lūdzu, nevarētu man palīdzēt?"

Liellopu gaļai podiņā vēl sava pusstunda jāpasautējas. No­liku nazi un gāju uz Ērika istabu. Es paskatījos visās parasta­jās vietās, skapja dziļumā, kur bija kaudzē sasviestas drēbes (par to jāaprunājas ar Mariju), pagultē, aiz naktsgaldiņa, van- nasistabas apakšējā atvilktnē un zem visa kā grēdām uz viņa galda. Ērikam bija taisnība. Viņa istabā tā nebija. Mēs devā­mies uz lielo istabu. Pa ceļam ieskatījos bērnistabā. Un uz­reiz to ieraudzīju. Tas stāvēja uz plaukta pie pārtīšanas gal­diņa, tieši blakus zīdaiņu ziedes tūbiņām. Ēriks to pakampa. "Ei, paldies, tēt!" Un aizdrāzās.

Nebija jēgas jautāt, kāpēc tas atradās bērnistabā. Atgrie­zos virtuvē un atsāku kapāt savas zaļās pupiņas. Gandrīz tū­līt pat:

"Tē-ē-ēt!"

"Kas?" es atsaucos.

"Nedarbojas!"

"Nekliedz!"

Viņš atkal ienāca virtuvē, izskatīdamies sabozies. "Viņa ir to salauzusi!"

"Kurš ir salauzis?"

"Amanda! Viņa ir to apsickalojusi vai kaut ko citu izdarī­jusi, un tagad tas ir salauzts. Tas nav godīgi."

"Tu pārbaudīji bateriju?"

Viņš uzmeta man nožēlas pilnu skatienu.

"Skaidrs, ka pārbaudīju, tēt. Es taču tev saku, viņa ir to salauzusi! Tas nav godīgi!"

Es šaubījos, vai viņa MP3 atskaņotājs ir salauzts. Šīs lieti­ņas bija cietas un viengabalainas, rajās nebija kustīgo daļu. Turklāt tas bija pārāk liels, lai mazulīte varētu ar to darbo­ties. Sakrāvu zaļās pupiņas tvaicētāja paplātē un izstiepu ro­ku. "Iedod man!"

Mēs aizgājām uz garāžu un es sadabūju savu darbarīku kasti.

Ēriks sekoja katrai manai kustībai. Man bija pilns to smal­ko darbarīku komplekts, kādi nepieciešami datoriem un elek­troniskām ierīcēm. Es strādāju ātri. Četras "Phillips" apaļās skrūves, un aizmugures apvāks palika man rokā. Es skatījos uz zaļu mikroshēmu plati. To klāja plāna pelēcīgu putekļu kārtiņa, līdzīga plučiem no elektriskā drēbju žāvētāja, tā no­sedza visas elektroniskās detaļas. Man radās aizdomas, vai Ēriks nav jozis uz mājas plati10 ar šo lietiņu kabatā. Droši vien tāpēc arī tas nestrādāja. Taču, nopētījis plastmasas ma­lu, ieraudzīju gumijas blīvi, kas nosedza vietu, kur ierīcei bi­ja piestiprināts vāciņš. Tādējādi tā bija gaisa necaurlaidīga… un tā arī vajadzēja būt.

Lai labāk redzētu, nopūtu putekļus. Cerēju pamanīt vaļī­gu bateriju kontaktu vai no karstuma atlekušu atmiņas plati - kaut ko viegli salabojamu. Acis piemiedzis, es pētīju mik­roshēmas, pūlēdamies salasīt, kas uz tām rakstīts. Uz vienas uzraksts nebija salasāms, jo uz tā, šķiet, bija kaut kas…

Es apstājos.

"Kas ir?" mani vērodams, jautāja Ēriks.

"Padod man to lupu!"

Ēriks iedeva man lielu lupu un es nolaidu zemāk jaudīgo lampu un noliecos pār mikroshēmu, lai to pamatīgi izpētītu. Uzrakstu es nespēju salasīt tāpēc, ka shēmas virsma bija cie­tusi no korozijas. Pa visu shēmu bija gravējumu urdziņas, īs­ta miniatūras upes delta. Tagad sapratu, no kurienes bija ra­dušies tic putekļi. Tās bija sadalījušās mikroshēmas atliekas.

"Vai tu vari to salabot, tēt?" jautāja Ēriks. "Vari salabot?"

Kas būtu varējis to izraisīt? Citādi mātesplate izskatījās nor­māli. Kontroliera mikroshēma bija neskarta. Sabojāta bija ti­kai atmiņas shēma. Es nebiju "dzelžu" speciālists, taču tik, cik nepieciešams, lai veiktu minimālu datoru remontu, zinā­ju. Pratu pieslēgt cietos diskus, pievienot atmiņu - tamlīdzī­gas lietas. Man bija gadījies darboties ar atmiņas mikroshē­mām, un neko tādu es nekad nebiju redzējis. Vienīgais, kas man nāca prātā, - ka mikroshēma bijusi defektīva. Droši vien šajos MP3 atskaņotājos liek iekšā pašas lētākās detaļas.

