Spiets

TUKSNESIS 6. DIENA 7:12

Helikoptera vibrāciju iemidzināts, laikam uz pāris minū­tēm biju iesnaudies. Pamodos un nožāvājos, dzirdēdams aus­tiņās balsis. Runātāji bija vīrieši:

"Nu, kas īsti ir par problēmu?" Ņurdīga balss.

"Rādās, ka rūpnīca palaidusi apkārtējā vidē kaut kādu pie­sārņojumu. Esot bijis nelaimes gadījums. Tuksnesī atrasti vai­rāki beigti dzīvnieki. Netālu no rūpnīcas." Prātīga, savaldīga balss.

"Kas tos atrada?" Ņurdētājs.

"Pāris okšķerīgu vides aizstāvju. Ignorēja aizlieguma zī­mes, ložņāja ap rūpnīcu. Viņi ir sūdzējušies firmai un pieprasa rūpnīcas inspekciju."

"Ko mēs nevaram atļauties."

"Nē, nē."

"Kā mēs rīkojamies?" jautāja bikla balstiņa.

"Es apgalvoju, ka mēs samazinām izlauzušos piesārņoju­mu līdz minimumam, un uzrādu datus, kas liecina, ka ne­labvēlīgas sekas nav iespējamas." Savaldīgā balss.

"Velns un elle, es nu gan tā nespēlētu," sacīja ņurdīgā balss. "Labāk būtu kategoriski nolieguši. Nekāda piesārņojuma nav. Nu, kādi ir pierādījumi, ka vispār kaut kas ir noticis?"

"Mjā, beigtie dzīvnieki. Koijots, pāris tuksneša žurku. Var­būt pārītis putnu."

"Velns un elle, dzīvnieki dabā visu laiku mirst. Nu, atce­raties to lietu par sagrieztajām govīm? Visi domāja, ka govis uzšķērž citplanētieši no NLO. Galu galā izrādījās, ka govis mirst dabisku iemeslu dēļ un tās uzplēš līķos uzkrājusies pu­vuma gāze. Atceraties?"

"Neskaidri."

Biklā balss: "Es nedomāju, ka mēs varam tā vienkārši no- liegt…"

"Nav ko jātics, skaidrs, jānoliedz."

"Vai tur nav nekādu fotogrāfiju? Man likās, tic vides aiz­stāvji kaut ko safotografeja."

"Nu, un tad? Kas tajās bildēs būs redzams, sprādzis koi­jots? Neviens nesāks celt traci par sprāgušu koijotu. Ticiet man. Pilot? Pilot, kur, ellē, mēs esam?"

Es atvēru acis. Sēdēju helikoptera priekšgalā, blakus pilo­tam. Helikopters lidoja uz austrumiem, tieši zemās rīta saules spožumā. Apakšā bija redzams lielākoties gluds līdzenums ar zemiem kaktusu un kadiķu puduriem un reti, nīkulīgi Džo- šua koki.

Pilots lidoja gar elektrības līnijas stabiem, kas garā rindā šķērsoja tuksnesi, tērauda armija ar izplestām rokām. Stabi meta garas ēnas rīta saules gaismā.

No aizmugures sēdekļa uz priekšu paliecās drukns vīrs. Viņš bija ģērbies uzvalkā un apsējis kaklasaiti. "Pilot? Vai mēs jau esam klāt?"

"Tikko šķērsojām Nevadas robežu. Vēl desmit minūtes."

Druknais kaut ko noburkšķēja un atkal apsēdās. Dodoties ceļā, mēs tikām iepazīstināti, taču cs vairs neatcerējos, kā viņu sauca. Es pametu skatienu atpakaļ uz trim vīriešiem - visi bija uzvalkos un kaklasaitēs kas ceļoja kopā ar mani. Viņi visi bija aXymos" nolīgti PR konsultanti. Slaids, nervozs vīrietis žņaudzīja rokas. Blakus - vidēja vecuma vīrietis ar portfeli klēpī. Un druknais, vecākais un ņurdīgais, acīm redzami - galvenais.

"Kāda velna pēc viņi to ir uzcēluši Nevadā?"

"Mazāk noteikumu, vieglākas pārbaudes. Kalifornijā šo­brīd atvērt jaunas rūpnīcas ir ķēpīgi. Būtu jāaizkavējas par ve­selu gadu tikai tāpēc, lai novērtētu ietekmi uz apkārtējo vi­di. Turklāt atļaujas saņemšanas process pie mums ir daudz sarežģītāks. Tāpēc viņi izvēlējās šejieni."

Ņurdētājs paskatījās pa logu uz tuksnesi. "Kāds ānuss," viņš sacīja. "Man bijis nebijis, kas šeit notiek, nav mana pro­blēma." Viņš pagriezās pret mani. "Ar ko jūs nodarbojaties?"

"Es esmu programmētājs."

"Jūs saista NIV?" Viņš gribēja zināt, vai es esmu parak­stījis vienošanos par neizpaušanu, kura neļautu man apspriest to, ko es tikko dzirdēju.

"Jā," es atbildēju.

"Jūs braucat strādāt tajā rūpnīcā?"

"Konsultēt," es sacīju. "Jā."

"Konsultēšana - tas ir prātīgi," viņš teica, pamādams ar galvu, it kā es būtu sabiedrotais. "Nekādas atbildības. Nekā­du saistību. Tikai izsaki savu viedokli un noskaties, kā viņi to ignorē."

