Spiets

7. diena 8:12

Viņi visi bija sapulcējušies ceha tālākajā galā - Džūlija, Ri­kijs un tagad arī Bobijs. Turpat bija Vinss, viņš lidinājās fonā, taču brīžam es viņam redzēju cauri, jo viņa spiets bija diezgan skrajš. Es prātoju, kuri no pārējiem šobrīd vairs ir tikai spieti. To nevarēja zināt. Taču tam tik un tā nebija nozīmes.

Viņi stāvēja pie lielu monitoru pudura - tajos bija redza­mi visi ražošanas procesa parametri: temperatūras grafiki, ga­tavo produktu izlaide, Dievs zina, kas vēl. Taču monitoriem viņi bija uzgriezuši muguru. Viņi skatījās uz mani.

Es rāmi gāju uz viņu pusi - vienmērīgā solī, man nekur nebija jāsteidzas. Kur nu. Droši vien pagāja vesela divas mi­nūtes, kamēr es no lifta aizgāju līdz tai vietai, kur viņi stāvē­ja. Viņi skatījās uz mani, sākumā apjukuši, pēc tam - arvien klajākā uzjautrinājumā.

"Nu, Džek," pēdīgi ierunājās Džūlija. "Kā tev klājas?"

"Tā neko," cs atbildēju. "Jo tālāk, jo labāk."

"Izskatās, ka tu esi varen pārliecināts par sevi."

Parausdju plecus.

"Tad tu visu esi nokārtojis, ja?" Džūlija jautāja.

Es atkal paraustīju plecus.

"Starp citu, kur ir Meja?"

"Nezinu. Kāpēc tu jautā?"

"Bobijs viņu meklēja, bet nekur nevarēja atrast."

"Nav ne jausmas," es atbildēju. "Kāpēc jūs viņu meklējāt?"

"Mēs domājām, ka mums visiem vajadzētu turēties ko­pā," sacīja Džūlija, "līdz visi mūsu darbi šeit būs pabeigti."

"Ā," es teicu, "tad re, kas šobrīd notiek! Mēs pabeidzam savus darbus?"

Viņa lēni palocīja galvu. "Jā, Džek. Tieši tā."

Es nevarēju riskēt, tāpēc pulkstenī neskatījos un man bija jāmēģina tāpat uzminēt, cik ilgs laiks jau pagājis. Es lēsu - trīs vai četras minūtes. Es jautāju:

"Nu, un kas jums padomā?"

Džūlija sāka staigāt šurpu turpu.

"Zini, Džek, man lielu vilšanos ir sagādājis tas, kā iznāca ar tevi. Patiešām! Tu taču zini, cik svarīgs tu man esi. Es ne­mūžam nebūtu pieļāvusi, lai ar tevi notiek kas ļauns. Bet tu cīnies pret mums, Džek. Un nevēlies izbeigt šo cīņu. Mēs nevaram to pieļaut."

"Ahā," es sacīju.

"Mēs vienkārši to nevaram, Džek."

Es iebāzu roku kabatā un izņēmu plastmasas šķiltaviņas. Ja arī Džūlija vai kāds no pārējiem to pamanīja, viņi neļāva to noprast.

Džūlija turpināja staigāt. "Džek, tevis dēļ es esmu nonā­kusi grūtā situācijā."

"Kā tad tā?"

"Tev tika dāvāta privilēģija būt klāt brīdī, kad šeit dzima kaut kas pilnīgi jauns. Kaut kas jauns un brīnumains. Bet te­vī nebija līdzjūtības, Džek."

"Nebija gan."

"Dzimšana ir sāpīga."

"Nāve tāpat," cs sacīju.

Viņa staigāja, kā staigājusi. "Jā," viņa piekrita, "nāve tā­pat." Pieri saraukusi, viņa palūkojās manī.

"Kaut kas noticis?"

"Kur ir Meja?" viņa atkal noprasīja.

"Nezinu. Man nav nc mazākā priekšstata."

Viņa savilka uzacis. "Mums viņa jāatrod, Džek!"

"Nešaubos, ka jūs to spēsiet."

"Jā, mēs to spēsim."

