Spiets

6. diena 1 1:42

Lūk, tāpēc, mokošu galvassāpju tirdīts, es zvanīju uz San- hosē slimnīcu.

"Džūliju Formenu, lūdzu." Es nosaucu operatoram viņas vārdu pa burtiem.

"Viņa ir intensīvajā terapijā," teica operators.

"Jā, es zinu."

"Atvainojiet, tieši zvani nav atļauti."

"Tad māsu posteni."

"Paldies, uzgaidiet, lūdzu."

Es gaidīju. Neviens necēla klausuli. Es piezvanīju vēlreiz, atkal izrunājos ar operatoru un beidzot tiku līdz intensīvās terapijas nodaļas māsu postenim. Māsiņa man teica, ka Džū­lija esot rentgenā un neesot zināms, kad viņa atgriezīšoties. Es sacīju, ka viņai jau vajadzēja būt atpakaļ. Māsiņa diezgan īgni attrauca, ka šobrīd viņa skatodes uz Džūlijas gultu un varot pilnīgi droši apgalvot, ka Džūlija tajā neatrodas.

Es teicu, ka piezvanīšu vēlāk.

Aizvēris tālruni, es pagriezos pret Deividu.

"Ko Džūlija te darīja?"

"Palīdzēja mums, Deivid."

"Neapšaubāmi. Bet kā?"

"Sākumā viņa mēģināja atvilināt to atpakaļ," viņš sacīja. "Mums vajadzēja, lai spiets atrodas netālu no ēkas - tad mēs varētu pārņemt radiokontroli. Tāpēc Džūlija palīdzēja to pa­turēt tuvumā."

"Kā?"

"Nu, viņa to izklaidēja."

"Ko viņa darīja?"

"Man šķiet, tā to varētu nosaukt. Ļoti drīz kļuva skaidrs, ka spietam piemīt rudimentārs saprāts. Džūlijai ienāca prā­tā, ka pret to var izturēties kā pret bērnu. Viņa gāja ārā ar košiem klucīšiem, ar rotaļlietām. Ar tādām mantiņām, kas varētu patikt bērnam. Un izskatījās, ka spiets uz to reaģē. Viņa par to bija lielā sajūsmā."

"Toreiz tas bija droši, ka spiets atrodas tuvumā?"

"Jā, pilnīgi droši. Tas bija tikai daļiņu mākonis." Deivids paraustīja plecus. "Nu jā, kādā otrajā dienā viņa nolēma spert nākamo soli un veikt zināmus testus. Tu jau zini, testēt to kā psihologs bērnu."

"Tu gribi teikt - to mācīt," es izlaboju.

"Nē. Viņa gribēja to testēt."

"Deivid," es sacīju. "Tam spietam piemīt dalīts intelekts. Tas ir viens sasodīts tīkls. Tas mācās no visa, ko tu dari. Tes­tēšana ari ir mācīšana. Ko īsti viņa ar to darīja?"

"Tikai, nu, saproti, kaut kādas spēles. Viņa nolika zemē trīs krāsainus klucīšus, divus zilus un vienu dzeltenu, un ska­tījās, vai tas izvēlēsies dzelteno. Tad to pašu ar kvadrātiem un trijstūriem. Visu ko tādu."

"Bet, Deivid," es tcicu. "Jūs visi zinājāt, ka tas ir bēglis, ka tas attīstās ārpus laboratorijas. Vai tiešām neviens neiedo­mājās to iznīcināt?"

"Protams. Mēs visi to gribējām. Džūlija neļāva."

"Kāpēc?"

"Viņa gribēja, lai tas paliek dzīvs."

"Un neviens ar viņu nestrīdējās?"

"Viņa ir šī uzņēmuma viceprezidente, Džek. Viņa visu lai­ku atkārtoja, ka šis spiets ir laimīgais gadījums, ka mēs ne­jauši esam uzdūrušies kaut kam patiešām lielam, ka galu ga­lā tas izglābs uzņēmumu un nedrīkst to iznīcināt. Viņa bija - es nezinu - viņa bija patiešām pārņemta. Nu, es gribu teikt, ka viņa ar to lepojās. It kā tas būtu viņas izgudrojums. Viņa gribēja vienīgi to "iegrožot". Tas ir viņas izteiciens."

"Jā. Ahā. Cik sen viņa tā sacīja?"