Austiņās atskanēja sprakšķi un pilota balss. " aXymos Mo- lecular Manufacturīnjj" ir tieši priekšā," viņš teica. "Jau var redzēt."

Divdesmit jūdžu attālumā tieši priekšā es ieraudzīju pret apvārsni iezīmējamies izolētu zemu ēku puduri. Visi PR vīri paliecās uz priekšu.

"Tur?" jautāja ņurdētājs. "Tā visa ir tā rūpnīca?"

"Tā ir lielāka, nekā no šejienes izskatās," atbildēja pilots.

Kad helikopters pielidoja tuvāk, cs redzēju, ka ēkas ir savā starpā savienotas - neizteiksmīgi betona bloki, visi balti. PR vīri tā sapriecājās, ka gandrīz sāka aplaudēt. "Ei, tā ir glītiņa!"

"Izskatās pēc vienas sasodītas slimnīcas."

"Varena arhitektūra."

"Fotogrāfijā izskatīsies iespaidīgi."

"Kāpēc tā fotogrāfijā izskatīsies iespaidīgi?"

"Tāpēc, ka nav nekādu izvirzījumu," atbildēja vīrs ar port­feli. "Nekādu antenu, nekādu smaiļu, nekur nekas nerēgojas. Ļautiņi baidās no smailēm un antenām. Ir izpētīts. Bet ja kā­da māja ir vienkārša un kvadrātiska kā šī te, turklāt balta - nevainojama krāsas izvēle, asociācijas ar jaunavīgumu, slimnī­cu, dziedināšanu, tīrību, - ja ēka ir šāda, tad viss ir kārtībā."

"Tic vides puikas ir apjāti," gandarījumā noteica ņurdē­tājs. "Šeit veic medicīniskus pētījumus, skaidrs?"

"Nc gluži…"

"Kad es ķeršos tam klāt - veiks, ticiet man. Medicīniski pētījumi ir īstais veids, kā ar šito apieties."

Apmezdams loku virs ēkām, pilots nosauca to funkcijas. "Tas pirmais betona bloks ir elektrostacija. No tās ved eja uz to zemo ēku, kur ir dzīvojamās telpas. Blakus - noliktavas, laboratorijas un tamlīdzīgi. Un tad tā kvadrātiskā trisstāvīgā bez logiem - tā ir rūpnīcas galvenā ēka. Man stāstīja, ka tā esot gliemežnīca, iekšā esot cita ēka. Tālāk, pa labi, tas zemais, plakanais šķūnis - tā ir vēl viena noliktava un stāvvieta. Mašī­nas ir jātur ēnā, citādi mēraparātu paneļi izliecas. Pieskaroties sava vāģa stūrei, var dabūt pirmās pakāpes apdegumus.

"Un viņiem te ir dzīvojamās telpas?" cs jautāju.

Pilots pamāja ar galvu. "Jā. Nekas cits neatliek. Tuvākais mo­telis ir simt sešdesmit vienas jūdzes attālumā. Netālu no Rīno."

"Tad cik daudzi īsti šeit dzīvo?" jautāja ņurdētājs.

"Vietas pietiek divpadsmit cilvēkiem," teica pilots. "Bet lielākoties šeit ir pieci līdz astoņi. Lai šo kompleksu uzturētu, daudz nevajag. Viss ir automatizēts, vismaz tā es dzirdēju."

"Ko vēl jūs esat dzirdējis?"

"Neko dižu," pilots atbildēja. "Par to visu neviens īpaši nepļāpā. Es pat nekad neesmu bijis iekšā."

"Labi," noteica ņurdētājs. "Pielūkosim, lai tā būtu arī turpmāk."

Pilots pagrieza vadspieķi. Helikopters sasvērās uz sāniem un sāka nolaisties.

Es atvēru uzpūstās pilota kabīnes plastikāta durvis un kā­pu ārā. Sajūta bija, kā lienot krāsns mutē. No karstuma trie­ciena es noelsos.

"Tas nav nekas!" pilots pārkliedza propellera dūkoņu. "Tikpat kā ziema! Nevar būt vairāk par simtu pieciem!"

"Vareni," cs atsaucos, ieelpodams versmīgo gaisu. Pasnie­dzos aizmugurē pēc somas ar mantām nakšņošanai un por­tatīvā datora. Biju tos pabāzis zem biklā vīrieša sēdekļa.

"Man vajag pačurāt," atsprādzēdams drošības jostu, teica ņurdētājs.

"Dciv…" brīdinoši bilda vīrietis ar portfeli.

"Nemuldi, tas būs viens mirklis."

"Deiv…^Apjucis skatiens manā virzienā, tad, pieklusinot balsi: "Viņi teica, lai mēs nekāpjam ārā no helikoptera, atce­ries?"

"Pie vienas vietas. Vēl stundu es neizcietīšu. Galu galā kā­da starpība?" Viņš pamāja uz tuksnesi, kas pletās visapkārt. "Miljoniem jūdžu attālumā nav nc suņa sūda."

"Bet, Deiv…"

"Veči, nekaitiniet mani. Es eju čurāt, sasodīts." Viņš uz­slējās kājās un devās uz durvju pusi.