"Tēt? Vai tu vari to salabot?"

"Nē," es teicu. "Vajadzīga jauna mikroshēma. Rīt nopirk­šu."

"Jo viņa ir to saslienājusi, ja?"

"Nē. Man šķiet, mikroshēmā ir bijis defekts."

"Tēt! Veselu gadu viss bija kārtībā! Viņa ir to saslienāju­si! Tas nav godīgi!"

Kā to izdzirdusi, mazulīte sāka raudāt. Es atstāju MP3 at­skaņotāju garāžā uz galda un atkal iegāju mājā. Ieskatījos ro­kas pulkstenī. Man bija tieši tik daudz laika, lai nomainītu Amandai autiņu un sajauktu viņas vakariņu pārslas, tad arī būs gatava liellopu gaļa podiņā.

Deviņos mazākie bērni jau gulēja un mājā valdīja klu­sums, bija dzirdama tikai Nikolas balss: " Tas izklausās ļoti nopietni. Tas izklausās \oti nopietni. Tas izklausās… ļoti no- pletni." Viņa stāvēja vannasistabā pie spoguļa, skatījās sev acīs un deklamēja savu tekstu.

Es biju saņēmis balss pasta ziņu no Džūlijas, kura teica, ka būšot mājās ap astoņiem, taču viņas nebija. Negrasījos zvanīt un noskaidrot, kas noticis. Es biju noguris, ļoti nogu­ris, un man nebija spēka par viņu uztraukties. Pēdējo mēne­šu laikā biju apguvis daudzas viltības - galvenokārt devīgu staniola lietošanu, lai nebūtu tik daudz jāuzkopj -, taču ar visu to, pagatavojis vakariņas, uzklājis galdu, pabarojis bēr­nus, tēlojis lidmašīnu, lai mazulīte apēstu savas pārslas, no­kopis galdu, noslaucījis augsto krēsliņu, nolicis mazo gulēt un tad vēl sakopis virtuvi, es biju noguris. Jo sevišķi tāpēc, ka mazā visu laiku spļāva ārā pārslas un Ēriks ne mirkli ne­pārtrauca apgalvot, ka tas neesot godīgi, viņš esot gribējis ne­vis liellopu galu, bet cāļa pirkstiņus.

Atkritu gultā un ieslēdzu televizoru.

Atskanēja tikai trokšņi, un es sapratu, ka joprojām ir ie­slēgts DVD atskaņotājs, kas traucē kabeļtelevīzijas pārraidei. Nospiedu pogu uz pults, un ierīce sāka atskaņot DVD disku. Tā bija Džūlijas demonstrācija.

Kamera virzījās pa asinsvadu un nonāca sirdī. Es atkal re­dzēju, ka asiņu šķidrums bija gandrīz bezkrāsains ar lēkājo­šiem, sarkaniem asinsķermenīšiem. Džūlija runāja. Ekscpri- menta "trusītis" uz galda gulēja, virs viņa bija antena.

"Mēs nākam ārā no sirds kambara un priekšā jūs redzat aortu… Un tagad mēs nonākam arteriālajā sistēmā…"

Viņa pagriezās ar seju pret kameru.

"Attēls, ko jūs redzat, ir īslaicīgs, bet mēs varam likt ka­merai riņķot veselu pusstundu un varam izveidot ārkārtīgi de­talizētus, kompleksus attēlus visam, ko vēlamies redzēt. Mēs varam arī apturēt kameru, izmantojot spēcīgu magnētisko lauku. Kad esam pabeiguši, mēs vienkārši novirzām asinis pa intravenozu cilpu, ko apņem spēcīgs magnētiskais lauks, kas "izķer" daļiņas, un tad sūtām pacientu mājās."

Videoattēlā atkal parādījās Džūlija.

"Sī KXymos" tehnoloģija ir droša, uzticama un ārkārtīgi vienkārši lietojama. Tai nav nepieciešams augsti kvalificēts personāls; ar to var darboties māsiņa vai medicīnas tehniķis. Tikai Amerikas Savienotajās Valstīs vien ik gadu no asinsvadu slimībām mirst miljons cilvēku. Vairāk nekā trīsdesmit miljo­niem ir diagnosticētas sirds un asinsvadu slimības. Šai attēlvci- došanas tehnoloģijai ir ļoti spēcīgas komerciālas izredzes. Tā ir nesāpīga, vienkārša un droša, tāpēc tā aizstās citas attēlvci- došanas tehnoloģijas, piemēram, datortomogrāfiju un angio- grāfiju, un kļūs par standartprocedūru. Mēs pārdodam nano­tehnoloģijas kameras, antenu un monitoru sistēmas. Analīze maksās tikai divdesmit dolāru. Tas manāmi kontrastē ar zinā­mām gēnu tehnoloģijām, kuru piclietotāji šobrīd prasa divus līdz trīs tūkstošus dolāru par analīzi. Taču par nieka divdesmit dolāriem mēs ceram, ka ieņēmumi visā pasaulē pirmajā gadā pārsniegs četrsimt miljonus dolāru. Un, kad procedūra stabili­zēsies, šie skaitļi trīskāršosies. Runa ir par tehnoloģiju, kas ga­dā ienesīs viens, komats, divus miljardus dolāru. Tā, ja ir kādi jautājumi…"