"Vakar, Džek." Dcivids paraustīja plecus. "Zini, vēl va­kar viņa bija šeit."

Pagāja kāds brīdis, līdz es aptvēru, ka viņam ir taisnība. Rija pagājusi tikai viena diena kopš Džūlijas aizbraukšanas no šejienes, tad bija notikusi avārija. Un pa šo laiku spieti jau bija neiedomājami progresējuši.

"Cik spietu šeit bija vakar?"

"Trīs. Bet mēs redzējām tikai divus. Man šķiet, viens slē­pās." Viņš pašūpoja galvu. "Zini, viens no tiem spietiem pret viņu izturējās kā klēpja sunītis. Tas bija mazāks par pārējiem. Tas gaidīja, kad viņa izies ārā, un vienmēr lipa viņai klāt. Daž­reiz, kad viņa izgāja, tas virpuļoja viņai apkārt it kā ļoti prie­cātos, viņu satiekot. Viņa ar to arī sarunājās, it kā tas būtu kāds mājdzīvnieks."

Es piespiedu pirkstus pie pulsējošajiem deniņiem.

"Viņa ar to sarunājās," es atkārtoju. Jēzus Marija. "Tikai nesaki man, ka šiem spietiem ir arī dzirdes sensori."

"Nē, to viņiem nav."

"Tātad runāšana bija pa tukšo."

"Uff, nu… pēc mūsu domām, šis mākonis bija tik tuvu, ka viņas elpa novirzīja dažas daļiņas. Ritmiski atkārtojoties."

"Tātad viss mākonis bija viena milzīga bungādiņa?"

"Kaut kādā ziņā jā."

"Un tas ir tīkls, tātad tas mācījās.-.."

"Jā."

Es nopūtos. "Vai tu gribi man teikt, ka tas atbildēja?"

"Nē, bet tas bija sācis izgrūst dīvainas skaņas."

Es pamāju ar galvu. Šīs dīvainās skaņas es dzirdēju.

"Kā viņš to dara?"

"Mēs īsti nezinām. Bobijs domā, ka viņi ačgārnā secībā atkārto dzirdētās vibrācijas. Daļiņas pulsē koordinētā frontē, ģenerējot skaņas vilni. Kaut kas līdzīgs skaļruņa membrānai."

Tā varētu būt, es nodomāju. Kaut arī tas šķita neticami. Spiets savā būtībā bija miniatūru daļiņu mākonis. Šīm daļi­ņām nebija ne masas, nc enerģijas skaņu viļņa ģenerēšanai.

Man kaut kas ienāca prātā.

"Deivid," es teicu, "vai Džūlija vakar bija ārā pie spie­tiem?"

"Jā, no rīta. Viss bija labi. Pēc dažām stundām, kad viņa bija aizbraukusi, tie nogalināja čūsku."

"Un vai pirms tam kaut kas tika nogalināts?"

"Uff… iespējams, koijots, pāris dienu iepriekš, - cs īsti nezinu."

"Tātad varbūt tā čūska nebija pirmā?"

"Varbūt…"

"Un šodien tie nogalināja trusi."

"Jā. Tas ir sācis strauji progresēt."

"Paldies, Džūlij," es noteicu.

Es biju pilnīgi pārliecināts, ka spietu paātrinātā attīstīša­nās, ko mēs bijām novērojuši, ir iepriekšējo dienu mācīšanās rezultāts. Tā bija raksturīga dalīto sistēmu īpatnība - un, ja reiz par to runājam, tas ir raksturīgs arī evolūcijai vispār - jo evolūciju var uzskatīt par savdabīgu mācīšanos. Abos gadīju­mos tas nozīmē, ka sistēmas izdzīvo ilgu, lēnu sākuma peri­odu, kuram seko attīstība aizvien straujākā tempā.

Tādu pašu paātrinājumu var ieraudzīt, pavērojot, kā attīstī­jās dzīvība uz zemes. Pirmās dzīvās būtnes - vienšūņi - parā­dījās pirms četriem miljardiem gadu. Divu miljardu gadu laikā nekas nemainījās. Tad šūnām parādījās kodoli. Lietas iekustē­jās. Tikai pēc četrsimt miljoniem gadu radās daudzšūnu orga­nismi. Vēl pēc dažiem miljoniem gadu - sprādzienveidīga dzī­vības daudzveidība. Un šī daudzveidība kļuva arvien lielāka. Pirms dažiem simtiem miljonu gadu uz zemes bija lieli augi un dzīvnieki, sarežģītas būtnes, dinozauri. Tai visā cilvēks ir vēlīns ienācējs - pirms četriem miljoniem gadu parādījās stāvais staigājoši mērkaķi. Pirms diviem miljoniem gadu - agrīnie cilvēku senči. Pirms trīsdesmit pieciem tūkstošiem gadu - alu zīmējumi.