Turpmāko sarunu cs nedzirdēju, jo jau biju noņēmis aus­tiņas. Ņurdētājs rāpās ārā. Es paķēru savas somas, pagriezos un devos prom, salicis zem propellera lāpstiņām. Tās meta zemē ņirbīgas ēnas. Es piegāju pie stāvlaukuma malas, kur betons pēkšņi pārvērtās zemes takā, kas līkumoja starp čol- jas kaktusiem uz stūrainās, baltās spēkstacijas ēkas pusi - tā atradās apmēram piecdesmit jardu attālumā. Mani neviens nesagaidīja - patiesībā vispār nebija redzams neviens cilvēks.

Atskatīdamies redzēju, ka ņurdētājs aizvelk bikšu rāvējslē­dzēju un ielien atpakaļ helikopterā. Pilots aizvēra durvis un pacēlās gaisā, pamādams man ar roku. Es pamāju pretī, tad spruku prom no smilšu virpuļa. Helikopters apmeta loku un devās uz rietumiem. Rūkoņa noklusa.

Tuksnesis bija Iduss, ja neskaita augstsprieguma līnijas dūkšanu dažu simtu jardu attālumā. Vējš paraustīja manu kreklu, pluinīja bikšu staras. Es lēni apgriezos, prātodams, ko iesākt, un domādams par PR vīra vārdiem: Viņi teica, lai mēs nekāpjam ārā no helikoptera, atceries?

"Ei! Ei, jūs!"

Es atskatījos. Baltajā spēkstacijas ēkā bija atvērušās dur­vis. Kāds vīrs bija pabāzis galvu. Viņš kliedza: "Vai jūs esat Džcks Eormcns?"

"Jā," es atsaucos.

"Nu ko, ellē, jūs tur gaidāt, rakstisku ielūgumu, vai? Nā­ciet iekšā, Dieva dēļ."

Un viņš atkal aizcirta durvis.

Tā mani sagaidīja "Xymosv rūpnīcā. Stiepdams somas, vil­kos pa taku uz durvju pusi.

Viss vienmēr ir citādi, nekā tu esi gaidījis.

Es iegāju mazā telpā ar tumšpelēkām sienām trīs pusēs. Sienas bija no kāda laminātam līdzīga gluda materiāla. Pa­gāja kāds brīdis, kamēr manas acis pielāgojās relatīvajai tum­sai. Tad ieraudzīju, ka ceturtā siena man tieši priekšā bija vis­caur no stikla, aiz tās bija mazs kambarītis un vēl viena stik­la siena. Gar stikla sienām bija salokāmas tērauda strēles, ku­ru galos bija metāla starplikas. Kaut ko tamlīdzīgu ir pierasts redzēt bankas velvēs.

Aiz otrās stikla sienas pamanīju druknu vīru zilās biksēs un zilā darba kreklā ar "Xymos" logotipu uz kabatas. Viņš nepārprotami bija rūpnīcas inženieris. Viņš pamāja man.

"Tās ir gaisa slūžas. Durvis veras automātiski. Ejiet uz priekšu!"

Es paklausīju, un tuvākās stikla durvis šņākdamas atvērās. Iedegās sarkana lampiņa. Kambarītī ieraudzīju režģotu grī­du, griestus un pārējās sienas. Es saminstinājos.

"Izskatās kā vienā sasodītā tosteri, vai nc?" vīrietis pavīp­snādams sacīja. Viņam trūka dažu zobu. "Bet neuztraucie­ties, jūs tikai mazliet papluinīs. Uz priekšu!"

Iegāju stiklotajā kambarītī un noliku somu uz grīdas.

"Nē, nē. Paceliet somu!"

Es atkal to pacēlu. Stikla durvis man aiz muguras acumir­klī aizvērās, tērauda strēles līgani adocījās. Starplikas nobūk- šķot noslēdza telpu. Kad slūžās mainījās gaisa spiediens, man iesāpējās ausis. Vīrietis zilā sacīja: "Varbūt aizveriet acis."

Aizvēris acis, uzreiz jutu, kā man pa seju un visu ķermeni no četrām pusēm triecas ledainas strūklas. Manas drēbes sa­mirka. Es saodu smirdoņu, līdzīgu acctona vai nagu lakas no­ņēmēja dvakai. Sāku drebēt: šķidrums nudien bija auksts.

Pirmais gaisa pūtiens rēkdams nāca no augšpuses un drīz vien pieauga gandrīz līdz viesuļvētras spēkam. Es sasprindzinā- jos, lai noturētos kājās. Manas drānas plandījās un cieši piekļā­vās pie auguma. Vējš kļuva spēcīgāks, daudz netrūka, un tas būtu izrāvis somu man no rokām. Tad pūsma uz bridi pierima un sākās no jauna, no grīdas puses. Tas izjauca apjausmu par telpu, taču ilga tika dažus mirkļus. Tad - š-š-š - iedarbojās vakuuma sūkņi un, spiedienam krītoties, man mazliet iesāpē­jās ausis, kā lidmašīnai nosēžoties. Pēc tam - klusums.

Kāda balss sacīja: "Viss. Uz priekšu!"

Es atvēru acis. Šķidrums, ar ko biju apšļākts, bija izgaro­jis; manas drānas bija sausas. Man priekšā atvērās durvis. Es izgāju ārā un zilā ģērbtais vīrietis uzmeta man zobgalīgu ska­tienu. "Kāda ir sajūta? Labi?"