"Tad jau es jums nemaz neesmu vajadzīgs," cs sacīju. "Rī­kojieties vien! Nu, jums taču pieder nākotne, ja es pareizi at­ceros. Jūs esat neuzveicami un visuvareni. Bet es esmu pa­rasts cilvēks."

Džūlija sāka mest loku ap mani, aplūkodama mani no vi­sām pusēm. Es nopratu, ka viņu mulsina mana izturēšanās. Vai varbūt viņa mani novērtēja. Varbūt es biju pārcenties? Aizgājis par tālu? Viņa kaut ko bija pamanījusi. Viņai bija radušās kaut kādas aizdomas. Tas mani ļoti uztrauca.

Es nervozi pagrozīju rokās šķiltaviņas.

"Džek," tcica Džūlija, "es esmu tevī vīlusies."

"Tu to jau teici."

"Jā," viņa piekrita. "Bet cs joprojām neesmu pārliecināta…"

It kā uztvēruši vārdos neizteiktu mājienu, visi vīrieši sāka iet man apkārt. Viņi meta ap mani lokus. Vai tā bija savda­bīga skenēšanas procedūra? Vai varbūt tas nozīmēja ko citu?

Es mēģināju aplēst laiku. Droši vien jau bija pagājušas pie­cas minūtes.

"Panāc, Džek! Es gribu tevi labāk apskatīt!"

Džūlija uzlika roku man uz pleca un pieveda mani pie vie­na no astoņkāja lielajiem taustekļiem. Tas bija teju teju sešas pēdas plats un tā virsma bija gluda kā spogulis. Es redzēju, kā Džūlija stāv man blakus. Uzlikusi roku man uz pleca.

"Vai mēs neesam glīts pāris? Cik bēdīgi! Mums varēja būt tāda nākotne!"

"Mjā," es atsaucos.

Un, tiklīdz es biju atvēris muti, no Džūlijas sāka strāvot blāvu daļiņu upe, tās savērpās gaisā un kā ūdens šalts lija pār mani, noklāja mani viscaur, krita man mutē. Es sažmiedzu lūpas ciet, taču tas nelīdzēja, jo mans stāvs spogulī it kā iz­kusa un tā vietā parādījās Džūlijas stāvs. Šķita, ka viņas āda būtu viņu atstājusi un nolaidusies pār mani. Tagad spoguļa priekšā plecu pie pleca stāvēja divas Džūlijas.

"Izbeidz, Džūlij!" es sacīju.

Viņa iesmējās. "Kāpēc? Manuprāt, tas ir uzjautrinoši."

"Izbeidz," es pavēlēju. Kaut arī es izskatījos kā Džūlija, balss man joprojām bija iepriekšējā, manējā. "Pārtrauc!"

"Vai tiešām tev nepatīk? Manuprāt, tas ir ļoti smieklīgi! Tu pēkšņi esi kļuvis par mani!"

"Pārtrauc, es teicu!"

"Džek, tu vairs neko nesaproti no jokiem."

Es sagrābu Džūlijas vaibstus uz savas sejas, mēģinādams tos noraut kā masku. Taču mani pirksti sataustīja tikai ma­nis paša ādu. Kad es paskrāpēju savu vaigu, spogulis rādīja nagu pēdas uz Džūlijas vaiga. Es izstiepu roku un pieskāros saviem matiem. Šai izbīlī šķiltaviņas izkrita man no rokām ar troksni uz betona grīdas.

"Aizvāc to no manis," es teicu. "Aizvāc!"

Man ausīs atskanēja šņākoņa, un Džūlijas āda bija pazu­dusi, tā uzšāvās gaisā un nolaidās pār Džūliju. Vienīgi - ta­gad Džūlija izskatījās kā es. Nu spoguļa priekšā plecu pie ple­ca stāvēja divi Džcki.

"Tā ir labāk?" viņa apjautājās.

"Nesaprotu, ko tu mēģini pierādīt." Es uzelpoju.

Noliecos un pacēlu šķiltaviņas.

"Es neko nemēģinu pierādīt," atbildēja Džūlija. "Es ti­kai tevi izjūtu, Džek. Un zini, ko es atklāju? Tev ir kāds no­slēpums, Džek. Un tu domāji, ka es to neuzzināšu."

"Ak tā?"