Es nožāvājos un izslēdzu televizoru. Tas bija iespaidīgi, un viņas argumenti bija spēcīgi. Patiesībā es nesapratu, kāpēc "Xymos" ir problēmas palielināt kapitālu. Šis te investētājiem taču noteikti bija īsts trīspunktu metiens grozā.

No otras puses, droši vien viņai nekādu problēmu nebija. Droši vien viņa tikai izmantoja kapitāla krīzi kā ieganstu, lai vakaros pārrastos vēlu. Viņai bija pašai savi iemesli.

Es izslēdzu gaismu. Gulēdams tumsā, skatīdamies gries­tos, es sāku redzēt gaistošas ainas. Džūlijas stilbs pāri cita vī­rieša kājai. Džūlijas izliektā mugura. Džūlija smagi elpo, vi­ņas muskuļi ir saspringti. Viņa izstiepj roku, lai atspiestos pret galvgali. Izrādījās, ka šīs ainas es nespēju apturēt.

Izkāpu no gultas un devos apraudzīt bērnus. Nikola jo­projām bija nomodā, rakstīja c-pasta vēstules draugiem. Pa­teicu viņai, ka ir laiks izslēgt gaismu. Ēriks bija nospārdījies. Es viņu atkal apsedzu. Mazulīte joprojām bija purpursarka- na, taču gulēja ciešā miegā, elpodama klusi un vienmērīgi.

Es atkal apgūlos. Vēlējos aizmigt, domāt par kaut ko ci­tu. Svaidījos un grozījos, stumdīju spilvenu, aizgāju pēc glā­zes piena un cepumiem. Pēdīgi iekritu nemierīgā miegā.

Un man rādījās ļoti savāds sapnis.

Kaut kad nakts vidū es pagriezos uz muguras un ierau­dzīju, ka blakus gultai izģērbdamās stāv Džūlija. Viņa lēni - it kā būtu nogurusi vai dziļi aizsapņojusies - atpogāja blūzī­ti. Viņa stāvēja ar muguru pret mani, taču es redzēju viņas seju spogulī. Viņa izskatījās brīnumdaiļa, gandrīz karaliska. Sejas vaibsti bija smalkāki, nekā man bija palicis prātā, gan varbūt tāpēc, ka bija gandrīz tumšs.

Manas acis bija puspievērtas. Viņa nepamanīja, ka esmu nomodā. Viņa turpināja lēni pogāt vaļā blūzīti. Viņas lūpas kustējās, it kā viņa kaut ko čukstētu vai lūgtu Dievu. Viņas acis šķita tukšas, aizklīdušas pārdomās.

Pēc tam, man noskatoties, viņas lūpas kļuva tumši sarka­nas, tad - melnas. Viņa it kā to neievēroja. Melnums aizplū­da no viņas mutes pāri vaigiem un sejas apakšdaļai, tad pār­metās uz kaklu. Es aizturēju elpu. Sajutu lielas briesmas. Tagad melnums kā palags noslīdēja gar viņas augumu, līdz viņa bija pilnībā tajā ietīta, gluži kā apmetnī. Neskarta bija tikai viņas sejas augšējā daļa. Viņas vaibsti bija mierīgi; pa­tiesībā viņa šķita izklaidīga, vien skatījās tukšumā, bez ska­ņas kustinot tumšās lūpas. Viņu vērodams, es izjutu aukstu­mu, kas sniedzās līdz pašiem kauliem. Pēc brīža melnais pa­lags noslīdēja uz grīdas un izgaisa.

Džūlija, atkal kļuvusi normāla, līdz galam atpogāja savu blūzīti un iegāja vannasistabā.

Gribēju celties un viņai sekot, taču atklāju, ka nespēju pa­kustēties. Smags gurdums turēja mani nospiestu gultā, neļā­va man neko darīt. Biju tā pārguris, ka ar pūlēm spēju pael­pot. Sī nomācošā gurdenuma izjūta strauji auga augumā un pārņēma mani pavisam. Zaudēdams jebkādu apziņu, es ju­tu, kā manas acis aizveras, un gulēju.