"Jā, laikam."

"Nekas neniez?"

"Nē…"

"Labi. Gadās, ka cilvēkiem mēdz būt alerģija uz to šķid­rumu. Taču mums tas ir jādara, lai iekšā būtu tīrs."

Es pamāju ar galvu. Acīm redzot, šī procedūra tika veikta tāpēc, lai iekšā neiekļūtu putekļi un citi sārņi. Dezinfekcijas šķidrums ļoti ātri iztvaikoja, izgaroja istabas temperatūrā, iztī­rīdams mana ķermeņa un auduma poras no mikrodaļiņām. Tīrīšanas procedūru pabeidza gaisa strūklas un vakuums. Tās rezultātā no manis tika izsūktas visas brīvās daļiņas.

"Mani sauc Vinss Reinolds," sacīja vīrietis, taču roku ne­sniedza. "Sauciet mani par Vinsu. Un jūs esat Džeks?"

Atbildēju, ka esmu gan.

"Labs ir, Džek," viņš sacīja. "Jūs jau gaida, tāpēc sākam. Jāveic piesardzības pasākumi, jo šeit ir SML, proti, spēcīgi magnētiskie lauki, vairāk par 33 teslām, tāpēc…" Viņš pa­ņēma kartona kasti. "Noņemiet pulksteni!"

Es ieliku pulksteni kastē.

"Un siksnu arī!"

Atsprādzēju siksnu, ieliku to kastē.

"Ir kādas rotaslietas? Rokassprādzes? Ķēdītes? Pīrsings? Dekoratīvas piespraudes vai medaļas? Aproces ar brīdināju­mu mediķiem?"

"Nē."'

"Un kā ir ar metālu jūsu ķermenī? Veci ievainojumi, lo­des, šrapneļi? Nē? Skavas lauztās rokās vai kājās, mākslīgas detaļas ceļgalos? Nē? Mākslīgi vārstuļi, mākslīgi skrimšļi, asinsvadu sūkņi vai implanti?

Es atbildēju, ka nekā tāda man nav.

"Jā, jūs vēl esat jauns," viņš sacīja. "Un kas ir somā?" Viņš lika man visu izņemt ārā un salikt uz galda, lai viņš varētu to izrakņāt. Tur gan bija vesels lērums metāla: vēl viena sik­sna ar metāla sprādzi, nagu knaiblītcs, skūšanās krēma fla­kons, skuveklis un asmenīši, kabatas nazis, zili džinsi ar me­tāla kniedēm…

Nazi un siksnu viņš paņēma, taču pārējo atstāja. "Varat likt atpakaļ," viņš tcica. "Tā, norunāsim šādi. Jūsu soma pa­liek dzīvojamajās telpās, tālāk netiek nesta. Skaidrs? Tur dur­vīs ir signalizācija, tā iedarbosies, ja jūs mēģināsiet iznest kaut ko no metāla. Bet esiet tik laipns, nedariet tā, labi? Jo tad drošības apsvērumu dēļ izslēdzas visi magnēti, un paiet ap­mēram divas minūtes, kamēr izdodas tos iedarbināt. Tehniķi lec vai no biksēm ārā, jo sevišķi, ja tobrīd notiek ražošana. Viss viņu smagais darbs pagalam."

Es teicu, ka centīšos atcerēties.

"Viss pārējais paliks šeit." Viņš pamāja uz sienu man aiz muguras; ieraudzīju kādu duci nelielu seifu, katram bija elek­troniskā slēdzene. "Izvēlieties kombināciju un pats aizslē- dziet." Viņš aizgriezās, lai cs varētu to izdarīt.

"Man nevajadzēs pulksteni?"

Viņš papurināja galvu. "Mēs iedosim jums pulksteni."

"Un siksna?"

"Mēs iedosim jums siksnu."

"Un mans portatīvais dators?" cs jautāju.

"Paliks seifa," viņš sacīja. "Ja nu vienīgi jūs vēlaties, lai magnētiskais lauks noberž jums cieto disku pa tīro."

Ieliku datoru pie pārējām mantām un aizslēdzu durvis. Es jutos savādi kails, kā cilvēks, kas ieiet cietumā. "Vai nevēla­ties ari manas kurpju saites?" jokodams vaicāju.

"Ne-e. Tās jūs drīkstat paturēt. Lai varat nožņaugties, ja rodas tāda vajadzība."

"Kāpēc lai man to vajadzētu?"

"Nudien nezinu." Vinss paraustīja plecus. "Ziniet, kas te strādā? Es jums teikšu - viņi visi ir pilnīgi traki. Viņi taisa tos knibučus, kuri nemaz nav redzami, dzenā visādas molekulas un mēslus, līmē to visu kopā. Tas ir baisi saspringts un rūpīgs darbs, un tāpēc viņi visi ir traki. Nolāpīts, visi, līdz pēdējam! Ķerti, ka bail! Nācict, uz šo pusi!"

Mēs izgājām pa vēl vienām stikla durvīm. Bet šoreiz ap­smidzināšanas nebija.

Mēs iegājām rūpnīcā. Zilu halogēna spuldžu gaismā es re­dzēju milzīgas, desmit pēdu augstas metāla caurules un ke­ramikas izolatorus, resnus kā vīrieša gurns. Viss dūca. Grīda manāmi vibrēja. Visās malās bija zigzagotas zīmes un uzrak­sti: UZMANĪBU! AUGSTSPRIEGUMS!