"Bet cs uzzināju!" viņa sacīja.

Nespēju izdomāt, kā lai uztver viņas vārdus. Es vairs nesapra­tu, kur cs esmu, un šīs izskata maiņas mani bija tā samulsināju­šas, ka man vairs nebija nekāda priekšstata par laika ritējumu.

"Tu uztraucies par laiku, vai nc^ Džek?" viņa jautāja. "Ne­vajag! Mums ir vesela jūra laika. Šeit nevar notikt nekas ne­gaidīts. Vai padalīsies ar mums savā noslēpumā? Vai varbūt mums nāksies tevi piespiest?"

Viņai aiz muguras cs redzēju kontrolmonitoru grēdu. Ta­jos, kas stāvēja stūri, mirgoja sarkans taisnstūris ar kaut kādu uzrakstu, ko es nespēju izlasīt. Daži grafiki strauji gāja uz augšu, līnijas no zilām kļuva dzeltenas, tad - sarkanas.

Es neko nedarīju.

Džūlija pagriezās pret vīriešiem. "Lai notiek," viņa sacī­ja. "Piespiediet viņu pastāsdt!"

Visi trīs uzreiz pagriezās un devās pie manis. Bija laiks vi­ņiem parādīt. Bija laiks aizcirst slazdu.

"Mierīgi!" es sacīju. Pacēlu gaisā šķiltavas, uzšķīlu liesmi­ņu un pieliku tās pie tuvākā ugunsdrošības sensora.

Vīrieši apstājās kā zemē iemieti. Viņi vēroja mani.

Es turēju šķiltavas, liesmiņa dega. Scnsors kļuva melns no dūmiem.

Un nekas nenotika.

Liesmiņa kausēja mīksto metāla plāksnīti zem sensora. Man pie kājām krita sudrabotas metāla lāses. Un joprojām nekas nenotika. Ugunsdzēsības sistēma nesāka darboties.

"Velns parāvis," es norūcu.

Džūlija domīgi lūkojās uz mani.

"Tāds jauks plāns, Džek! Atjautīga doma! Bet tu aizmir­si par vienu lietu."

"Kādu tad?"

"Rūpnīcā ir drošības sistēma. Un, kad mēs redzējām, ka tu dodies pie smidzinātājiem, Rikijs sistēmu izslēdza. Visa drošības sistēma ir izslēgta, tāpēc arī smidzināšanas sistēma nedarbojas." Viņa paraustīja plecus. "Izskatās, ka tev nevei­cas, Džek."

Es izslēdzu šķiltaviņas. Nekas cits man neatlika. Es stāvē­ju un jutos kā idiots. Man šķita, ka gaisā ir parādījusies kaut kāda tikko jaušama smarža. Kaut kas saldens un šķebinošs. Bet kas to lai zina…

"Jā, plāns bija jauks," sacīja Džūlija. "Tomēr laba daudz nevajag."

Viņa pagriezās pret vīriešiem un pamāja ar galvu. Visi trīs devās pie manis. Es teicu:

"Ei, veči, ko jūs…" Viņi nereaģēja. Viņu sejas nepauda pil­nīgi neko. Viņi sagrāba mani, un es sāku kārpīties pretī. "Ei, izbeidziet…" Es izrāvos. "Ei!"

"Neradi mums liekas grūtības, Džek," teica Rikijs, un es atsaucos: "Ej tu galīgi, Rikij!" un iespļāvu viņam sejā. Mani tūlīt pat nogāza uz grīdas. Es cerēju, ka vīruss iekļūs viņam mutē. Es cerēju, ka tā man izdosies viņu aizkavēt, ka mēs vēl kausimics… notiks vienalga, kas, un tiks novilcināts laiks. Taču viņi nogāza mani uz grīdas, visi trīs klupa man virsū un sāka mani žņaugt. Es jutu, kā viņu rokas spiež man kaklu. Bobijs bija aizspiedis man muti un degunu. Mēģināju viņam iekost. Viņš neatrāva rokas un cieši skatījās man acīs. Rikijs izklaidīgi smaidīja - it kā viņš mani nepazītu, it kā viņam nebūtu nekādu emociju pret mani. Trīs pilnīgi sveši cilvēki slepkavoja mani lietpratīgi un ātri. Es dauzīju viņus ar dū­rēm, līdz Rikijs ar ceļgalu piespieda vienu manu roku pie zemes un Bobijs savaldīja otru. Es vairs nemaz nevarēju pa­kustēties. Mēģināju spārdīties, taču Džūlija sēdēja man uz kā­jām. Palīdzēja viņiem mani nožmiegt. Es manīju, ka pasau­le man acu priekšā kļūst miglaina. Blāvi un dūmakaini pelēka.