Ātrums palielinājās dramatiski. Ja saspiestu dzīvības vēs­turi divdesmit četrās stundās, tad daudzšūnu organismi parā­dījās pēdējās divpadsmit stundās, dinozauri - pirms stundas, pirmie cilvēki - beidzamajās sekundēs un modernie cilvēki mazāk nekā pirms sekundes.

Bija vajadzīgi divi miljardi gadu, lai primitīvajās šūnās izvei­dotos kodols: tas bija pirmais solis sarežģītības virzienā. Taču pietika ar divsimt miljoniem gadu - desmito daļu no šī laika - lai attīstītos daudzšūnu dzīvnieki. Un tikai četri miljoni gadu bija nepieciešami, lai no mērkaķiem ar mazām smadzenītēm un raupjiem kaula darbarīkiem nonāktu līdz modernajiem cilvē­kiem un gēnu inženierijai. Tik strauji bija palielinājies ātrums.

Sī pati shēma bija redzama uz aģentiem balstītu sistēmu uzvedībā. Pagāja ilgs laiks, kamēr aģenti "ielika pamatus" un pabeidza sākotnējo materiālu, bet, kolīdz tas bija gatavs, turpmākais process varēja norisināties žigli. Izlaist pamatu lik­šanu nebija iespējams, gluži tāpat kā cilvēks nevar "pārlēkt pāri" bērnībai un uzreiz kļūt pieaudzis. Priekšdarbi ir jāveic.

Taču tāpat nav iespējams izvairīties no turpmākā paātri­nājuma. Tas ir, tā sakot, iebūvēts sistēmā.

Mācoties šī attīstība kļūst efektīvāka, un es nešaubījos, ka tam, ko darīja Džūlija, bija liela nozīme spieta pašreizējā uz­vedībā. Vienkārši mijiedarbojoties ar tiem, viņa bija ieviesusi izvēlēšanās mehānismu organismiem ar iegūto uzvedību, ko nebija iespējams paredzēt. Tā bija ļoti nesaprātīga rīcība.

Spiets - kas jau tāpat strauji attīstījās - nākotnē attīstīsies vēl straujāk. Un, tā kā tas bija cilvēku radīts organisms, evo­lūcija nenorisināsies bioloģiski noteiktajā laikā. Tā notiks da­žās stundās.

Ar katru nākamo stundu spietus iznīcināt būs arvien grūtāk.

"Lai nu kā," cs teicu Deividam. "Ja šie spieti atgriežas, tad labāk sāksim gatavoties."

Es piecēlos kājās, saviebdamies no galvassāpēm, un devos uz durvju pusi.

"Kas tev padomā?" jautāja Deivids.

"Un kā tev šķiet, kas man varētu būt padomā?" es atjau­tāju. "Mums jānožmiedz tie ķēmi kā prusaki. Mums jāno­slauka tic no zemes virsas. Un tas jādara nekavējoties."

Deivids saknosījās.

"Man jau nekas nav pretī," viņš sacīja. "Bet es nedomā­ju, ka Rikijam tas patiks."

"Kāpēc?"

Deivids paraustīja plecus. "Tā ir, un viss."

Es gaidīju, nekā nesacīdams.

Deivids padīdījās, juzdamies ar katru brīdi neomulīgāk.

"Lieta tāda, ka viņi ar Džūliju ir, ē-ē, par to vienojušies."

"Viņi ir vienojušies."

"Jā. Viņi ir pilnīgi vienis prātis. Nu, šai ziņā."

"Ko tu mēģini man pateikt, Deivid?" cs jautāju.

"Neko. Tikai to, ko tu dzirdēji. Viņi ir vienojušies, ka spie­tiem ir jāpaliek dzīviem. Manuprāt, Rikijs tev pretosies, tas arī viss."

Man atkal bija jāparunā ar Meja. Atradu viņu bioloģijas laboratorijā, picliekušos pie datora monitora un raugoties at­tēlos, kur baltas baktērijas auga tumši sarkanā vidē.