"Jums šeit aiziet daudz elektrības," cs sacīju.

"Pietiktu nelielai pilsētiņai," atbildēja Vinss. Viņš pamā­ja uz vienu no zīmēm. "Ņemiet tos brīdinājumus nopietni. Pirms kāda laika mums te bija problēmas ar degšanu." "Tā?"

"Jā. Bija ieperinājušās žurkas. Cepās vienā gabalā. Burtis­ki! Man riebjas, kā ož degošs žurkas kažoks, un jums?"

"Nav gadījies izbaudīt," es atbildēju.

"Ož tieši tā, kā jūs domājat."

"Ahā," es noteicu. "Kā žurkas tika šeit iekšā?"

"Pa tualetes podiem." Laikam izskatījos pārsteigts, jo Vinss turpināja: "A, jūs nezinājāt? Žurkas vienmēr tā dara, mazliet papeld un lien ārā. Protams, ja tas notiek, kamēr jūs sēžat, var iznākt nejauks pārsteigums." Viņš īsi iesmējās. "Būvuzņēmējs, celdams šo ēku, nogulsnētavas nebija izbū­vējis pietiekami dziļas. Kaut kā tās žurkas tika iekšā. Kopš es šeit strādāju, ir bijuši vairāki negadījumi."

"Tiešām? Kādi negadījumi?"

Viņš paraustīja plecus. "Šīs ēkas mēģināja uzbūvēt ideāli," viņš teica. "Ja reiz šeit strādā ar tik sīkām lietiņām. Taču šī nav ideāla pasaule, Džek. Un nekad nav bijusi. Nekad arī nebūs."

"Kādi negadījumi?" es vēlreiz jautāju.

Tikām mēs bijām nonākuši pie tālākajām durvīm ar elek­tronisko tastatūru, un Vinss žigli nospieda pogas. Durvis at­vērās. "Visām durvīm kods ir vienāds. Nulle seši, nulle četri, nulle divi."

Vinss plaši atvēra durvis un mēs iegājām gaitenī, kas sa­vienoja rūpnīcu ar pārējām ēkām. Par spīti rūcošajiem gaisa kondicionētājiem, te valdīja spiedīgs karstums.

"Būvuzņēmējs," Vinss paskaidroja. "Tā arī nav noregulē­jis kondicionētājus. Mēs piecas reizes atsaucām viņu atpakaļ, lai uztaisa, kā nākas, bet šajā gaitenī tik un tā ir karsti."

Gaiteņa galā bija kārtējās durvis un Vinss lika man pašam nospiest koda taustiņus. Durvis atvērās.

Manā priekšā bija vēl vienas gaisa slūžas: bieza stikla sie­na, aiz kuras dažu pēdu attālumā bija otra siena. Un aiz šīs otrās sienas stāvēja Rikijs Morze; viņš bija ģērbies džinsos un teniskreklā, smaidīja un jautri māja man ar roku.

Uz viņa teniskreklā bija rakstīts: "Klausi man, cs esmu sakne."

Tas bija tāds savējo jociņš. UNIX operētājsistēmā "sak­ne" nozīmē "galvenais lietotājs".

Ar iekšējās saziņas sistēmas starpniecību Rikijs sacīja: "Es pārņemšu, Vins."

Vinss pamāja ar roku: "Lūdzu."

"Tu salaboji to pozitīvā spiediena regulēšanu?"

"Jau pirms stundas. Kāpēc jautā?"

"Izskatās, ka galvenajā laboratorijā nedarbojas."

"Pārbaudīšu vēlreiz," teica Vinss. "Varbūt ir vēl kāda no­plūde." Viņš uzsita man pa muguru, ar īkšķi pamāja uz nā­kamās telpas pusi. "Daudz veiksmes tur, iekšā!" Tad viņš pa­griezās un devās prom pa to pašu ceļu.

"Vareni, ka tu atbrauci," teica Rikijs. "Zini kodu, ar ko tiek iekšā?"

Atbildēju, ka zinu. Viņš pamāja uz tastatūru. Es nospiedu taustiņus. Stikla siena aizslīdēja sānis. Atkal iegāju slūžu kam­barītī - apmēram četras pēdas platā, ar metāla restēm visās četrās pusēs. Siena man aiz muguras aizvērās.

No grīdas izšāvās nikna gaisa brāzma, tā uzpūta augšup manu bikšu staras, raustīja drānas. Gandrīz tūlīt pat tai seko­ja brāzmas no abām pusēm, tad - no augšas, spēcīgi pūšot man matos un triecoties plecos. Pēc tam - vakuuma šņākša­na. Stikls man priekšā aizslīdēja malā. Es pieglaudu matus un izgāju no kambarīša.

"Atvaino par to ņemšanos." Rikijs sparīgi paspieda man roku. "Bet vismaz trusīšu tērpos mums te nevajag staigāt," viņš sacīja. Es ievēroju, ka viņš izskatās spēcīgs, veselīgs. Bija jaušami viņa augšdelmu muskuļi.

"Tu labi izskaties, Rikij," es sacīju. "Strādā svaigā gaisā?"

"Ā, tu jau saproti. Ne gluži."

"Tev ir vareni musīši," cs teicu. Iegrūdu viņam dunku plecā.