Tad atskanēja kluss sprakšķis - it kā tiktu cepta kukurūza vai būtu ieplaisājis stikls. Džūlija iekliedzās: aKas tur ir?"

Trijotne palaida mani vaļā un piecēlās kājās. Viņi atstāja mani un pakāpās nost. Es klepodams gulēju uz grīdas. Pie­celties es pat nemēģināju.

"Kas tur ir?" auroja Džūlija.

Augstu mums virs galvas uzsprāga pirmā stikla astoņkāja caurule. Kūpēdama un šņākdama, izlija brūna žurga. Pārsprā­ga nākamā caurule, tad vēl viena. Cehā skanēja skaļa šņāk­šana. Viss pieplūda ar tumšbrūnas miglas vāliem.

"Kas tas ir?" kliedza Džūlija.

"Konveijers," atbildēja Rikijs. "Tas ir pārkarsis un tagad uzsprāgst."

"Kā? Kā tas varēja notikt?"

Es uzslējos sēdus, joprojām klepodams, tad picrausos kā­jās. Es tcicu:

"Drošības sistēma nedarbojas - atceraties? Jūs paši to izslē­dzāt. Tagad te visu piepūtīs pilnu ar vīrusiem."

"Tas nebūs ilgi," atsaucās Džūlija. "Tūlīt mēs atkal palai­dīsim drošības sistēmu." Rikijs jau stāvēja pie vadības paneļa, drudžaini dauzīdams taustiņus.

"Atjautīga doma, Džūlij," cs sacīju. Aizdedzinājis šķilta­vas, es pieliku tās pie ugunsdzēsības sensora.

"Beidz!" iekliedzās Džūlija. "Rikij, beidz!"

Rikijs paklausīja.

"Dariet, ko darīdami, tik un tā būs slikti," cs sacīju.

Džūlija apcirtās un, pārskaitusies līdz neprātam, uzšņāca:

"Es tevi ienīstu!"

Viņas augums jau sāka izbalēt, kļuva vienmērīgi pelēcīgs. Tas pats notika ar Rikiju - ari viņš strauji zaudēja krāsas. Gaiss bija pilns ar vīrusiem, un tic jau sāka iznīcināt viņu spietus.

Kaut kur astoņkāja augstāko taustekļu līmenī atskanēja sprakšķis. Tad citviet nozalgoja elektriskais loks. To ieraudzī­jis, Rikijs iekliedzās:

"Tas nekas, Džūlij! Riskēsim!"

Viņš uzsita pa taustiņiem, un iedarbojās drošības sistēma. Sāka gaudot sirēnas. Ekrānos sarkani mirgoja informācija par pārsniegtu metāna un citu gāzu koncentrāciju. Galvenajā mo­nitorā parādījās uzraksts: DROŠĪBAS SISTĒMA IESLĒGTA.

Un no ugunsdzēsības smidzinātājiem sāka straumēm līt brūnas šļakatas.

Viņi sāka kliegt, kolīdz viņus ķēra pirmās lāses. Viņi locī­jās un rāvās čokurā, saruka man tieši acu priekšā. Džūlijas seja bija pāršķobīta. Viņa skatījās uz mani ar klaju ienaidu. Taču Džūlija jau bija sākusi izšķīst. Viņa nokrita ceļos, tad nogāzās uz muguras. Pārējie valstījās pa grīdu, no sāpēm kliegdami.

"Nāc, Džek!" Kāds pavilka mani aiz piedurknes. Tā bija Meja. "Nāc, Džek!" viņa atkārtoja. "Šeit viss ir pilns ar me­tānu. Laiks doties prom."

Es vilcinājos, joprojām skatīdamies uz Džūliju. Tad mēs pagriežamies un bēgām.