"Meja," es bildu, "paklausies. Es paaināju ar Deividu un man vajag… mhm, Meja? Vai kaut kas nav labi?" Viņa nebi­ja atrāvusi skatienu no ekrāna.

"Tā izskatās," viņa atbildēja. "Radušies sarežģījumi ar izejvielām."

"Kādi sarežģījumi?"

"Pēdējās Theta-d neaug tā, kā vajag." Viņa norādīja uz attēlu monitora augšējā stūrī, kurā bija redzama baktērija, kas auga gludos, baltos lokos. "Tā ir normāla zarnu nūjiņas kultūra," viņa sacīja. "Sādi tai jāizskatās. Bet šeit…" Viņa iz­vilka ekrāna vidū citu attēlu. Apļi izskatījās kā kožu saēsti, izplūkāti un kroplīgi. "Tā nav normāla kultūra," viņa teica, galvu grozīdama. "Baidos, ka tas ir fagu piesārņojums."

"Tu gribi teikt - vīruss?" Fāgs ir vīruss, kas uzbrūk baktē­rijām.

"Jā," viņa atbildēja. "Nūjiņas ir uzņēmīgas pret neskaitā­miem vīrusiem. Protams, izplatītākais ir T4 fāgs, taču Theta-d ir konstruēts tā, lai tas būtu rezistents pret T4. Tādēļ man ir aizdomas, ka tas var būt kāds jauns fags."

"Jauns fags? Tu gribi teikt - tikko attīstījies?"

"Jā. Droši vien kāda esošā celma mutants, kas nezin kā apgājis ieprojektēto rezistcnci. Bet tas var ļoti nelāgi iespai­dot ražošanu. Ja bakteriālās izejvielas ir inficētas, ražošana jā­pārtrauc. Citādi mēs tikai izplatām vīrusus."

"Atklāti sakot," es bildu, "pārtraukt ražošanu nemaz nav tik slikta doma."

"Man tas laikam ir jādara. Es mēģināšu to izolēt, bet tas izskatās agresīvs. Varbūt man neizdosies tikt no tā vaļā, ne- izberžot katliņu. Rūs jāsāk no jauna ar svaigām izejvielām. Rikijam tas nebūs pa prātam."

"Vai tu ar viņu jau runāji?"

"Vēl ne." Meja papurināja galvu. "Man šķiet, šai dienai viņam nelāgu jaunumu ir pārpārēm. Turklāt…" Viņa aprā­vās, it kā būtu pārdomājusi un vairs negribētu sacīt to, ko bija iesākusi.

"Turklāt?"

"Rikijs ir daudz ieguldījis šī uzņēmuma panākumos." Vi­ņa pagriezās pret mani. "Robijs vakar dzirdēja, kā viņš pa tāl­runi runā par savu akciju cenu. Un viņš esot bijis nobažījies. Man šķiet, Rikijs uzskata aXymos" par savu pēdējo lielo ie­spēju izsisties. Seit viņš ir nostrādājis piecus gadus.Ja šis pro­jekts neizdosies, viņš būs pārāk vecs, lai sāktu no nulles citā uzņēmumā. Viņam ir sieva un mazs bērns; viņš nevar riskēt un vēl piecus gadus gaidīt, lai redzētu, vai nākamais uzņē­mums izpeld virspusē. Tāpēc viņš no visa spēka pūlas, lai viss izdotos, briesmīgi izdzen sevi. Viņš naktīs neguļ, strādā, do­mā. Viņš neguļ vairāk par trim četrām stundām. Atklāti sa­kot, man bail, vai tas neietekmē viņa spriešanas spējas."

"Varu iedomāties," es sacīju. "Spiediens noteikti ir šausmīgs."

"Viņš ir tik ļoti ncizgulējies, ka kļūst dīvains," teica Me­ja. "Nekad nevar zināt, ko viņš pateiks un kā reaģēs. Rrīžiem man ir sajūta, ka viņš nemaz negrib iznīcināt tos spietus. Vai varbūt viņš baidās."

"Varbūt," es piekritu.

"īsi sakot, viņš ir dīvains. Tāpēc cs tavā vietā uzmanītos," viņa teica, "ķeroties pie spietu vajāšanas. Jo tieši to tu gra- sics darīt, vai nc? Vajāt un iznīcināt."

"Jā," cs atbildēju. "Tieši to es grasos darīt."