Viņš pavīpsnāja. "Saspringts darbs. Vai Vinss tevi nobie­dēja?"

"Ne gluži…"

"Viņš ir mazliet dīvains," sacīja Rikijs. "Vinss ir audzis tuksnesī divatā ar māti. Viņa nomira, kad viņam bija pieci gadi. Kad viņu beidzot atrada, līķis jau bija baigi sadalījies. Nabaga sīkais, viņš vienkārši nezināja, ko lai iesāk. Man šķiet, es ari būtu dīvains." Rikijs paraustīja plecus. "Bet man prieks, ka tu esi šeit, Džek. Es baidījos, ka tu nebrauksi." Par spīti Rikija manāmi labajai veselībai, cs sāku ievērot, ka viņš iz­skatās nervozs, raustīgs. Viņš straujā solī veda mani pa īsu gai­teni. "Un tātad. Kā klājas Džūlijai?"

"Lauzta roka un ļoti nelāgi sasista galva. Viņa ir slimnī­cā, novērošanā. Bet viss būs kārtībā."

"Labi. Tas ir labi." Viņš veikli pamāja, turpinādams so­ļot. "Kas palika pie mazajiem?"

Es pastāstīju, ka ir atbraukusi mana māsa.

"Tad tu vari kādu brīdi pakavēties? Kādas dažas dienas?"

"Droši vien," es atbildēju. "Ja es jums tik ilgi būšu vaja­dzīgs." Parasti programmizstrādes konsultanti notikumu vietā nepavada sevišķi ilgu laiku. Vienu dienu, iespējams - divas. Ne vairāk.

Rikijs pār plecu uzmeta man skatienu. "Vai Džūlija, hm, tev paskaidroja, kas šī ir par vietu?"

"Ne gluži, nē."

"Bet tu zināji, ka viņa šeit bieži uzturējās?"

"Jā, protams," cs sacīju. "Jā."

"Pēdējās pāris nedēļās viņa ieradās gandrīz ik dienu, ar he­likopteru. Dažas reizes arī palika pa nakti."

"Es nezināju, ka viņu tik ļoti interesē ražošana," es teicu.

Rikijs it kā saminstinājās. Tad viņš sacīja: "Nu, Džek, tas ir kaut kas pilnīgi jauns…" Viņš sarauca pieri. "Viņa tiešām tev neko nav stāstījusi?"

"Nē. Patiesībā - nē. Kāpēc jautā?"

Viņš neatbildēja.

Viņš atvēra durvis gaiteņa galā un pamāja, lai eju iekšā. "Šīs ir mūsu dzīvojamās telpas, te visi guļ un ēd."

Pēc gaiteņa te šķita vēsi. Sienas bija no tā paša gludā, lami- nātam līdzīgā materiāla. Es dzirdēju dobjo, nerimtīgo gaisa kondicionētāju šņākoņu. Gaitenī bija virkne durvju. Uz vienas no tām bija mans vārds, uzrakstīts ar marķieri uz līmlentas strē­meles. Rikijs atvēra durvis. "Mājas, mīļās mājas, Džek."

Telpa bija līdzīga klostera cellei - šaura gulta, galdiņš - tieši tik liels, lai pietiktu vietas datora monitoram un klaviatūrai. Virs gultas - plaukts grāmatām un drēbēm. Visas mēbeles bija pārvilktas ar mīkstu, baltu plastikāta pārsegu. Nebija nc kaktu, ne spraugu, kur varētu slēpties noklīduši putekļi. Istabā nebija arī loga, toties šķidro kristālu ekrānā bija redzams tuksnesis, kas pletās ap kompleksu.

Gultā bija nolikts plastmasas pulkstenis un siksna ar plast­masas sprādzi. Es tos apliku.

Rikijs sacīja:

"Nosvied savas mantiņas, un es izvadāšu tevi ekskursijā."

Joprojām soļodams tikpat straujā solī, viņš ieveda mani vi­dēja lieluma salonā, kur atradās kafijas galdiņš, dīvāns un at­zveltņi, bet pie sienas karājās neliels ziņojumu dēlis. Visas mē­beles bija pārvilktas ar to pašu mīksto plastikāta materiālu. "Pa labi ir virtuve un atpūtas telpa ar televizoru, videospē- lēm un tamlīdzīgi."

Mēs iegājām virtuvītē. Tur divi cilvēki, vīrietis un sieviete, stāvēdami kājās, ēda sviestmaizes. "Man šķiet, šos abus tu pa­zīsti," Rikijs pavīpsnādams sacīja. Un es tiešām viņus pazinu. Viņi bija strādājuši "McdiaTronicsmanā komandā.

Rozija Kastro bija eksotiska, tumsnēja, kalsna un pēc da­bas sarkastiska; viņa bija ģērbusies maisveidīgās kamuflāžas auduma īsbiksēs, viņas lielās krūtis cieši apspīlēja teniskrckls ar uzrakstu "GRIBI GAN!" Neatkarīgā un dumpīgā Rozija bija Hārvardā studējusi Šekspīru, taču izlēmusi, kā pati iz­teicās, ka " tas stulbais Šekspīrs ir miris. Jau pirms miljons gadsimtiem. Tur neko jaunu nevar pateikt. Tad kāda jēga?" Viņa pārgāja uz MTĻ kļuva par Roberta Kima protežē, no­darbojās ar programmēšanu dabiskajās valodās. Izrādījās, ka šai ziņā viņai ir izcils talants. Un pēdējā laikā dabisko valo­du programmēšana sāka saplūst ar dalīto datu apstrādi. Izrā­dījās, ka cilvēks uzreiz vairākos veidos novērtē teikumu vēl tā izrunāšanas laikā: viņš negaida, kamēr tas tiks pabeigts, drī­zāk sagaida to, kas tiks sacīts. Tic ir dalītajai datu apstrādei ideāli piemēroti apstākļi, jo tā spēj ar problēmu strādāt no dažādiem punktiem vienlaikus.

"Vēl aizvien tie paši krekliņi, Rozij," cs sacīju. "McdiaTronics" mums bija zināmi sarežģījumi viņas ģērbšanās stila dēļ.

"Hei! Uztur puikas možus," viņa, plecus paraustīdama, attrauca.

"Patiesībā mēs nepievēršam tiem uzmanību." Es pagrie­zos pret Deividu Bruku - stīvai, oficiālu, līdz apsēstībai kār­tīgu un - divdesmit astoņu gadu vecumā - gandrīz plikpau­ri. Viņš mirkšķināja acis aiz biezajiem briļļu stikliem. "Nemaz arī nav tik labi," viņš teica.

Rozija parādīja viņam mēli.

Dcivids bija inženieris, un viņam bija raksturīgs tipiska in­ženiera skarbums un sociālo iemaņu trūkums. Viņš bija pret­runu pilns: viņš nejēgā noņēmās ap katru sava darba un iz­skata sīkumu, bet brīvdienās joņoja ar vieglo motociklu un bieži pārradās mājās, viss vienos dubļos. Viņš jūsmīgi paspie­da manu roku. "Ļoti priecājos, ka tu atbrauci, Džek."

"Vai kāds nevarētu man pastāstīt, kāpēc jūs visi tā priecā­jaties, mani ieraugot?" cs vaicāju.

"Nu, tas ir tāpēc, ka tu vairāk zini par šiem daudzaģentu algoritmiem, kas…" Rozija sacīja.

"Vispirms es viņam visu parādīšu," Rikijs viņu pārtrauca. "Tad parunāsim."

"Kādēļ?" Rozija jautāja. "Tu gribi, lai tas ir pārsteigums?"

"Baisais pārsteigums," teica Deivids.

"Nē, nebūt ne," atsaucās Rikijs, uzmezdams viņiem bar­gu skatienu. "Es tikai gribu Džekam vispirms parādīt kaut kādas pamatlietas. Es gribu kopā ar viņu vēlreiz iziet tam cauri."

Dcivids ieskatījās rokaspulkstcnī. "Labi, cik daudz laika, tavuprāt, tam vajadzēs? Jo man šķiet, ka mums ir…"

aEs teicu - es viņam visu parādīšu, Dieva dēļi" Rikijs gan­drīz ierūcās. Es biju pārsteigts: vēl nekad nebiju redzējis, ka viņš zaudē savaldību. Izskatījās, ka pārējie gan ir to manījuši.

"Labi, labi, Rikij."

"Jā, jā, tu esi priekšnieks, Rikij."

"Tā gan, esmu!" Rikijs atcirta, joprojām acīm redzami sadusmots. "Un, starp citu, jūsu pārtraukums beidzās pirms desmit minūtēm. Tā ka ejiet vien pie darba." Viņš ieskatījās līdzās esošajā spēļu istabā. "Kur pārējie?"

"Labo pcrimctrālos sensorus."

"Jūs gribat teikt - ārāV

"Nē, nē. Viņi ir ierīču telpā. Bobijs domā, ka sensori nav kārtīgi kalibrēti."

"Vareni. Vai Vinsam kāds ir pateicis?"

"Nē. Tā ir programmatūra: ar to nodarbojas Bobijs."

Šai brīdī iepīkstējās mans mobilais tālrunis. Es pārsteigts izvilku to no kabatas. Pagriezos pret pārējiem: "Mobilie te­lefoni darbojas?"

"Jā," atbildēja Rikijs, "mēs šeit esam pieslēgti." Viņš at­sāka strīdu ar Deividu un Roziju.

Es izgāju gaitenī un ieskatījos saņemtajās īsziņās. Bija tikai viena, no slimnīcas - par Džūliju. "Mēs sapratām, ka jūs esat misis Formenas vīrs, vai jūs nevarētu mums iespējami drīz piezvanīt…" Un Dr. Rcinas tālruņa numurs. Es tūdaļ zvanīju.

Komutators mani savienoja. "Intensīvā terapija."

Palūdzu pasaukt Dr. Reinu un gaidīju, līdz viņa pacēla klausuli. Es teicu: "Te Džcks Formens. Džūlijas Formenas vīrs."

"Ā, jā, mister Formen." Patīkama, melodiska balss. "Pal­dies, ka piezvanījāt. Es sapratu, ka vakarnakt jūs pavadījāt savu sievu tiz slimnīcu? Tad jūs zināt, cik nopietnas ir viņas traumas, vai varbūt man jāsaka - potenciālās traumas. Mēs patiešām uzskatām, ka viņai ir nepieciešama rūpīga izmeklēšana, lai pār­baudītu, vai nav kakla skriemeļu lūzumu un subdurālu hemato- mu, tāpat ari jānoskaidro, vai viņai nav iegurņa lūzumu."

"Jā," cs sacīju. "To cs dzirdēju jau vakarnakt. Vai radušās kādas problēmas?"

"Patiesībā jā. Jūsu sieva atsakās no ārstēšanas."

"Kā lūdzu?"

"Vakarnakt viņa atļāva mums veikt rentgenoloģisko iz­meklēšanu un salikt kopā rokas lūzumus. Mēs viņai paskaid­rojām, ka ar rentgenu nav iespējams aplūkot visu un ir ļoti svarīgi veikt MRI, taču no tā viņa atsakās."

"Kāpēc?" cs jautāju.

"Viņa apgalvo, ka viņai tas neesot nepieciešams."

"Skaidrs, ka viņai tas ir nepieciešams," cs teicu.

"Jā, tieši tā, mister Formen," sacīja Reina. "Nevēlos jūs biedēt, bet iegurņa lūzuma gadījumā var rasties masīva asi­ņošana vēderdobumā un, mjā, noasiņošana līdz nāvei. Tas var notikt ļoti ātri, un…"

"Ko jūs gribētu, lai cs izdaru?"

"Mēs vēlētos, lai jūs ar viņu parunātu."

"Protams. Iedodiet viņai klausuli."

"Diemžēl tieši šobrīd viņa ir aizvesta uz vēl vienu rentge­nu. Vai jūs var kaut kā sazvanīt? Pa mobilo tālruni? Ļoti la­bi. Un vēl kas, mister Formen, mums neizdevās uzzināt, vai jūsu sievai nav bijusi līdzšinēja psihiatriska ārstēšanās…"

"Kā tā?"

"Viņa atsakās par to runāt. Es domāju - narkotikas, uz­vedības traucējumi un tamlīdzīgi. Vai jūs nevarētu mums kaut kā palīdzēt šai ziņā?"

"Pamēģināšu."

"Nevēlos jūs biedēt, bet jūsu sievas uzvedība ir bijusi, nu, teiksim, mazliet iracionāla. Brīžam gandrīz murgaina."

"Pēdējā laikā viņa ir dzīvojusi lielā spriedzē," es sacīju.

"Jā, tas, protams, ir veicinājis," Dr. Reina liegi noteica. "Un viņa ir pārcietusi spēcīgas galvas traumas, kuras mums jāizmeklē rūpīgāk. Nevēlos jūs biedēt, bet, godīgi sakot, psi­hiatrs pēc izmeklēšanas ir secinājis, ka jūsu sieva slimo ar ma­niakāli depresīvo sindromu vai atrodas narkotiku atkarībā, vai varbūt gan viens, gan otrs."

"Saprotu…"

"Un, protams, šādi jautājumi vienmēr rodas, kad satik­smes negadījumā ir iesaistīta tikai viena automašīna…"

Viņa lika noprast, ka negadījums varēja būt bijis pašnāvī­bas mēģinājums. Es nedomāju, ka tas būtu ticami. "Es neko nezinu par to, ka mana sieva varētu lietot narkotikas," es sa­cīju. "Bet viņas uzvedība mani uztrauc jau, hm, dažas nedē­ļas."

Rikijs bija pienācis klāt un nepacietīgi stāvēja man bla­kus. Es ar roku aizsedzu tālruni. "Par Džūliju." Viņš pamāja ar galvu un ieskatījās pulkstenī. Savilka uzacis. Man šķita ļo­ti dīvaini tas, ka viņš mani steidzina brīdī, kad cs sarunājos ar ārstiem par savu sievu - un viņa tiešo priekšnieci.

Ārste vēl kādu bridi runāja riņķī un apkārt, un es, cik varē­dams, mēģināju atbildēt uz viņas jautājumiem, taču patiesī­bā nezināju neko tādu, kas viņai varētu noderēt. Viņa teica, ka palūgs, lai Džūlija man piezvana, kad būs atgriezusies, un cs teicu, ka gaidīšu viņas zvanu. Aizvēru tālruni.

Rikijs sacīja:

"Jā, labi. Piedod, ka tevi steidzinu, Džek, bet… saproti, man tev daudz kas jāparāda."

"Vai laiks ir ierobežots?" es vaicāju.

"Nezinu. Iespējams."

Es vēru muti, lai vaicātu, ko tas nozīmē, taču viņš jau bi­ja sācis iet un soļoja naigi. Mēs izgājām no dzīvojamās zo­nas, izgājām pa kārtējām stikla durvīm un nonācām kārtējā gaitenī.

Ievēroju, ka šis gaitenis bija rūpīgi hermetizēts. Mēs gā­jām pa stikla eju, kas karājās virs grīdas. Stiklā bija mazi cau­rumiņi un apakšā bija neskaitāmi vakuumsūkņi. Es jau sāku pierast pie nepārtrauktās gaisa kondicionētāju šņākšanas.

Gaiteņa vidū bija kārtējās stikla durvis. Tām cauri vaja­dzēja iet pa vienam. Kad mēs gājām, tās pašķīrās, un mums aiz muguras aizvērās. Ejot tālāk, man atkal radās izteikta sa­jūta, it kā cs būtu cietumā, ietu cauri rcstotu vārtu virknei, arvien dziļāk un dziļāk kaut kurienē.

Kaut ari te viss bija pilns ar augstajām tehnoloģijām un sienas bija no spoža stikla - tas tik un tā bija cietums.